Ģimene un māja ar maizes smaržu sirdī

Dzimtas stāsts
Dace Rudzīte
13. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Lauku mājas Donas saimniece ILZE BRIEDE ar savējiem Blomē ir ienācēji. Taču pa šiem 12 gadiem viņi ne tikai atdzīvinājuši vecās maizes ceptuves dvēseli, bet radījuši vietu, kur laist saknes jaunai un spēcīgai dzimtai.

Ilze ir apsviedīga un runīga saimniece, turklāt ļoti viesmīlīga namamāte. Knapi paguvusi aizvadīt iepriekšējo viešņu – Apvienoto Arābu Emirātu vēstnieci, kura apbraukā sev interesējošus uzņēmumus Latvijā, Ilze kopā ar vedeklu Initu jau klāj galdu mums. «Ēdiet ar jēgu un mēru,» novēl Ilze, ceļot galdā siltos grūbu salātus, vistas fileju un baraviku mērci. Vislielākie kārumi ir pašu ceptā maize, pašu gatavotais sviestiņš ar zaļumiem un kaņepju aizdars.

Iemītnieki

Ilze Donu saimniece un mājas pavarda turētāja, mājas sirds un dvēsele. Rosās arī ģimenes krodziņā Valmierā un gādā, lai Smiltenes veikaliņā netrūktu pašu ceptās maizes.

Mikus – Ilzes vecākais dēls, pašlaik galvenais atbildīgais ģimenes krodziņā Pils ķēķis Valmierā. 

Inita – Mikus sieva un Ilzes vedekla, audzina meitiņu un vairāk šiverējas pa Donām. Abi ar Miku pabeiguši Smiltenes tehnikumu.

Ance (būs divi gadi) – Ilzes mazmeita, apmeklē mājdārziņu. Kad ome iet pucēties, arī Ancīte vienmēr dodas līdzi, vislabāk viņai patīk laikot omes kurpes.

Rūdolfs (14 gadu) – Ilzes jaunākais dēls, mācās Smiltenes vidusskolas 7. klasē. Rūdolfs ir liels Donu fans, arī viņa klasesbiedri gandrīz vai stāv rindā, kurš brauks nedēļas nogalē palikt pa nakti. Atļauj vienam, atbrauc trīs, un visi ir svētlaimē.

Mājas CV

Gandrīz 200 kvadrātmetru plašā divstāvu ēka celta 1865. gadā kā lielas lauku saimniecības stallis. Tā mūros pa vidu ir gaisa kabatas, lai sals un mitrums neiet cauri, tāpēc māja ir ļoti silta. Tā kā stallis atrodas labā vietā kalna galā, Pirmā un Otrā pasaules kara laikā šeit ierīkoja armijas štābu, un tā saimnieks vairākas reizes zaudēja savu ganāmpulku. Pēc tam viņus izsūtīja uz Sibīriju, ģimene pajuka, un šajās mājās neatgriezās. Padomju gados stallī atradās Blomes maizes ceptuve.

Sapnis par lauku māju

Bērnību Ilze pavadīja mazpilsētas dzīvoklī, skumstot, ka nav ne vectētiņu, ne vecmāmiņu, pie kuriem aiziet ciemos paēst pankūkas. Jau tolaik Ilzei atmiņā iespiedās kādā grāmatā lasītais par ķēķi un lielo krāsni, un jau tad viņa sāka prātot, kā tad īsti izskatās lielā krāsns. Gāja gadi, Ilze jau dzīvoja Rīgā, bet sapnis par savu lauku māju neatstājās. Tā pienāca 2006. gads, kad ģimene pārdeva dzīvokli un sāka meklēt māju, kur nodarboties ar lauku tūrismu.

Sanāca tā, ka braucām skatīties citu īpašumu tuvumā, un māklere mani mudināja tomēr paskatīties to ceptuvi.

«Apbraukājām daudzas mājas, jau sākās depresija, jo par tādu naudu neko nevarēja nopirkt. Reiz māklere aicināja aizbraukt apskatīties ceptuvi. Nodomāju: «Kādu vēl ceptuvi, postpadomju būvi ar uzbraucamām rampām, ja man vajag romantisku māju!» Taču sanāca tā, ka braucām skatīties citu īpašumu tuvumā, un māklere mani mudināja tomēr paskatīties to ceptuvi. Mīļā miera labad arī aizbraucām, un bijām pārsteigti – no visām redzētajām šī bija viena no labākajām un skaistākajām mājām, kalna galā. Izrādījās, ka saimnieks Blomes maizes ceptuvi bija faktiski nodzēris, banka īpašumu atņēmusi un tas ilgi stāvējis tukšs. Viss izdemolēts, logu nebija, tikai zaļas flīzes pie sienām. Atkritumus no ēkas gluži vai izgrebām un izveidojām māju tieši tādu, kādu biju to iedomājusies. Tagad no rīta uztaisu kafiju, apsēžos krēslā kalna galā un skatos, kā mani gulbji brokastis ēd,» priecājas Ilze.

Maize izglāba

Lai gan sākumā Ilze loloja ideju par lauku tūrismu un kādu mirkli ar to arī nodarbojās, krīze darīja savu: «Kad 2007. gada beigās sākās krīze, patiesībā maize mūs izglāba. Tolaik cilvēki apkārt daudz runāja par Blomes maizi un taujāja, vai tad mēs necepsim. Tā kā mani pašu jau arī urdīja doma par maizes cepšanu, nolēmu mēģināt. Vēl nodomāju: labi, nebrauks pie manis tūristi, braukšu uz tirgu ar maizi! Kaut kā sagadījās, ka arī cilvēki sāka šeit braukt, gribēja paskatīties, kā maizi cepam, es sāku stāstīt, un izrādījās, ka daudzus tas interesē. Krīzes laikā bija ļoti depresīvs nosakņojums, bet šeit cilvēki atbrauca un aizmirsās. Latviešu saimniece nečīkst un savas sāpes nerāda, un man sanāca tāpat. Atbrauc tūristi, un tu nevari sūkstīties, ka telefons pilns ar īsziņām par nesamaksātiem rēķiniem… Smaidīju, visus gaidīju, un tā cilvēki pēc šīs sajūtas sāka braukt.»

Maizi necepam tirgošanai, jo mums svarīga ir sajūta, darbu darot, nevis sacept pēc iespējas vairāk un tirgot.

Tagad maizes cepšana ir viena no mājinieku nodarbēm, Donās gatavo arī kaņepju aizdarus, kuļ sviestu, žāvē gaļu. Ilze no saimniekiem pērk gaļu, miltus, jo ir dabiski, ka viens audzē graudus, otrs tur cūkas, un visi mainās ar to, kas katram ir. Visu var nogaršot tikai Donās, arī maizi nevar nopirkt nevienā lielveikalā. «Maize ir mūsu goda darbs un sirds lieta, kam sevi veltām. Mēs nepārdodam maizi, bet sajūtu par maizi. Kad cep maizi, galvenais ir tas, kas notiek tavā galvā un tavā sirdī, un to tu ieliec katrā kukulītī. Latvietim ar maizi vienmēr bijušas īpašas attiecības – ja maizīte nokrīt zemē, mēs to bučojam un liekam atpakaļ grozā. Nevienu citu produktu mēs ar tādu pietāti neuztveram. Maizi necepam tirgošanai, jo mums svarīga ir sajūta, darbu darot, nevis sacept pēc iespējas vairāk un tirgot. Mēs apglāstām katru kukulīti, un tas ir ļoti darbietilpīgi. Mīklu divas dienas raudzē abrā, tā lēnām un pakāpeniski skābējas. Krāsni kurinām tikai vienreiz dienā, citādi tā pārkurinās, jo nav rūpnieciskā krāsns. Savas mīļākās maizes mums nav, cepam un mīlam dažādas. Interesantākā ir karašiņa no rupjiem miežu miltiem, ko nu jau vairs neviens necep. No tās mīklas cepam arī raušus, ko pildām ar gaļu un sīpoliem.»

Divmutīgā krāsns

Savs stāsts ir arī Donu virtuves lielajai krāsnij, uz kuras siltā sāna labprāt sēž un sildās visi ģimenes locekļi. Kad ceptuvi nopirka, šeit bija tik vien kā veca, pusnojaukta krāsns, no kuras kāds bija ņēmis ķieģeļus. Kad Ilze sāka meklēt meistaru, kas varētu uzmūrēt krāsni, neviens neatsaucās. Viņa gan atrada vienu onkulīti Preiļos, kas atbildēja: «Mīļo meitiņ, ja es dzīvotu divus mūžus, varētu raut bez atvaļinājuma, bet man vairs nav spēka.» Ilzei bija kaut kur sarūpēta Ulmaņlaiku grāmata par maizes krāsnīm, un tad vienam pazīstamam kamīnmeistaram viņa piedāvāja: «Kā būs, tā būs, mēģinām!» Tā viņš uztaisīja pirmo krāsni, ko četras reizes remontēja un jauca nost, līdz beigās to izkurināt varēja, bet tā galīgi nebija maizes krāsns.

Reiz Donās, kad tā vēl piedāvāja naktsmājas, gulēja skursteņslauķi no Gulbenes, un viens piedāvāja krāsni pārmūrēt, jo viņam šī lieta patīkot. Tā viņš gandrīz no nulles uzbūvēja lielo, balto krāsni. Ilze gan smejas, ka arī šī nav īsti pareiza – maizes krāsnij jābūt mazām šuvēm, šai ir lielas, pārāk augstas velves, ir arī citas kļūdas. Tomēr savu uzdevumu krāsns godam veic – tajā var uzcept līdz 30 kilogramiem maizes.

Jauno stāsts

Diez vai Donas tik sekmīgi darbotos, ja nepalīdzētu Ilzes vecākais dēls Mikus ar sieviņu Initu, kura nu jau Donās šiverē gandrīz tikpat izveicīgi kā Ilze. Un kā nu ne, jo, kad viņa ar vīru Miku vēl mācījās Smiltenes tehnikumā, jau tad kaut brīvdienās palīdzēja, un labi zināja, kad un kas jādara un kad varbūt jāpasēž maliņā. Trīs gadus Inita ar Miku pavadīja Anglijā – pastrādāja, pamācījās angļu valodu –, bet nu jau trešo gadu viņi ir mājās, un šogad svinēs arī trīs gadu kāzu jubileju. «Anglijas pieredze bija laba un noderīga, bet otrreiz vairs nebrauktu. Ļoti gribējām mājās, bet nebija īsti dzinuļa, kas varētu pamudināt braukt ātrāk. Tad Ilze teica, ka viena vairs netiek galā, un viņas pamudinājums atgriezties bija īsti laikā. Šeit esam nemitīgā kustībā, nevaru sēdēt malā un skatīties, kā citi strādā. Man ļoti gribas iesaistīties, un tas ir daudz no svara, vai pats iesaisties un izrādi iniciatīvu vai ne. Reizēm man vaicā, vai jauniem cilvēkiem laukos nav grūti un negribas uz pilsētu? Dažreiz jā, bet tajā pašā laikā – arī ne! Aizbraucu uz Rīgu vai kur citur, un to nemitīgo burziņu nevaru izturēt. Šeit esam tik ļoti pieraduši un saraduši viens ar otru, ka nemaz neprasās būt citur. Tagad mums ir arī Ancīte – līdz tam biju pieradusi pieslēgties darbiem, kad vien vajag, bet tagad daudz ko nosaka arī viņa,» mīļi apskaujot Ancīti, atzīst Inita.

Ieaugusi Latvijā

«Man patīk lielās lauku mājas brīvība, varam dzīvot ar jaunajiem zem viena jumta un nejust cits citu. Mums nav problēmu dzīvot kopā, tieši otrādi – tā ir liela laime.

Latviešu ēdieni ir piesātināti un garšīgi, turpretī, piemēram, Anglijā man bija sajūta, kā ēdot vati – ēd cūkgaļu vai maizi, nav gandrīz nekādas atšķirības.

No rīta pamostos, un dzirdu Ancīti dipinām pa gaiteni pie manis. Varu viņu sabužināt un samīļot, un tas ir tik skaisti, ka mazbērns ir tepat un tev viņš nav jāmīl pa skaipu. Esmu ļoti laimīga ome. Esmu laimīga, arī maizi cepot. Latviešu ēdieni ir piesātināti un garšīgi, turpretī, piemēram, Anglijā man bija sajūta, kā ēdot vati – ēd cūkgaļu vai maizi, nav gandrīz nekādas atšķirības. Esmu liela patriote, manas kājas ir šeit ieaugušas. Mums ir tīra un skaista zeme, mums ir garšīgi produkti, un šeit, pie mums Donās, viss notiek pa īstam. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē cilvēkiem pietrūkst īstās sajūtas. Tā pompozitāte un skatuves glancīgums it visā ir bez dvēseles, kā skaists robots. Tā laikam arī ir veiksmes atslēga, kad sniedz cilvēkiem to, kas ir īsts un patiess. Kāda gudra sieva man reiz teica, ka māja izvēlas saimniekus, ne saimnieki mājas, un šī māja mūs ilgi gaidīja, tomēr laimīgi sagaidīja.»

Donu kārumi

Biezpiens ar krējumu un upeņu pumpuriem ir veselīgākais un labākais brokastu ēdiens tieši tagad, pavasarī! Ilze aicina doties pie upeņu krūma, sašķīt pumpurus un pievienot tos biezpienam. Ja vēlas ko kreptīgāku, var pievienot arī smalki sakapātu sīpolu un ķilavas, un sanāks gardu gardais pusdienu ēdiens. Var pasniegt ar maizi vai ēst ar kartupeļiem.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs