Akmeņu dārzs ne vien skaistumam, bet arī spēkam un aizsardzībai

Ja esi nolēmusi veidot akmeņdārzu vai vienkārši nolikt pie mājas kādu skaistu laukakmeni, svarīgi, lai tas ne tikai iederas kopējā ainavā, bet arī kalpo tavai labsajūtai. Granīta akmeņi un bruģis uztver āderu starojumu, tāpēc tie jānovieto tā, lai nekaitētu mājinieku veselībai. Stāsta ezotērikas praktiķe KAIJA ZEMBERGA un rīkstnieks AIVARS KIRŠPILS.
Mājas maģija
8. aprīlis

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock.com

Kā neitralizēt āderes

Granīta akmeņiem ir kristāliska struktūra, un sīkie kristāliņi uztver āderu starojumu, kas nāk no zemes dzīlēm. Neatbilstīgi novietoti akmeņi starojumu raida uz visām pusēm un kaitē ne tikai augiem, puķēm, augļu kokiem, bet arī cilvēkiem. Šādā dārzā ilgstoši ir grūti uzturēties, cilvēks nevar atpūsties. Pierādīts, ka āderu starojums kaitē organisma šūnu pilnvērtīgai darbībai un ir iemesls daudzām slimībām. Tāpat arī dārzeņi, augļukoki un puķes ir jāsargā no āderu starojuma, lai kaitīgā enerģijas plūsma nepiesārņo augu šūnas. Iekārtojot akmeņdārzu, bruģējot celiņus, veidojot akmens strūklakas vai dārzā novietojot akmens skulptūras, granīta laukameņus iespējams izvietot tā, lai kaitīgais starojums tiktu neitralizēts. To var izdarīt katrs, kuram klausa rīkstīte un diegā iekārts svārstiņš. Jāielāgo, ka ne visiem rokās reaģē rīkstīte, arī svārstiņš kustas pārsvarā tiem, kas jau ilgāku laiku ar to darbojas; tāpēc āderu krustpunkta noteikšanai un akmens zieda veidošanai var pieaicināt palīgā rīkstnieku vai cilvēku, kam ir spēcīga bionerģija. Rīkstnieks Aivars Kiršpils labprāt apmāca cilvēkus, kas paši vēlas rūpēties par savas mājas un dārza ekoloģiju.

Pirmais solis

Uz lauka vai mežā salasa nelielus laukakmeņus un no tiem izveido akmens puķi jeb, kā to dēvē rīkstnieks, – pankūku (skat. attēlā). Tās vidū ir viens lielāks granīts, un apkārt cits pie cita novietoti mazāki akmeņi. Darbam nepieciešama rīkstīte un svārstiņš. Rīkstītei izmanto ceriņa, bērza, kadiķa, pīlādža vai zaļa kārkla žāklīti. Āderu meklēšanai nav ieteicams izmantot metāla rāmīti. Svārstiņu veido no apmēram 30 centimentrus garā diegā vai auklā iekārta gredzena, adatas, šķērītēm, skrūves uzgriežņa vai citiem nelieliem, viegliem metāla priekšmetiem. Strādājot ar svārstu, svarīgi darboties ar savu bioenerģiju nevis domu spēku, tāpēc šajā procesā galvai ir jābūt brīvai no domām, lai instruments uztver āderu starojumu nevis domu enerģiju. Veidojot akmens ziedu, uz stingra pamata novieto centrālo akmeni. To noliek tā, kā akmens audzis no zemes. Pēc tam virs tā tur svārstu. Ja centrālais akmens novietots pareizi, ierīce nesvārstās, jo akmens starojums plūst no apakšējās plaknes un tiek raidīts zemē. Turpinot eksperimentu un pārliecinoties, kā plūst starojums, šo pašu akmeni var apgriezt otrādi – kājām gaisā – un virs tā paturēt svārstu. Tas sāk spēcīgi kustēties, virpuļot. Tas nozīmē, ka akmens raida āderu starojumu uz visām pusēm nevis atpakaļ zemē. Pareizi novietots centrālais akmens āderu starojumu atgriež atpakaļ zemē. Tātad no vidējā akmens starojums plūst zemē, un svārsts virs tā nekustas. Pēc tam svārstu lēnām virza apkārt akmenim. Vienā vietā tas sāk kustēties. Tas nozīmē, ka arī šajā vietā centrālais akmens izstaro āderu enerģiju. Tajā vietā novieto mazāku akmentiņu. Pirms tam gan arī tas ir jāpārbauda, lai plakne, no kuras tiek izstarota enerģija, ir vērsta uz leju. Kad tas ir pielikts blakus lielajam akmenim un starojuma plūsma tiek bloķēta, ar svārstiņu var pārliecināties, ka enerģijas plūsma ir apturēta. Ja tas nekustas, vēlamais rezultāts ir panākts. Tad ņem pārējos akmentiņus, un ar starojumu uz leju liek blakus. Kad akmens puķe ir izveidota, zemākajā vietā dārzā jāatrod āderu krustpunkts un tur ir jāierok akmens puķe. Parasti centrālo akmeni ierok nedaudz dziļāk par apkārt izvietotajiem mazajiem akmentiņiem

Aivara Kiršpila veidotais akmens zieds, ko viņš dēvē par pankūku. Rīkstnieks salasa uz lauka akmeņus, pārbauda to starojumu un iecementē. Pēc tam viņš to ierok dārza zemākajā vietā āderu krustpunktā.

Otrais solis

Āderu krustpunktu meklē ar koka rīkstīti. Vietā, kur plūst āderes dzīsla, rīkstīte atkarībā no plūsmas kustas uz augšu vai uz leju. Atrodot āderi, var noskaidrot, kurā virzienā tā plūst. Ja, ejot pa āderes dzīslu, rīkstīte ceļas uz augšu, tā plūst uz priekšu, savukārt, ja rīkstīte noliecas uz leju, tā plūst pretējā virzienā. Meklējot āderu krustpunktu, biolokācijas ierīce jātur nevis paralēli zemei, bet nedaudz ar galu uz augšu. Āderu krustpunktā tā strauji noliecas uz leju. Lai pārliecinātos, vai āderu krustpunkts ir atrasts precīzi, nolauž tievu bērza žāklīti, paņem abus zaru galus divos pirkstos un nostājas āderu krustpunktā. Starojuma krustpunktā rīkste sāk strauji vicināties, smalkie zari no spēcīgās vibrācijas pat var salūzt, bet, attālinoties no šīs vietas, pārstāj kustēties. Kad āderu krustpunkts ir atrasts, šajā vietā ierok akmens ziedu, un dārzs ir brīvs no kaitīgā starojuma. Par to var viegli pārliecināties, ar rīkstīti vēlreiz pārstaigājot dārzu. Tagad var sākt veidot akmeņdārzu, izlikt bruģakmens celiņus, iekārtot akmens strūklaku vai novietot pelēku milzeni pie vārtiem vai citviet teritorijā. Izliekot akmeņus, vēlams katram ar svārstiņu pārbaudīt starojumu un akmeņus novietot tā, lai pamata šķautne, no kuras plūst starojums, tiek virzīta zemē. Pārbauda, lai arī no sāniem nenāk kaitīgā enerģijas plūsma.

Ja akmeņdārzs jau ir izveidots, tas nenozīmē, ka tie būs jāpārkrauj. Pietiek, ja zemākajā vietā, kur plūst kaitīgais starojums, novieto akmens ziedu, un pēc tam ar svārstiņu izstaigā akmens dārzu, lai pārliecinātos, ka tas ir brīvs no starojuma. Ja rīkstīte kustas, iespējams, dārzā ir jāierok vēl viens akmens zieds.

Izmantojot svārstiņu, akmeņus dārzā var sakārtot tā, lai puķu un krūmu saknes neskar āderu starojums. Ar biolokācijas ierīci var pārbaudīt košumkrūmus un augļu kokus. Ja pie tūjas svārsts sāk kustēties, tas nozīmē, ka kociņš ir stādīts uz āderes. Augļu koks, kas liecas uz vienu pusi, virzās prom no nelabvēlīgā starojuma. Lai to novērstu, blakus kociņam izrok bedri un nedaudz zemāk par auga sakni ierok akmeni, kas novirza āderes plūsmu, – tad plūmes, ābeles un ķirši labāk ražos.

 

Veselības akmens

Senatnē, būvējot mājas, klētis, kūtiņas, iekārtojot dārzus un labības laukus, rīkstnieks āderu krustpunktā nolika akmeni, un teritorija bija tīra no nelabvēlīgā starojuma. Agrāk, ēkai liekot pamatus, āderu krustpunktā novietoja akmeni, kas neitralizēja nelabvēlīgo starojumu, un mājiniekiem nebija jāuztraucas, kur novietot gultu, kurā telpā iekārtot bērnistabu. Tagad, pārbūvējot vecas laukus mājas, šis akmens tiek aizvests prom ar būvgružiem, un nelabvēlīgais starojums kā no pudeles palaists džins apņem jaunbūvi un tuvējo apkārtni. Labības šķūņiem senie kolonnas stabi atbalstījās uz rīkstnieku novietotiem akmeņiem. Starojums tika neitralizēts, un stabi nepuva. Kūtīs, kas bija tīras no āderu starojuma, govīm dzima brangāki teļi, un lopiņi neslimoja. Īpaši attīrīja pirtis, kas skaitījās svēta vieta – pirtī pieņēma bērniņus un no pirts izvadīja aizgājējus.

Daudzviet pie vecām lauku mājām pie ieejas durvīm guļ plakans granīta akmens ar kurpju zoļu noslīpētu muguru. To parasti noguldīja āderu krustpunktā un, kamēr saimnieks vēra vaļā mājas durvis, pelēkais milzis viņu attīrīja no negatīvā aplikuma un novadīja zemē. Parastu laukakmeni vai akmeņkaļa darbnīcā izgrieztu granīta plāksni veselības nolūkā var novietot arī pie ieejas mājā vai dārzā. Uzkāpjot uz dziedniecības akmeņa, cilvēks attīrās no negatīvās enerģijas, jūtas spirgtāks un možāks. Uz tā var pastāvēt, kad māc nogurums vai kaulos ir nespēks. Akmens palīdzēs atgūt spēkus. Lai akmens spēcina, nevis atņem enerģiju, tas jānovieto tā, lai starojums plūst zemē un neviena šķautne neizstaro nelabvēlīgo enerģiju. Pēc tā paša principa rīkojas mežā vai uz lauka atrodot interesantu akmeni, kas iederas dārza ainavā vai pie vārtiem. Pirms vest pelēko milzeni mājās, ir jāpārbauda, vai tas nesabojās ainavu, jo, iespējams, starojuma dēļ būs jāpagriež citādi un akmens vairs nešķitīs tik pievilcīgs. Veselības akmenim vai laukakmenim nav jāguļ āderu krustpunktā. Svarīgi, lai enerģija, ko uztver granīta kristāli, tiek novadīta zemē. To var nedaudz ierakt zemē. Bērniem patīk stāvēt un spēlēties uz pareizi novietota akmens, jo viņi ar savām antenām uztver akmens labo auru. Granīta akmens plāksni veselības stiprināšanai var novietot arī dzīvoklī.

 

Ugunsvietā un kapos – citāda kārtība

Jāņu ugunskura vai uguns rituālu vietu ierīko āderu krustpunktā un tā centrā ierok akmens puķi, taču šoreiz kārtība ir pretēja – centrālais akmens ir jānovieto tā, lai starojums iet uz augšu, un ugunskura dūmus dzen debesīs nevis zemē. Pankūkas sagatavošanas princips ir līdzīgs, tikai centrālais akmens ir jāliek otrādi – kājām gaisā. Pēc tam akmenim apkārt saliek mazākus granītus tā, lai āderu starojums virzās augšup, nevis izklaidus uz visām pusēm, līgotājus ietinot dūmu mutuļos. Jārēķinās, ka ugunskura vietā lāgā nekas neaugs, tāpēc nevar aizrauties ar apzaļumošanu un puķu stādīšanu. Ugunskura vietai nav nozīmes, to var ierīkot arī kalna galā.

Ja kaut kur jūtama āderu starojuma iedarbība, ieteicams āderu krustpunktā teritorijas zemākajā vietā ierakt uguns puķi, kas bloķē kaitīgos enerģijas izmešus.

Būvējot pirts krāsni vai dārza kamīnu, uguns ziedu ierok zem skursteņa, lai āderes starojums dzen dūmu mutuļus dūmenī. Arī šajā projektā centrālais akmens jānovieto tā, lai zemes dzīļu enerģija plūst augšup. Ierīkojot dārza kamīnu, kas būvēts no granīta akmeņiem, vēlams ar rīkstīti pārstaigāt arī dārzu. Ja kaut kur jūtama āderu starojuma iedarbība, ieteicams āderu krustpunktā teritorijas zemākajā vietā ierakt uguns puķi, kas bloķē kaitīgos enerģijas izmešus.

Starp citu, arī granīta piemiņas akmens vai plāksne kapsētā izstaro āderu starojumu uz visām pusēm. Bieži vien tieši kaitīgais starojums ir iemesls, kāpēc uz kapa stādītie augi un puķes nīkuļo, bet krūmi, kas aug āderu krustpunktā – iznīkst. Starojuma intensitāti var pārbaudīt, virzot apkārt piemineklim svārstiņu. Starojumam, tāpat kā veidojot ugunskura vietu, ir jāiet augšā debesīs, lai aizgājēja dvēselītei ir vieglāks ceļš pie Dieva. Veidojot pieminekļa pamatu, atrod āderu krustpunktu un iecementē akmeni vai akmens ziedu, kas izstaro enerģiju uz augšu, bet pēc tam uzliek pieminekli. Kad tas ir izdarīts, svārstiņu virza apkārt piemiņas akmenim, pārliecinoties, ka starojuma nav. Taču virs pieminekļa tas spēcīgi rotē, jo enerģija plūst augšup. Interesanti, ka, izstaigājot vecus kapus ar biolokācijas ierīci, pārsvarā no visiem kapakmeņiem starojuma kūlis virzās augšup debesīs. Tas nozīmē, ka senāk cilvēki ievēroja rīkstnieku padomus. Sakārtojot vienu piemiņas vietu, bieži vien arī blakus esošo dzimtu kapavietās enerģija kāpj uz augšu.

 

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs