Arhitekte Dagnija Smilga: «Gribu turpināt spēlēties!»

Dagnija Smilga ir Cīrihē bāzētā arhitektu biroja Hosoya Schaefer Architects asociētā direktore, un kopš studiju laika Vīnē savu arhitektes karjeru veidojusi ārpus Latvijas. Taču paralēli projektiem Šveicē un citviet pasaulē saglabājusi gana ciešu saikni ar mājām. Bijusi viena no kuratoru komandas Latvijas ekspozīcijai Baltijas paviljons Venēcijas biennāles 15. starptautiskajā arhitektūras izstādē, pērn arī Latvijas Arhitektūras gada balvas žūrijas locekle.
Latvieši ceļ pasauli
Žurnāls DEKO
22. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne

– Savulaik arhitektūras studijas sāki tepat Latvijā – RTU, tomēr drīz vien pārcēlies uz Vīni. Kāpēc tā?
Mācījos RTU arhitektos un sapratu, ka man vajag citādāku pieeju, šeit studējot, manī pieauga izjūta, ka es nevarēšu būt laba arhitekte. Kad aizbraucu izglītoties uz Vīnes Tehnisko universitāti, pēc pirmā semestra pasniedzējs piedāvāja darbu savā birojā un tikai tad sāku domāt, ka varbūt ar mani viss nav nemaz tik slikti.

Paralēli studijām jau no pirmā kursa vienmēr esmu bijusi praksē kādā birojā. Skolā mācies, kā tehniski to māju uzzīmēt, bet birojā saskaries ar realitāti, satiec pasūtītāju. Šī kombinācija bija ļoti laba bāze. Un, tā kā biju ieguvusi šo realitātes piesaisti un aptvērusi praktiskos paņēmienus, ar kādiem tiek radīta arhitektūra, aizejot studēt maģistrantūrā uz Vīnes Tēlotājmākslas akadēmiju, varēju pilnībā atbrīvoties un domāt vairāk konceptuāli, kritiski. Tieši šajos gados iemācījos uzdot svarīgo jautājumu – kāpēc?

– Teici, ka kopā ar domubiedriem mākslinieku Andri Eglīti un arhitektu Austri Mailīti esat diskutējuši par to, vai arī Latvijas Mākslas akadēmijā nevajadzētu Arhitektūras nodaļu.
Jā, mēs ar šo jautājumu sākām mazliet spēlēties. Manuprāt, tas būtu loģisks valsts finansēts papildinājums Tehniskajai universitātei. Kad pagājušo gadu braukāju pa visiem gada balvai nominētajiem objektiem, ieraudzīju Latvijas arhitektūru tādā kā šķērsgriezumā, vairāk no malas, nekā līdz šim tas bija izdevies.

Varu teikt, ka man bieži pietrūka spēcīgas konceptuālas, tīras idejas, kāpēc kaut kas vispār ir radīts. Tas, manuprāt, ir saistīts ar izglītību.

Tā vispār ir visa sākumā – tam nu es tiešām ticu. Un domāju, ka Latvijā vajadzētu stiprināt arhitektūras konceptuālismu, būtu jārunā par dažādām arhitektūras valodām, un kā tās var satikties pie viena galda.

– Pastāsti, kā tu nokļuvi Cīrihē.
Tas bija pirms septiņiem gadiem – pārcēlos no Vīnes, lai strādātu pie savas pasniedzējas viņas birojā Hosoya Schaefer Architects. Beidzamos trīs gadus esmu vadības līmenī, bet toreiz, protams, sāku kā praktikante. Pa šo laiku esmu augusi, pielāgojusies vietai. Iesākumā darbam birojā atdevu ļoti daudz savas privātās dzīves un tikai pēc tam sāku pamazām just, kā nostiprinu savu pozīciju. Bet tam tā jābūt – sākumā vajag ieguldīt vairāk.

– Vari nodefinēt, kas ir vērtīgākais, ko esi šajos gados ieguvusi?
Kad beidzu studēt, mans maģistres darbs bija liela mēroga, reģionu līmenī veidots projekts par Ziemeļlatvijas mazpilsētām un teritoriju starp tām. Un pēc skolas beigšanas man šķita, ka gribēšu strādāt pilsētplānošanā. Pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka visvairāk man patīk vienkārši taisīt mājas. (Smejas.) Just, ka kaut kas, kas ir bijis tavā galvā, ir uzbūvēts fiziski, ir neticami. Tā ir labākā izjūta ever.

Strādāt ar pilsētu stratēģiskā līmenī man joprojām patīk, tas man intelektuāli ir vajadzīgs – domāt par pilsētas izaugsmi, par vīzijām, par to, kā mēs nākotnē dzīvosim.

Šajā ziņā daudz esmu mācījusies no Markusa – viena no Cīrihes biroja dibinātājiem. Viņa pirmā izglītība ir biologs un tāpēc pasauli viņš skata kā kompleksu dabas bildi, kurā notiek daudz dažādu līmeņu mijiedarbību. Tā viņš redz arī pilsētu, un man šis skatījums ir ļoti tuvs. Kad viņu satiku, arī mani interesēja kompleksitātes teorija, es ticēju, ka mēs visi esam savienoti kaut kādā tīklojumā, un visvairāk mani saista tie krustpunkti, kuros satiekamies. Lūk, tie ir publiskie, infrastruktūras projekti, pie kuriem esmu strādājusi un kur mēs visi sanākam kopā.

Viens no maniem lielākajiem projektiem bija vilcienu stacija kādā Šveices ciemā. Šveicē transporta infrastruktūra ir gandrīz kā valsts identitāte, un stacijas ir savā ziņā ikoniskas vietas, vietzīmes.

Tāpēc tur šo ideju var interesanti attīstīt. Šobrīd darbojos ar vēl viena sev nozīmīga ar mobilitāti saistīta projekta – lidostas izveides Sanktmoricas kalnu kūrortam. Tā ir neliela reģionāla lidosta, un esam fāzē, kad strādājam ar visiem, kas to ēku lietos, – helikopteru kompānijām, restorānu, infrastruktūras organizāciju. Katram ir kādas vajadzības, kas kopš konkursa sākuma turklāt ir mainījušās. Projekts ir diezgan liels, bet nav tik sarežģīts, kā varētu šķist. Mans uzdevums būtībā ir uztaisīt skaistu, industriālu angāru, kas iekļaujas Šveices kalnu ainavā.

– Stacijas, lidostas – izklausās ļoti tehniski, pat vīrišķīgi.
Jā, tā varētu šķist. Bet man ir paveicies – es strādāju kopā ar labākajiem Šveices inženieriem, projektu radu kopā ar viņiem. Tādā ziņā esmu izlutināta. Tieši inženieris patiesībā ir tas, kurš var projektā ienest galveno ideju, viņš piedāvā struktūru, aprēķinus, un viņa ideja parasti ir konceptuāli spēcīga. Mana loma ir ieraudzīt, kur kaut kas ir pārāk inženierisks, smagnējs.

Es pievienoju savu redzējumu, un beigās tā būve top par skaistu dizaina objektu, kur inženiera loģika satiekas ar manu subjektīvo skaistuma uztveri.

– Šobrīd vēl ar vienu kāju esi Cīrihē, bet ar otru jau Latvijā. Plāno atgriezties?
Esmu diezgan ilgi strādājusi citiem, veidojot viņu biroju, kurš izaudzis no sešiem darbiniekiem līdz 26. Man piedāvāja kļūt par partneri, bet es sapratu, ka vēlos uzsākt savu lietu no nulles, gribu pilnībā stāvēt aiz tā, ko daru. Tāpēc plānoju atgriezties Latvijā, jo šeit nodibināt savu biroju ir daudz vienkāršāk, arī finansiāli krietni lētāk. Turklāt gribu strādāt ar saviem draugiem, nevis bijušajiem pasniedzējiem.

– Saka, ka šādi varot pazaudēt draudzību.
Mēs kopā ar kolēģiem Niklāvu Paegli un Kārli Bērziņu, visi trīs, esam studējuši Vīnē un gājuši tālāk katrs savu ceļu, bet visus šos gadus, kopš dzīvojam ārzemēs, esam konstanti uzturējuši saikni. Kā komanda pirmo reizi sākām strādāt, veidojot biennāles Baltijas paviljonu. Un pēc tā kļuvām vēl labāki draugi.

Šobrīd domājam, kā saukt savu biroju – varētu izmantot uzvārdus. Šveicē, piemēram, lielākā daļa arhitektu biroju ir nosaukti uzvārdos, un tas man patīk. Bet skaidrs arī tas, ka tur arhitekta profesija ir ļoti strikti definēta – viņi strādā ārkārtīgi kvalitatīvi, kontekstā, bet process ir precīzs, trūkst elastības. Manuprāt, mūsdienās arvien vairāk un vairāk ir nepieciešami arhitektu biroji, kas ir spējīgi pielāgoties. Tāpēc, ja vēlamies savu Latvijas praksi veidot fleksiblāku, uzvārdi varētu traucēt.

– Vai Latvijā tev nebūs par šauru?
Neplānoju darboties tikai šeit. Man ir interese saglabāt saikni arī ar Cīrihes biroju, jo tik laba sadarbība ir liela vērtība, ko nedrīkst pazaudēt. Tur gūtā pieredze, zināšanas un kontakti ir mana drošība un bagātība, ko ļoti novērtēju un vēlos spēt izmantot arī tālākā darbībā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs