Laipni lūgti uz glāzi vīna klētī pie Martina un Janas Sammiem

Būdami aizrautīgi vīnogu audzētāji un vīna darītāji, Martins un Jana Sammi no senčiem mantotajā klētī izveidojuši degustāciju zāli. Tajā varēs ne tikai malkot vīnu, bet arī baudīt rāmo ainavu aiz loga.
Dzimtas stāsts
Dace Rudzīte
8. janvāris

Saglabāt

Igauņu puisis Martins ar latviešu meiteni Janu iepazinās Tallinā, kur abi studēja mākslu. Jana ir galvenais iemesls, kāpēc Martins jau vairāk nekā 20 gadu saimnieko Mednieku mājās Kurzemes pusē un smejoties sevi dēvē par mīlestības imigrantu. Martins strādā arī par arhitektu un ir Skrundas luterāņu draudzes mācītājs, bet Jana saimnieko mājās.

Grausti, bet skaisti

Kad pagājušā gadsimta 90. gados sākās īpašumu atgūšana, Janas vecāki izmantoja iespēju un saņēma atpakaļ arī savu saimniecību. Tie bija laiki, kad arhitektūrā un interjerā bija grūti atrast darbu, arī pilsētas akmeņi abus vairs nevilināja, tāpēc Jana un Martins izlēma: braucam un mēģinām! Kādreiz šajā vietā bija muižas medību ēku komplekss, tagad ir koka dzīvojamā māja, klēts un vecā cūku kūts, kas būvēta no ķieģeļiem.

Lai gan ēkas no muižkunga Janas senči atpirka jau 1912. gadā, pēc abiem pasaules kariem vectēvs šeit vairs nevēlējās saimniekot, jo viss smagi sastrādātais bija noārdīts, izjaukts un atņemts.

Kādus 20 gadus ēkas stāvēja tukšas, un, kad Sammi šeit atbrauca, ieraudzīja graustus. «Saņēmām graustus, bet šeit bija un joprojām ir ļoti skaista vieta. Īpaši nedomājot, kā būs, sākām strādāt. Kādus trīs četrus gadus braucām vasarās un atjaunojām dzīvojamo māju, Janas vecāki jau dzīvoja šeit. Sievastēvs sāka kopt veco dārzu, iestādīja jaunu ābeļdārzu. Man bija tas gods veikt pirmo darbu – likt apkārt žogu. No sākuma ierīkojām mājā centrālo apkuri, bet nebija, kur radiatoru piestiprināt, likām to uz kastēm. Otrreiz, protams, tā nedarītu, taču tajā laikā bijām jauni un par daudz ko neraizējāmies,» atceras Martins.

Vīnogu dārzs

Sākotnēji Sammi audzēja govis, cūkas, aitas, kopa ābeļdārzu. Vasarās audzēja un pārdeva zemenes, avenes, plūmes, kamēr nonāca līdz idejai par vīnogu audzēšanu. Nu tās šeit aug jau astoto gadu un nav domātas pārdošanai. Martins smejas, ka jau tolaik viņš sapratis – vest vīnogas uz tirgu ir pilnīgs bezprāts, ja lielveikalā tās maksā zem eiro kilogramā. Vienīgais veids – gatavot vīnu, vismaz sev un draugiem. Martins atzīst: «Latvijā ir daudz vīna darītāju, konkurence liela, bet labi vien ir. Kāpēc jāpērk nezināmas izcelsmes vīns. Jā, viņi raksta, ka turēts ozolkoka mucās, bet tas vīns bieži vien mucas nemaz nav redzējis! Vīnogu vīns ir tik dārgs, ka to arī tik vienkārši nedabūsiet. Mūsu vīnoga ir ābols, kāpēc netaisīt ābolu sidru, ābolu vīnu? Tāpēc lielākoties mūsu vīns top no āboliem. Mums ir daudz draugu, kuri labprāt brauc ciemos, paliek pie mums, priecājas par skaisto ainavu. Uz vīnogu lasīšanu vispār varētu sākt tirgot biļetes, jo tā ir tīra un patīkama nodarbe. Cilvēki nāk uz degustācijām, izgaršo vīnus, tāpēc arī radās ideja seno klēti pārveidot par degustāciju zāli. Mani igauņu draugi nevēlas skatīties brīvdabas muzeju, bet ieiet reālu cilvēku mājā un redzēt, kā viņi dzīvo. Arī latvieši, kas šeit atbrauc, sēž un nekur negrib iet, jo skats aiz loga ir fantastisks.»

Degustāciju zāle

savulaik lielā un skaistā klēts ēka sākotnēji izskatījās bēdīgi, jo vairākus gadu desmitus bija stāvējusi neizmantota. «Pēc vēstures materiāliem, klēts ir tikpat veca kā dzīvojamā ēka. Mums ir 1856. gada karte, kas apliecina, ka šī māja tolaik jau bija! Varat iedomāties, ka šeit likti vismaz 18. gadsimta vidū auguši koki... Var pataustīt un izjust to vecumu, un tā ir milzīga vērtība, ka tas viss nav gājis zudumā. Vecā klēts gan bija teju divreiz lielāka nekā šī, tā ka mums bija arī daudz skaistu ugunskuru,» smejas Martins. klēts interjers ir paša Martina lolots un veidots, apvienojot senās un mantotās vērtības ar mūsdienu vajadzībām un tehnoloģijām. «Viena lieta, ka mums jau bija izejmateriāls – vecie kokmateriāli, kas ir slīpēti un apstrādāti. Taču ņēmām vērā mūsdienu vajadzības un funkcionalitāti. Zinājām, ka vēlamies skatu uz ārpusi, bet lielos logus un durvis likām nevis uz to pusi, kur paši dzīvojam, bet uz otru, lai cilvēkiem, kuri šeit paliek, ir sava, bet mums sava dzīve. Pārbūve nenotika ātri, divreiz pagarinājām termiņus, bet kāpēc ne? Ja rezultāts ir svarīgs, mēnesis šurp vai turp nav nekas. Senos laikos jau arī būvēja tik ilgi, kamēr bija gatavs, nevis skatījās termiņus.»

Martins iesaka: Visiem, kuri plāno atjaunot senas mājas, tostarp klētis

  • Senu ēku atjaunošana izmaksā gana dārgi, sevišķi, ja sīki un smalki jāizstrādā projekts.
  • Tas ir mīts, ka laukos var būvēt lētāk nekā pilsētā. jārēķinās, ka laukos katra sīkuma dēļ jābrauc daudzi kilometri līdz veikaliem. Arī meistariem jāmēro tāls ceļš, tāpēc labi, ja iespējams piedāvāt naktsmājas, lai viņiem nav diendienā jābraukā.
  • Meklē cilvēku, kurš māk saskatīt vērtīgas lietas. Ja vēlies atjaunot senas telpas, noteikti iesaku konsultēties ar restauratoru vai arhitektu. Ne viss, kas mums šķiet jauks un labs, tāds arī ir, un otrādi – šķietami nekam nederīgais var izrādīties ļoti vērtīgs.
  • Vecu ēku atjaunošana prasa laiku un lielu pacietību, jo jāizdomā, kas tiešām vidē un interjerā iederas, ko likt atpakaļ, bet bez kā var iztikt.
  • Labi meistari ir zelta vērtē. Vislabāk tos meklēt caur draugiem, paziņām, radiem, jo viņi var sniegt zināmu garantiju, ka meistars pārzina savu darbu.
  • Jāmācās strādāt pašam – tas ir labākais, ko varu ieteikt. jā, sākumā ne vienmēr sanāks ļoti kvalitatīvi, bet tā būs paša veidota lieta, un bērni to novērtēs.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs