Piebalgas paslēptā pērle – Melbārdēni

Melbārdēnu mājas Vecpiebalgā, Zobola ezera krastā, stāv jau gandrīz divsimt gadu. Un – tas ir pats pārsteidzošākais – tajās ne tikai glabājas, bet vēl arvien dzīvo lietas, kas kalpojušas paaudžu paaudzēm.
Dzimtas stāsts
Gunta Šenberga
1. decembris, 2018

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons, no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Nākamajā dienā pēc tam, kad esam ciemojušies Melbārdēnos, radio skan raidījums no Vēveru brīvdabas muzeja Vecpiebalgā. Vēsturnieks stāsta par melno virtuvi jeb rovi, kāda senāk bijusi Vidzemē, kur manteļskursteņus nepazina. Senāk tur vārīja ēdienu lopiem un cilvēkiem, un dūmi gāja laukā pa durvīm, jo skursteņus ierīkoja tikai vēlāk. Stāsta par lielo podiņu krāsni saimes istabā, kur cepa maizi un pie kuras uz ārdiņiem žāvējās drēbes un citas lietas, ko jau nu vajadzēja izžāvēt. Gribas saukt līdzi: «Jā! Jā, mēs arī to visu redzējām!» Tieši tādu virtuvi un tieši tādu krāsni. Tikai tas nebija nekāds muzejs. Turpat, pārdesmit kilometru tālāk, arī tas viss ir.  Turklāt joprojām ne tikai darbojas, bet arī tiek lietots ikdienā un dzīvo.

 Seno laiku centrālapkures sistēma, kas sildīja visu māju. Kurinot melno virtuvi jeb rovi, silst mūrīši un ieres visā mājā

Sākumā pat gribas izberzēt acis: tas nevar būt! Saimniece iecietīgi pagaida un tikai tad vedina tālāk. Viņa jau ir pieradusi, ka cilvēki, kas šeit nokļuvuši pirmoreiz, kādu brīdi neticībā un sajūsmā elš un pūš: «Arī no piebaldzēniem šeit ļoti reti kurš ir bijis, un, kad nokļūst, ir vēl izbrīnītāki nekā rīdzinieki. Kad pirms gadiem 20 atnācu šurp dzīvot, uz ceļa nobalsoju žigulīti. Pie stūres vecs vīrs: «Neesat šai pusē redzēta, no kurienes esat?» stāstu, ka no Melbārdēniem. Visu mūžu dzīvojot, bet tādus gan nezinot. Stāstu, ka Zobola ezeram viņā malā. «Ak, no Cūkašiem? Uzreiz vajadzēja tā teikt!» No 1720. gada te ir Melbārdēni – tā mani kaimiņi izdibinājuši –, bet tāda nu tautas atmiņa ir.» Vita uz šejieni pārcēlās viena ar trim maziem bērniem – desmit gadu veco Mārtiņu, sešgadīgo Madaru un trīs gadus veco Gunu – un pilnīgi bez līdzekļiem.

 Saimniece VITA ELKSNE Melbārdēnu mājāsapmetās pirms 23 gadiem

Bija jāizdzīvo ar dažiem latiem mēnesī, un mājas remontēšanai vienkārši nebija naudas. Arī talku nesarīkoja. Radus un draugus nesaaicināja, milzu ugunskuru sētsvidū nesakūra un vecās mantas nesadedzināja. Toties tagad var teikt: «Esmu savu māju saglabājusi tieši tādu, kāda tā bija, kad šeit ierados. Eiroremonts netika uztaisīts. Vienubrīd, protams, mēs ar bērniem pārdzīvojām, ka mums nav tā kā visiem. Bet spirāle ir apmetusi loku, un šobrīd jau tā ir ļoti liela vērtība un kļūst arvien vērtīgāka. Māja ir ļoti, ļoti īsta.»

 Arī bēniņos krājas senas lietas, grāmatas, dokumenti. Dažus Vita izlikusi īpaši – aktuālākajiem notikumiem par godu.

 Lūk, arī tieši pirms deviņdesmit gadiem 6. un 7. oktobrī bijušas Saeimas vēlēšanas. Sarakstu vēl vairāk nekā mūsdienās. Nr. 21., pēdējais, – Agrāko naudas noguldītāju un citu cietušo kandidātu saraksts.

 

Ezerkrasta mājas stāsts

«Esmu dzimusi Glāzere, un šī ir mana vecvecvec...tēva māja, celta 1840. gadā. Mana vectēva paaudzē bijuši deviņi bērni.

 1879. gadā no grāfa Šeremetjeva Melbārdēnus izpirka Vitas vecvecvecvectēvs Jānis Glāzers – bildē ar kundzi. Savam dēlam Andžam kāzās 1898. gadā dāvāja Bībeli, kur turpmāk ierakstīti visi svarīgākie dzimtas notikumi.

Vecākais dēls Jānis mantoja māju, pārējie izklīda pa pasauli. Jānim nebija ģimenes un bērnu, un mūža galā viņš šeit dzīvoja viens pats.

 Andža ģimenē bija astoņi bērni, un mājas mantoja vecākais dēls Jānis Glāzers, kuram sievas un bērnu nebija.

Pēc viņa nāves mājā apmetās viens no jaunākajiem brāļiem – Valdis, kurš bija izstudējis par būvinženieri. Un pēc tam es.» Māja atrodas līču līčiem izrobotā Zobola ezera krastā.

 Gadu simti iet, bet nekas daudz nemainās – tikai kāds koks izaudzis lielāks, cits novecojis un nolūzis, un vietā iestādīts jauns.

Senos laikos viensētas Piebalgā nav bijušas, ļaudis drošāk jutušies bariņā. Arī Melbārdēni ir divi, bet Ģibuļi jeb Prātnieka mājas kalnā otrpus ezeram – pat veseli četri. Melbārdēnos gan Mērnieku laiku notikumi nav risinājušies, un ļaudis romānā nav pieminēti. «Laikam te dzīvojuši tik garlaicīgi tipi, ka nav izpelnījušies Kaudzīšu uzmanību,» nosmej Vita. «Glāzeri ir bijuši tādi vēsi, atturīgi, garīgi ļaudis, stingri saistīti ar brāļu draudzēm un no visādiem tādiem tautiskiem māņiem ļoti atturējušies.» Toties filmā Mērnieku laiki – tajā, kas uzņemta 1991. gadā, – gan mājas redzamas. Ķencis, ko spēlēja Pēteris Liepiņš, pie saimes istabas galda pikts atstūma putras bļodiņu – laikam ēdiens īsti negāja pie dūšas –, un izveda no Melbārdēnu šķūņa zirgu, lai jūgtu ratos un vestu uz muižu dāvanas mērnieku lielkungiem. Tā bļodiņa un galds vēl aizvien te ir – gluži kā pirms simt un vairāk gadiem.

 1991. gada filmā Mērnieku laiki te bijusi Ķenča mājvieta. «Neko pat nevajadzēja pārveidot,» saka Vita.

Pārsteidzoši, ka arī padomju laikā dzimtas māja netika atņemta, izpostīta un izvazāta. Varbūt tāpēc, ka šeit bija īsta nomale, uz kuru veda tikai traktoru iebrauktas rises, tik dziļas, ka pat cilvēks varēja nemanīts iekrist un pazust. Un tā arī esot gadījies,» stāsta Vita. Bet varbūt arī vectēvoča Jāņa rakstura dēļ. Kolhoznieki, kas sūtīti Jāņa mājā dzīvot, esot teikuši, ka tad jau labāk uzreiz uz Sibīriju. Bet ej nu sazini, vai tas bijis nomaļās vietas vai Jāņa šerpā rakstura dēļ, vai varbūt tāpēc, ka viņš bija saimnieks. Bet viņi – kolhoznieki. Toties Vitai jau tad, kad viņa bija maza, šī bija sapņu vieta.

Melbārdēnu senlaiku centrālapkure un siltā grīda

Lielajai mājai ir tikai viens skurstenis – pašā jumta vidū. Un divas ārdurvis mājas vidū – vienas cieši blakus otrām. Senāk pa vienām varēja ieiet istabās, pa otrām – ķēķī. Starp abām durvīm bijusi siena un vēl vienas durvis – lai garaiņi, dūmi un smakas no ķēķa netiek istabās. Tagad siena starp abām durvīm nojaukta, un arī pašas durvis ir jaunas, tikai saglabājušas veco izskatu. Kad ķēķī kurināja pavardu, mūrīši un ierīši sildīja visu māju, izņemot vienu gala istabu, kurai ir pašai sava krāsns.

 Lai nav lieki jātērē malka, var iekurināt tikai šo krāsni, kas silda tikai vienu – saimnieces – istabu

Ķēķī ir ne tikai pavards ar riņķiem ēdiena gatavošanai un mazo katlu ūdens sildīšanai, bet arī atsevišķi apkurināms lielais katls ūdenim. Arī senlaiku tvaiku nosūcējs – koka durtiņas, ko atverot tvaiki aiziet skurstenī. Kad mājās ieradās Vita, ķēķa kaktā stāvējusi arī koka vanna, kur nomazgāties. Tagad gan viņa smejas, ka gluži civilizācijas neskarta māja neesot vis – ir gan ūdensvads, gan kanalizācija. Ūdeni ņem no avota, kas atrodas pagrabā zem mājas. Analīzes apliecinājušas, ka tas ir ļoti tīrs un labs. Bet baltā vanna iekārtojusies vissiltākajā vietā – melnā ķēķa vienā stūrī. Pa vidu starp abām lielākajām istabām, kurās agrāk varēja ieiet pa otrām durvīm, ir milzīga podiņu krāsns.

 Kurināšanai vajag metru garu malku, un dūmi uz vienīgo skursteni mājas vidū skrien pa grīdas apakšu. Arī senos laikos bijusi siltā grīda!

Turklāt tik viltīgi uzbūvēta, ka dūmi uz skursteni dodas pa grīdas apakšu. Kā jau gudrais Zālamans teicis, nekā jauna zem saules nav. To pašu, ko tagad būvē par dārgu naudu un smalki sauc par silto grīdu, pratuši uzbūvēt arī pirms divsimt gadiem.

 Podiņu krāsnij, kurā arī cepa maizi, puse vienā lielajā istabā un otra puse otrā.

Siltums no kanāla grīdā ceļas augšā un izkliedējas pa telpu, un vēl pa ceļam uz skursteni ir mūrītis, kur kaķim pasnaust un cilvēkiem pasēdēt. Krāsns pēdējoreiz pārmūrēta ap 1915. gadu, un iepriekšējais saimnieks, Vitas vectēva brālis būvinženieris Valdis, līdz mūža galam nevarēja vien beigt pukoties, ka pirms pārmūrēšanas tā sildījusi daudz labāk. «Man ir ļoti lielas aizdomas, ka, ja arī atradīšu kādu, kas apņemsies krāsni pārmūrēt, varēšu visu atlikušo mūžu tieši tāpat pukoties.» Ja lielo krāsni izkurina ar sešām septiņām metru garām pagalēm, siltums abās istabās turas trīs dienas, bet ap plus desmit grādiem var uzturēt arī ar trim pagalēm. Priekšistabā ir ļoti labs klimats arī augu žāvēšanai un glabāšanai. «Reiz tomātus, kas nebija laukā nobrieduši, nelasīju kastītēs, bet ar visiem stublājiem sakāru pie griestiem, un līdz jaungadam tie visi nogatavojās. Arī vīnogas, ja te iekar, lēnām sažūst līdz rozīnes stadijai. Bet vislabākās ir pēc jaungada, kad vairs nav tik sulīgas kā vīnogas, bet nav arī kļuvušas gluži par rozīnēm.» Bet vai grīda nav auksta, ievaicājas fotogrāfs Gvido. «Tas ir kaļķa klons, ļoti silts,» skaidro Vita. «Tikai mazgāt pavisam nav lāgā – ūdenī tas šķīst. Arī ar putekļsūcēju sūkt nav labi – arī tad klons dilst. Atliek vien pa reizei izslaucīt. Vecos laikos laikam ar pārlieku sterilitāti neaizrāvās. Man piedāvāja uzliet betonu. Bet, tiklīdz sāc remontēt, kaut kas no vecā zūd. Un to es negribu.» Arī durvis starp abām lielajām istabām ir lauku mājām neparastas – divviru. Tas tāpēc, lai, durvis atverot, iegūtu pietiekami lielu telpu lielajiem saimes godiem – kāzām, bērēm, kristībām. dzimta bija liela, ļaužu daudz, un vietas vajadzēja daudz. kaimiņu mājā šai vajadzībai bijušas ne tikai platas durvis, bet pat izņemama siena.

Cimdi rakstu rakstos

Pēc profesijas Vita ir dārzniece, un vasarā maizi pelna, kopjot dārzus. Tāpēc pati savā mājā vasarā ir maz un reti, un viņa mazliet kreņķējas, ka pašas dārzs nav tik perfekts, kāds kādreiz bijis un kā būtu gribējies. Taču ar triju šķirņu rudens avenēm tajā var mieloties vēl oktobra vidū. Toties ziemā! Ziemā viņa ada: «Man ir divas lādes pašas adītu cimdu.»

 Maza daļiņa no Vitas adītajiem cimdiem. Virspusē košie Jāņu nakts cimdi, tiem blakus – cimdi ar Jettes Užānes eglītēm: «Viņa gribēja, lai to piemin.»

Adīt Vita sāka, kad piedzima bērni. Sākumā dāvanām, vēlāk – lai nopelnītu. Dažu ziemu uzadīja pat simt pāru. Jo vairāk adīja, jo vairāk aizrāvās: «Kad sāku adīt, man likās, ka ir tik daudz rakstu un ka adīt divus pārus vienā rakstā būtu noziegums. Šobrīd esmu nonākusi tik tālu, ka katram cilvēkam visam mūžam pietiek ar vienu rakstu. Manējais būtu tāds, kā vecāmāte adīja. Raibs kā lupatu deķītis. It kā pilnīgs haoss, tomēr ļoti labi izskatās. Tajā ir tāda mākslinieciska nekārtība. Paņem citus toņus, un cimdi izskatās pavisam citādi. Marutas Grasmanes lielajā grāmatā Latvieša cimdi ir tikai viens Vecpiebalgas cimdu raksts. Šeit tomēr bija spēcīga brāļu draudžu ietekme, kas turējās pret visādiem tautiskiem pesteļiem. Arī manā dzimtā un arī cimdu rakstos. Bet es esmu kļuvusi savā ziņā par huligānu. Man nav pareizu un nepareizu rakstu. Dzīvoju, kā gribu, un arī adu, kā gribu.

 Klētī Vita saudzīgi glabā cimdus, ko šo māju ļaudis valkājuši un novalkājuši, bet to rakstus ieada savējos

Lielāko komplimentu esmu saņēmusi no kādas modes blogeres internetā: «Vispār man latviešu rakstainie cimdi riebjas. Bet šie pirkstaiņi patīk!» un es skaidri redzu, ka tie ir manējie. Katram cimdam ir savs stāsts. Te ir Jāņu nakts. Viens no maniem pirmajiem cimdiem. Dzīvoju Madonas pusē, un mans vīrs teica: ja cimdā nav zaļš un sarkans, tad kas tas par cimdu! Piebaldzēniem tas, protams, nav raksturīgi.

 Kastītes vispirms kalpojušas graudu žāvēšanai, tad kartupeļu diedzēšanai un nu dzijas kamolu glabāšanai.

Te Piebalgas rudens: dzeltenīgās lapas un pelēkie zāļu stiebri, kas redzami tepat aiz loga. Un citā cimdā – jau ziema, kad viss apsnidzis.»

Melbārdēnu saimnieces atziņas.

Katrs remonts mājai arī ko atņem. Uzlikām jaunus griestus, un telpa starp sijām nu piepildīta ar ekovati. Līdz ar to senās griestu konstrukcijas vairs nevar tik labi redzēt. Tomēr mazliet jau jādomā arī par dzīvošanu, ne tikai par senlaicīgo. Savs jaukums ir arī sajūtā, ka māja, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava un pabeigta. Kad bērni jau bija izauguši un es mazliet atspēros, atjaunoju klētiņu. Klētiņa bija iegrimusi zemē, jo apakšējie vainagi sapuvuši. Tagad tie aizstāti ar vienkāršiem betona blokiem. Nevar teikt, ka klētiņa restaurēta, bet vismaz nebrūk kopā.

 Priekšplānā – atjaunotā klētiņa ar Piebalgai raksturīgo četrslīpņu jumtu. Šogad pie jauna skaidu jumta tikusi arī dzīvojamā māja

Mana māja man patīk tieši tāda, kāda tā ir. Es šeit jūtos komfortabli. Jumta skaidas, salīdzinot ar mūsdienu materiāliem, ir dārgas un īsmūžīgas, tomēr šogad es mājai atkal uzliku jaunu skaidu jumtu. Cita tai nekad nav bijis.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs