Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uz jautājumiem atbild JĀNIS KĀRKLIŅŠ, zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras vadītājs, tiesību zinātņu doktors.
– Tātad: kaimiņš dara ko tādu, kas man nepatīk un traucē. Kā rīkoties?
– Jāsaprot, kāda veida pārkāpums tas ir, un atbilstoši jārīkojas. Varbūt pārkāpums nemaz nav prettiesisks, piemēram, kaimiņa nesveicināšanās var kādu aizvainot, bet likumi to neatzīst par prettiesisku rīcību. Prettiesiska rīcība ir tikai tāda, kas ir pretrunā likumam. Par prettiesisku darbību var būt triju veidu atbildība: administratīvā, kriminālā un civiltiesiskā. Ja pārkāpums aizskar sabiedrības intereses, teiksim, kaimiņš trokšņo, dedzina atkritumus vai smēķē uz balkona, atkarībā no situācijas par to jāinformē attiecīgās institūcijas – piemēram, valsts vai pašvaldības policija, kurai tad ir pienākums rīkoties un piemērot sodu.
– Bet kāds man no tā labums, ka viņi kaimiņam uzliks sodu?
– Sodam publiskajās tiesībās – gan administratīvajās, gan krimināltiesībās – ir audzinošs un brīdinošs raksturs. Lai gan cilvēkam, kuram nodarīts kaitējums, vainīgā sodīšana nekādu reālu labumu nedod, soda dēļ nākamreiz kaimiņš vairs kārtību nepārkāps, un līdz ar to netiks aizskartas arī kaimiņu privātās tiesības. Turklāt līdz ar sodu būs atzīts, ka kaimiņa rīcība ir bijusi prettiesiska.
– Kā uzzināt, vai pārkāpums aizskar tikai manas vai sabiedrības intereses?
– Piezvaniet advokātam – par atbildēšanu uz vispārīga rakstura jautājumu naudu parasti neviens neprasa. Tāpat to var jautāt arī savā pašvaldībā. Ja netiek aizskartas sabiedrības intereses un pārkāpumam ir tikai privāts raksturs, vienīgais risinājums ir personīgi vērsties pret kaimiņu civiltiesiskā kārtā.
Vispirms var mutiski pateikt, ka viņa rīcība ir nepieņemama. Ja kaimiņš to neņem vērā, jāiesniedz rakstiska pretenzija.
– Vai tā noteikti jānosūta pa pastu?
– Var sūtīt pa pastu, var iedot kaimiņam tieši rokās, pretī saņemot viņa parakstu par pretenzijas saņemšanu. Rakstiskā pretenzija būs pierādījums, ka cilvēks ir centies problēmu atrisināt ārpus tiesas. Ja kaimiņš pretenzijai neatbild vai savas prettiesiskās darbības nepārtrauc, atliek doties uz tiesu, lai risinātu strīdu.
– Man ir skaidrs, kurš ir labais, kurš sliktais: kaimiņš dara man pāri, es ciešu, tāpēc tiesa viņu sodīs. Vai tiešām tik vienkārši?
– Sodīt kaimiņu var tikai administratīvajā procesā vai kriminālprocesā, bet ne civilprocesā. Skatot civilstrīdus, tiesa nevienu nesoda, bet izvērtē, vai pret cietušo ir veikts tiesību aizskārums, un, ja jā, tad lemj, kā to novērst, piemēram, atdot atņemto valdījumu vai atlīdzināt zaudējumus. Piemēram, Jānis ir piesavinājies daļu kaimiņu Annas zemesgabala, nepareizi uzbūvējot žogu. Anna dodas uz tiesu, un tiesa lemj atjaunot viņas valdījumu pār savu īpašumu. Anna tikai atgūs to, kas viņai atņemts, bet nekādu sodu tiesa Jānim nepiespriedīs.
Protams, savā ziņā Annai būs arī morāls gandarījums: tiesa Jāņa rīcību būs atzinusi par prettiesisku. Risinot strīdu civiltiesiskā ceļā, neviens nevar kļūt bagātāks, jo civilstrīdu tiesu būtība ir atjaunot cietušā tiesisko vai mantisko stāvokli, kāds tas būtu bijis, ja pārkāpums nebūtu noticis. Vēl cietušais var prasīt atgūt arī savu atrauto peļņu. Piemēram, Indrai ir servitūta ceļš caur kaimiņa zemi, bet kaimiņš ceļu uzar un Indra netiek uz darbu. Viņa tiesai var prasīt gan atjaunot servitūta ceļu, gan atrauto peļņu par darba kavējumu. Bet arī šajā gadījumā tiesa var lemt atlīdzināt tikai Indrai radušos zaudējumus un citus izdevumus, piemēram, advokātam samaksāto naudu.
– Bet, ja man nemaz nevajag atlīdzināt zaudējumus, ja tikai gribu noskaidrot un pierādīt, kuram taisnība, vai varu to prasīt tiesai?
– Tas, kuram ir taisnība, ir filozofisks strīds. Lai to noskaidrotu, ir jāiet pie mācītāja. Nevar tiesai prasīt, lai tā atzīst, kuram ir taisnība vai ka kāds rīkojies nepareizi: runa ir nevis par taisnību, bet par tiesiskumu. Ja tiesa skata civilstrīdu, tā pamatā jābūt prettiesiskai rīcībai un tās radītiem zaudējumiem.
– Ja kaimiņa suns nokož manas aitas, zaudējumu aprēķināšana ir skaidra. Bet, ja kaimiņš naktīs trokšņo un tāpēc nevaru gulēt, kādi tad tur zaudējumi!
– Tad tas būs nemantiskais kaitējums – neesmu izgulējies, man pasliktinājusies veselība, dzīves kvalitāte, tādēļ, piemēram, lūdzu par to man atlīdzināt tā saukto morālo kaitējumu, teiksim, 1000 eiro apmērā.
– Kas jāņem vērā, sniedzot civilprasību tiesā?
– Tas, kurš sniedz tiesā prasību, ir prasītājs. Civilprocesā tam, kurš kaut ko apgalvo, ir pienākums to pierādīt. Dažkārt, zaudējot tiesu, cilvēki domā, ka tiesa ir negodīga un tiesnesis korumpēts, bet patiesībā tiesa zaudēta tādēļ, ka prasītājam trūka pierādījumu vai viņš nezināja, kādi tieši būtiskie fakti jāpierāda. Tiesnesis nevar balstīties tikai vārdos, ja tiem nav pierādījumu.
Ja cilvēks tikai atnāks uz tiesu un bez pierādījumiem teiks «Godātā tiesa, nu, bija tā, es nemeloju,» tiesa to neņems vērā.
– Kā tad pierādīt savu patiesību?
– Ja kāda tiesības ir aizskartas, tas pēc iespējas jāfiksē, piemēram, ar rakstisku aktu: jāuzraksta dokuments, ka tādā un tādā datumā notika tas un tas. Šis dokuments jāparaksta gan pašam, gan lieciniekiem: garāmgājējam, ģimenes loceklim – tam nav nozīmes. Ja aktu parakstījis tikai pats prasītājs, pierādījums ir kritiski vērtējams, savukārt strīdā personīgi neieinteresētu cilvēku liecībām ir daudz augstāka ticamība. Tos, kuri parakstījušies, var izsaukt uz tiesu kā lieciniekus. Tiesnesis viņiem jautās: vai bija tā? Bija! V
iss skaidrs – lūk, tas jau ir pierādījums! Ja kaimiņa nodarītā skāde ir lielāka un vajag spēcīgāku juridisko aktu, vērts paaicināt tiesu izpildītāju, konstatēt faktu, safotografējot notikušo, un sastādīt īpašu protokolu, ko tiesa nešaubīgi pieņems kā patiesību. Rakstveida dokumenti ir jebkuras ziņas vai informācija, kas izteikta ar burtiem – uz papīra, elektroniski, uz sienas.
Būtisks pierādīšanas līdzeklis ir arī liecinieku liecības. Mūsdienās cilvēki tās nepietiekami novērtē un salīdzinoši reti izmanto. Tāpat der arī video un audio ieraksti.
– Teicāt, ka reti tiek izmantotas liecinieku liecības. Ko tas nozīmē?
– Dažkārt cilvēks neiet uz tiesu, jo domā: man jau nav nekādu rakstisku pierādījumu. Nevajag aizmirst, ka tikpat liels svars ir arī liecinieku teiktajam. Varbūt toreiz, kad virtuvē runājāt ar kaimiņu un viņš atzina savu vainu, klāt bija arī kāds ciemiņš, kurš var liecināt par dzirdēto? Tas ir pierādījums, un tiesai tas jāņem vērā – lai liecinieks liecina! Nevar teikt: toreiz vajadzēja prasīt, lai viņš par to parakstās. Rakstiskam dokumentam un liecinieka liecībai juridiski ir vienāds pierādījuma spēks.
– Vai pilnīgi visi iesniegtie pierādījumi tiesai jāņem vērā?
– Neviens pierādījums tiesai nav saistošs. Tiesa tos var vērtēt – varbūt kāds no pierādījumiem tiesai šķitīs, piemēram, neobjektīvs. Pat tad, ja iesniedzējam kāds pierādījums šķiet ļoti labs, var gadīties, ka tiesnesis to neņems vērā, jo to pārspēs kāds cits – vēl labāks – pierādījums. Tieši tāda ir civilstrīdu izšķiršanas būtība: pierādījumus iesniedz abas puses, un tiesai jāizvērtē, kuriem pierādījumiem dodama priekšroka, šo izvēli motivējot.
– Vai tiesnesis pats neinteresēsies, nemeklēs, kuram ir taisnība?
– Administratīvajā un kriminālprocesā darbojas objektīvās izmeklēšanas princips – tiesnesis pats aktīvi izmeklē lietu un meklē pierādījumus. Savukārt Civilprocesā tiesnesis nav izmeklētājs, jo tur darbojas sacīkstes princips: divas puses – prasītājs un atbildētājs – savā starpā sacenšas, pierādot katrs savu taisnību, un tiesnesis tikai un vienīgi atkarībā no pierādījumiem izšķir, kuram taisnība.
– Tad jau var notikt tā, ka lietā uzvar nevis tas, kuram taisnība, bet tas, kurš labāk spēj savu taisnību pierādīt! Izklausās negodīgi!
– Tas tā izveidojies vēsturiski – ne tikai Latvijas tiesību sistēmā, bet krietni senāk. Civilstrīdi ir privāti strīdi. Savukārt tiesnesis pārstāv valsti, un viņam nav tiesību tērēt nodokļu maksātāju naudu, lai risinātu privātus strīdus. Tāpēc darbojas sacīkstes princips: ja kāds uzskata, ka viņa tiesības ir aizskartas, lūdzu, lai pierāda to! Valsts izšķirs strīdu, bet nenāks nevienai pusei palīgā.
– Kā pusē tiesnesis nostāsies, ja cilvēcīgi redzēs, ka taisnība ir vienam, bet labāki pierādījumi otram?
– Tienesis nedrīkst lemt subjektīvi, jo ir pakļauts likumam: viņam jāvērtē pierādījumi. Tiesu varas simbolam – Temīdai – ir aizsietas acis, un tas nozīmē, ka tā nevar ietekmēties, piemēram, no tā, ka vienā pusē ir raudošs pensionārs, bet otrā pusē – uzņēmējs.
Tiesnesis nedrīkst domāt: vai, nabaga pensionārs, es lemšu par labu viņam. Emocijas jānodala, un jāizspriež strīds atkarībā no pierādījumiem.
– Vai cilvēki to saprot?
– Domāju, ka ne.
– Vai Latvijā ir ierasts tiesāties, lai risinātu sadzīviskas situācijas? Piemēram, par to, ka kaimiņa zemnieka govis izbradājušas sējumus?
– Maz. Bieži vien pirmās pāris dienas pēc notikušā cilvēks ir apņēmības pilns: tūlīt iešu uz tiesu, man ir savi principi – es viņam parādīšu! Bet tad izrādās, ka ir vajadzīgas investīcijas – jāaiziet pie jurista, jāsagatavo dokumenti, jāsavāc pierādījumi, arī jāsamaksā nodeva. Tas viss prasa laiku. Emocijas drīz vien noplok, un pēc pāris nedēļām cilvēks sāk domāt: labāk visu aizmirsīšu, nevis trīs gadus nervozēšu. Formalitātes un gatavošanās tiesāšanās procesam veic arī nomierinošo funkciju, līdz ar to tiesvedība nemaz netiek uzsākta.
– Vai tas ir labi?
– Domāju, ka jā. Jo tas, ar ko cilvēks saskaras sākumā, ir emocijas – dzīve turpinās, un rodas pilnīgi citas problēmas: vecais strīds vairs nav aktuāls, jo nu jādomā, piemēram, kādā skolā laist bērnu. Un tagad vēl kaut kāda tiesa par sazin cik senu notikumu? Nē!
– Vai tā ir visā pasaulē? Vai tiešām nekur cilvēki necīnās par savu taisnību arī it kā sīkumos?
– Amerikā, kur ir ārkārtīgi dārgi advokāta pakalpojumi, ļoti izplatīti ir pirmstiesas izlīgšanas jeb mediācijas pakalpojumi. Cilvēki zina – ja lieta nonāks līdz tiesai, izmaksas būs ļoti, ļoti lielas. Latvijā tiesāties salīdzinoši nav pārāk dārgi, līdz ar to mediācija te īsti nestrādā. Tādēļ dažkārt cilvēkiem šķiet: ai, es samaksāšu valsts nodevu, lai tienesis izšķir strīdu – viņš ir valsts amatpersona. Tomēr tā kā mazās prasībās valsts nodeva ir gana liela, Latvijā mazos strīdos galu galā īsti nedarbojas ne mediācija, ne tiesvedība.
– Tikmēr Civillikumā ir ietverti nosacījumi par tik daudzām sadzīviskām situācijām! Piemēram, par bišu stropu novietošanas kārtību, par to, ka mājas kustoņi nav uzskatāmi par bezīpašnieka kustoņiem arī tad, ja tie aizbēg vai nomaldās. Tik interesanti! Vai šīs normas mūsdienās tiek izmantotas?
– Pārsvarā, šķirot strīdus, izmanto vispārējo Civillikuma 1779. pantu, kurā teikts: «Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis». Tā ir visa būtība: ja es, mani bērni vai dzīvnieki, kas man pieder, nodara kādam kaitējumu, man ir pienākums to atlīdzināt. Protams, ir dažādi izņēmumi, bet pamats ir šis.
– Piecērtu kāju un gribu tiesāties. Vai advokāts par mani nesmiesies un nesūtīs mājās, ja gribēšu, lai kaimiņš atlīdzina man par puķuzirņiem, ko izpostīja viņa vista?
– Advokāts ir tiesu sistēmai piederīga persona, un viņa pienākums ir aizstāvēt. Vienīgais gadījums, kad advokāts var atteikties, – ja viņš konkrētajā jomā nav pietiekami kompetents. Tad jāiet pie cita. Bet pateikt, ka šī lieta ir pārāk sīka, advokāts nevar. Tas būtu līdzīgi kā tad, ja ārsts pateiktu: ai, jums jau te tikai tāda skrambiņa, ar tādu es neņemšos, lūdzu, nākamais!
– Ko ņemt līdzi, ejot pie advokāta?
– Visus lietas dokumentus. Būs jāizstāsta savs stāsts, iespējams, advokāts nosauks, kas vēl vajadzīgs, lai uzsāktu tiesvedību, un tad būs jāvienojas par honorāru, jo vienotas takses nav.
– Bet varbūt tomēr varu mēģināt tikt galā pati, ja vien man ir pārliecība, ka pierādījumu ir pietiekami?
Ja otrā pusē nostāsies advokāts, cerība saviem spēkiem uzvarēt tiesā ir tikpat liela kā iespējamība, ka Latvijas basketbola izlase uzvarēs ASV izlasi.
Neiespējami tas nav, bet jābūt ļoti lielai veiksmei. Lai aizstāvētu savu taisnību, jāzina visas nianses, procesuālās darbības. Domāt, ka cilvēkam bez juridiskām zināšanām izdosies būt pārākam par advokātu, ir ļoti liela uzdrīkstēšanās. Starp citu, arī advokāti paši savās lietās sevi neaizstāv, bet meklē kolēģu palīdzību. Jo pats savās lietās tu nevari neitrāli un objektīvi izvērtēt situāciju un redzi to emocionāli – zini dažādus faktus un domā, ka tie ir pierādīti, bet patiesībā tā nemaz nav.
