Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
20
-
0
-
0
-
4
-
0
-
2
-
0
-
Raksts no žurnāla Ievas Dārzs arhīva
Vizītkarte
- Meļķu ģimene ar atvasēm, strādājot zemnieku saimniecībā Zutiņi Krimuldas novadā, guvusi pamatīgu praktisko pieredzi. Saimniecības 130 hektāros aug kartupeļi, labība, griķi, pelēkie zirņi un tiek izaudzēta arī pustonna dažādu pupiņu.
- Zutiņi ir uzņemti Slow Food kustībā, izpelnoties atzinību par godprātīgu saimniekošanu un seno šķirņu un tradīciju kopšanu.
- Pieder pupiņu kolekcija. Aizsargā no iznīkšanas arī tās šķirnes, kas ir mazražīgas, tomēr Latvijā kādreiz audzētas.
- Piedalījušās prestižajā pasaules mēroga pasākumā Terra Madre (Māte Zeme) un Salone del Gusto (Garšas salons) Itālijā Turīnā, ko reizi divos gados rīko starptautiskā Slow Food asociācija un uz kuru aicina īpaši izraudzītus delegātus no vairāk nekā 150 valstīm.
- Padomā ir uzrakstīt un izdot savu pupu grāmatu.
- Interneta veikals Zutiniveikals.lv
- Dzimtas devīze ir: Mēs nesūdzamies. Mēs darām.
– Teikšu godīgi – ja kaut kas mani varētu atturēt no pupiņu audzēšanas turpmāk, tā ir darbietilpīgā un laiku patērējošā lobīšana.
Inese: – Kāpēc?! Pupiņas ar rokām nav jāloba! Mēs, piemēram, tās, kas aug mazākos daudzumos un ko nekuļam ar kombainu, sanesam ar visiem lakstiem uz kūtsaugšas un siltumnīcās, lai žūst, ar dārznieku šķērēm nogriežam saknes. Pēc tam izklājam agroplēvi vai brezentu, liekam pupiņu lakstus ar visām pākstīm virsū un tad kuļam ar spriguļiem, dancojam pa virsu, sitam, dauzām un dauzāmies.
Tad lielās čužas noņemam nost un pupiņas izpūšam ar Imantu, veco laiku vētījamo mašīnu. Pupiņu lakstus var arī sabāzt maisā un tad pa to bradāt ar kājām un visādi dauzīt. Tad pupiņas saberam plastmasas kastītēs, kurās tirgo zemenes, sagaidām vēju, lai tas smalkumus nopūš nost. Pēc tam izvelkam lielo galdu, klājam dvieli, beram pupas, un tikai tad sākas roku darbs. Visas iebojātās pusītes, šķībās, greizās lasām ārā, bet labās – maisos.
– Citi, zinu, lakstus samet izklaidus uz siena šķūņaugšā un tā glabā visu ziemu. Cik zupai vajag, tik arī aši izloba.
Inese: – Jā, bet, ja rudens patrāpās pavēss un lietains un tāpēc jānovāc ne gluži gatavas pākstis, laksti ir pamitri, tad tie, uz siena samesti ar visām pupiņām, var stipri iepelēt, un raža ies bojā.
– Mans tēvs pupiņas vienmēr izrāva ar sakni, sasēja kūlīšos un pakāra ar sakni uz augšu, piebilzdams: lai turpina gatavoties.
Rūta: – Pupiņas turpina gatavoties arī tad, ja sakni nogriež. Principā pupiņas ir jānogatavina pākstī. Jānotur vismaz mēnesi, lai kārtīgi izžūst, un tad pupiņas iegūst arī vislabāko krāsu. Ja pupa nav nobriedusi pākstī, bet to izloba jēlu un tādu izžāvē, tā kļūst pleķaina.
– Kā jūs glabājat pupiņas, lai tās nesacaurumotu melnie kukainīši?
Santa: – Pupiņu sēklgrauža kūniņas pupiņā var būt, taču vēsumā tās neizšķiļas un kāpurs nesāks grauzt pupiņas iekšu.
Sēklgrauži izšķiļas, kad ir siltāks par 15 grādiem. Tāpēc pupiņas jāglabā vēsumā.
Saber trīslitru burkās un izliek šķūnītī vai uz lodžijas, tikai ne virtuves skapītī! Lai iznīcinātu kaitēkli, sēklas ir jāsasaldē vai diennakti jāpatur mīnus 15–20 grādos. Taču sēklgrauzis pārziemo arī augsnē, tā ka no tā atbrīvoties grūti. Svarīgi ievērot augu seku: pupiņas nevajadzētu sēt iepriekšējā vietā ātrāk kā pēc 4–5 gadiem.
– Jūsu kolekcijā ir vairāk nekā 30 dažādu pupiņu. Kā tā aizsākās?
Inese: – Bija cilvēki, kuri tirgū, redzēdami, ka mums ir vairākas šķirnes, paši sāka piedāvāt: «Tādas pupiņas kā man gan jums nav… Taču es vairs negribu audzēt – ņemiet jūs, pamēģiniet.» Ja paņem paaudzēt, tā ir atbildība. Un vēl – es aizraujos, nespēju apstāties.
Man visa ir daudz! Piecdesmit vai astoņdesmit tomātu šķirņu, daudz dažādu salātu, ķirbju, piparmētru – man visu gribas. Un arī dažādās pupas ir sagribējušās – ir iemainītas, ir pašas pie mums atnākušas, ir no Ķīnas kabatā atvestas. Tagad arī divas jaunas šķirnes gaida pavasari – viena no Āfrikas, plakanas pupiņas kā marmorizēti akmentiņi – balts ar melnu, nekur neredzētas.
Otrs jaunums ir dzeltenās pupiņas no Itālijas, viņu nacionālās. Mēģināšu izaudzēt. Jāskatās, kā būs. Ir pupas, kuras mūsu klimatā neizaug. Pienāk rudens, salnas, un tā pupa pākstī ir jēla, novākt nevar. Tāda šķirne jālaiž vaļā – ja neaug, tad neaug. Vēl būtisks rādītājs ir ražība.
– Kas pupiņai vajadzīgs, lai izaugtu kvalitatīva?
Inese: – Lai ir saule, lai nav noēnojuma – pākšaugi ir gaismasprasīgi. Lai nav pārāk skāba augsne – optimālā augsnes skābuma reakcija ir pH 6–6,5. Lai nav blīva augsne.
– Esmu ievērojusi, ka manā dārzā pupiņas aug arī vismālainākajā galā, kur citiem augiem nepatīk.
Rūta: – Bet tad ir ļoti jāsastrādā zeme. Jo krūma pupiņa – atšķirībā no cūku pupas – dīgstot pašu pupu dzen uz āru, un, lai tā varētu no zemes izspraukties, augsnei jābūt mīkstai. Ja iesēj pupiņas un uzreiz uznāk lietus, bet tad siltums, mālainai zemei sakalst virskārtiņa, un pupiņa pret to apdauza galviņu, netiek laukā. Tāpēc tā zemes garoziņa uzmanīgi ar grābekli jānorušina.
Vispiemērotākā pupiņu audzēšanai ir auglīga, labi iesilstoša mālsmilts vai smilšmāls.
Tās slikti aug smagā, aukstā augsnē ar augstu gruntsūdens līmeni. Ieplakas noteikti nederēs, tajās pupiņām nepatiks, labāk kalna galā.
– Kad jūs sējat? Un vai pirms sēšanas mērcējat?
Inese: – Nemērcējam, un tas noteikti nav jūnija sākums, kā iesaka grāmatās. Skatāmies, kāds ir pavasaris, bet parasti sējam ap 10. maiju. Vispiemērotākā temperatūra pupiņu dīgšanai ir 20–25 grādi un augšanai 25–30 grādi. Ja augsne ir 8–10 grādus silta, dīgsti paradās tikai pēc 3–4 nedēļām.
Tumšo pupiņu šķirnēm sēklu dīgšanai vajadzīga par 2–3 grādiem siltāka augsne. Mazo krūma pupiņu dīgstiem bīstamas ir salnas. Mums arī vairākas reizes sējumi ir apsaluši. Bet tad uzreiz nevajag mest plinti krūmos – jāpagaida, jo gadās, ka pupiņas mēdz atdzīvoties, no viduča tomēr iznāk jaunās lapiņas. Pupiņas sējam vagās ik pēc 15–20 centimetriem. Ja sasēj pa biezu, pupiņas izstīdzē un izgāžas.
Turklāt, augot biezumā, tām aizmetas mazāk pākšu. Starp vagām atstājam 25 centimetrus. Tātad iesējam divas vagas ar pupiņām, un tad 40 centimetrus tukšs gabals, tad atkal divas vagas. Lai pupiņas vējojas un cita citu nenoēno.
– Lai gan pupiņas ir pašapputes augi, tie tomēr saziedas.
Rūta: –Tur ir gan tas trakums, gan burvība! Tu iesēj par dārgu naudu pirktas piecas sēklas un, neuzmanīgi iestādot blakus citai šķirnei, to savu dārgumu vari pazaudēt. Nākamajā gadā pupiņai parādās cita krāsa, cits tonis, citas īpašības.
Mēs, lai saglabātu konkrēto šķirni un uzturētu īsto krāsu, starp pupiņu sējumiem stādām gurķus, ķirbjus, cūku pupas vai zirņus – izolējam šķirnes citu no citas ar zaļo sienu. Vēl mēs cenšamies blakus sēt pupiņas, kurām ir līdzīgs tonis, – ja kādai pupiņai patrāpās gaišāka strīpiņa, lai nav tik traki redzama. Ja sastāda blakus melnās pupiņas ar baltajām, tad noteikti būs zebriņas!
– Cik plata ir atdalītājjosla?
Inese: – Apmēram divi metri – skatoties, ko stāda. Ja starp pupām ieliek diļļu dobi vai ēdamo kukurūzu, ir pavisam labi, jo zaļais žogs sanāk augstāks. Zaļo robežu vajag tikai brīdī, kad pupiņas zied, jo tad notiek apputeksnēšanās. Par laimi dažādas šķirnes zied dažādos laikos. Turklāt, lai šķirnes saziedētos, vajadzīgs arī siltums – vismaz 25–27 grādi –, lai tas process notiktu.
Tā ka – arī laimes spēle. Rūta: – Un, pat ja sanāk ļoti daudz grēku – raibulīšu, citādo pupiņu, ja šķirnes saziedējušās –, palasot laukā vienādākās pupiņas un nākamajā gadā tās iesējot, var dabūt kādu interesantu variantu, krāsu. Tā ka grēks reizē ir arī mūsu prieciņš, kur top kas jauns! Mazdārziņā to visu vajag uztvert ar prieku un audzēt to, kas garšo.
– Manai kaimiņienei laukos kaut kas noēda krūma pupiņas, kad tās vēl nebija sadīgušas. Nenāk un nenāk augšā! Kad parušināja vaļā vagu, pupiņu sēklu vairs nebija.
Inese: – Dīgstošas pupiņas mēdz izēst putni un grauzēji, reizēm arī zemesvēži. Mums tā nav bijis, bet lasīju, ka Latvijā pupiņu dīgstus tagad apdraudot arī īpašas dīgstu mušas. Tās bojājot arī ķirbju un kabaču dīgstus. Pavasarī no kūniņām, kas pārziemojušas augsnē, izlido mātītes, tās uz augu atliekām vai uz augsnes virsmas sadēj vairāk nekā 200 oliņu. No tām izšķiļas kāpuri, nedēļu, divas barojas ar dīgstiem vai ar organisko vielu atliekām, pēc tam iekūņojas. Kāpuri barojas pat 4–5 grādu temperatūrā. Pēc 7–26 dienām no kūniņām izlido nākamā mušu paaudze, kas atkal dēj olas. Tā kaitēkļu daudzums arvien palielinās.
Kāpuri izēd pupiņas ejas audus, un bojājumu vietās iemetas puve, pupiņa iet bojā. Kā ar tiem cīnīties? Šīs mušas pievilinot augu atlieku un nezāļu – arī augsnē iekultivēto – smarža. Tātad jācenšas uzturēt savu dārzu tīru no nezālēm. Inese: – Ja ir ļoti sauss pavasaris, uzmetas spradzis, kas mazās krūma pupiņas noņem nost – no dīgstiem paliek pāri tikai kātiņš, augšas lapiņas ir noēstas. Tad gan bez ķīmijas neiztikt, jo spradzis ir jādabū nost. Izmantojam Fastac, kas amatieriem vairs nav pieejams.
– Es savas pupiņas nelutinu ne ar laistīšanu, ne ar mēslošanu, vienkārši ļauju augt. Kā jūs?
Rūta: – Jā, pupiņas ir laba kultūra arī tāpēc, ka augi var pilnībā pārtikt no gaisa slāpekļa. Uz pupiņu saknēm dzīvo gumiņbaktērijas, kuras no tām barojas, bet pretī dod slāpekli, ko piesaista no gaisa. Bet – gumiņbaktērijas pupiņām uz saknēm veidojas tad, kad ir izaugušas vismaz 4–6 īstās lapas, tādēļ pašā sākumā, lai pupiņa būtu stipra, pamatmēslojumā var iedot mazliet slāpekļa, fosforu un kāliju, ko iestrādā augsnē pirms sēšanas.
Mēs parasti izmantojam kompleksos minerālmēslus NPK 8–24–24. Vēlams mēslojums bez hlora. Visvairāk slāpeklis pupiņām nepieciešams uzdīgšanas laikā un pumpuru veidošanās sākumā, kā arī tad, kad veidojas raža. Mēs tā nedarām, bet vispār, ja redz, ka pupiņas bālas, var iedot amonija nitrātu – 15–20 gramu uz kvadrātmetru.
Inese: – Pupiņas ar saknēm uzlabo augsnes struktūru un bagātina to ar slāpekli. Tāpēc, kad septembra sākumā novācam krūmu pupiņas, tajā pašā zemē vēl var pagūt iesēt redīsus un izaudzēt rudens ražu. Mārupes sēklas pārdod jaunu šķirni Celesta F1, izdodas fantastisks apaļais, sarkanais redīss. Sulīgs, ļoti garšīgs, neizkurtē. Izaug 25 dienās kopš sadīgšanas. Līdz šim no redīsu šķirnēm, ko var audzēt visu sezonu no pavasara līdz rudenim neatkarīgi no gaismas dienas garuma, topā bija Kaspar F1, bet tagad par labāko uzskatām Celestu F1.
– Kāda ir lielākā kļūda, audzējot pupiņas?
Santa: – Nepareizi ievāc sēklu.
Pirmās pākstis, kas ir augušas vislabāk – vislielākās, vissmukākās, visstiprākās, kas ir gatavojušās visilgāk –, jāatstāj sēklai, bet pārējo var izmantot ēšanai.
No pākstīm atlasām vislabākās pupas – bez jebkādiem defektiem un krāsu novirzēm. Sēklu mēs glabājam divus gadus, lai šķirnes nepazustu. Jo var gadīties, ka nākamajā gadā kāda tomēr saziedas, neizaug, ir auksta vasara. Inese: – Sēklas pupiņām jābūt bez slimībām. Arī dārzā – ja redzi, ka kādam krūmiņam uzmetusies rūsa, tas laikus jāizrauj, nav ko žēlot.
Protams, pupiņas slimo – tām var būt gan rūsas, gan bakteriālā brūnplankumainība un parastā plankumainība, gan sēnīšu slimības puves. Bet mēs nekādus fungicīdus nelietojam, lai tās apkarotu. Ja pupiņas ir izravētas, tad slimības tām nav mirstamā vaina, par ko būtu dikti jāuztraucas.
– Man šogad ļoti slikti izauga pupiņas, lai gan bija izravētas…
Inese: – Par to, kas bija šogad, daudz nedomājiet, ne jums vienai tā – slapjajā, vēsajā vasarā pākstis, kas gulēja pie zemes, nenogatavojās, sapuva. Arī mums tas pats – raža ir daudz mazāka. Bet tas ir tikai viens šāds gads, ko, protams, pārdzīvosim, un nākamgad, kad cīruļi būs klāt, viss sāksies no jauna!
