Kravas velo – nākotne pilsētniekiem

Tā kā rīdzinieki atšķirībā no daudzām citām Rietumeiropas pilsētām turpina izmantot privāto autotransportu pat salīdzinoši īsām distancēm, darbdienu rītus un pēcpusdienas tūkstošiem auto pavada milzīgos sastrēgumos. Grūti pateikt, kāpēc tā, ja brīnišķīgs un ērts risinājums pilsētas dzīvei ir velosipēds. Turklāt ne vienkāršs ritenis, bet tāds, kas aprīkots ar kravas pārvadāšanas iespēju. Jāatzīst, ka kravas velosipēdi Rīgas ielās vēl pagaidām ir retums. Pieredzē par to, kā tas ir – braukt ar kravas velosipēdiem visu gadu, arī ziemā, – stāsta Santa Remere, kultūras žurnāliste, kritiķe un divu bērnu mamma, un Linda Amerika, trīs bērnu mamma. Santai ir divu gadu kravas velobraucējas pieredze un Lindai – jau četru gadu. Viņuprāt, tas ir mīts, ka ir auksti vai grūti, bet taisnība, ka tas ir ērtākais transporta veids pilsētas dzīvei ar bērniem.

Nav jāstāv sastrēgumos

Santa stāsta, ka ar velosipēdu pa Rīgu pārvietojas jau 15 gadu: «Man nepatīk sēdēt sastrēgumos, tāpēc pārvietojos ar velosipēdu. Arī kad dzīvoju Zolitūdē, lielākoties braukāju ar riteni, jo man likās nepieņemami tik daudz laika pavadīt sabiedriskajā transportā. Tagad dzīvoju Rīgas centrā, bet attālumi starp vietām, kur jānokļūst, ērtāk veicami ar velosipēdu, nevis kājām vai sabiedrisko transportu. Kad man nebija bērnu, braucu ar parasto velosipēdu, Ar pirmo bērnu pietika ar velokrēsliņu, kur mazo iesēdināt, bet tagad esmu iegādājusies kravas velosipēdu. Esmu dzīvojusi Beļģijā, Nīderlandē, kur tā ir normāla pilsētnieču mammu izvēle.»

Citi lasa

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

Elza Krūmiņa

Mode

Siliņa pastāsta par saviem tērpiem, kurus apspriež visa Latvija: Reizēm sanāk, reizēm nē

Marta Kalniņa

Skandāls

Ar ko patiesībā auto meņģējās bijušais mērs Lasmanis? Policijā nonācis jauns iesniegums

Linda Amerika, trīs bērnu mamma

Linda pirmo reizi izmēģināja kravas velosipēdu, to nomājot kādam sestdienas veloizbraukumam ar bērniem. Tikai pēc kāda laika, ģimenei izvērtējot to, kādu transportu izvēlēties, lai izvadātu bērnus pa pulciņiem, tika nolemts par labu kravas velosipēdam. «Nodarbības notiek piecos, sešos, tieši tad, kad Rīgā satiksme ir visvairāk noslogota, tāpēc šajā laikā ir īpaši ērti pārvietoties ar velosipēdu. Kādu laiku nebiju vispār braukusi ar mašīnu, bet vienu dienu izdomāju – jāaizbrauc pakaļ meitai uz bērnudārzu pussešos vakarā – un sapratu, ka labāk citreiz nemēģināt šajā laikā Rīgas centrā pārvietoties ar mašīnu,» saka Linda.

Atrast sev piemēroto

Lindas ģimene četru gadu laikā jau ir nomainījusi kravas velosipēdu uz lielāku un ērtāku, tagad tajā var pārvietot trīs bērnus ar visiem mūzikas instrumentiem, kas nepieciešami nodarbībām mūzikas skolā. Lietots velosipēds ar interneta starpniecību iegādāts Nīderlandē, bet Latvijā pārveidots par elektrovelosipēdu, lai pārvietošanās ar lielu kravu būtu ērtāka un velosipēdu būtu vieglāk vadīt.

Santa savu kravas velosipēdu nopirka sev kā dāvanu pēc otrā bērna piedzimšanas: «Tas man bija kā sapnis, ka vīrs varētu man uzdāvināt kravas velo. Tā būtu daudz ērtāk lielāko bērnu izvadāt pa pulciņiem kopā ar mazo bēbi. Bēbi iestiprinājām autosēdeklītī un likām kravas velo kastē, papētot, kā to dara Holandē. Visi parki kļuva pieejamāki, varēju arī viegli aizbraukt līdz tuvajai Pārdaugavai. Es neesmu sportiste, bet grāmatu lasītāja, un šī ir mana iespēja izkustēties.» Santas kravas velosipēds nav aprīkots ar lādējamu elektrobateriju, viņa uzskata, ka elektrovelosipēds noder vairāk tur, kur ir kalnaināks. Vienīgi braucot uz tiltiem, jāpieliek mazliet vairāk spēka.

Santa: Es daru kaut ko tik viegli un pašsaprotami, un nesaprotu, kāpēc citi nedara tāpat

Velosipēda drošība

Rīgā viens no lielākajiem velobraucēju biediem ir tas, vai kāds zaglis neaiznesīs riteni. Santa savu velosipēdu tur Rīgas centrā pie mājas ietves malā: «Tas ir vecs, aprūsējis ritenis, kas nav īpaši vilinošs. Arī pie veikala riteni droši atstāju pieslēgtu.» Tāpat arī Linda par velosipēda drošību neuztraucas – pie mājām velosipēds tiek novietots Rīgas centra daudzdzīvokļu mājas pazemes autostāvvietā, kas ir ērti, bet, pa pilsētu pārvietojoties, ar iebūvētu drošības sistēmu saslēdz riteņus.

Santa uzskata, ka Rīgā vislabāk pārvietoties ar stabilu, ērtu, vienkāršu un lētu pilsētas riteni, ko nebūtu žēl, ja nozagtu. «Piecus gadus dzīvoju Tokijā, un tur man starp vairākiem dažādu maršrutu vilcieniem pat bija vairāki riteņi, kas gaida pie stacijas. Ar vecu, lietotu ritenīti aizbraucu līdz universitātei un atpakaļ, iekāpu vilcienā un manā stacijā atkal gaidīja cits ritenis. Tādus parastus riteņus arī neviens nezog.»

Linda: Tieši tad, kad Rīgā satiksme ir visnoslogotākā, ir īpaši ērti pārvietoties ar velosipēdu.

Satiksme vēl aizvien sarežģīta

Santa par jaunu kravas velosipēdu nesapņo: «Vienīgais, ko es varētu vēlēties, ir vairāk veloceliņu, vairāk cilvēku, kas brauktu kopā ar mums un kuru dēļ būtu vērts veloceliņus izbūvēt, jo pašlaik es dzīvoju tādā absurdā sajūtā – es daru kaut ko tik viegli un pašsaprotami, un nesaprotu, kāpēc citi nedara tāpat. Diemžēl autobraucēji reti skatās, kas notiek pie gājēju pārejām un ir ļoti jāuzmanās par savu drošību, ja esi gājējs vai velobraucējs.»

Santa Remere, žurnāliste, kritiķe, divu bērnu mamma

Gan Santa, gan Linda atzīst, ka savus bērnus kravas velo gan neved pa brauktuves daļu, bet tikai ietvēm vai veloceliņiem. «Bieži jūtos vainīga gājēju priekšā, ka ar savu lielo kasti braucu pa gājēju ietvi, bet es nevedīšu bērnus pa ielu, arī ne pa tā saucamo velo pseidoceliņu Barona ielā. Es nevaru ar kravas velo paraut uz apmalītes, kas bieži ir sarežģīti Rīgas ielās. Tāpēc pārvietojamies pa ietvēm, un izvēlos ielas un maršrutus, kur nav pārāk daudz cilvēku. Dažreiz stumju savu kravas velo ratu ātrumā. Tajā pašā laikā mums ir tik daudz tukšas un plašas ietves, piemēram, visa Skanstes iela, kas nav aktīvais centrs un ko varētu vairāk izmantot velobraukšanai. Kur ir veloceliņš, tur es uzelpoju un nejūtos vainīga citu satiksmes dalībnieku priekšā,» saka Santa.

Kad minas, ir silti

«Ziemā kājas nekad nav slapjas, tās ir uz pedāļiem, es minos, un man ir silti,» saka Santa. «Mums ir atstarojošās vestes, ritenim ir atstarotāji, bērniem – ķiveres. Man pašai termodrēbes nevajag. Ziemas mums nav tik aukstas, tāpēc ģērbjos rudenīgā jakā un kedās visu ziemu. Bērniem ir termokombinezoni, cepures, lai ausis ir nosegtas, krēms uzklāts uz sejas, un apsedzu viņus ar ziemeļbrieža ādu. Ja līst lietus, tad saģērbjamies lietus drēbēs.»

Lindai ir kravas velo kaste ar jumtu, kur lietus un vējš netiek klāt: «Bērniem nav lielas starpības, vai ziemā, vai vasarā pārvietoties kravas velosipēda kastē. Viņiem nevajag neko vairāk vilkt kā parastās ziemas drēbes, ko velk uz dārziņu. Dažreiz smejos, ka man nevajag skaņas signālu, jo bērnu sarunas jau var dzirdēt pa gabalu. Lielākais bērns jau pats varētu braukt ar velosipēdu, bet ar kravas velo ir daudz ātrāk – sevišķi no rītiem, kad jāpaspēj uz skolu. Bērniem liekam ķiveres, ir atstarotāji, kā arī lukturi, ko ieslēgt dienas tumšajā laikā.»

Eksperta viedoklis

«Elektromobilitāte un kravas velosipēdi ir nākotne»

Viesturs Silenieks, Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs:

«Dānijā nesen veiktais pētījums par riteņbraukšanas priekšrocībām parāda, ka pavisam maz – tikai 6% – no aptaujātajiem dāņiem brauc ar velosipēdu, jo tas ir lētāk. Pārsvarā izvēlas braukt, jo tas ir ērtāk. Ērtāk jebkādā ziņā – ātrāk, vienkāršāk, nav jādomā par to, ar kādu sabiedrisko transportlīdzekļu kombināciju varēs nokļūt līdz mērķim, kur un kā varēs piebraukt, kur mašīnu novietot, maksāt par transportlīdzekļa novietošanu. Kur nu vēl domāt par degvielas uzpildi, remontiem, apskatēm un visām lietām, kas nāk līdzi autotransportam. Tas atņem laiku, naudu, nervus, ko varētu izmantot daudzas citas patīkamas lietas darot. Un tad, kad patiešām ir nepieciešama automašīna, to var arī lietot, lai brauktu garākus attālumus, vestu lielas kravas.

Kravas velosipēds nav ērts, lai lēkātu pa apmalēm, brauktu vai stumtu pa kāpnēm. Braukšanas drošības ziņā nav īpašu atšķirību, jo, braucot ar kravas velosipēdu, gabarīti, manevrētspēja ir ierobežotāka nekā ar parastu divriteni, attiecīgi braucējs visbiežāk uzvedas apdomīgāk, lēnāk, mazāk riskē, un tādējādi nav tik liela iespējamība iekļūt negadījumā. Ja ved kravu vai pasažierus, sevišķi bērnus, tad autovadītāji daudz vairāk respektē nekā riteņbraucēju bez kravas. Kravas velosipēdu Rīgā nav daudz, tādēļ autovadītāji un gājēji vēl joprojām ir izbrīnīti, labāk pamana un tādēļ dod ceļu. Droši varu teikt, ka ar kravas velosipēdu pārvietoties Rīgā nav problēmu.

Ērtības, ko sniedz kravas velosipēds ikdienā, atsver neērtības, ko rada tā gabarīti.

Riteņa kravas kastē var ielikt gan bērnus, gan viņu rotaļlietas, mantas un arī iepirkumus, maiņas apģērbu, lietusmēteli un daudz ko citu. Es diezgan bieži vedu gan uzvalku, sporta apģērbu, vedu bērnus uz bērnudārzu vai skolu, braucu uz veikalu. Es daru tieši to pašu, ko ikdienā cilvēki ar mašīnu. Atšķirība ir tā, ka es daudz kur nokļūstu ātrāk. Tā ir brīvības sajūta, kas veicina laimes hormonu veidošanos un mundrāku veselību. Atkarībā no braucēja spējām varbūt ir jāapdomā par elektriskā kravas velosipēda iegādi. Tāpat būs jāmin pedāļi, taču būs vieglāk un ātrāk. Kā nekā kravas velosipēds nav sportam, tas ir parasts transportlīdzeklis – kā jebkurš cits. Un tādēļ vēlmes un vajadzības ir tieši tādas pašas kā cilvēkam, kas brauc ar mašīnu, motociklu vai trolejbusu – grib galapunktā nokļūt nesasvīdis, nesalijis, nenosmērējies. Un to var panākt ar mērenu braukšanu vai ar elektriskā velosipēda palīdzību. Elektromobilitāte un kravas velosipēdi ir tuvākā nākotne pasaulē, kas pie mums vēl nav tik pazīstama.»