Cik tuvu esam dabai?

IEVA dzīvo zaļi
Tīna Sidoroviča
12. augusts

Drukāt

Saglabāt

Vasarā nopietnās lietas gribas nolikt nost līdz rudenim. Negribas raukt pieri grumbās, iedziļināties sarežģītos terminos un svešvārdos – gribas būt bezrūpīgākai, dzīvi uztvert viegli un mazāk satraukties, jo ir silts, spīd saule, dienas ir garākas, gaismas ir vairāk…

Un daba ir tuvāk, tā ielīst sirdī. Tik dabiski! Gan Latvijas pilsētās, gan ārpus tām vēl varam lepoties ar zaļajām rotām, kur klausīties putnu dziesmas, vērot kukaiņu dzīvi un ļaut bērniem ķert tauriņus. Bet… cik ilgi? Vai tā būs vienmēr? Vai daba mums visiem būs mūžīgi pieejama?

Protams, atbilde ir – lai kā reizēm aizmirstos, arī cilvēks ir dabas daļa. Un tieši tāpēc Lienes Brizgas-Kalniņas rakstā par kukaiņu apokalipsi žurnālā IEVA Dzīvo Zaļi lasāms stāsts par to, ka kukaiņu izdzīvošana ir saistīta arī ar cilvēka izdzīvošanu, itin nemaz nav pārspīlējums. Ja nebūs kukaiņu, kas ir dabas daļa, tad nebūs arī mūsu.

Kukaiņi jau neizmirst tāpēc, ka nositam vienu asinis sūcošu odu, bet gan tāpēc, ka ar savu ego esam aizmirsuši, ka arī mēs esam daļa no ekosistēmas.

Ko tas nozīmē? To, ka ods ir gardums kādai vardītei, kura savukārt ir saldais ēdiens kādam putniņam, kurš savukārt ir tā vai cita svarīgā darbiņa darītājs. Un mazie dabas darbinieki ir tik aizņemti un rosīgi – irdina augsni, apputeksnē augus, apēd aļģes, kā arī ir visādi citādi cits citam noderīgi. Bet ko tikmēr dara cilvēks? Cilvēks iedomājies, ka gar to visu viņam nav nekādas daļas – ka viņš ir nevis dabas kronis, bet kaut kāds ārpus vai virs dabas pastāvošs, taču, izrādās, šādai muļķīgai iedomai ir sekas…

Cilvēkam gadu desmitiem un simtiem vajadzējis vairāk un gardāk, un saldāk. Un vēl. Bet nav bijis laika un ieinteresētības apstāties un paskatīties apkārt. Kas notiek mums apkārt, kamēr apmierinām sava ego vajadzības. Pēc pārtikas, pēc siltuma, pēc komforta.

Iespējams, beidzot ir pienācis laiks apstāties. Nezinu, vai zviedru pusaudzes Grētas Tūrnbergas uzsāktā kampaņa – piektdienās viņa neapmeklē skolu, bet sēž pie Zviedrijas parlamenta, lai pievērstu politiķu uzmanību klimata pārmaiņām – patiešām apstādinās klimata pārmaiņas. Tomēr man ir saprotama 16 gadu vecās meitenes vēlme pievērst uzmanību acīmredzamajam. Jo vairs nav runa tikai par citu – mūžamežu koku, Norvēģijas vaļu vai Baltijas jūras mencu – glābšanu vai saudzēšanu, bet gan par sevis – cilvēka kā dabas daļas – izdzīvošanu.

Nezinu, vai tā ir gana piemērota tēma, par ko aizdomāties vasaras pilnbrieda laikā, bet ceru, ka šovasar dzīvot zaļi arī tev nozīmēs cienīt dabu, tajā atpūšoties, lasot veltes, to baudot un apbrīnojot.

Būsim vēl tuvāk dabai!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs