Interjerista dzīve piepilsētas republikā

Interjerists Olafs Šāvelis pirms vairākiem gadiem no Rīgas kņadas pārcēlies uz vecvecāku māju Berģos un kopā ar sievu Antru veido tādu vidi, lai mājās justos kā Dieva azotē.
Māja
Zanda Lielbārde
9. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons

3. deportācija

Četrdesmit gadus Olafs dzīvojis Rīgas centrā, taču viņam bija savas mājas jāpamet, kad tās atguva agrākais īpašnieks. Savu daļu zemes Berģos Olafs mantoja no vecvecākiem. Zemes gabalu viņi bija ieguvuši piecdesmitajos gados, kad Berģos vēl bija vairāk meža nekā privātmāju.

Pirms desmit gadiem, kad dzīve Olafu piespieda izdarīt izvēli, viņš atgriezās bērnības mājā, kur pavadītas daudzas piedzīvojumiem bagātas vasaras, izremontēja vecvecāku bijušo guļamistabu un kļuva par piepilsētas iemītnieku. Sākumā gan virtuve, gan labierīcības bija jādala ar radiem, kuri mitinās otrā vecās mājas daļā.

Pirmo ziemu Olafs te vadīja viens. Ziemas bijušas aukstas – mājas centrālapkures katls viena mēneša laikā apēdis veselu automašīnas kravu malkas. Logs istabā savu mūžu bija nokalpojis – to vajadzēja mainīt. Grīda gan palikusi vecā – noņemta ne viena vien garlaicīgās brūnās grīdas krāsas kārta, līdz dēļi ieguvuši savu dabisko izskatu.

Veca istaba + jauna piebūve

«Antrai bija kabatas izmēra dzīvoklītis, un to mēs izdomājām atvest šurp. Pārdevām, un izplānojām, kā uzcelt piebūvi ar visu nepieciešamo ērtai dzīvošanai – virtuvi, dušu, guļamistabu. Siena, kas šķir veco mājas daļu no jaunās, ir ārsiena ar to pašu apmetumu, tikai tagad plaisas ir salabotas un siena pārkrāsota,» stāsta Olafs.

Krīzes dēļ, kas skāra arī Olafu, viņam radās vairāk brīva laika un tapa piebūves projekts, ko palīdzēja saskaņot arhitekti. «Tad atnāca strādnieki, un es sapratu, ka nav prātīgi maksāt 700 latu par to, ka divas dienas dzen naglas vai cilā skrūves. Sadusmojos un ķēros klāt. 2009. gadā ielējām pamatus, tad tie gadu nostāvēja. Pēc gada, rudenī, uztaisījām mājas koka karkasu, bet 2012. gada rudenī ievācāmies dzīvot. Ļoti daudz palīdzēja draugi.

Visu būvniecību esmu dokumentējis fotogrāfijās. Tas noderēja, kad sanāca ķibele ar elektrību – pašķīrām albumu, un elektriķi atrada, kur varētu būt problēma. Šis albums ir ļoti vērtīgs,» pieredzē dalās Olafs.

Parasti grīdu pilnībā betonē, taču tas izmaksā dārgi. Olafam esot iekārtā grīda. «Salikām aptuveni metra dziļumā stabus, pielējām tajos betonu. Tad seko kārtainais pīrāgs: Igaunijā ražota vēja plāksne, tad armētais papīrs, ekovate, melnā grīda un tad – koka dēļi.»

Olafs vēl ierīkojis arī ventilēšanas sistēmu pamatiem – vasarā lūkas atver, bet ziemā aizver. Mājas koka karkasu ierosinājis un arī palīdzējis uzbūvēt draugs, kurš nodarbojas ar guļbūvēm un statņu mājām. Visa piebūve ir siltināta ar ekovati, un tā noteikti attaisnojusi cerības – māja ir ļoti silta.

Saskaņā ar sākotnējo projektu mājai vajadzēja būt no gāzbetona blokiem, ar plastmasas logiem un citām šausmām, par kurām tagad noteikti pārdzīvotu! Pārdomāt rosināja ne tikai laba drauga ieteikums, bet arī dārgā būvniecības tāme.

«Tādēļ, ja kādam ir laiks un banka nedzen ar nodošanas ekspluatācijā termiņiem, ir vērts padomāt, pameklēt informāciju, pakonsultēties un izdarīt citas izvēles par būvniecības materiāliem,» ir pārliecināts Olafs. «Kamēr piebūve tapa, katra diena bija kā atklājums. Strādājot sakoncentrējos, neko citu nedomāju, bet vakarā, kad pārguris nomazgājos, paēdu, iedzēru kādu vīna glāzi, skatos un pašam brīnums: o, to es šodien iesmu izdarījis!»

Pusotra klēpja malkas un – silts

Rūpīgi pārdomāta ir ne vien mājas būvniecība un apdare, bet arī siltuma avots – liela ķieģeļu krāsns. Vecajā istabā palicis tas pats centrālapkures radiators, bet piebūves vidū – krāsns. «Es sapratu, ka krāsns ir jāizplāno tā, lai katra mala apsilda visas telpas. Tā ir mūsu lielā veiksme. Krāsns silda gan ķēķi un guļamistabu, gan dušas telpu, turklāt siltums no krāsns kaut kādā veidā atstarojas uz flīzēm, kas arī patīkami uzsilst,» stāsta Olafs.

Krāsni mūrējis prasmīgs meistars, un ziemā kurināmajam saimnieki tērē minimāli. Ja gaisa temperatūra ārā nav zemāka par kādiem mīnus septiņiem grādiem, siltuma ir diezgan, vienu krāsns muti kurinot reizi trīs dienās. «Kurinām tad, ja istabā temperatūra noslīd līdz plus 19 grādiem. Krāsns masa ir liela, bet pietiek ar pusotra klēpja malkas, lai būtu silti.»

Efektīgi krāsu pretstati

«Daudzi draugi un arī Antra, brīnījās par to, ka telpa piebūvē mums iznākusi tāda krāsaina. Es taču esmu grafiķis, manas krāsas ir balts, melns, pelēks! Šeit ir sanācis tā, kā interjera mācībā: ja jums jau kaut kas ir gatavs, tad pārējais veidojas ap to. Mums, piemēram, bija koka logs. Tātad pārējo tam var pietonēt vai izmantot pretkrāsas. Izlēmu paspēlēties ar pretkrāsām – ja logs ir brūni oranžs, tad liekam pretī kaut ko zilganu.

Bija arī skaidrs, ka vēlamies brutālu koka apdari, bet noteikti ne pliku koku, tas rada pirts efektu. Iecere bija likt uz sienām neregulārus dēļus, bet tā gluži neizdevās. Lai apdares dēļi būtu interesantāki, tie klāti ar caurspīdīgu zilganu krāsu kā akvareli.»

Katram dēlim – laka pēc nopelniem

Krāsas Olafs esot izmantojis dažādas un interjeram iesaka izvēlēties dabiskas, uz pernicas bāzes. Tieši tāpēc, ka bijis daudz laika meklēt un eksperimentēt, izdevies atrast tepat Latvijā ražotas jaunas labas krāsas, kas ātri iesūcas un nesmird.

«Ir nopērkamas arī lakas uz ūdens bāzes, bet uz grīdas gan tādu laku nevajadzētu likt – labāk to pašu, kas spēcīgi ož,» uzskata Olafs. Lai arī daudzi meistari atzīst lineļļu par labu materiālu, ar ko apstrādāt grīdas dēļus, Olafs domā – tai nav ne vainas, bet šādi apstrādāta koka kopšana un atjaunošana ir sarežģītāka. Turklāt, ja var atļauties lineļļu, tad vajadzētu atļauties arī labākus grīdas dēļus. Šajā mājā ir parasti grīdas dēļi un arī ne tik dārgi apdares materiāli.

Griestus sedz Igaunijā ražotas apdares plāksnes – presētu skuju materiāls. Tās nopērkamas būvniecības veikalos dažādos toņos. Plāksnes ir ekoloģiskas, kalpo kā papildus siltumu sargājošs slānis un ir ērti un vienkārši uzliekamas.

Vispirms pie griestiem jāpieliek latiņas, tad liek apdares dēli (tam ir spunde) un piestiprina to ar skavotāju. Olafs iesaka: «To var darīt lēnām, vienu svētdienu ziemā pielikām trīs, citu dienu vēl pa kādai plāksnei. Darbs tīrs – bez putekļiem un smakām.»

Bez liekām mantām

Lietu šajā māja ir maz. Tās, kas ikdienā nav vajadzīgas, glabājas laukos, Bauskas pusē. Jo lielāka māja, jo tajā vairāk jāiegulda, zina teikt Antra. Ciemojoties pie draugiem, kuriem ir lielas mājas, viņa jautā: kā gan var paspēt visu iztīrīt? Antras un Olafa māja patiešām ir ļoti kompakta.

«Man ir žēl laika, kas jāiegulda tīrīšanā. Mājai jābūt viegli sakopjamai, lai tam nav jāpakārto visa sava dzīve. Turklāt mums patīk daudz ceļot, un arī ceļojumiem vajag laiku un naudu.»

Virtuve gan vēl ir tikai pagaidu versijā, kas, kā tas allaž notiek, ir ļoti ieilgusi un gaida savu kārtu, lai tiktu labiekārtota – būs darba virsma, izlietne, piekaramie skapīši. «Virtuvē nevajag nekādas zīmolu mēbeles. Vajag, lai ir ērti, ergonomiski un tīri. Svarīgi, lai darba virsmai būtu pareizs augstums. Bet arī pašreizējais virtuves iekārtojums netraucē – ēst pagatavot varam!» saka Olafs un piebilst: «Kredītus neesam ņēmuši, varbūt tāpēc vēl daudz kas pusratā, bet mums ir viss, lai te justos ērti. Nav vajadzīgs pods ar motoru, vāku varu pacelt pats! Nav vajadzīga eksotiskas koksnes grīda, galvenais, lai ir koka dēļi un pa tiem ir patīkami staigāt basām kājām.»

Visjaunākās mēbeles ir divi atpūtas krēsli un lampiņas ērtai lasīšanai.

Televizora šajā mājā nav – ja gribas paskatīties kādu filmu, to sameklē internetā. Kino vakari parasti notiek vecajā istabā.

Antras impērija

Zemes pleķītis ap māju ir mazs, un arī dārziņš kā kabatas lakatiņš – tikai puķes, košumkrūmi un veca ābele. Rušināšanās dobēs ir Antras vaļasprieks, kas dod iespēju relaksēties. «Dārzā tu redzi, kā viss aug un mainās, te vari gadalaikus labāk izjust – izlien no zemes pirmais krokusiņš, tad pienenes tepat pievārtē. Varbūt tas ir latviskais gēns, kas mudina kaut ko iestādīt, tāda nacionālā īpatnība,» spriež Antra. Bet Olafs smej: «Ārā aiz loga ir Antras impērija, viņa tu ņemas – ja vakar krūms bija šeit, tad rīt jau būs citā vietā. Bet Antrai tas ļoti labi sanāk.»

Te, Berģos, ir mazliet lauku sajūta. «Mēs mēdzam teikt: brauksim uz pilsētu, nevis uz Rīgu,» atzīst Antra.

Centrs ir svarīgs jaunībā – izej no dzīvokļa, un apkārt dzīve mutuļo. Mēs esam vecumā, kad jūtamies labāk, ja neviens neskrien virsū un netraucē.

Dzīve te esot laba un mierīga, kaimiņi cits citu pazīst. Te notiek sakopšanas talkas, pat biedrība nodibināta. Līdz ezeram, kurā var droši peldēties, vien 300 metru – plikām kājām var aiziet, bet ar velosipēdu var braukt uz mežu sēņot. 

«Ja esi jaunienācējs, uzbūvē augstu žogu un ne ar vienu nekomunicē, tad dzīve ir citāda, bet mēs šeit visus pazītam – visapkārt ir draugi. Kad kādam jāienes ledusskapis, mani pasauc, kad palīdzība vajadzīga man, draugi nāk talkā.»

Ojāra ieteikumi

  • Mūsu mājas sirds klejo. Tā ir tur, kur esam mēs – noteiktās stundās virtuvē, tad vannasistabā vai guļamistabā, bet piektdienas vakaros – vecajā istabā.
  • Mājas sajūta… tā rodas tad, kad ir tik labi, ka negribas iet nekur citur. Dienā bija stress, bet tad atgriezies mājās, un viss ir labi.
  • Mana lielākā izdošanās ir mājas uzbūvēšana bez kredītiem. Un vēl arī tas, ka esam tikuši tik tālu, cik esam, neko nesačakarējot.
  • Ko darītu citādi? Ja būtu bijusi lielāka nauda, pirktu labu, piemēram, vācu, santehniku, ne keramiku, bet maisītājkrānus un dušu. Uz to taupot, var sanākt dārgāk.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs