Kas tā tāda dabas skaitīšana?

IEVA dzīvo zaļi
Linda Uzule
8. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Latvijā jau trešo gadu noris līdz šim vērienīgākais dabas daudzveidības izzināšanas pasākums, kas zināms ar nosaukumu – Dabas skaitīšana. Esmu viena no dabas skaitītājiem un pastāstīšu, kā tas notiek – kā es skaitu dabu: mežus, purvus, zālājus, kāpas un jūras piekrasti, upes un ezerus, alas un iežu atsegumus.

Dabas skaitīšanas ietvaros vairāk nekā 200 ekspertu Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā veic Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšanu, apsekojot Latviju. Lūk, ieskats vienā dabas skaitītāja dienā!

Mugursoma un dzeltenais draudziņš

Ir pulksten 6 no rīta, kaut kur liegi fonā sāk skanēt Šopēna slavenā noktirne – tas ir mans modinātājs. Mūzika un daba – divas manas dzīves lielās kaislības, kuru paralēles dažviet krustojas, bet šajā dzīves periodā es gandrīz katru dienu klausos neaprakstāmajās un neatkārtojamās dabas simfonijās. Kā jau izbijušai teicamniecei, dienas gaitās līdzi ņemamā mugursoma tika sakrāmēta jau iepriekšējā vakarā – visas līdzi ņemamās mantas jau sapakotas mugursomas daudzajos nodalījumos.

Soma nav no vieglākajām – fizioterapeitam noteikti man būtu ko teikt, un, ticiet man, tas nebūtu nekas glaimojošs. Atliek vien ātri paēst brokastis, sasmērēt līdzi ņemamās maizītes, uzvilkt gumijas zābakus (tie ir mani mīļākie apavi, jo glābuši daudzās situācijās), paņemt kartes un savu mīļo dzelteno draugu un doties dabā! Jūs droši vien nesaprotat, kas tas man par mīļo dzelteno draugu. Tā ir kā visparastākā planšete, kas darbojas kā GPS aparāts, lai ikviens dabas skaitītājs jebkurā brīdī zinātu, kur viņš patlaban atrodas un uz kurieni viņam jādodas tālāk, bet tajā pašā laikā šī planšete nepavisam nav parasta, jo tajā lejupielādētas daudzas tādas programmas, kuras cilvēks parastais ikdienā noteikti nelieto.

Vēl neparastāku to padara dzeltenie vāciņi (tādēļ to dēvēju par savu dzelteno draugu), lai planšeti pasargātu no triecieniem, kas dabas skaitītāja ikdienā ir ik pa laikam, jo ne tik reti gadās aizķerties aiz kādas koka saknes vai celma, kas rezultējas lielākā vai mazākā kritienā. Tāpat dzeltenie vāciņi ļauj planšetei kādu laiku atrasties arī zem ūdens. Lai gan pētu arī upes un ezerus, vēl līdz šim man nav nācies pārbaudīt, cik labi dzeltenie vāciņi pilda šo savu funkciju. Bet sezona jau tikai iesākusies, tādēļ – viss vēl priekšā!

Dabas skaitītāja neatņemamie elementi – karte un GPS aparāts.

Dvēsele gavilē mežā

Sēžos mašīnā un dodos uz šīsdienas objektiem. Diena būs gara un nogurdinoša un prasīs daudz spēka, jo teritorijai, uz kuru šodien dodos, nav piebraucamo ceļu. Tas nozīmē tikai vienu – kā no rīta izkāpšu no mašīnas, tā visu dienu pavadīšu dabā un mašīnu atkal ieraudzīšu tikai pašā vakarā, kad došos mājup. Līdz ar to ir jāpaņem līdzi visas mantas, kas dienas gaitā būs vajadzīgas: pietiekami daudz ūdens, pusdienu maizītes, kāds našķis glikozes līmeņa celšanai asinīs, lietussargs, sugu noteicējs, biotopu anketas utt.

Jāatceras mugursomā atstāt brīvu vietiņu arī drēbēm, kas dienas laikā, saulei paceļoties aizvien augstāk debesjumā, pa vienai palēnām tiks novilktas un iestūķētas mugursomā. Un es aizmirsu pateikt, ka šodien dabā nedodos viena – ar mani kopā biotopus pētīs uzticamā kompanjone Podziņa, 7 mēnešus veca suņu dāmiņa, kurai jebkura pastaiga mežā sagādā vislielāko baudījumu dvēselei. Viņas kompānija gan uzreiz nozīmē arī to, ka ēdamais un dzeramais mums neapšaubāmi būs jādala uz pusēm, tādēļ mugursomā līdzi nesamie kilogrami pieaug ģeometriskā progresijā!

Dabas skaitītāja Linda Uzule un viņas uzticamā kompanjone Podziņa.

Šodienas plānā paredzēts augstais purvs un ap to esošie meži. Pēc visa spriežot, gana slapjas teritorijas, tādēļ bez gumijas zābakiem neiztikt. Tad nu abas ar Podziņu sākumā dodamies iekarot mežus, purvu atstājot kā saldo ēdienu dienas otrajai pusei. Lielākā daļa no apsekotajām mežaudzēm jau pēc taksācijas datiem izskatās ļoti cerīgas – tādas, kurās varētu būt atrodamas kādas bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgas vērtības. Uz to norāde mežaudzes formula, kurā rakstīta šāda burtu un ciparu kombinācija – 10P170, kas nozīmē, ka šajā meža nogabalā kokaudzes pirmo stāvu (vienkāršoti izsakoties, visaugstākos kokus) 100% veido 170 gadu vecas priedes.

Aizejot ciemos pie tik veciem kokiem, mani vienmēr pārņem liela pietāte pret šiem vēstures lieciniekiem – ja vien koki spētu runāt, ko tik tie mums varētu pastāstīt!

Šis meža nogabals ir īpašs arī ar kādu kultūrvēsturisku pazīmi – liela daļa no priedēm ir atsveķotas. Kā stāsta vēstures fakti, tad priežu atsveķošana Latvijā sākta 20. gadsimta 20. gados, bet gandrīz rūpnieciskus apmērus tā sasniegusi no 1960. līdz 1965. gadam. Atsveķošana tika veikta, lai no priedēm iegūtu sveķus, kurus tālāk izmantoja ķīmiskajā rūpniecībā. Bet šā meža vērtība noteikti neslēpjas tikai atsveķotajās priedēs, bet gan lieliskajās meža struktūrās, kas dabas skaitītājiem ir viens no galvenajiem kritērijiem, lai kādu mežu atzītu par bioloģiski vērtīgu. Uzskaitīšu tikai dažas no tām: lieli, veci koki, dzeņveidīgo putnu sakalti un dobumaini koki, sausokņi, stumbeņi, lielu izmēru kritalas (uz zemes gulošie nokritušie koki), atvērumi vainaga klājā, lauces utt.

Jo lielāka struktūru dažādība, jo arī lielāka varbūtība, ka šo mežu par savām mājām izvēlēsies daudz vairāk sugu, tajā skaitā – retās un īpaši aizsargājamās sugas. Tā tas ir arī šajā gadījumā, jo, rūpīgi izpētot nokritušos kokus un dzīvo koku stumbrus, atrodu gana lielā skaitā un blīvumā tādas sugas, kuras saimnieciskajos mežos (tādos mežos, kurus primāri izmanto koksnes ieguvei) tikpat kā nekad nav sastopamas vai arī sastopamas pavisam nedaudz.

Aizsargājamā sūnu suga – kailā apaļlape (latīniski Odontoschisma denudatum).

Pirmo reizi ķepiņa purviņā

Lai informācija par šā meža vērtībām nepazustu, rūpīgi aizpildu biotopa anketu un kartē iezīmēju biotopa robežas. Darbiņš ir padarīts, un mēs ar Podziņu varam turpināt ceļu, cerot uz tikpat skaistiem mežiem arī turpmākajās dienas gaitās!

Līdz pusdienu pauzei man patiešām izdodas atrast vēl vairākus līdzīgas kvalitātes mežus, tā ka šodien mana dabas skaitītāja dvēsele gavilē, jo nemaz tik bieži mežs mani nelutina ar tik skaistiem biotopiem! Tā kā sagurums jau manāms, ir pienācis īstais laiks pusdienām, kas kopā ar manu kompanjoni parasti izvēršas par visai jautru pasākumu. Kā jums šķiet, cik no līdzpaņemtajām maizītēm gala beigās apēdu es un cik – Podziņa? Protams, viņa notiesā lielāko daļu, man šajā reizē jāsamierinās ar vienu atlikušo maizīti un šokolādes batoniņu. Ieturējušās dodamies tālāk uz purvu. Piebildīšu, ka Podziņai tas būs kas jauns, jo viņa vēl līdz šim nevienā purvā savu ķepu nav ielikusi, kur nu vēl augstajā purvā.

Nonākot purva masīvā, necerēti satiekam četrus lielus draugus – aļņus.

Lai arī dabā pavadu daudz laika, tomēr vienmēr ir liels prieks atkal satikties ar šiem Latvijas lielākajiem dzīvniekiem, jo nemaz tik bieži tos sastapt negadās. Mirklis aļņu apbrīnošanai bija īss, jo, ieraudzīdami un sadzirdēdami mūs, tie steigšus dodas meklēt citas barošanās vietas, kur tos neviens netraucēs. Tomēr purvā bez tikko sastaptajiem aļņiem vēl ir daudzas citas lietas, ko skatīt un apbrīnot, piemēram, purva ezeriņš.

Purvu ezeri ir īpašs ezeru veids, jo to ūdens ir ļoti skābs (zems pH līmenis), tādēļ tajos sastopamas specifiskas augu un ūdens bezmugurkaulnieku sugas, kas piemērojušās dzīvei tik skarbos apstākļos. Nonākot šādās vietās, parasti gribas vienkārši apsēsties, skatīties ūdenī un kādu laiku nedomāt ne par ko – šīs ir visīstākās meditācijas vietas. Lai arī gribētos šādā vietā sēdēt līdz pat vakaram, sagaidot sauli nolaižamies ezerā, tomēr ilgi šādu greznību atļauties nevar, jo ir jāizstaigā visa purva platība, lai rastos pēc iespējas detalizētāks priekšstats par to, un tas prasīs ne mazums stundu.

13 dabai nozīmīgu vietu vairāk

Tā tas arī ir – purva apsekošana aizņēma 7 no kopumā 12 stundām, kuras šodien veltīju dabas skaitīšanas aktivitātēm. Neapšaubāmi, ikviens cilvēka saimnieciskās darbības neietekmēts augstais purvs ir liela vērtība, tādēļ par tā iekļaušanu Eiropas Savienības aizsargājamā biotopa statusā nav ne mazāko šaubu. Kā skaists ķirsītis uz putukrējuma visai šai dienai, tiek aizpildīta biotopa anketa par tikko redzēto purvu, un mēs ar Podziņu varam uzsākt mājupceļu.

Bet, nokļūstot mājās, jau nekas nebeidzas. Lai nākamā darba diena būtu produktīva, ir nepieciešams tai laikus sagatavoties un zināmā mērā nodarboties ar loģistiku – izpētīt kartes un izdomāt vislabāko maršrutu, lai pēc iespējas īsākā laikā tiktu apskatīta pēc iespējas lielāka teritorija. Kad tas ir izdarīts, var savilkt dienas rezumē, kas skaitļos izskatās šādi: pavadot 12 aktīvas darba stundas dabā, ar kājām nostaigāti 17 km, un Latvijas teritorija ir kļuvusi par 13 dabas daudzveidībai nozīmīgām vietām bagātāka. Atceroties frāzi, ka rīta agrumā nekad nevar zināt, kādā toņkārtā aizritēs tava diena, pilnīgi noteikti var sacīt, ka šī diena pavadīta skaisti, priekpilni un ar gandarījumu par paveikto!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs