Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Sākums bija kā jau daudziem iesācējiem – lai arī mani vecāki un vecvecāki bija gana kaismīgi dārza mīļotāji, tomēr pati visu apguvu no jauna. Centīgi lasīju dārzkopības žurnālus un grāmatas par garšaugiem, pētīju, kādi augi der dzīvžogam, ko stādīt saulē, ko ēnā…
Manai mammai savulaik bija vasarnīca ar dārzu, kur viņa audzēja rozes un citas puķes. Arī tēta mamma un pats tētis bija lieli dārza mīļotāji, audzēja tomātus un ko tikai visu vēl ne. Bet mani bērnībā nekad nespieda strādāt dārzā – skolas laikā nopietni nodarbojos ar mākslas vingrošanu, bija diezgan liela slodze, tāpēc vasarās es drīkstēju atpūsties, peldēties un baudīt dzīvi. Un par to esmu ļoti pateicīga vecākiem – šīs harmoniskās, mierpilnās un lutinošās vasaras man joprojām ir kā ir mīlestības rezerve, kas palīdz pārvarēt grūtumu, ja uznāk skumjāki brīži. Bet dārza darbus, kad pienāca īstais laiks, iemīlēju pati.»
Rozēm jābūt noteikti!
«Manai mammai bija rozes, un man arī gribējās – skaistie, smaržīgie ziedi priecē visu vasaru. Protams, man ir slavenā angļu selekcionāra un kolekcionāra Deivida Ostina rozes un citas angļu rozes. Mana pirmā Ostina roze bija ‘Gertrude Jekyll’ – koši rozā krāsā, smaržīga. Un brīnišķīgā ‘Abraham Darby’! Atceros, kā pirmo reizi to ieraudzīju izstādē Dabas muzejā, un biju pārsteigta, ka šī roze izskatās gluži kā no vecmeistaru gleznām izkāpusi, – acumirklī tajā iemīlējos! Ilgu laiku angļu rozes man bija vismīļākās, bet pagājušajā vasarā, kad viesojos pie rožu audzētājiem Jāņa dārzos Kandavas novadā, man ieteica franču rozes, un nu jau gandrīz varu teikt, ka būšu pārmetusies uz franču rozēm. Tās ir tikpat dievīgi skaistas kā angļu rozes, bet ar stingrākiem dzinumiem, ziedu galviņas nav tik smagas – angļu rozēm, kad pielijušas, tās gāžas lejup.
Kad pērku kādu jaunas šķirnes rozi, lielākoties to izvēlos pēc smaržas – ļoti skaista smarža ir, piemēram, franču rozei ‘Purple Lodge.
Vēl man mīļas šķirnes ir ‘Shoko Moko’ ar oranžiem ziediem, ‘Emilie Guillot’ – oranžīgas ar rozā, ‘Othello’ – tā zied un zied, un nebirst, ziedi turas ķekaros arī tad, kad ziedlapiņām jau nobrūnē maliņas, izskatās kā tāda skulptūra. Un tieši no šīs šķirnes man radās ideja – pārnest šo skaistumu keramikā, brūnējošās ziedlapiņu malas atveidojot zelta krāsā! Lieku šādas keramikas rozes, piemēram, uz vāzēm – ļoti skaisti.»
Gan veidot, gan ļaut augt savā nodabā
Savulaik Maira gribējusi studēt tēlniecību: «Man ļoti patika, piemēram, Mikelandželo Dāvida lūpas, acis, deguns, visu to pētīt, mēģināt atveidot pašai…» Un gluži likumsakarīgi vēlme veidot atspoguļojas arī Mairas dārzā – viņi patīk apgriezt, šķērēt, nolīdzināt, veidot augiem noteiktas formas.
Tomēr vienlaikus ar veidošanas kāri Maira arī gadu gaitā sapratusi, ka daudziem augiem vienkārši jāļauj augt: «Agrāk nemitīgi kaut ko pārstādīju, daļu augu atdevu draugiem, citus stādīju vietā, mainīju izkārtojumu dobēs. Tagad tos augus, kuri manā dārzā labi jūtas, nemaz neaiztieku – lai aug savā nodabā. Arī katrai nezālei neskrienu pakaļ, ļauju dārzam būt, un bieži vien tas tiek galā pats.»
Dārzs ir spēka avots
Mairai ir arī jauks neliels sakņu dārzs, kurā aug kabači, krūmmellenes, spināti, zaļie zirnīši, dilles un citi garšaugi – ir krāšņa piparmētru audze, izops elpceļu veselībai, vērmele, kas palīdz pret visām kaitēm: «Vērmeli man ieteica kāda vieda tante – tā esot jātur godā un vispārējai organisma attīrīšanai un labsajūtai ik pa laikam 10 dienu pēc kārtas tukšā dūšā jādzer vērmeļu tēja.» Vairāki garšaugi dārzā aug tikai tāpēc, ka ir skaisti, piemēram, selerijas un pētersīļi ir pārziemojuši no iepriekšējās vasaras, tāpēc ir koksnaini un ne visai garšīgi, toties tagad, kas saziedējuši, izskatās ļoti gleznieciski. Ir arī neliela siltumnīca, taču Maira saka, ka pamazām cenšoties dārza saimniecību minimizēt, lai visa kā nekļūst daudz: «Kad bērni bija mazi, audzēju zemenes un tomātus, tagad, kad viņi izauguši, ērtāk taču ir tos nopirkt no kaimiņiem. Man ir mīļš mans darbs, un savā keramikas darbnīcā kā tādā cellē varu vienatnē strādāt dienām.
Tā esmu iepazinusi sevi un sapratusi, ka tikai sevī pašā meklējama mīlestība un prieks.
Un katram pašam jāatrod, kur smelties papildu enerģiju un spēku. Man spēka avots ir dārzs un augi – tie mani pieņem, kāda esmu, nekritizē un nepratina. Ar gadiem dārzu mīlu arvien vairāk, tas mani dziedina un lutina.»
Mairas skaisto rožu noslēpumi
- Svarīgi rožu stādus iegādāties pie uzticamiem un prasmīgiem audzētājiem un nekautrēties lūgt viņiem arī padomu. Daudzus stādus esmu pirkusi pie Dailas Trubiņas, uzskatu viņu par ļoti gudru un pieredzējušu rožu audzētāju – vienmēr gadatirgos uzmeklēju Dailu, un viņa atbild uz visiem mani interesējošiem jautājumiem. Esmu daudz konsultējusies arī ar citiem rožu audzētājiem, tā bagātinu savas zināšanas.
- Krūmrozēm pavasarī apgriežu dzinumus. Cik daudz, tas atkarīgs no apstākļiem katrā konkrētajā pavasarī. Piemēram, šopavasar varēja krietni apgriezt – pat par pusi, jo dzinumi bija izstīdzējuši pārāk gari un rozēm būtu grūti noturēt ziedu ķekarus.
- Rozes mēsloju pavasarī un vēl arī vasaras vidū. Šogad izmantoju tikai satrūdējušus zirgu mēslus, esmu pārliecinājusies, ka rozēm tie ļoti patīk. Agrāk mani biedēja tas, ka ar zirgu mēsliem it kā varot ievazāt dārzā zemesvēžus, bet neviens vēl nav redzēts. Uz rudens pusi rozēm dodu arī kālija mēslojumu, lai stiprinātu sakņu sistēmu.
- Rudenī rozes ieziemoju – nogaidu, kamēr tām nobirst lapas (vai nogriežu tās), uzberu sausu kūdru, pieliecu zarus, aplieku ar egļu zariem, dažkārt arī dēļiem, kastēm.
