Ņemt vai neņemt veikala maisiņu?

Gribu dzīvot zaļāk
Liena Britāne
15. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No žurnālistes Lienas Britānes personiskā arhīva
Jauna materiālu sērija par to, kā iespējams sākt dzīvot zaļāk, un ar mudinājumu ikvienam pacensties mazāk piesārņot vidi. Viena no pirmajām idejām, kas iešaujas parasti iešaujas prātā — kā samazināt plastmasas izmantošanu? Ņemt vai neņemt veikala maisiņu?

Šī raksta titulbilde tapa, ciemojoties pie studiju biedriem Vitas Beļavnieces un Viestura Serdāna Valguma pasaulē. Ejot pa viņu izloloto baskāju taku, domīga pastāvēju pie šā stenda… Man patīk, kā viņi te sakārtojuši vidi, kuras apkārtnē paši vākuši un vāc dažāda kalibra alkohola pudeles, skārdenes un citu drazu, ko stendā neliek.

Paši nošķiro PET pudeles un lūdz to darīt arī viesiem. Visās piknika terasēs, arī aiz saldējuma namiņa tur ir lieli režģa grozi PET pudelēm un citi grozi stikla pudelēm. Savāktos un nošķirotos atkritumus pēc tam liek konteineros, un pašvaldība aizved tos bez maksas. Starp citu, lielo vides objektu – arī lielās zaļās pēdas mākslinieks-dizainers ir pats Viesturs. Viestura idejas īstenojis galdnieks Edgars Hermanis.

Tā kā jebkura apņemšanās jāsāk realizēt kādā konkrētā laikā, pie šīs zaļās pēdas tad arī nolēmu, ka turpmāk centīšos mazos plastmasas maisiņus veikalā neņemt un lielo pirkt tikai ekstrēmā reizē, kad mājās aizmirsies auduma maisiņš.

Bet plastmasas lietas nepērku, ja vien bijusi alternatīva, tās nekad neesmu izvēlējusies, pat plastmasas virtuves dēlīšus neesmu pirkusi un vienreizlietojamos šķīvīšus esmu ņēmusi tos, kas no kartona, mājās virtuves skapī ir dažas dāvinātas lietas no plastmasas – bļoda, lielāka un mazāka kaste, kausiņš, paliktnis. Tiesa, tie stāv nelietoti. Izmest? Atdāvināt?

Vēl skapī stāv atdāvināts plastmasas komplektiņš diviem piknikotājiem – karotītes, nazīši, dakšiņas, šķīvīši un krūzītes. Esot atvests no Zviedrijas vēl pagājušajā gadsimtā, labi mazgājoties, svarā viegls, bet pati neesmu lietojusi. Un vēl apmēram desmit saldējuma Ekselence kastītes – tās parasti sakrāju un aizvedu uz tālajiem laukiem, kur tante kastītēs liek produktus saldētavā.

Ja kastītes nekarsē un neuzglabā tajās karstus un treknus produktus, šai plastmasai nekas slikts nenotiek.

Un vēl man ir zaļa plastmasas lejkanniņa puķēm un panna ar teflona pārklājumu. Ir forši, kad nepiedeg. Cenšos to nepārkarsēt, tiesa, reiz, nejauši pārkarsētu, izmetu sadzīves atkritumu konteinerā.

Plastmasas salmiņus lietoju vien tiek, cik pāris reižu gadā kafejnīcā, dzerot saldējuma kokteili. Vēl man bija sen dāvāta citrusaugļu spiede, taču man tā nepatika, un jau pirms laika atdevu tālāk. Saka – ja uz virtuves piederuma ir atzīme dakšiņa un karote, tad šāda plastmasa ir droša saskarei ar ēdienu, tomēr arī tad ilgstoša saskare ar skābu sulu nav vēlama. Labi, ka tās man vairs nav.

Priekšroku dodu stikla, koka, keramikas lietām un pītiem groziem. Tējkanna man ir no metāla ar stikla daļām. Pirms pāris gadiem, lasot profesora Ivara Kalviņa komentārus par plastmasas izmantošanu tepat IEVAS Mājā, liku aiz auss svarīgu pamācību – jo plānāka plastmasa, jo lielāka iespējamība, ka no tās var izdalīties kaitīgas vielas, tāpēc neko tajā nelieku saldējamā kamerā un piesargos to lietot atkārtoti.

Tāpat arvien atceros, ka arī pārtikas plēve nav paredzēta saldēšanai. Un vēl. Šogad arī svecītes uz kapiem plastmasas futrālīšos vairs nevedu. Tās, atstātas degot, kļūst neglītas, pēc tam kādam tās jānovāc un jāizmet atkritumos. Sveci mirušo piemiņai tagad iededzu mājās. Atvainojos par šo viedokli, bet apdegušie plastmasas futrālīši pie kapu kopiņām izskatās neglīti. Diemžēl izturīgi nav arī stikla trauciņi.

Ja aprēķināts, ka šajā gadsimtā plastmasas patēriņš visā pasaulē kopsummā pat trīskāršojies, tad manā saimniecībā noteikti uz produktu iepakojuma rēķina.

Taču līdz šim stāstos par plastmasas atkritumiem nekas uz mani nebija iedarbojies tik pārliecinoši kā septembrī Latvijas televīzijā redzētā 2017. gada dokumentālā filma Plastmasas plūdi, kuru veidojis Sky News žurnālists Tomass Mors, sadarbojoties ar vides aktīvistiem un savu filmēšanas komandu. Viņš filmā rāda, ka okeāns pamazām kļūst par plastmasas zupu, jo tajā ik gadu iekļūst miljoniem tonnu dažādu veidu plastmasas.

Protams, ka plastmasas izgudrotājs pagājušā gadsimta četrdesmitajos ne iedomāties nevarēja, kas notiks pēc astoņdesmit gadiem ar šo materiālu, kurš dabā nav sastopams un cilvēka radīts. Tagad ar vissmalkākajām tehnoloģijām plastmasa tiek izgudrota arvien rafinētāka, un pat apģērbs satur sīkas plastmasas daļiņas – materiālus, kas nesadalās simtiem gadu. Šī filma iekļauta Ocean Rescue kampaņā, lai pievērstu uzmanību plastmasas atkritumiem un to izplatībai visā pasaulē un okeāna ūdenī.

Es nebiju aizdomājusies, kāpēc, piemēram, Indijas pludmalēs zem atkritumiem nav pat saskatāmas smiltis vai ir līči, kuros straume sanes atkritumus no lielas tālienes…

Nudien, ja filma nav redzēta, ir vērts to sameklēt un noskatīties. Mani pārsteidza, ka bojā gājušos albatrosos var atrast pat golfa bumbiņas un zobu birstes! Izrādās – 690 jūras dzīvnieku sugas ir apdraudētas plastmasas piesārņojuma dēļ, jo, plastmasai sadaloties, no tās sāk izdalīties visādas sliktas vielas, kas dzīvniekus nogalina.

Zivs vai putns atkritumus var noturēt par barību un no tiem nomirt. Un, uzzinot, ko zinātnieki atrod zivju vēderos, ka mikroplastmasas gabaliņus apēd zivis, kuras izmantojam uzturā, pirmā doma bija – jā, tādēļ es arī varētu kļūt par vegānu, lai izvairītos no iespējamas mikroplastmasas uzturā (taču tā nonāk arī dzeramajā ūdenī un esot atrodama pat jūras sālī). Protams, apzinos, ka ar to vien nebūs līdzēts, tomēr ēst vairāk augļu dārzeņu, pākšaugu un riekstu gan es varētu – tā samazinot gaļas un olu patēriņu, nu, vismaz divreiz. Un galvenais – ēst vietējos sezonas produktus, izvairoties no tiem, kas tālu vesti.

Jā, šim principam es varētu piemēroties un izturēt itin viegli, būs veselīgāk un vidi saudzējošāk. Arī zinātnieku prognoze, ka pēc gadiem trīsdesmit plastmasas īpatsvars okeānos būs lielāks nekā zivju, skan traki. Plastmasas mantojumu nudien negribas atstāt saviem mazbērniem…

Lai gan šābrīža pētījumi rāda, ka katrs eiropietis gadā nopērk vidēji 400 plastmasas maisiņu, savā maisiņu kastē mājās saskaitīju divdesmit trīs, kas krājušies kādu pusgadu.

Jā, ir arī jauns rullītis ar pirktiem atkritumu maisiņiem, un pērkot neesmu paskatījusies – manējie bioloģiski noārdīsies. Mana apņemšanās nu būtu jaunus iegādāt tikai tādus, kas bioloģiski noārdās, kā arī izmantot tikai papīra tūtas, auduma maisiņus vai kartona kastītes. Ui, bet kā lai dabū no piemājas koka zariem nost to plastmasas maisiņu, kas ieķēries lielajā septembra vējā? Nu nekā! Varbūt cits vēja pūtiens to aizpūtīs?

Protams, plastmasas maisiņš ikdienišķās situācijās ir papildu ērtība, un man negribas izskatīties kā retro večiņai, kas visur iet ar savu lupatmaisiņu un burciņu, jo tāda bija mana vecmamma, un patiesībā tiem, kas piedzīvojuši padomju laikus, šāds skats neviļus uzjundī atmiņas par laiku, kad daudz kā pietrūka. Tomēr laiks apmetis kūleni, un ir prieks, ka to darīt tagad ir stilīgi.

Jaunieši to dara nevis taupīšanas dēļ, bet apzināti izvēloties izvairīties no liekā iepakojuma. Līdz šim gan domāju, ka plastmasas maisiņi un kastītes, ko man veikalā piedāvā, paši par sevi nav tas lielākais ļaunums. Tomēr skaidrs, ka tikai es pati varu izlemt, cik plastmasas iepakojumu izmantošu, un, jo retāk lūgšu kolēģiem atnest siltas pusdienas uz darbu no tuvējās ēstuves, jo zaļāk rīkošos (starp citu, tikko noskaidroju, ka kādreiz, kad negribēšu pusdienās iet laukā, zupu man ielies arī burciņā, ja iedošu to līdzi!).

Tie putotie ēdienu trauciņi ir viens no sliktākajiem materiāliem, jo to gandrīz vispār nav iespējams pārstrādāt. Arī burkānu sulai varu paņemt savu stikla pudeli vai glāzi (ak, kā mani kaitina tās plastmasas glāzes ar vāciņiem un salmiņiem, kas daudzviet mētājas pie atkritumu urnām pilsētas centrā).

Kā es varētu pacensties izvairīties no liekā plastmasas iepakojuma?

* Augļus un dārzeņus ar dabisko apvalku nelikšu plastmasas maisiņā.

* Kopā vienā plastmasas maisiņā nelikšu arī Kāruma sieriņus, ja ņemšu tos vairākus uzreiz.

* Allaž somas kabatiņā ielikšu tos mazos maisiņus, kas man jau mājās ir, lai izmantotu vēlreiz, ja citādi nevarēs paņemt preci.

* Izmēģināšu izgatavot bišu vaska drāniņu pārtikas iesaiņošanai.

* Mājās izveidošu iepirkumu sarakstu, lai varētu paņemt līdzi atbilstoša daudzuma, lieluma un veida iepakojumus, bet vienam spontānam pirkumam paņemšu rezervīti vai izmantošu mazo plastmasas maisiņu, kas jau būs somā kā uzticīgs rezervists.

* Vasaras nogalē, kad nedēļu padzīvoju Bulgārijā, novēroju, ka pie vietām, kur tirgo dzērienus plastmasas pudelēs, stāv pieclitrīgā plastmasas pudele, kurā krājas plastmasas korķīši. Likās laba doma. Iespējams, tos tur var nodot atsevišķi, un forši, ka nemētājas pa zemi.

* Kad gadīsies nopirkt dzērienu plastmasas pudelē, to saplacināšu un vienmēr likšu konteinerā plastmasai. Ja no 27 pārstrādātām PET pudelēm var izgatavot vienu džemperi, es piedalos!

* Līdz šim neesmu pētījusi zīmītes uz ūdens pudelēm un cita plastmasas iepakojuma. Tagad pētīšu, akli neuzticoties tam, ko man dod. Katrai zīmītei ir sava nozīme, tas saucams par otrreizējās pārstrādes kodu. Tātad – uz plastmasas priekšmetiem jāatrod trīsstūris no savstarpēji savienotām bultiņām, kuram pa vidu ir cipars no 1 līdz 7 vai arī lielo burtu kombinācija (PS, PP, PETE). Dažkārt var būt arī tikai trīsstūris un burtu kombinācija vai arī tikai cipars. Ja šāda otrreizējās pārstrādes koda nav, preci neiegādāšos, jo nav skaidrs, no kāda veida plastmasas tā izgatavota. Atcerēšos, ka reizēm skaidrojums var būt uzdrukāts arī uz ārējā iesaiņojuma etiķetes, tāpēc uzreiz to neizmetīšu. Un atcerēšos, ka no krāsainas pudeles var izdalīties vairāk kaitīgo vielu.

* To, kas domāts vienreizējai lietošanai, izmantošu un izmetīšu plastmasas konteinerā. Arī to maisiņu, kurā iepako maizi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs