Lazdas un baloni Krievijas pierobežā — Stabingu ģimenes stāsts

Dzimtas stāsts
Lolita Lūse
20. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārtiņš Zilgalvis
JĀNIS un LIENE STABINGI uz Liepnu pārcēlās pirms četrpadsmit gadiem. Jānis ir ģimenes ārsts, Liene sešus gadus bija skolas direktore, bet nu saimnieko mājās. Sprīža attālumā no Krievijas pierobežas viņi dzīvo tā, it kā šī diena ir vienīgā.

Liene māj, smaidīdama caur loga rūti. Vaigi viņai sārti, kartupeļi vārās, kleitai mežģīņu mala, priekšautam izšuvums Saimnieko Liene. Jānis pēc pacientu pieņemšanas piektdienas pēcpusdienā devies mājas vizītē, bet drīz ir klāt, turpinādams pa telefonu runāt ar kādu sasirgušo. «Kas gan ir vīrs bez sievas,» Liene nosmej, nosien priekšautu, uzrauj zābaciņus un tāpat kleitā izskrien ārā fotografēties. Ap mājas stūri ziņkārīgi lūr kaimiņam izmucis melns bullēns.

Pamēģināt dzīvot bez Rīgas

Stabingi Liepnā ir nu jau 14 gadu, pirms tam viņi gadu nodzīvoja Balvos. «Medicīnas studiju laikā, strādājot par sanitāru un māsu, sapratu, ka slimnīcas darbs man nepatīk, jo jādežurē naktīs, tāpēc izvēlējos būt ģimenes ārsts. Dzīvojām Rīgas centrā, Valdemāra ielā, domājām – jāpamēģina, vai mēs varētu dzīvot bez Rīgas, tāpēc rezidentūras trešajā gadā devos strādāt pie ģimenes ārstes Līgas Kozlovskas Balvos. Mums auga divas meitas – Lāsmai tad bija trīs gadi, Ilzei trīs mēneši,» atceras Jānis.

Kontrasts starp Rīgu un mazpilsētu bijis acīmredzams, nācās pierast, ka te viss beidzas sešos vakarā – veikali ciet, neviena lielveikala vēl nebija. «Balvos sapratām, ka varam dzīvot ārpus Rīgas un – pats galvenais – varam sadzīvot,» atceras Liene. Kad gads bija pagājis, Jānis meklēja darbu prom no Rīgas. Bija iespēja doties uz Liepāju, Lejaslīgatni vai Liepnu. «Tikai šeit bija ziedoši dārzi. Braucu un redzēju pie mājām puķudobes – tātad te dzīvo labi cilvēki,» tā pirmo satikšanos ar Liepnu atceras Liene. Viņi izvēlējās palikt te, lai gan tolaik cilvēki lielākoties devās pretējā virzienā – no laukiem muka prom uz pilsētu.

Gaisa baloni Liepnā.

Pašlaik Jāņa ģimenes ārsta praksē Liepnā, Alūksnē un Pededzē ir 1700 pacientu. Liene noraidoši groza galvu, kad Jānis saka: «Kas zina – varbūt ir cilvēki, kas būtu priecīgi manā vietā Liepnā redzēt citu dakteri. Katra pacienta attiecības ar ārstu ir individuālas, nevar izrēķināt vidējo patikšanas vai nepatikšanas rādījumu. Pirms dažiem gadiem saņēmu balvu Mans mīļais ģimenes ārsts.

Par mani konkursam uzrakstīja Liepnas cilvēki, un tas pierāda, ka esmu te pieņemts. Tiesa, ne visi Liepnā dzīvojošie reģistrējušies tieši manā praksē – citi izvēlas ārstu Balvos vai Alūksnē, un man tas nebūt nekremt. Arī es pats, mana sieva un bērni ir reģistrēti pie ģimenes ārstes Līgas Kozlovskas Balvos, jo sevi un savus bērnus, īpaši zīdaiņa vecumā, novērtēt un ārstēt ir sarežģīti.»

Naktīs pacienti Jānim nezvana. Viņi zina, kad jāmeklē ģimenes ārsta, bet kad – cita medicīniskā palīdzība. «Esmu Liepnā jau četrpadsmit gadu, bet joprojām esmu palicis savrups, bez plaša vietējo draugu tīkla, tādēļ man ar pacientiem ir noteiktas abpusēji saprotamas robežas,» saka Jānis.

Liene domā, ka tieši tāpēc Jānim bijis viegli pieradināt pacientus bez vajadzības nezvanīt ārpus darba laika: «Vietējie uz mums sākumā skatījās kā uz dīvainīšiem, un šo Jāņa noteikumu arī pieņēma kā vienu no dīvainībām.» Tāpat cilvēki pieņēmuši arī to, ka Jānis nevalkā balto ārsta halātu un savus viļņainos matus ir sasējis astītē. Savulaik pacienti par dīvaino frizūru ārstam dažkārt aizrādījuši, bet nu vairs ne.

Tas mums ir par baloniem!

Jānis un Liene šogad valsts svētkos saņēma Liepnas pagasta apbalvojumu. Atzinības rakstā teikts paldies par neatsveramu personīgo iniciatīvu, sadarbību, atsaucību un nozīmīgu ieguldījumu Liepnas pagastā. «Mēs zinām, par ko tas mums ir, – par gaisa baloniem,» smaida Jānis.

Stabingu sens hobijs ir dalība gaisa balonu pilotēšanas komandās. Jau trīspadsmit gadu tieši ar viņu gādību krāsainie baloni satiekas Latvijas ziemeļaustrumu malā – nekas tāds te agrāk nebija redzēts. Pirmajos gados ar baloniem varēja lidot tieši Liepnā, bet tad mainījās nosacījumi: austrumu kaimiņa robeža ir pārāk tuvu, tāpēc vairākus gadus lidojumi notika tālāk no tās – Alūksnē, šogad – Balvos. Ikreiz gaisā paceļas trīs, četri, pat astoņi koši gaisa baloni.

Liene atzīst, ka tieši gaisa balonu šarms ir viens no iemesliem, kādēļ Stabingi Liepnā ātri ieguva atzinību: «Vietējie saprata, ka te nevis tikai esam, bet arī gribam kaut ko darīt.»

«Dzīvojot tik nomaļā vietā kā Liepna, ikviens, ja vien grib, var būtiski ietekmēt vietējo kopienu. Tieši tā notika arī ar mums. Kad sākām te dzīvot, aicinājām draugus: atbrauciet palidot Liepnā! Viņi teica: o, te ir forši! Atceros, kā sākās gaisa balonu komandu un Liepnas ļaužu draudzība. Mums nebija liekas naudas, bet pasākumu gribējās. Aicinot gaisa balonu komandas uz Liepnu, gāju pie vietējiem cilvēkiem un teicu: klau, tev ir govs – vai vari man iedot sešus litrus piena? Citam prasīju: kādi dārzeņi tev ir – kartupeļi, bietes, kas vēl? Vari iedot maisu kartupeļu?

Tolaik vēl varēja medīt mežacūkas – mednieki pat cūku iedeva! Visus vietējos, kuri palīdzēja, pēc tam izvizinājām gaisa balonā. Tāds notikums! Tā ar ļoti maziem izdevumiem noorganizēju lielu pasākumu. Vajadzēja viesus izguldīt – atradu katram vietu tepat vietējo mājās, un viņi tajās atgriežas gadu no gada. Pa šiem gadiem Liepnas cilvēki ir tā sadraudzējušies ar balonistiem! Kad šogad saņēmām pagasta balvu, cilvēki dāvināja puķes un teica: es arī tev vienreiz palīdzēju, atceries?! Tobrīd sapratu, cik svarīga cilvēkiem ir identitāte – iederēties un būt vajadzīgam kādai saimei. Ar mūsu iniciatīvu daudzi Liepnas cilvēki kļuvuši piederīgi balonistu saimei.»

«Viss sākās tik vienkārši: mēs tikai gribējām Rīgas draugiem parādīt Liepnu, Liepnai – gaisa balonus, un, redz, kas no tā ir sanācis!»

Pilsētnieki ar lazdu dzīvžogu

«Sākumā daudzi gaidīja, ka ilgi te nepaliksim, ka iesim prom,» saka Jānis. «Pirms tam Liepnā ārsti bija nākuši un gājuši, tāpēc arī uz mani visdrīzāk skatījās tieši tāpat – ka neesmu uz ilgu laiku. To var saprast. Savā ziņā Liepnā patiešām neredz nekādas izaugsmes iespējas. Kad sākām te dzīvot, Liepnā bija 1300 iedzīvotāju, tagad ir mazāk par 800. Vidusskolā tolaik mācījās 140 bērni, tagad kopā ar bērnudārzu ir 70, un vidusskola ir likvidēta. Tolaik Liepnā bija internātskola, gateris, kūdras ieguve purvā. Viss samazinās un samazinās. Nesen Liepnā aizslēdza vienīgo aptieku. Arī attālums līdz Rīgai ir liels. Kā ar to sadzīvot? Kas tas par jautājumu!

ad jau rīdziniekiem jājautā, kā sadzīvot ar to, ka katru dienu jābrauc pārpildītā tramvajā! Ļoti vienkārši: iekāp un izkāp – kas tur daudz ko domāt! Atšķirība vienīgi tā, ka pārpildītā tramvajā jāpabrauc 10 minūtes, bet mēs Liepnā dzīvosim 20 vai 50 gadu. Neviens nevar zināt, vai esam te uz mūžīgu palikšanu. Kad meitas paaugās, mums bija svarīgi, ka skola ir tepat. Šobrīd jaunākajai meitai Rasai līdz pamatskolas beigšanai palikuši divi gadi. Mācīties tālāk te nevarēs, un iespēja viņai te kādreiz atgriezties ir samērā neliela. Kad meitas būs prom, arī mums būs jāizlemj: paliekam šeit un gaidām mazbērnus vai tomēr ne,» spriež Jānis.Šūpolēs pie savām mājām.

Stabingu vecākā meita Lāsma vidusskolā mācījās Rīgā, dzīvodama pie Lienes mammas. Liene stāsta, kā viņi pieņēma šo lēmumu: «Ir jānotic emocijām, kas rodas pirmajās divās sekundēs, jo pēc tam prāts sāk nevajadzīgi analizēt. Uzzinot, ka Lāsma jau septītajā klasē var sākt mācīties Rīgas 2. ģimnāzijā, mums bija ļoti gaiša sajūta – tā mēs viņai iedosim nākotni. Pēc tam, protams, sākās: ārprāts, ārprāts – kā tas būs, kas notiks, ja viņa saslims un – galu galā – ko citi teiks!» Liene tolaik strādāja skolā, tādēļ bažījās, ka vietējie runās: redz, redz, citus māca, bet pati savu bērnu sūta prom… Jānis atceras: «Kad sākām šaubīties, sev jautājām: ko mēs darītu, ja lēmuma pieņemšanā būtu pilnīgi brīvi – ja nedomātu aizspriedumos un neuztrauktos par to, kurš un ko teiks? Ko mēs darītu tā – no tīras sirds? Sapratām: jā, mēs viņu laistu, uzticoties gan bērnam, gan skolai, gan Lienes mammai, gan sev.»

Viegli nebija – attālums darīja savu. «Esmu trīs ar pusi stundas braucis uz vecāku sapulci, kura ilgst 15 minūtes,» saka Jānis.  

«Bija abpusēji grūti: Lāsmai nebija tēta un mammas, ar ko samīļoties, un mums bija grūti viņu ikdienā neredzēt – morālu atbalstu var sniegt arī pa telefonu, tomēr tas nav tas pats, kas būt blakām.» Tagad Lāsma ir jau studente, bet Jānis atzīstas: viņš īsti nevarot apgalvot, ka emocionāli ir meitu pilnībā palaidis dzīvē. Tikām Lienei ir savs – mammas – redzējums: «Bērnu atlaišana sākas ar ikdienišķām lietām. Iemācīties neuzbāzties ar ēdienu. Nemīļot bērnu tad, kad tu gribi, bet gan tad, kad to grib bērns. Neuzdot standartfrāžu jautājumus par to, kā tev šodien gāja, bet pagaidīt, kamēr bērns pats grib tev kaut ko pastāstīt. Ar šādām mazām, ikdienišķām lietām mēs ļaujam saviem bērniem izaugt.»

Tikām uz savā ziņā bezcerīgo Krievijas pierobežas nākotni var paskatīties arī pavisam citādi. Jānis stāsta: «Esam sev nopirkuši un atjaunojuši mājiņu, bet vēl daudz iecerēts: nojumi vajag, pirti un garāžu, un teritoriju vajag labiekārtot. Iestādījām lazdu dzīvžogu, tagad lazdas jau ražo – Liene lasīja riekstus, lai vāveres un putni nenošķin. Gribētos arī redzēt, kā augs mūsu stādītie valrieksti. Šogad stādītās krūmmellenes sāks ražot tikai pēc četriem pieciem gadiem. Visam vajag laiku…

Stādot laukos kokus, neviens nedomā – redzēs tos izaugam vai ne, vienkārši jādara tas, kas tobrīd jādara, nezinot un neprātojot, kā dzīve var iegrozīties. Ja tā padomā: pavisam tālā nākotnē te, Liepnā, būs baigi forši – šai vietai ir potenciāls. Cilvēki jau tagad meklē un meklēs iespējas izrauties no pilsētas, jo tā nogurdina. Mums te, Liepnā, ir tikai jāpārdzīvo šis brīdis.» Liene turpina Jāņa iesākto domu, un viņai mazliet ietrīcas balss: «Tas varbūt skan ar patosu, bet mēs dzīvojam tā, it kā katra diena mums te Liepnā ir vienīgā. Tāpēc gribam izdarīt vislabāko. Man ir bail pamest šo vietu un bail jau no tā vien, ka Jānis par to runā. Man te ir tik forši!»

Izcīnīju, ko vien varēju izcīnīt

Kad meitas bija paaugušās, Liene atsāka strādāt. Vispirms viņa bija skolotāja, tad sešus gadus – Liepnas vidusskolas direktore. Šogad, ieraudzījusi skolas uzturēšanai atvēlēto budžetu, Liene uzrakstīja atlūgumu.

«Lēmumu pieņēmu pēkšņi – visiem tas bija pārsteigums. Pirms sešiem gadiem nonākot direktores amatā, apzinājos, ka būšu pārmaiņu direktore. Manā laikā slēdza Liepnas vidusskolu, bet pamatskolu tomēr izdevās saglabāt – skola te ir un būs, atvērām arī internātu. Ko vien varēju izcīnīt, biju izcīnījusi un sapratu, ka esmu nežēlīgi piekususi,» saka Liene. Jānis Lienes lēmumu atbalstīja: «Viņa bija nogurusi, to redzēju Lienes acīs. Viņai nekam nebija laika, naktīs negulēja.» Nu Liene saimnieko mājās un šovasar īstenoja savas kreizī idejas dārzā. «Esmu arī Alūksnes lauku partnerības valdē, dziedu vietējā ansamblī, eju vingrot, joprojām palīdzu Latvijas izglītības iestāžu vadītājiem, jo katrs vadītājs savā skolā ir vientuļš,» stāsta Liene.

Satiekot kāzu jubilejas ciemiņus viesu namā.

«Kas zina – dzīvojot Rīgā, mēs varbūt sen būtu izšķīrušies. Pilsētā ir tik daudz kārdinājumu un var viegli iekļūt ritenī, kad savu tuvāko cilvēku vairs neredzi – tur ir grūtāk atrast laiku otram,» saka Jānis. Liene atceras: «Reiz pēc kāda pasākuma Rīgā braucām katras savā mašīnā. Parasti trīs ar pusi stundas ceļā runājamies – par to, kur bijām, par to, ko darīsim, ko plānosim, politiku apspriežam. Bet toreiz atbraucām atsevišķi un pēc tam nedēļu jutāmies pussveši. Jānis teica: pag, kas notiek! Ak, pareizi, mēs nebijām kopā!» «Tas nenozīmē, ka pārim visu laiku jābūt kopā! Mums katram ir savs darbs tāpat kā pilsētniekiem.

Tikmēr laiks, ko cilvēks pavada no mājām līdz darbam un atpakaļ, laukos un pilsētā būtiski atšķiras. Reizēm domāju: ja darbs sākas astoņos, darba devējs grib, lai astoņos cilvēks ir darbā. Varētu domāt: ja darbs beidzas piecos, tad piecos un vienā minūtē cilvēkam būtu jābūt mājās, jo tad jau ir sācies mājas laiks! Bet dzīvē jau tā nenotiek,» spriež Jānis.

Jāprot pieņemt pārsteigumus

Liene un Jānis dzimuši vienā gadā, tāpēc savulaik rīkoja kopīgu 70 gadu (35+35) ballīti. Gribējuši svinēt arī 80 gadu (40+40) jubileju, bet noslinkojuši. Šogad Jānim un Lienei bija 20 gadu kāzu jubileja. «Ja kāds uzņemtu filmu par manu dzīvi, tajā noteikti būtu ietverts tas, kas notika šogad,» smaida Liene. «Tieši mūsu kāzu gadadienā – 7. augustā – mani aicināja uz konferenci Viļakā. Atsacījos: piedodiet, nevaru, man ir kāzu jubileja, un manam vīram patīk pārsteigumi, viņš noteikti kaut ko būs sagādājis.

Torīt, saņemot rozes, Jānim prasu: man jāgatavo pusdienas vai viņš mani kaut kur vedīs? Lai gatavojot vien, pārsteigums būšot mājās. Viņš bija digitalizējis visus mūsu kāzu videoierakstus! Kāda pasakaina kāzu dāvana! Nākamajā dienā Jānis saka: zini, es tev sestdienai sarunāju frizieri. Labi! Piektdienā Jānis papildina, ka man būs arī manikīrs, bet sestdienas rītā saka: saģērbies tā skaistāk, es tevi šodien vedīšu pusdienās, iedomājos, ka tu varētu būt savā mirdzošajā, zilajā garajā kleitā.

«Tobrīd nodomāju: kas – es vīram par prieku kāzu jubilejā nevaru uz kafejnīcu mirdzošu kleitu uzvilkt? Varu!»

Puspiecos vakarā Jānis pēc manis ierodas baltā kreklā un zilā kaklasaitē – pieskaņotā manai kleitai. Aizbraucam uz glaunāko krogu Alūksnē. Es tik skaista un laimīga! Tieši todien ciemos gaidījām vīramāti. Braucot mājās, Jānis saka: esmu viesu namā pasūtījis žāvētu zivi, jo mammai garšo zivis. Iebraucam lēnā garā pēc zivs un nobrīnos: švaki gan šim viesu namam – sestdienas vakars, un neviena cilvēka, viss tukšs! Tomēr zālē saklāts liels, garš galds – fiksi jāņem tā zivs un jābrauc mājās, jo acīmredzami te pošas ballītei! Tad pēkšņi veras durvis, bet aiz tām – četrdesmit cilvēku, mūsu divdesmitās kāzu jubilejas viesi! Iedomājieties, visa ģimene un draugi ar Jāņa un meitu gādību bija slepeni izveidojuši WhatsApp grupu Tikai nesaki Lienei. Un es neko nenojautu!»

Liene sasārtušiem vaigiem notrauc asaru: «Visu vakaru izbaudīju šo brīnišķīgo sajūtu – neko nezināt: vai torte būs vai nebūs; vai gulēšu un kur gulēšu; kur gulēs mani viesi. Vīrs man vienmēr ir sagādājis pārsteigumus, bet vīramāte saka: reizēm pat nav tik svarīgi dot, cik svarīgi ir prast doto saņemt. Kad biju jaunāka, Jānim mani bija grūtāk pārsteigt, jo visu gribēju kontrolēt, bet ar gadiem atradinājos.

Ja es neuzticētos savam vīram, jau sen būtu par slepeno ballīti nojautusi – pārsteigums nesanāktu. Kā būtu, ja es nebūtu iemācījusies ļauties dzīvei un pārsteigumiem? Ja būtu prasījusi vīram, ko viņš tur tik daudz ņemas tai telefonā vai pat slepeni sākusi lasīt viņa sarakstes? Nekas nesanāktu! Tas, ka pilnībā uzticamies viens otram, dod mums iespēju dzīvot kopā, dzīvot laukos un nevis domāt par to, kā vide mūs ietekmē, bet pašiem veidot vidi, kurā mēs dzīvojam.»

Šķiroties Jānim saku: tu Lieni noteikti ļoti, ļoti mīli… Viņš atbild: «Nekad neesmu tā īsti sapratis, ko tas nozīmē – mīlēt. Es tikai gribu, lai Liene ir laimīga.» Vai tad viņš nezina, ka patiesībā tas ir viens un tas pats?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs