Gribu dzīvot zaļāk: Lai kalpot ilgi ir vērtīgi!

Gribu dzīvot zaļāk
Liena Britāne
17. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
Liena ar Baibu
Biju ciemos pie modes dizaineres Baibas Ladigas-Kobajaši viņas studijā Rīgas centrā. Pazīstu Baibu kopš laikiem, kad viņa kā vidusskolniece sāka sadarboties ar žurnālu, kurā strādāju, jau tad stāstot par modi meitenēm un zīmējot modes ilustrācijas.

Laiks aizskrējis, Baiba ir kļuvusi par autoritatīvu modes dizaineri, kura demonstrējusi un mācījusi savu izpratni par modi ne tikai Latvijā, un tagad par savu misiju uzskata radīt apģērbu, kurš nav viendienītis, bet labi un ilgstoši kalpo mūsdienīgam cilvēkam, kurš domā ne tikai par savu izskatu, bet arī vidi.

Nu jau gluži vai ar azartu atbalstu mantu šķirošanu – tiesa, jo vairāk esmu iedziļinājusies zaļākas dzīvošanas tēmā, jo vairāk negribas šķirošanas jēdzienu savietot ar vārdu atkritumi. Arī pie man tuvējā Rimi lielveikala nu novietots viens no tekstila izstrādājumiem paredzētajiem šķirošanas konteineriem, kas domāts arī apaviem. Pati tajā jau ieliku aizkarus, kurus nepāršūšu, un arī dažus kreklus, kas savu laiku sen nokalpojuši un nebija tādi, ko vērts atstāt mantojumā dēliem no viņu vectēviem.

Tā kā Facebook sekoju biedrības Zaļā brīvība lapai, uzreiz pamanīju tās īstenoto akciju Mantots ir vērtīgs. Tā popularizē apģērbu ilglaicīgu izmantošanu kā vienu no elementiem, lai stiprinātu aprites ekonomiku tekstila industrijā.

Par vērtīgu atzinu jau pašu ideju un, tās rosināta, sašķiroju visu apģērbu, kas skapī iegūlis no iepriekšējās paaudzes. Protams, šo ideju der ievērot arī pēc akcijas beigām! Tāpēc ar rokām adīts džemperis pīņu rakstā, kuru valkājis mans tēvs, nu labi piestāv dēlam, bet mammas vilnas mētelis, vien nedaudz pāršūts, īpašās situācijās sildīs mani pašu ziemā. Kā īpaši vērtīgu noliku lina kreklu, ko manam tēvam, kad viņš bija jauns un dziedāja korī, izšuva viņa mamma. Pāris reižu to uzvilku, kad apģērbā bija vajadzīgi tautastērpa elementi. Tagad manā skapī lietas, kurām droši varu piedēvēt ilgtspējīga apģērba titulu, tiks glabātas ar lielu rūpību, lai ar stāstu atstātu citām paaudzēm – īpašiem brīžiem.

Tā tas notiek – kārtējo reizi nopērkot jaunu blūzīti sezonas modes krāsā, ne vienmēr spējam aizdomāties par to, ka modes industrija ir viena no lielākajām piesārņotājām.

Kā liecina ANO dati, CO2 emisiju apjoms, ko rada mode, ir lielāks par to, ko vidē atstāj lidmašīnu un kuģu satiksme kopā. Bet viena kokvilnas krekla ražošanai tiek izmantots 2700 litru ūdens – tik viens cilvēks izdzer divarpus gados… Tekstila industrijas dēļ rodas 20% rūpniecības radītā ūdens piesārņojuma!

Saprotams, vienmēr bez jauna krekla un blūzes iztikt nevarēs un nav arī vajadzīgs, taču kāpēc, to pērkot, neizvēlēties tādu, ko varēs valkāt ilgi? Atceros, kā Jūgendstila muzeja restaurētajā guļamistabā, skatoties uz nelielo skapi, kurā reiz bija satilpušas saimnieka un saimnieces drēbes, nodomāju: cik skapis ir mazs… Bet par to var padomāt citādi – apģērbs, kas tajā iegūla, taču bija radīts ilgtspējīgāks par to, kas daudzām šodienas modes dāmām karājas skapī, kuru atverot, bieži jānodomā: ak, atkal nav ko vilkt mugurā. Prātojot par paaudžu atstātajām vērtībām un mazliet papētot vēsturi, atklājas paradoksāls fakts. Izrādās, šobrīd populārās saucējbalss Grētas dzimtas saknēs ir viens no pirmajiem lieluzņēmējiem Zviedrijā Lāšs Fresks. Viņš bijis viens no turīgākajiem tā laika uzņēmējiem un izveidojis audumu fabriku. Tā nu sanāk, ka dzimtas turībai pamatus likusi vidi piesārņojošā tekstilindustrija.

Arī skatoties uz roku dzelžos saslēgto Džeinu Fondu, kas runā par klimata pārmaiņām, nevilšus jādomā par to, kur sākas bizness un reklāma, taču uz šī skaļā fona jebkurā gadījumā skaidrs ir viens – ja katrs nesāks ar sevi pašu un savu paradumu maiņu, dzīvot ar jēgu nesanāks.

Arī Baiba līdz idejai par ilgtspējīga apģērba modelēšanu un ražošanu nonāca pakāpeniski. Jā, viņa savulaik taisījusi arī skatuves tērpus, kas jau gadus divdesmit stāv un nekas nav noticis, bet daudzus nu atdevusi mūziķiem. Taču šādam modes virzienam vairs negrib pieķerties, jo tas nav ilgtspējīgs. Tagad Baibai ir divi zīmoli: viens ir pamatzīmols Baiba Ladiga, kam ir augstākas cenas, un otrs – apakšzīmols Kobayashi (tulkojumā no japāņu valodas mazs mežs) –, lai panāktos pretī vietējam patērētājam. «Agrāk domāju, ka ar T-krekliem nenodarbošos, bet tagad saku – kāpēc ne, ja tiem var izmantot pārstrādātu kokvilnu. Ir arī sintētika, bet, ja ir izmantota otrreizējā pārstrāde, tad vismaz skaidrs, ka materiāls nav sadedzināts, tam ir dota otrā, varbūt pat trešā un ceturtā dzīve.» Baiba gan primāri izvēlas dabiskos materiālus, kurus piegriež, maksimāli izmantojot audumu, jo arī tā ir ilgtspējīgā pieeja. «Bieži vien drapēju uz savas manekenes – ņemu audumu un skatos, kā tas veidojas trīsdimensijā, nevis tradicionāli konstruēju uz plaknes. Vienas kleitas piegrieztne var aizņemt arī nedēļu mana laika.» Arī zaļā kleita, kas Baibai mugurā, ir konstruēta, maksimāli izmantojot visu platumu.Viņa atzīst, ka tas sarežģī apģērba pirmsizstrādes posmu, kad tiek radīta piegrieztne, jo process nav balstīts uz tradicionālām piegrieztnēm. Šim smargdzaļajam audumam ir eko un vegānais sertifikāts, ka apliecina, ka nav izmantoti dzīvnieku resursi. «Ja manas kleitas audums izskatās kā zīds, bet ir pārstrādāta kokvilna, skaidrs, ka ne vienmēr auduma radīšanai vajag zīdtārpiņu, jo to var saražot no lietotiem T-krekliem… Es domāju turpināt strādāt tādā pašā veidā!» Uz savas pieredzes un esošo piegrieztņu bāzes Baiba turpinās ieturēt savu stilu, katru sezonu kaut ko papildinot. «Lētākas izmaksas, protams, ja taisa vienkāršāku modeli, kas radīts pirms tevis, vai ja nedomā, kā izmantot auduma platumu, garumu. Jā, tas ir sarežģītāks processs, tāpēc taisu mazākas kolekcijas. Jātaisa lietas, ko cilvēki tiešām valkā, nevis lai izrādītos.

Mana doma ilgtermiņā – ražot pamatmodeļus un kaut ko mazliet atbilstoši sezonai, jo domāju, ka nav katru sezonu jāpērk jaunas drēbes.

Es pati nepērku tik bieži! Man pašai ir ļoti maza garderobe, reti kaut kas jāmet ārā, jo nonēsāju līdz pēdējam.» Baibas apģērbu radīšanas stils ir pamanīts, tāpēc viņu bieži uzrunā arī audumu ražotāji, aicina uz konferencēm, izstādēm. Piekrītu Baibas uzskatam – poliestera drēbes nav tas saudzīgākais, jo ar to, ko nēsājam, ir līdzīgi kā ar to, ko ēdam. Viņa saka: «Masu tirgi ir radījuši sajūtu, ka drēbēm ir jābūt lētām, un tas ir sabojājis mūsu domāšanu. Liela daļa šādu apģērbu ir pārpalikums, ko ražotājs vēlāk sadedzina! Piegriešanas procesā tiek iznīcināti 15% auduma, vēl pirms apģērbs nonāk pie patērētāja. Manuprāt, tas ir slimi un nozīmē, ka cilvēce nav gudra. Vai kļūstam tādi tāpēc, ka nav laika domāt? Modes lieta – mākslīgi radīta ekoāda, manuprāt, ir ņirgāšanās, jo, kamēr cilvēki ēdīs gaļu, tikmēr būs gotiņas un tikmēr būs dabiska āda. Lai gan pati vairs neko neražoju no ādas, labāk, ka viss cikls ir izmantots. Ekoāda, kas ir poliesters, taču zemē nesadalās!» Baibas ietekmē arī viņas draudzene Ērika Rudika sāka ražot somiņas no ādas atgriezumiem. Saprotot, ka somu ražošanā neizmanto visu ādu un rodas atgriezumi, par interesantu atzina ideju ražot produktu no tā, ko jebkurā gadījumā izmestu. Tiesa, bieži šādas ražošanas izmaksas sanāk lielākas, taču galaprodukts ir ar augstāku pievienoto vērtību. Tas pats ir ar audumiem!

Baiba pati jau labi sen neēd gaļu, galvenokārt tāpēc, ka tā jūtas labāk. «Tā dara daudzi, jo dzīvnieku resursu izmantošana nav tas zaļākais veids, taču es neuzspiežu šo izvēli. Cenšos braukt ar velo, auto man ir, taču to vairāk izmantoju, ja kaut kas jāpārved, jo modes ražošana ir smags darbs.» Baibas vīrs Rejs ir japānis, tāpēc viņa iepazinusi arī paradumus zemē, kur iepakots pilnīgi viss. «Jau esam grimstošajā Titānikā,» Baiba saka. Tā ir, jo viss, ko darām, ietekmē augus, ūdeņus, gaisu un līdz ar to mūsu veselību. Un zemes veselību, tostarp tuvākā ezera, upes, pļavas, meža un tur mītošos dzīvos organismus.

Jautājums manam konsultantam, vides ekspertam JĀNIM BRIZGAM no biedrības Zaļā brīvība

Kādu apģērbu izvēlas jūsmājās?

– Mēs ģimenē cenšamies piedomāt, kādu apģērbu valkājam. Bērniem apģērbs, protams, nolietojas ātrāk, un viņi izaug no savām drēbēm un apaviem. Mums ar draugiem jau izveidojies tāds neformāls bērnu drēbju apmaiņas punkts, kur cits citam nododam apģērbu, kas pašiem vairs neder, bet kādam vēl varētu būt noderīgs. Jāatzīst gan, ka veikalos nopērkamā apģērba kvalitāte arvien pasliktinās un to ir grūtāk nodot lietošanā citiem. To atzīst arī nolietoto apģērbu veikali, kas redz, ka lielāko daļu apģērbu, kas nonāk pie viņiem, vairs nav iespējams atkārtoti pārdot, jo audums un šuvums ir tik nekvalitatīvs, ka pēc viena lietošanas gada jau ir metams ārā. Ir aprēķināts, ka vairāk nekā puse ātrās modes preču tiek izmestas gada laikā pēc to iegādes. Lielākā daļu šo apģērbu vairs nav atkārtoti izmantojami un netiek pārstrādāti, bet nonāk atkritumu kalnos vai tiek sadedzināti. Šāda mode ne tikai piesārņo vidi, bet arī rada būtiskas negatīvas sekas sabiedrībām vietējā, reģionālā un globālā līmenī. Tāpēc no ātrās modes, tāpat kā no ātrās ēdināšanas iestādēm, vajadzētu turēties pa gabalu un meklēt kvalitatīvus zīmolus, kam var uzticēties.  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs