Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar apbrīnu raugoties uz to, ko dara tekstilmāksliniece Baiba Vaivare, esmu iemīlējusi audumu un pati mājās sašķirojusi tos, kas jāsagriež un jāizmanto jaunām lietām. Jā, lupatiņu paklājiņu aušana ir sena lieta, bet Baiba nupat realizēja apbrīnas vērtu ideju. No palagiem, kas bija saglabājušies no mammas, vecmāmiņas – kopā piecām paaudzēm, kas piedzīvojuši cara laikus, Latvijas valsts dibināšanu, padomju laikus un atkal brīvo Latviju –, uzauda gobelēnu 100 gadi sapņu, kas iekļauts UNESCO projektā Indigo, kurā piedalās 20 valstu pārstāvji. Izstādi atklās novembrī Parīzē, vēlāk tā ceļos pa pasauli. Kamolos ir satītas strēmeles no palagiem, uz kuriem gulējušas un sapņojušas piecas Baibas dzimtas paaudzes vairāk nekā 200 gadu garumā. Šie audumi krāsoti indigo – vienā no vissenāk izmantotajām krāsām pasaulē. Un darbā viņa izauda mīļāko skatu pasaulē – Daugavas līkumu, kādu ik dienas redz pa savas istabas logu. Pragmatiski uz šo ideju paskatoties – tīrā aprites ekonomika un gudra saimniekošana! Tā gluži piezemēti padomāju, kad septembrī manu uzmanību piesaistīja starptautiska konference Aprites ekonomika Ziemeļu un Baltijas valstu reģionā, kas notika Rīgā un kur arī runāja par ilgtspējīgu saimniekošanu.
Aprites ekonomika piedāvā izlietoto produktu nevis izmest atkritumos, bet pagarināt tā dzīves ciklu – pārstrādāt, atjaunot un izmantot par izejvielu jaunu produktu ražošanā. Šāda pieeja samazina atkritumus, enerģijas patēriņu, taupa dabas resursus, ir ekonomiski izdevīgāka. Sava veida aprites ekonomika ir arī bioloģiskā lauksaimniecība, jo izlietotos dabas produktus atgriež augsnē, kas pēc tam atkal rada jaunus produktus.
Patiesībā nekad iepriekš nebiju padomājusi par to, kāds ienaidnieks zaļai dzīvošanai ir modes industrija.
Taču tīri intuitīvi pēdējos gados biju izvēlējusies tikai drēbes, ko ļoti vajag… Audumu industrija ir otra lielākā piesārņojuma radītāja pasaulē aiz naftas ražošanas!
Viedi teikts, ka lielas lietas sākas no mazām lietām un pēdas nospiedums paliek no visa, ko izdarām. Konferencē uzstājās arī modes dizainere Baiba Ladiga-Kobajaši. Viņa arī iestājas par ilgtspējību un veido apģērbu tā, lai cilvēki pret savu apģērbu izturas atbildīgāk. Viņa savu apģērbu ražošanai izmanto pārstrādātu kokvilnu un kokvilnu ar eko sertifikātu, bet dizainu veido tā, lai, darinot apģērbu, pēc iespējas samazinātu auduma atlikumus un izmantotu visu auduma platumu un garumu. Iešu ciemos!
Par ko vērts no konferencē teiktā pārdomāt, lai ietu pa zaļāku ceļu?
1. Juris Pūce, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs: «Daudzas lietas izvēlamies izmest, nevis atrast kādu servisu, kur preces tiktu salabotas un to dzīvescikls ievērojami paildzināts. Mēs esam pasaulē, kurā no izmešanas sabiedrības jāveidojas par ilgākas lietošanas sabiedrību.»
2. Stēfans Ēriksons, Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja direktors Latvijā: «Par aprites ekonomiku mūsdienās mums visiem jādomā vairāk, jo tā ir atkarīga no lēmumiem, kurus katru dienu paši pieņemam.»
3. Rudīte Vesere, Vides aizsardzības departamenta direktore: «Pāreja uz aprites ekonomiku ir izaicinājumi un iespējas! Atkritumi ne tikai var būt, bet ir vērtīgs izejmateriāls. Svarīgi domāt ne tikai par to, kā tos pārstrādāt, bet arī kā tos neradīt – tas ir aicinājums gudri tērēt, gudri iepirkties un gudri izmantot.»
4. Marvins Džouns, Sustainable Global resources: «Aprites ekonomikai ir jēga no ekonomikas viedokļa. Pārstrāde ir laba, bet vēl labāka ir atkārtota izmantošana. Arvien vairāk jādomā, ko darīt ar pirkumu, kad beigšu to izmantot. Tas tiek reti darīts. Tas maksā naudu, lai tiktu no kaut kā vaļā! Arī savākšanai, labošanai ir vajadzīgs laiks, bet laiks arī ir nauda…»
5. Barbara fon Ofenberga Kaupersa, Nīderlandes infrastruktūras ūdenssaimniecības ministrijas pārstāve: «Apmēram 16 miljardi kilogramu tekstilizstrādājumu Eiropā nokļūst atkritumos, vairums no tiem tiek sadedzināti, un tam ir liela ietekme uz vidi. Tas ir arguments, kāpēc ir svarīgi pievērsties tekstilizstrādājumu apritei.»
Jautājums manam konsultantam, vides ekspertam JĀNIM BRIZGAM no biedrības Zaļā brīvība
Vai jūsmājās labo lietas?
– Mani bērni jau smejas par mani, ka es atkal mēģināšu salabot veco telefonu, veļasmašīnu vai zābakus. Vietējā remontdarbnīcā mani jau pazīst. Laikam esmu patstāvīgais klients un pat saņemu atlaides. Lai gan esam centušies pirkt kvalitatīvu tehniku, tā tomēr ik pa laikam jāremontē. Tas ir arī saistīts ar to, ka iekārtas kļūst arvien sarežģītākas, tajās ir arvien vairāk dažādu savienojumu un elektronikas. Pirms kāda laika mums saplīsa tējkanna, un darbnīcā meistars norādīja, ka bojāts procesors, ko rezerves detaļās pasūtīt nevar. Šķiet, ka ražotāji paši ne vienmēr vēlas, lai preces kalpo ilgi un to var salabot. Remonts arī ir dārgs prieks, jo cilvēku laiks pie mums maksā dārgi. Nopirkt jaunu bieži vien ir lētāk un ātrāk. Tāpēc valstij remontdarbnīcas būtu jāatbalsta ar nodokļu atlaidēm vai citiem stimuliem, kā tas notiek jau daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Zviedrijā. Bet, kamēr Latvijā tas tā nav, visiem ieteiktu apmeklēt kādu no Repair Cafe, kur jums palīdzēs pašiem salabot kādu ierīci vai no vecā palaga sašūt griķu sēnalu pildītu spilvenu. Mums mājās pāris tādi ir.»
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
