Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
25
-
1
-
1
-
7
-
0
-
2
-
0
-
Baidījās iet iekšā
Alises un viņas mājas stāsts sākās vēl krietnu laiku, pirms kādam vispār varēja ienākt prātā, ka reiz viņa te dzīvos pastāvīgi. Tolaik 12 gadu veco meitu Alises tētis kādā vasaras dienā ar moci aizvizināja līdz nolaistai mājai meža vidū un paziņoja, ka gribot to pirkt. Alise tikai noskurinājās, jo tēta nolūkotais īpašums viņai atgādināja īstu raganu māju.
«No vienas puses, māja mani ļoti piesaistīja, bet vienlaikus bija bail pat iet iekšā.
Viss bija tumšs, nekopts, apkārt zāle līdz padusēm.
Vēl līdz ievākšanās dienai nebiju pārliecināta, vai vispār spēšu te dzīvot, jo man joprojām bija ļoti bail.» Taču, tiklīdz bija pabeigti pirmie remontdarbi un uz šejieni atceļoja Alises senlaicīgās mēbeles, bailes pārgāja un viņa uzreiz sajutās kā mājās.
Alise nav bijusi vienīgā, kurai šī māja šķitusi baisa un neapdzīvojama. Tālajā 1890. gadā celta kā mežniecības ēka, vēlāk pārtapusi par divu dzīvokļu māju, tā ir piedzīvojusi raibu vēsturi. Piemēram, istabā, kur tagad plānots ierīkot vannasistabu, karalaikā kāda veca tante izmitinājusi veselu pulku bēgļu. «Aprunājoties ar cilvēkiem Smiltenē, rodas iespaids, ka gandrīz katrs te kādu brīdi ir dzīvojis. Bet visi, kas te mitinājušies, saka, ka nav varējuši te padzīvot, jo māja runājot. Bijuši dzirdami soļi un dažādi citi trokšņi. Tas, ka viņiem tā bija, bet man ne, liek domāt, ka māja gaidīja tieši mani.»
Jāpaliek ģimenes rokās
Kā tad Alise nonāca mājā, kas līdz pat ievākšanās dienai iedvesa tik lielas bailes, ka vienatnē viņa šeit nespēra savu kāju? Protams, nejauši. Ar savu topošo vīru Kārli viņa labu laiku dzīvoja divistabu dzīvoklī Smiltenē. Kārlis tur juties omulīgi, taču Alisei trūcis telpas un gaisa, jo viņa bija uzaugusi privātmājā, tādēļ pie dzīvokļa šaurības bija grūti pierast. Abi sākuši runāt par lauku mājas iegādi, bet Alise saprata, ka viņa to grib daudz vairāk nekā topošais vīrs, tāpēc sākusi domāt, kā šo procesu pasteidzināt.
«Sapratu, ka man ir jāizlūdzas suns, jo ar suni dzīvoklī būtu ļoti grūti. Kārlis man arī uzdāvināja suni un tad pats saprata, cik grūti ir visu laiku braukt no darba un vest viņu ārā pastaigāties. Es tikai teicu, ka vajag māju, vajag māju, jo tad suns varēs dzīvot ārā. Un tad Kārlis piekrita, ka tiešām jāsāk meklēt.»
Lēmums bija pieņemts, bet meklējumi nevedās. Alise pat vairs neatceras, cik daudz īpašumu Smiltenes apkārtnē viņi apskatīja, bet pieņemams bijis tikai viens. Taču cena noskatītajai mājai bijusi tik augsta, kā tā viņiem nebija pa kabatai. Tad kādu vakaru pie jauniešiem negaidīti ieradās Alises tētis un paziņoja, ka dzīvē ir mainījušies plāni un viņš vēlas pārdot savu māju meža vidū, kas līdz tam lielākoties kalpojusi kā brīvdienu atpūtas vieta. Tētis piedāvājis māju no viņa pārpirkt.
«Zinot, cik daudz darba un mīlestības viņš bija šeit ieguldījis, negribēju, lai māja būtu kādam citam. Gribēju, lai tā paliek mūsu ģimenē. Viņam arī bija noteikums – ja tu pērc šo māju, tad nekad nedrīksti to pārdot. Tai ir jāpaliek bērniem.»
Māja nekad nebūs gatava
Kad māja nonāca Alises un Kārļa īpašumā, dzīvošanai piemērota bija tikai viena telpa – guļamistaba, kuru tētis bija rūpīgi izremontējis un iekārtojis. Pārējās telpās valdīja pamatīgs haoss. Pirms Alise un Kārlis šeit pārvācās pavisam, māja tika pamatīgi remontēta piecus mēnešus. Ar remontdarbiem gājis visādi – kamēr Alises nebija klāt, strādnieki darbojās pa savam prātam, piemēram, izurba brusās caurumus un tur ierīkoja elektrības slēdžus modernajā, nevis oriģinālajā augstumā, jo, viņuprāt, tā būs parocīgāk.
«Gandrīz katru reizi, atbraucot paskatīties, kas te notiek, man lūza sirds un es braucu mājās raudādama.» Arī līdzekļi kusa daudz ātrāk, nekā paredzēts. Abiem jauniešiem bija labi iekrājumi, un viņi cerēja, ka ar tiem būs gana pirmā stāva restaurēšanai. Realitātē naudas pieticis elektrības pārvilkšanai un vienas istabas remontam.
Tagad mājas pirmais stāvs ir gandrīz pabeigts, no lielajiem darbiem atlikusi vannasistabas ierīkošana. Ar laiku pienāks arī otrā stāva kārta, kur plānots ierīkot vēl vienu vannasistabu, divas bērnistabas, atsevišķu istabu jeb skapi Alises drēbēm un kabinetu Kārlim. «Šeit ir neiedomājami daudz darba. Nav tā, kā dzīvoklī, kur pēc darba vari ieslēgt televizoru un neko citu nedarīt.
Mēs šeit dzīvojam gandrīz gadu un joprojām neesam pieslēguši televīziju, jo tam vispār nav laika. Pēdējo gadu es nemitīgi kaut ko kavēju, visu laiku šeit ir darbi, darbi, darbi. Neredzu tam galu, jo arvien gribas izdarīt kaut ko papildus. Man, kā cilvēkam, kam visu dzīvē gribas tagad un tūlīt, ir grūti sagaidīt rezultātu. It sevišķi apzinoties, ka māja, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava.»
Maksimums – dažas vistas
Ar tradicionāliem lauku darbiem vismaz pagaidām šajās mājās nodarboties neplāno – pietiek ar glīti iekoptu mauriņu un šur tur akcentam pa kādai puķei. Par sakņu vagām Alise nesapņo, arī ogu krūmi pagājušajā vasarā palika nenolasīti, jo tam vienkārši nebija laika. Turklāt, kā mājas saimniece godīgi atzīst, rušināšanās pa zemi nav viņas aicinājums.
Šogad gan tika iesēti puķzirnīši, kas jau esot milzīgs progress. Tiesa, Alise neizslēdz, ka pēc gadiem būs citādi. «Kārlim ir 30 gadu, un viņš jau tagad saka: gribētu savus jaunos kartupeļus.» Par lopiņu turēšanu gan abi ir vienisprātis – lielākais, pa pagalmu varētu skraidīt dažas vistas. «Kad pagājušajā vasarā svinēju savu 25 gadu jubileju un bija saaicināts daudz ciemiņu, ar bailēm sagaidīju katru mašīnu, kas iebrauc pagalmā, – ka tik man neatved kādu aitiņu vai kaziņu,» saka Alise.
Alises kūtī dzīvo nevis lopiņi, bet senlaicīgās mēbeles, kas gaida savu restaurēšanu. Gadu gaitā šīs mēbeles ceļu pie Alises atradušas dažādos veidos – daudzas iegādātas tepat Latvijā, citas atvestas no Vācijas, bet vēl daļa mantotas.
«Man tik ļoti patīk senās mantas, ka reizēm šķiet – esmu piedzimusi nepareizā gadsimtā. Tāpēc man arī vajag šādu vidi apkārt. Ikdienišķās, modernās mājās nejūtos labi, bet reizēm mani ciemiņi saka, ka viņi šeit jūtas kā muzejā, kur nekam nedrīkst pieskarties, neesot mājīgi. Bet man tieši tas rada mājīgumu.» Sākumā Alisei šķita, ka Kārlim viņas gaume nav pieņemamam un klusībā viņš vēlētos modernāku interjeru.
«Bet tagad viņš ir pieradis. Kad prasu, vai viņš jūtas kā mājās, Kārlis saka – jā, šeit ir ļoti skaisti, tu esi malacis.» Jaunieši arī pašu māju cenšas maksimāli restaurēt, saglabājot visu seno. Vienlaikus Alisei gribas, lai viņas lauku māja būtu ļoti grezna un ar visām ērtībām.
Augstpapēžu kurpes apvainojušās
Daudzus jauniešus no pārcelšanās uz laukiem attur darbs, bet Alisei un Kārlim tas nebija šķērslis. Kārlis jau vairākus gadus strādā par ģeodēzistu ceļu būves uzņēmumā, savukārt Alise Smiltenē pieskata mazuli un brīvdienās izbraukuma tirdziņos tirgo mājražotāju gaļu. Līdztekus tam viņa atrod laiku savai sirdslietai – pasākumu dekorēšanai un mēbeļu restaurēšanai. Nesen Alise un viņas draudzene Anete, kurai arī interesē interjera lietas, devās izmēģinājuma braucienā uz krāmu tirdziņu pārdot pašu restaurētās mēbeles. Veicies negaidīti labi. Ar laiku abas draudzenes Alises vecajā pagrabā plāno ierīkot sev darbnīcu.
No Alises un Kārļa draugu pulka viņi pagaidām ir vienīgi, kas sākuši iekopt savu īpašumu. Tas nozīmē, ka visi svētki un sanākšanas parasti notiek pie viņiem. Turklāt, ja kādos darbos vajag palīgus, tos nav grūti atrast. Draugi labprāt brauc pastrādāt svaigā gaisā.
«Šeit dzīvojot, man brīžiem uznāk melnie, kad redzu, ar cik labām mašīnām brauc mana vecuma draugi, cik daudz brīva laika viņiem ir un ka viņi var aizbraukt atpūsties – kaut vai uz klubiņu. Es to vispār vairs nevaru atļauties! Pārceļoties uz šejieni, man vajadzēja mainīt visu dzīvi.
Manas augstpapēžu kurpes uz mani ir apvainojušās, jo šeit triumfē gumijnieki.
Bet mana prioritāte šobrīd ir māja,» saka Alise.
Sākumā visi viņu centušies atrunāt: priekš kam jaunam cilvēkam vajag to uzņemties – dzīvot meža vidū? Mudinājuši apdomāties un pirkt māju Smiltenē. «Bet es jau sākumā zināju, ka man nederēs māja Smiltenē. Man vajag būt prom no cilvēkiem, lai rīta kafiju ārā varu izdzert pilnīgā mierā. Esmu diezgan stresains, straujas dabas cilvēks, saku visu, kas uz mēles, vienmēr esmu skrienoša. Man vajag līdzsvaru, un šī ir mana īstā vieta,» saka Alise.
