Ilgas Viņķeles īrisu knifiņi

ILGA VIŅĶELE audzē bārdainos īrisus (Iris barbata) – gan augstos, gan zemos – un ir vienīgā, kuras radītās īrisu šķirnes iekļautas Latvijas šķirņu virtuālajā Slavas zālē.
Puķu dārzs
Gunta Šenberga
1. aprīlis

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis, no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Ar īrisu audzēšanu Ilgas kundze nodarbojas gadus divdesmit piecus. Pievērsusies tai pēc aiziešanas pensijā vēl pēc vecajiem standartiem – 55 gadu vecumā. Pavirši rēķinot, sanāk, ka nu jau viņai jābūt pāri astoņdesmit, un neviļus izsprūk: «Tas nevar būt!» Tik žigli viņi tekalē starp puķu rindām, tik viegli noliecas, lai ko nogrieztu, izraktu vai vienkārši paskatītos. Acīmredzot ir tieši tā, kā Ilgas kundze saka: «Ja katru dienu no rīta līdz vakaram jārosās, nav laika domāt, vai kas nesāp. Vakarā noguris dodies pie miera, no rīta celies un turpini.»

Pavirši rēķinot, sanāk, ka nu jau viņai jābūt pāri astoņdesmit, un neviļus izsprūk: «Tas nevar būt!» Tik žigli viņi tekalē starp puķu rindām, tik viegli noliecas, lai ko nogrieztu, izraktu vai vienkārši paskatītos.

Pašlaik viņas dārzā aug apmēram 250 īrisu šķirņu, 130 no tām pašas radītas, pārējās lielākoties ārzemju, amerikāņu. Vēl vairāk par simtu ir pašas hibrīdu, kas vēl tiek vērtēti, vai ir cienīgi kļūt par šķirnēm.

No kolekcionāres – par selekcionāri

Vēl tagad Ilga atceras pirmo īrisu šķirni, ko nopirkusi kādā no izstādēm, – ceriņkrāsas ‘Amethyst Flame’. Stāds maksāja trīs latus, un trūcīgajos deviņdesmitajos gados tas nebija lēti. Īrisi toreiz bija modes puķe, arī Ilgai drīz vien bija āķis lūpā un ar to, ko varēja nopirkt Latvijā, vairs nepietika, jaunas šķirnes sāka meklēt un pasūtīt arī ārzemēs, lielākoties īrisu lielvalstī ASV, Cooley’s un Sutton’s firmās, kur viens jauno, moderno šķirņu stāds maksā līdz pat 60–75 ASV dolāriem.

«Bērns izdevās sliktāks nekā vecāki, un es metu mieru, jo domāju, ka no manis nekāds selekcionārs nesanāks.»

Īrisi jau nebija vienīgās puķes Ilgas dārzā. Bijusi gan tulpju, gan liliju, gan dāliju kolekcija. Pat gladiolas bijušas. «Bet ar vīru es negribu konkurēt, tagad mums saimniecība ir stingri nodalīta – viņam gladiolas, man īrisi,» saka Ilga. Viņas dzīvesbiedrs ir gladiolu selekcionārs Visvaldis Viņķelis. Arī izveidot pati savas šķirnes viņa jau bija pamēģinājusi. Pirmās sakrustoja dālijas. Gribēja radīt šķirni mammas piemiņai, jo tieši no viņas ir mantojusi puķu mīlestību. Bet: «Bērns izdevās sliktāks nekā vecāki, un es metu mieru, jo domāju, ka no manis nekāds selekcionārs nesanāks.» Bet miera nebija tik un tā. Īrisi patika, ārzemnieki dārgi, kā lai tiek pie tādiem, kādu nevienam citam nav? Jākrusto pašai! Un izdevās – 2007. gadā tapa šķirne ‘Mirdzīte’, kam augšējās ziedlapas ir persiku krāsā ar ceriņkrāsas vidusdzīslu, apakšējās – ceriņkrāsā ar brūnu svītrojumu centrā, malas kruzuļotas ar bārkstiņu, bet bārdiņa dzeltena. Šķirne nosaukta par godu draudzenei, sirsnīgam un Ilgai mīļam cilvēkam Mirdzai Feldmanei Bauskā, ar kuru kopā abas bijušas tās krustotājas. Nākamā bija dzeltenā šķirne ‘Ārija’, tad ‘Baltais prieks’ ar bārkstiņu gar apakšējām ziedlapām, un tagad jau ir arī ‘Pilsdāma’, kurai bārkstainas ir gan apakšējo, gan augšējo ziedlapu maliņas. Pirms Ilgas īrisu selekcionāri bijuši tikai vīri, bet nu viņa tos ir pieveikusi – Latvijas selekcijas virtuālajā Slavas zālē, ko izveidojis un uztur Nacionālais botāniskais dārzs, no īrisu selekcionāriem Ilga ar savām šķirnēm ir viena pati.

Vai viegli uztaisīt īrisu?

Sevišķi sarežģīti tas neesot. Ir gan daži knifiņi – īrisu putekšnīcas ir labi noslēpušās, turklāt ne visām šķirnēm tajās vispār attīstās putekšņi. Savukārt drīksnai jābūt mitrai, citādi putekšņi pie tās nepieķeras, tāpēc ar apputeksnēšanu jānodarbojas agrās rīta stundās. Vēl kāda nianse – īrisi ļoti patīk arī kamenēm. Ja ziedus neizolē, uzmaucot tiem galvā marles maisiņu, tad, iespējams, pirms dārznieka tos jau paguvusi apputeksnēt kamene.

Labs bērns – tas mūsdienās nozīmē, ka zieds ir liels, apakšējās ziedlapas stāv taisni, 90 grādu leņķī pret ziedkātu, tām ir izteikta bārdiņa, un, ja vēl bārkstiņas gar ziedlapu malu, tad jau īsts brīnumbērns…

Tāpēc Ilga smejas, ka viņas īrisu bērniem skaidri zināma tikai mamma, kam pieder drīksna, bet ar tēva augu, no kura nākuši putekšņi, visādi varot gadīties. Un tūdaļ pat piebilst, ka viņai arī tas nav tik svarīgi. Ja izdevies labs bērns, to jau tālāk pavairo veģetatīvi, dalot sakneņus, un visas labās īpašības saglabājas. Labs bērns – tas mūsdienās nozīmē, ka zieds ir liels, apakšējās ziedlapas stāv taisni, 90 grādu leņķī pret ziedkātu, tām ir izteikta bārdiņa, un, ja vēl bārkstiņas gar ziedlapu malu, tad jau īsts brīnumbērns… Ja krāsa ir ļoti skaista un zieds ir mežonīgi liels, tad jau pacieš arī visādas novirzes. Ziedlapām jābūt arī stingrām, biezām, kas labi pacieš lietu, vēju un pat krusu. Un tad vēl, protams, seko visvisādas krāsu kombinācijas un variācijas.

Sēklas nogatavojas oktobrī, novembrī, tūdaļ tās arī iesēj, nākamajā gadā sējeņus izstāda, tad tie gadu aug un trešajā jau rāda pirmos ziedus. Bet Ilgas kundze nosaka, ka viņai tik ilgi gaidīt neesot laika, tāpēc sēj retāk, sējeņus nepārstāda un pirmos ziedus redz jau par gadu agrāk.

Kas patīk īrisiem?

Lielākā daļa no mums ar īrisu selekciju droši vien nenodarbosies, bet kādai lielai, greznai puķei, kas zied tukšajā laikā pēc tulpēm un pirms peonijām noteikti ir vieta katrā dārzā. Kādai tai jābūt?

  • Bārdainajiem īrisiem (Iris barbata) vajag sausu, saulainu vietu. Tā jāatbrīvo no nezālēm, sevišķi daudzgadīgajām, citādi vēlāk ravējot cietīs īrisu saknes.
  • Der jebkura zemīte, tikai ļoti mālainai vajag piejaukt mazliet grants, lai tā kļūtu gaisa un ūdens caurlaidīgāka.
  • Teorija māca, ka pēc 3–4 gadiem jāpārstāda jaunā vietā, bet Ilga saka, ka droši var augt arī desmit gadu pēc kārtas.
  • Lai, vienā vietā tik ilgi augot, īrisi neslimotu, Ilga lieto labo baktēriju maisījumu Biomiksu. Divreiz sezonā – maijā pirms ziedēšanas un vasaras otrajā pusē – rīta vai vakara stundās, kad nespīd karsta saule, no saknēm atrauš zemi un ap katru ceru ierušina pa saujai Biomiksa.
  • Palīdz arī kliņģerītes – tās sēj dažādos laikos, lai vienmēr būtu pa rokai. Kad kliņģerītes sāk ziedēt, izrauj, ar cirvi sakapā un pie katra cera tās svaigas ierušina zemē – mazākajiem vienu sauju, lielākajiem pat trīs. Kliņģerīšu laksti sadaloties gan apgādā īrisus ar barības vielām, gan arī dezinficē augsni – ne jau velti arī cilvēki sāpošu kaklu skalo ar kliņģerīšu tēju. Kliņģerītes īrisiem tiek vasaras otrajā pusē – jau kā rudens mēslojums.
  • Minerālmēslus vajag minimāli – pavasarī var pamēslot ar oranžo Kristalonu (6–12–36), kurā nav daudz slāpekļa. Šķīdina pa vienai ēdamkarotei uz 10 l ūdens. Ja slinkums pašam nest ūdeni un laistīt, tad brīdī, kad līst vai tikko nolijis lietiņš, var pabārstīt tieši uz zemes. Tikai ļoti minimāli – kā kanēli uz biezpienmaizes.
  • Ja ir koka pelni, rudenī pa saujiņai ap augu var pabērt arī tos.
  • Palaikam jāpamēra augsnes skābums. Īrisiem vajag augsni ar neitrālu vai pat viegli sārmainu reakciju (pH 7–8). Ja kļūst par skābu, īrisu dobes vasaras otrajā pusē nobārsta ar dolomītmiltiem.
  • Saujiņu Biomiksa, kliņģerītes un dolomītmiltus var ielikt arī stādīšanas bedrītē.
  • Laistīt īpašas vajadzības nav, tikai stādot.
  • Ja negrib iegūt sēklas, noziedējušos ziedus pa vienam izlauž. Kad noziedējuši visi ziedi, lejā pie saknes izlauž vai nogriež arī pašu ziedkātu, lai netērē barības vielas un nesāk pūt, bojājot arī sakneni.
  • Lapas atstāj līdz pat nākamajam pavasarim – kailsalā tas ir arī papildu siltums sakneņiem, kas kaili guļ zemes virspusē. Salam sākoties, var apklāt ar egļu zariem.

Ja gribi iestādīt īrisus

Vispirms aizej uz īrisu izstādi – tur selekcionāri un kolekcionāri vienkopus rāda skaistāko, kas nu katram ir, un ir visvieglāk izvēlēties to, kas patīk.

Parasti izstādē var nopirkt arī stādus, jo bārdainos īrisus var stādīt pat ziedēšanas laikā – tad jaunās saknītes, kas vēl tikai sāk veidoties, tiek mazāk traumētas. Tomēr pats labākais stādīšanas laiks ir jūlijā, jo tad jaunie sakneņi ir gan kārtīgi nobrieduši, gan līdz salam vēl paspēj iesakņoties.

Latvijā stādus meklē www.stadisim.lv, www.gladiolus.lv, www.latvijasstadi.lv.

Stādīšana

Īrisa stāds izskatās šādi – no cera atdalīts viens saknenis ar apgrieztām lapām.

Līdzenā dobē izrok bedrīti, ielej ūdeni.

Īrisa tievās saknītes iegulda bedrītē, bet resno sakneni uzsēdina uz bedres malas zemes virspusē.

Bedrīti piepilda ar smiltīm un cieši piespiež, lai stāds stingri turētos zemē.

Lai vējš un kaķi svaigi iestādīto īrisu neizgāž, papildus atbalsta ar skaliņiem – divus iesprauž, sakrustojot virs sakneņa, vienu lakstu aizmugurē, lai palīdz turēties stāvus. Skaliņus noņem nākamajā pavasarī.

Krāšņu īrisu šķirnes

Ilgas Viņķeles hibrīds, pagaidām vēl bez nosaukuma.

‘I Feel Good’, amerikāņu šķirne.

‘Zelta akācija’, Ilgas Viņķeles šķirne.

Ilgas Viņķeles hibrīds, pagaidām vēl bez nosaukuma.

‘Ārija’, Ilgas Viņķeles šķirne.

‘What’s New’, amerikāņu šķirne.

Ilgas Viņķeles hibrīds, pagaidām vēl bez nosaukuma.

‘Sniega princese’, Ilgas Viņķeles šķirne.

 

Palīdzība slimajiem

Dzeltēt sācis laksts liecina, ka kaut kas nav kārtībā.

Aiz dzeltenā laksta pavelkot, tas viegli atraujas no sakneņa, – vainīga puve.

Bojāto sakneņa daļu izskrubina ar nazīti, kas pamērcēts Vanish traipu tīrītājā, – tas ir gana labs un spēcīgs dezinfekcijas līdzeklis.


 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs