Kartupeļi, tupeņi, buļbas un rāceņi – vai vērts audzēt pašam?

Sēklas kartupeļi
Gunta Šenberga
26. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock.com
Drīz sāksies vislatvijas kartupeļu stādīšana. Ko un kā būtu pareizi darīt, skaidro Ilze Skrabule, lauksaimniecības zinātņu doktore, Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadošā pētniece.

Vai tiešām vērts kartupeļus stādīt un audzēt pašam?

Mums – raksta konsultantei un autorei – par šo jautājumu šaubu nav. Viena daudzus gadus veltījusi kartupeļu pētīšanai. Otra kartupeļus stādījusi, cik vien sevi atceras. Un darīs to arī šogad. Lai gan arvien biežāk sastop izbrīnītus skatienus: priekš kam? Kartupeļi taču ir tik lēti! Un tiešām: tik lēti (10–15 centu kilogramā), ka naudas ziņā audzēšana savā mazajā lauciņā noteikti neatmaksājas. Tomēr tā atmaksājas citos veidos, sākot ar darbošanos svaigā gaisā un beidzot ar prieku par ražu.  

Cik bieži būs jāiet vagā?

1. reize. Jāsastrādā augsne – uzrok vai sastrādāt ar frēzi, vai palūdz kaimiņam uzart. Traktora izmantošana, protams, maksās vismaz degvielas un braukšanas naudu – šo teikumu var atkārtot pie katra ar augsnes apstrādi saistītā darba. Ideāli, ja tas izdarīts rudenī.


2. reize. Jāizdzen vagas. Vai nu ar traktoru, vai zirgu, vai rokas arkliņu, vai kapli. Šo posmu var arī izlaist – ja stāda rindās līdzenā vietā. Tomēr kopšanas ziņā audzēšana vagās ir visērtākais veids.


3. reize. Jāiestāda. Ja ir vagas – tīrā bauda: ej ar groziņu un stādi. Ja atkal izmanto kaimiņu ar stādītāju – jāmaksā. Ja nav vagu – katram kartupelim jāizveido bedrīte, bet nav vajadzīga aizvagošana, jo bedrīti tūdaļ pat arī aizrušinās. Ja kartupeļus stāda vagās, nav nekādu kreņķu: aizvagojot tie nonāk tieši tik dziļi zemē, cik vajadzīgs. Ja stāda bez vagām, veidojot katram bedrīti, – kartupelim būtu jānonāk aptuveni puslāpstas dziļumā, t. i., 15–20 centimetrus zem zemes.

4.–6. reize. Ecēšana. Nedēļu pēc stādīšanas. Kartupelis ir rušināmaugs. Tam patīk, ka viņu apčubina, ka augsne nav sablīvējusies, ka tajā pietiek gaisa. Vienlaikus ecēšana ir arī nezāļu iznīcināšanas veids. Ja kartupeļi iestādīti vagās, vagu virsmas ecējot tiek nolīdzinātas. Ecēšana jāatkārto vēl divreiz – ik pēc 7–10 dienām. Ja lauciņš ir mazs, var ecēt ar grābekli.


7.–9. reize. Vagošana. Kad virs zemes jau sāk rādīties zaļas lapiņas, kartupeļi jāvago. Ja nestādīja vagās un neizmanto vagotāju, tad ar kapli jāmēģina aprušināt augus no visām pusēm, veidot starp rindām kaut ko līdzīgu vagām. Vago vai rindiņas aprušina vēl vienu vai divas reizes – līdz laksti izauguši tik gari, ka sakļaujas virs vagām.

N reizes. N – nezināmu reižu skaitu jeb neskaitāmas reizes vajadzēs lauciņu pārstaigāt, lai pārliecinātos, vai tajā nav parādījušies kartupeļu lapgrauži jeb Kolorādo vaboles, to sadētās oliņas un kāpuri. Turklāt lauciņš jāpārstaigā kārtīgi –pa katru otro vagu. Citādi noteikti kāds kaitnieks paliks nepamanīts un nenolasīts, un to kļūs arvien vairāk un vairāk.

Pēdējā reize. Kartupeļu norakšana. Un tur gan ar vienkāršu ieiešanu nepietiks – būs jāstrādā vaiga sviedros.

Kuru šķirni stādīt?

Audzē divas! Tāpat kā nevajag visas olas turēt vienā groziņā, nevajag audzēt tikai vienu kartupeļu šķirni. Reizēm gadās, ka gads kādai šķirnei ir bijis labs, bet cita nepavisam nav padevusies. Tāpēc gudrāk būtu stādīt vismaz divas, bet ne vairāk par četrām šķirnēm. Ja šķirņu ir pārāk daudz, turklāt diezgan līdzīgas izskatā, bumbuļus pēc novākšanas itin viegli sajaukt neizšķirojamā jūklī. Sajukušas šķirnes traucē arī gatavošanā – viena vārās ātrāk, cita ilgāk, viena ir miltaināka, cita blīvāka un stingrāka.

Mazdārziņā – agrās un izturīgās pret puvi. Līdz ar lapgraužiem jeb Kolorādo vabolēm otrs lielākais kartupeļu ienaidnieks ir lakstu puve. Lielā karstumā un sausumā tā neattīstās, bet vislabāk jūtas mitrumā un mērenā siltumā – tā ap 18–20 grādiem. Puves izplatīšanos veicina lietus un pat ilgi rasoti rīti. Parasti tā ir klāt jūlija beigās un augusta sākumā, tāpēc nepagūst neko īpaši sliktu nodarīt agrajām šķirnēm, toties apdraud vēlākās šķirnes. Lakstu puve bojā un iznīcina lapas, kas piedalās fotosintēzē, apgādājot augu ar barības vielām. Ja nav lapu, arī raža būs mazāka. Mitrā rudenī slimības izraisītāji var ieskaloties arī augsnē un inficēt bumbuļus. Tad uz bumbuļiem veidojas brūni plankumi un arī mīkstumā ir brūni audi, kas nav ēdami un jāizgriež. Vēlāk lakstu puves bojātajās vietās var iemesties baktērijas, un bumbulis sapūst – kļūst pilnīgi slapjš un šķidrs. Lielie kartupeļu audzētāji pret puvi cīnās ar ķīmiju. Bet vai tādēļ mēs kartupeļus stādīsim savā mazajā dārziņā, lai miglotu ar fungicīdiem? Kas atliek? Stādīt vai nu pietiekami izturīgas vai agrīnas šķirnes.

Vai zināji?

Latvijā tiek audzēts un piedāvāts pietiekami bagātīgs – ap sešdesmit – sertificētu sēklas kartupeļu šķirņu klāsts, tā ka izvēlēties ir, no kā.

Šķirnes

Izturīgas pret puvi

‘Imanta’ (miltaina)

‘Gundega’

‘Lenora’ (miltaina)

Agras

‘Agrie dzeltenie’ (miltaina)

‘Monta’

‘Borodjanskij rozovij’

+ ‘Annuška’, ‘Bella rosa’, ‘Riviera’, ‘Solists’, ‘Vineta’, ‘Madara’ un vidēji agrās ‘Lenora’, ‘Prelma’, ‘Santa’, ‘Laura’, ‘Jelly’, ‘Valisa’.  

Pirms stādīšanas – jāatmodina

Nav labi kartupeli no pagraba tumsas tūdaļ iemest dobes tumsā. Tad tas tāds, lāga nepamodināts, arī slinki augs. Lai kartupelis naski sāktu augt, tas pirms stādīšanas jāpamodina. Ir dažādi veidi, kā izdarīt.

Kartupeļu diedzēšanai svarīgākā ir gaisma, daudz siltuma nevajag.

Visvienkāršākais modināšanas veids – kartupeļi pirms stādīšanas jāiznes no pagraba un uz kādu laiku jānoliek gaismā. Tos izvieto plānā kārtiņā – viena, divu, bet ne vairāk kā triju bumbuļu biezumā. Kastītēs – tā, lai gaisma katram kartupelim tiktu klāt no visām pusēm. Ja kastes krauj grēdā citu virs citas, stūros jābūt balstiem, lai kastes negulētu cieši viena uz otras. Var izmantot gan speciāli gatavotas koka kastītes, gan tās, kurās lielveikalos pārdod mandarīnus. Der arī dārzeņu un augļu kastītes no plastmasas. Kartupeļu diedzēšanai svarīgākā ir gaisma, daudz siltuma nevajag. Gaismā kartupeļos veidojas īpašas vielas – glikoalkoloīdi –, kas augsnē tos aizsargās pret slimību izraisītājiem. Vajadzīga ne pārāk silta telpa, kur temperatūra ir līdzīga kā glabāšanas laikā – 4–6 grādi, vai arī nedaudz siltāks – līdz plus desmit grādiem. Vienīgais nosacījums – sals un mīnus grādi gan nedrīkst būt nekādā gadījumā. Ja kartupeļi iznesti kādā šķūnīti, kur pa dienu tos apspīd saule, bet naktī gaidāmas salnas, tie jāsasedz. Diedzēt var gan 60 dienas, gan 30 dienas. Kartupeļiem par labu nāks pat pāris nedēļu gaismā. Šajā laikā sāks augt mazi, zaļi un stingri gaismas asniņi. Tie neattīstās strauji un neaug gari. Ja kartupelis diedzēts ilgāku laiku, asni izaug drukni un bumbulim turas klāt tik stingri, ka nemaz nav viegli nolaužami – ļoti atšķirīgi no garajiem un baltajiem tumsas asniem, kādi izaug pagrabā. Tumsas asni stādīšanai nav visai piemēroti – mēdz visur aizķerties, viegli savainojami, notrūkst, augsnē vieglāk bojājas. Turklāt diedzēšanas laika ilgums ietekmē arī to, kādi izaugs jaunie kartupeļi. Ja sēklas kartupeļus diedzē 60 dienu un ilgāk, jaunie bumbuļi izaugs lielāki, bet mazākā skaitā. Ja diedzēšanas laiks ir īsāks, neveidosies tik lieli bumbuļi, toties to būs vairāk. Tā ka – var izvēlēties, kas labāk tīk. 

Iedzīvināšana. Šī ir visātrāk īstenojamā metode. Sēklas kartupeļus novieto gaismā un siltumā, piemēram, siltumnīcā, uz dažām dienām. Pietiek pat ar pāris dienām, svarīgi ir nenoturēt par ilgu – lai nesāktu vīst un lai asni neapdegtu saulē.

Izmēram ir nozīme!

Droši stādi lielos! Lielražošanā tradicionālais sēklas kartupeļu izmērs ir 35–55 milimetri. Arī tad, ja savā lauciņā izaudzē kartupeļus gan pārtikai, gan sēklai, tad lielākos parasti apēd un stāda mazākos. Taču mazā dārziņā droši var stādīt arī lielākus kartupeļus. Jo lielāks sēklas kartupelis, jo spēcīgāki asni tam veidojas, jo vairāk un lielāki jaunie bumbuļi izaugs.

Pēdas attālumā citu no cita! Tradicionāli kartupeļus stāda pēdas garuma attālumā citu no cita. Tā kā pēdas, gluži tāpat kā kartupeļi, ir dažādu izmēru, precizēsim: mazajiem, tradicionālā sēklas izmēra kartupeļiem derēs 38. izmēra pēdas, lielajiem – 44. izmēra. Rēķinot centimetros, 25–30 centimetri starp bumbuļiem būtu labs stādīšanas attālums, arī 20 centimetri ir gluži pieņemams, bet mazāks gan nebūtu ieteicams, jo kartupeļiem vajag gana daudz vietas.

Vienu stādi – piecus noroc

Lai ar pašu audzētiem kartupeļiem pietiktu visam gadam, jāizaudzē divi trīs maisi kartupeļu, rēķinot uz vienu ģimenes locekli. Lai tik daudz izaudzētu, jāiestāda 2–3 spaiņi kartupeļu. Ražas iznākums, aptuveni rēķinot, ir pieci pret vienu. Dažkārt iznākums ir pat vēl labāks, bet pārlieku paļauties uz to nevajag. Ņemot vērā stādīšanas attālumu, šo kartupeļu daudzumu var iestādīt 60 metru garā vagā. Cik ēdēju, tik šādu vagu vajadzēs. Vai arī sešas desmit metru garas vadziņas katram.

Taču tik daudz stādīt nav vērts, ja nav, kur kartupeļus labi noglabāt ziemai. Lai kartupeļi nesāktu vīst, dzīt asnus un smuki glabātos gandrīz vai līdz jaunajai ražai, pagrabā visu laiku jābūt vienādai 4–6 grādu temperatūrai. Arī gaisa mitrums ir svarīgs: ne par sausu, taču arī ne tik mitrs, lai uz bumbuļiem sāktu veidoties mitruma kārtiņa.

Uzmanīgi – sazaļojuši kartupeļi

Vai kartupeļus, kas ieguvuši zaļus vaidziņus, drīkst lietot uzturā? Varbūt tie jāmet ārā, bet varbūt pietiek tikai ar zaļumu nogriešanu?

Kartupeļi, kas ilgāku laiku pastāv gaismā, patiešām sazaļo – tajos rodas cilvēkiem un mājdzīvniekiem indīga viela solanīns. To satur arī saasnojuši kartupeļi. Visvairāk solanīna ir kartupeļa mizā un zemmizas slānī, tomēr tas ir arī šķietami gaišajā kartupeļa daļā. Lai ar solanīnu saindētos, cilvēkam vienā maltītē jāapēd vismaz puskilograms sazaļojušu kartupeļu. Saindēšanās pazīmes: slikta dūša, vemšana, krampji vēderā, caureja, galvassāpes.

Sazaļojušos kartupeļus, protams, var izmantot kā stādmateriālu.

Ko darīt, ja kartupeļi sazaļojuši, bet izmest tos žēl? Protams, no pilnībā sazaļojušiem kartupeļiem maltīti negatavosi, savukārt tos, kam tikai mazliet zaļgans vaigs, nav jāsteidzas izmest. Kā atzīst uztura speciāliste Eva Kataja, kartupeļa daļas, kas ir nevainojamas – bez zaļās nokrāsas –, var izmantot ēdienu gatavošanai. Visprātīgāk šos kartupeļus nevis cept, bet vārīt, jo vārīšanas laikā vismaz daļa solanīna pāriet ūdenī. Turklāt ievēro: kartupeļi vārīties jāliek aukstā ūdenī, un kartupeļu novārījumu nedrīkst izmantot zupu vai mērču gatavošanai! Daži cilvēki gan mēdz būt īpaši jutīgi pret solanīnu, tāpēc, ja ir novēroti nepatīkami simptomi, šādus kartupeļus uzturā nevajadzētu lietot vispār – pat ne vārītas kartupeļa veselās daļas.  Vēl no sazaļojušajiem kartupeļiem var gatavot cieti – bumbuļus sarīvē kā pankūkām, bet biezumus cepšanai tomēr neizmanto – saglabā tikai bļodas apakšā nostājušos cieti, jo tā solanīnu nesatur.  

Sazaļojušos kartupeļus, protams, var izmantot kā stādmateriālu. Ne velti rudenī pēc novākšanas sēklai atlasītos kartupeļus mēdz paturēt saulē: sazaļojuši kartupeļi mazāk bojājas, turklāt par tiem mazāk interesējas arī peles un žurkas.

Starp citu, tas pats solanīns, kas zaļos kartupeļos, atrodas arī nenogatavojušos tomātos. Ja tos skābē vai marinē, daļa solanīna izšķīst ūdenī, bet zaļo tomātu salāti gan būtu jālieto uzturā pavisam reti un nelielā daudzumā.

Šefpavāru tupeņu stāsti

Ēriks no kartupeļu ēdājiem

Restorāna Trīs pavāri šefpavārs Ēriks Dreibants savam restorānam nepasūta noteiktu šķirņu kartupeļus. Tikai stingrākus – salātiem, miltainākus – biezenim. Raugās, lai kartupeļi nebūtu bojāti, sadauzīti, lai tiem nebūtu tik dziļas acis, ka nomizojot nekas daudz pāri nepaliek. Bet šķirnes izvēlē paļaujas uz zemniekiem, kas kartupeļus piegādā. Lai gan pašlaik Ērika restorānos pārāk daudz kartupeļu neizmanto, pret tiem viņiem ir vissiltākās jūtas: «Kā jau daudziem, arī man pirmie ar kartupeļiem saistītie piedzīvojumi ir no bērnības. Pirmoreiz ravējot kartupeļus, apcirtu tiem visus asnus, tāpēc pie ravēšanas vairs nelika. Dabūju jaunu uzdevumu – staigāt ar burku un lasīt Kolorādo vaboles.

Kad pēc daudziem gadiem pats iegādājos īpašumu laukos, tur vēl auga iepriekšējā saimnieka stādīti kartupeļi. Taču viņam bija suns, bet mums ne… Tāpēc naktī mežacūkas ņemās pa lauku, ka šņakst vien… Tomēr tas mani neizbiedēja. Pavasarī kartupeļus iestādīju arī pats. Laukos nedzīvojām pastāvīgi, un jau nākamajās brīvdienās gaidīja pārsteigums – cūkas jau bija norakušas tikko stādītos kartupeļus. Kopš tā laika ar kartupeļu audzēšanu vairs nenodarbojos.»

Un vēl arvien jaunie kartupeļi ar gaileņu mērci man šķiet viena no visgardākajām maltītēm pasaulē.

Cik svarīga nozīme ir kartupeļu šķirnei, savulaik pārliecinājos savā pirmajā darbā bistro Fish & Chips. Mēs neizmantojām saldētos, bet paši gatavojām kartupeļus fritēšanai. Noteikta kartupeļu šķirne šai vajadzībai bija ļoti svarīga. Diemžēl es vairs neatceros tās nosaukumu. Mans pirmais darbs bija kartupeļu tīrīšana. Pēc tam tos vajadzēja likt aukstā ūdenī, lai tajos paliktu pēc iespējas mazāk cietes. Tad kartupeļus apžāvēja, nosusināja, pēc tam apvārīja nelielā temperatūrā un tikai tad vārīja lielā karstumā. Tik labus frī kartupeļus Latvijā sen neesmu ēdis!

Kartupeļu dēļ esmu arī grēkojis. Dienēju Latvijas armijas pirmajā iesaukumā. Un, nav ko slēpt, ar produktiem toreiz bija pašvaki. Tāpēc naktī gājām čiept uz tuvējo lauku, un mūsu svētku pusdienas bija jaunie kartupelīši ar sviestu. Un vēl arvien jaunie kartupeļi ar gaileņu mērci man šķiet viena no visgardākajām maltītēm pasaulē. Arī savu pirmo uzņēmumu Vincenta van Goga gleznas iespaidā nosaucu par Kartupeļu ēdājiem.»

Fritēšanai piemērotas šķirnes ‘Monta’ un ‘Bete’.

Ingmārs no eksperimentētājiem

Restorāna Ostas skati šefpavārs un kulinārijas šova Mūsdienu Latvijas garša uzvarētājs Ingmārs Ladigs atzīst, ka ir Priekuļu institūta (Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūts) atbalstītājs: «Viņi ir vislabākie un zina drēbi – ja man ir kādi jautājumi vai idejas kartupeļu jautājumā, zvanu uz Priekuļiem.» Viņš regulāri sazinās ar Priekuļiem un seko līdzi jauno šķirņu izveidei, ko labprāt izmēģina arī savā virtuvē. «Diemžēl par maz eksperimentējam ar kartupeļiem. Es dažkārt sava restorāna apmeklētājus mēdzu pārsteigt ar lillā kartupeļu biezeni. Šim nolūkam izmantoju šķirni ‘Blue Congo’. Krāsa ir izcila, bet klients skatās ar aizdomām. Mēs latvieši esam konservatīvi – ja kartupelis, tad dzeltens un miltains.» Šefpavārs atzīst, ka arī pašam vislabāk garšo dzeltenie un drupanie kartupeļi. Viņa virtuvē goda vieta atvēlēta šķirnei ‘Prelma’.­­­­­­­­­ «Neviens kartupelis nepaliek uz šķīvja neapēsts,» smej Ingmārs. Pats viņš kartupeļus neaudzē, bet joprojām atceras lielās kartupeļu stādīšanas talkas, kad stādīšanas attālums tika mērīts zābakos: viena zābaka pēda – kartupelis – zābaks – kartupelis… un tā visu dienu.»

Šefpavārs atzīst, ka ļoti svarīga kartupeļiem ir ciete, jo tā nosaka veidu, kādā kartupeļi tiks izmantoti – fritēti, gatavoti biezenī, pievienoti salātiem. «Būtiska ir arī kartupeļu sagatavošana, pirms tie pārtop ēdienā. Piemēram, frī kartupeļiem paredzētos bumbuļus man atved no Priekules, divas dienas tie stāv istabas temperatūrā un tikai tad ir gatavi fritēties.»

‘Blue Congo’ – lillā (kā iekšā, tā ārā) kartupelis, patiks eksperimentētājiem.

‘Prelma’ –­­­­­­­­­ dzeltens, drupans, ļoti gards.

Klasikas piekritējs Māris

Restorāna Le Dome šefpavārs Māris Astičs stāsta: «Restorāna virtuvē pārāk daudz kartupeļu neizmantojam. Lielākoties darbinieku pusdienām un dažu ēdienu piedevām. No vietējiem kartupeļiem – divas plaši audzētas un populāras šķirnes ‘Lauru’ un ‘Vinetu’. Tās vienmēr ir pieejamas, un arī kvalitāte nav pievīlusi. Šie kartupeļi ir gana labi gan biezenim, gan sacepumiem un pankūciņām, ko gatavojam. Pērkam arī importa kartupeļus: sīkos, jaunos kartupelīšus, kas mums ir vajadzīgi cauru gadu, un arī lielos grila kartupeļus, kam ir plāna miziņa.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs