Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Vai vispār apzināmies to, kādas no iepriekšējām paaudzēm mantotas vērtības mums vēl pieder? Atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā ciemojos pie kādas ģimenes Frankfurtē. Pēcpusdienā mani aizveda pastaigā uz priežu mežu… Ak, pat iedomāties nevarēju, ka var būt arī tā! Lielākā daļa priežu bija rūsganas, un visa zeme bija kā izdegusi. Ar kādu prieku pēc tam staigāju pa mūsu mežiem! Bet sirmais Pauļonkuls, pēc tam uz Latviju atbraucis, kā bērns priecājās par vardēm un stārķiem.
Un pie mums vēl arvien var baudīt mūsu dabas zaļās vērtības! Vai tās vispār ir apzināmas un saskaitāmas? Pati pirms diviem gadiem saņēmu vēstuli no Dabas aizsardzības pārvaldes, ka tiks apsekots arī mans mantotais zemes īpašums, lai noteiktu, vai tajā nav kāds vērtīgs biotops – ilglaicīgi veidojusies, pareizi apsaimniekota dabas teritorija, par kuru liecina tur augošās vai sastopamās sugas, kas nereti ir retas un ļoti prasīgas pret īpašiem dzīves apstākļiem. Ja šī ilglaicīgā, vērtīgā teritorijas izzudīs, līdz ar to izzudīs arī tur augošās vai tajos mītošās sugas, kas ir mājvieta vai barība kādai citai sugai.
Vai varam saskaitīt šīs savas zaļās vērtības?
- Saskaitīt var!
Daba sastāv no ļoti daudziem elementiem, viens no dalījuma veidiem ir biotopi. Lai arī vārds nav ierasts latviešu mēlei, Latvijā sastopami vismaz 60 dažādi biotopu veidi. Tie nav ļoti reti sastopami, gluži pretēji – tie ieskauj mūsu ikdienas telpu!
Realitāte tomēr ir tāda, ka cilvēces darbības un dažkārt arī bezdarbības dēļ visā pasaulē vērtīgie dabiskie biotopi izzūd, un aizvien biežāk dzirdam, ka kļūstam par kādu sugu nabagāki. Diemžēl arī Latvijā sākam sastapties ar šo skaudro realitāti – pēdējo 30 gadu laikā ir izmirušas divas dzīvnieku sugas – lidvāvere un Eiropas ūdele –, bet uz iznīcības robežas ir zaļā vārna.
- Biotopu direktīva nosaka, ka dalībvalstīm, kas vienojušās aizsargāt noteiktu veidu biotopus, ik pēc sešiem gadiem jāiesniedz ziņojums Eiropas Komisijai par biotopu stāvokli valstī.
Jaunākais datu apkopojums par īpaši aizsargājamo biotopu stāvokli ir iesniegts šogad. Gatavojoties tam, Latvijā tika uzsākta Dabas skaitīšana jeb ES Kohēzijas projekts Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā. Nākamo gadu laikā būs pieejami visu triju sezonu dati. Tā būs ļoti vērtīga informācija mums pašiem!
Esam viena no retajām valstīm, kas procesā iesaista un par to informē zemes īpašniekus. Tas tiek darīts ar vienu mērķi – zinot par dabas vērtībām, cilvēkiem varētu rasties lielāka izpratne un vēlme tās saglabāt ilgtermiņā un pareizi apsaimniekot.
Jo biotopu, kas veidojies pusgadsimtu vai pat gadsimtu, iespējams iznīcināt dažu stundu laikā, piemēram, nocērtot mežu vai ar ekskavatoru padziļinot upes gultni.
Apsekojuma rezultātus īpašnieks uzzinās pirmais. Šai dabas skaitīšanā uzskaita bioloģiski vērtīgus zālājus, mežus, purvus, avoksnājus, cilvēka maz ietekmētu jūras piekrasti un kāpas, upes, ezerus, alas un iežu atsegumus.
- Tiek vērtēti arī Latvijas saldūdeņi, trīs sezonas apsekojot 2000 Latvijas ezeru un upju ar kopgarumu 40 000 kilometru.
Līdz šim pētīto saldūdeņu dati liecina, ka kvalitātes mērķus sasniedz vien puse Latvijas ezeru un nedaudz vairāk kā trešdaļa upju posmu, bet izcilai kvalitātei atbilst vien 7% ezeru un 2% upju posmu. Lai atceramies, ka līdzās vasarā iecienītajai rekreācijas funkcijai saldūdens ir resurss, dzīvības nodrošinātājs, daudzveidīga dzīvotne un migrācijas koridors, pašattīrīšanās nodrošināšana, plūdu un palu regulēšana, klimata veidošana, taču to var veikt tad, ja paši ir tīri.
Ja mainās ūdens kvalitāte, vienlaikus dabā tiek izmainītas daudzas citas lietas.
Par saldūdeņu kvalitātes pazemināšanos liecina strauja aizaugšana, blīvas niedru audzes, dūņu uzkrāšanās, zaļaļģu un zilaļģu sastopamība, duļķains ūdens. Par labu kvalitāti liecina smilšaina grunts, dzidrs ūdens, skrajas virsūdens augu audzes, daudzveidīgs augājs, arī retie un īpašie ūdens augi, kas izzūd līdz ar kvalitātes pazemināšanos.
Tā kā trešdaļa Latvijas upju ir regulētas un pārveidotas par grāvjiem, tās ir zaudējušas ne tikai savu ainavisko, bet arī bioloģisko vērtību. Šādas upes veic tikai ātrāku ūdeņu novadīšanu, bet dabiskai upei raksturīgo vērtību tām vairs nav.
Latvijas upēs uz izmiršanas robežas ir ziemeļu upespērlene – tīru ūdeņu indikators, kas reiz bija plaši sastopama Vidzemes ūdeņos.
Ezeros Latvijas zelta fonds ir lobēliju-ezereņu ezeri (1% no visiem ezeriem). Šīs sugas ir īpaši tīru ūdeņu indikatorsugas, šim biotopam atbilstošo ezeru skaits pēdējā gadsimta laikā ir krietni sarucis. Pagājušā gadsimta sākumā Latvijā bija 64 ezeri ar šo augu atradnēm, vairums no tiem atradās Pierīgā, bet jau gadsimta beigās bija vien 13 ezeri. Ja šiem augiem nepatīk piesārņojuma radītās izmaiņas, cik ilgi tās patiks cilvēkam?
- Viss, kas notiek uz sauszemes, ezera vai upes sateces baseinā, ietekmē tuvumā esošo ūdeņu kvalitāti.
Vislielākais drauds saldūdeņu kvalitātei ir eitrofikācija jeb pastiprināta ūdeņu bagātināšanās ar barības vielām. Būtiskākie iemesli – augstais centralizētajai kanalizācijai nepieslēgto mājsaimniecību skaits, neattīrītie notekūdeņi, notece no lauksaimniecības zemēm. Tāpat tos ietekmē arī līdzās esoša intensīva mežizstrāde, mazdārziņi, sausās tualetes, komposta kaudzes ūdeņu aizsargjoslās, kā arī atpūtnieki, jo arī cilvēks ar savu klātbūtni ezerā bagātina to ar barības vielām.
Pat ja cilvēks nemazgā auto vai matus saldūdenī, kas agrāk bija ierasta prakse, peldoties ūdenī nonāk no rīta iepūstās smaržas, lietotais dezodorants. Līdz ar peldkostīmu un citiem apģērbiem ūdenī nonāk veļas pulvera, veļas mīkstinātāja un pat balinātāja saturs, nemaz nerunājot par fosfātu līdz ar cilvēka vielmaiņas galaproduktiem. Jā, daba ir paredzējusi, ka ar laiku ikviens ezers transformējas jeb aizaug un pārvēršas par purvu, bet cilvēka radītais piesārņojums šo procesu daudzkārt paātrina.
- Ar savu rīcību un pareizu apsaimniekošanu iespējams uzlabot ūdeņu kvalitāti un arī zaudēto vērtību atgūšanu.
Šādu atjaunošanās piemēru atklāja dabas skaitītāji 2017. gadā, apsekojot kādu ezeru Cēsu rajonā. Ezers pagājušā gadsimta pirmajā pusē tika novērtēts kā labs, tajā auga arī retas un aizsargājamas sugas. Līdz ar atpūtnieku pieplūdumu un ezera ūdenslīmeņa izmaiņām 20. gadsimta 80.–90. gados ezera kvalitāte pasliktinājās un vērtīgie augi izzuda. Aizpērnā gada pētījums liecina, ka ezers ir spējis tikt galā ar agrāko piesārņojumu, ūdens kvalitāte ir uzlabojusies un tajā atkal ir novērotas Dortmaņa lobēlijas.
Lai saglabātu un uzlabotu saldūdens biotopu stāvokli, svarīgi ir veicināt mājsaimniecību pieslēgšanu centralizētajai kanalizācijai.
Svarīgi arī veidot videi draudzīgu meliorāciju, pārdomāti saimniekot lauksaimniecības zemēs, jo tur izmantotās ķīmiskās vielas līdz ar lietusūdeņiem nonāk saldūdeņos.
Ir arī vairāki mazi darbiņi, ko var veikt katrs, – atpūšoties pie dabas, ievērot noteiktos liegumus, nepiesārņot apkārtni. Ja ūdeņu krastā ir īpašums, tad svarīgi ievērot dabisku krasta zonu dažu metru platumā – tas darbojas kā buferis, kas samazina ūdenī nonākušo piesārņojumu. Ļoti nepareizi ir pašā ūdeņu krastā izvietot sausās tualetes un komposta kaudzes. Tāpat aicinu domāt par ikdienas paradumiem virtuvē un vannasistabā – vai izmantojam dabai draudzīgus līdzekļus? Ir lieliska iespēja iesaistīties arī dabas sakopšanas talkās, jo ikvienam darbam ir nozīme.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
