Irbene – rūgtenā aptieka

Augļu un sakņu dārzs
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
21. novembris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: no izdevniecības žurnāls Santa arhīva
Irbenēm tiešām nav paveicies. Ieraugot vēlu rudenī mežmalā košsarkanām ogām pilnu krūmu, tam mēdzam mest līkumu, jo šķiet, ka tas ir ne tikai nevērtīgs, bet pat indīgs. Taču tā nepavisam nav taisnība!

Konsultē Alfreds Ripa, Nacionālā botāniskā dārza Pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu nodaļas vadītājs. Uzskata, ka vismaz vienam irbeņu krūmam jābūt katrā dārzā. Bet labāk gan diviem vai trim. Parastās irbenes (Viburnum opulus) ogas ir ne tikai ēdamas, bet arī ļoti veselīgas. Tiesa, tās arī nav nekāds deserts. Zāles mēs taču arī tā nelietojam. Tomēr 10–12 ogu katru dienu mutē drīkst mest droši. Vairāk arī negribēsies, jo irbeņu ogas ir rūgtas – savvaļā augošās vairāk, kultūršķirnes mazāk.

Irbeņu ogās ir vesela vitamīnu buķete (C, K, B2, B6, E, F, P), cukuri, pektīnvielas jeb dabiskie recinātāji, miecvielas jeb rūgtvielas, cukuri, arī mikroelementi – dzelzs, kālijs… Sēklās – līdz 21% eļļas, kurās ir oleīnskābe, linolskābe – omega 9 un omega 6.

Arī lapās, mizā un saknēs ir daudz vērtīgu vielu, tikai jāprot tās pareizi savākt un izmantot. C vitamīna irbenēs ir gandrīz tikpat, cik upenēs – atkarībā no šķirnes. Viburnīns, kas rada irbeņu rūgteno garšu, ir izcils sirds līdzeklis. Ogas sasaldējot vai karsējot, pazūd rūgtums un diemžēl sairst arī viburnīns. Šo dabas aptieku vislabāk pratušas novērtēt un izmantot ziemeļu tautas. Pirmā irbeņu kultūršķirne radīta 1908. gadā ASV. Amerikāņi un kanādieši tās pat dēvē par highbush cranberry – augstajām krūmu dzērvenēm. Lai gan irbenes savvaļā aug visā Eiropā, kultūršķirnes selekcionētas Karēlijā, Sanktpēterburgā, Baltkrievijā, Ukrainā. Nacionālā botāniskā dārza Pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu nodaļā pašlaik ir lielākā irbeņu kultūršķirņu kolekcija Latvijā. Tā izveidota pirms trīsdesmit gadiem, savācot gandrīz visas bijušajā Padomju Savienībā selekcionētās šķirnes, kas vēl arvien arī tiek audzētas.

Svarīgākais par audzēšanu

  • Vislabākās irbenēm ir smilšmāla vai mālsmilts augsnes, kur organisko vielu saturs ir lielāks par 7 procentiem. Tādā augsnē būs labs gaisa un mitruma režīms, tā nekad neizkaltīs. Nabadzīgāka māla augsne ir cieta, tai veidojas garoza, kurai cauri netiek ūdens. Savukārt nabadzīga smilšu augsne ļoti ātri izkalst.
  • Irbenes ir kaprifoliju dzimtas (Caprifoliaceae) augs. Tam vajadzīga neitrāla augsne, kuras reakcija ir pH 6,5–7, skābās augsnēs tās padodas ne visai labi. Skāba augsne jākaļķo, iestrādājot 10 kg kaļķa vai krīta uz 100 kvadrātmetriem.
  • Stādīšanai sagatavo 60 × 60 × 60 cm bedri, kurā iejauc spaini trūdzemes, komposta vai satrūdējušu kūtsmēslu, 100 g superfosfāta, 60 g kālija hlorīda, 60 g amonija nitrāta. Salaista. Irbeni stāda tikpat dziļi, cik tā augusi kokaudzētavā. Tā kā krūmi nav lieli, 2,5–3 m, tos stāda 3 × 4 m attālumā. Pēc stādīšanas aplaista un apdobi nosedz ar 10 cm biezu mulčas kārtu – zāģu skaidām, frēzkūdru vai kaut ko tamlīdzīgu. Tad augsne būs irdena, saknes labi jutīsies un nezāles netiks cauri.
Bagātīgai ražai jāstāda 2–3 dažādas šķirnes.
  • Ja stādīšanas bedre šādi samēslota, tad pirmos trīs gadus pēc stādīšanas nav jāmēslo. Sākot ar ceturto gadu, mēslo: pavasarī uz apdobes kvadrātmetru dod 100 g amonija nitrāta, rudenī – 100 g superfosfāta un 50–60 g kālija hlorīda.
  • Ap ceturto gadu krūmu veido – atstāj 6–7 zarus, ne vairāk, lai krūms nav pārāk sabiezināts, jo sabiezinātā krūmā pūst ogas. Ap septīto, devīto gadu, kad krūms sāk novecot, katru gadu līdz zemei izzāģē pa vienam skeletzaram. No sakņu kakliņa augs jauns dzinums, un krūms pakāpeniski atjaunosies.
  • Irbenes ir izturīgas pret kaitēkļiem un slimībām, vienīgais kaitnieks ir mazais salnas sprīžmetis. Ja tas pavasarī parādās uz lapām, tad dažu dienu laikā nograuž visas lapas. Salnas sprīžmeti apkaro ar atļautajiem insekticīdiem. (Kādi tie katru gadu kurai lietotāju kategorijai ir, skaties Valsts augu aizsardzības dienesta mājaslapā vaad.gov.lv sadaļā Reģistri un saraksti.)

Gripas laikam

  • 100 g irbeņu sulas
  • 100 g cukura

Sablendē, pievieno litru verdoša ūdens. Ielej termosā un nelielām porcijām ik pēc 20 minūtēm padzeras.

Der nātru virca

Aija Paukšēna, Alojas novadā zemnieku saimniecības Lielkalni saimniece: «Irbenes audzēju kopš 2006. gada. Divus hektārus lielajā bioloģiskajā augļu dārzā irbenes aug līdz ar citām stiprajām ogām – zelta jāņogām, aktinīdijām, citronliānām, melno plūškoku. Ierosme, padoms un arī stādi savulaik iegūti no Ragāru saimnieces Māras Vaivares Skrīveros. Mums iestādīti 150 irbeņu stādi, šķirnes Kijevskaja sadovaja un Krasnaja grozdj. Stādi bija mazi, 15–20 cm gari. Stādīti bijušajā pļavā, kur augsne nokaļķota un zem katra stāda iebērta apmēram ēdamkarote Biomiksa, cits nekas.

Pirmajā gadā vasara bija ļoti sausa, irbenes laistījām, ūdenim pievienojot nātru vircu. Arī otrajā un trešajā gadā laistījām ar nātru vircu. Tagad vienīgais mēslojums ir zāle, ko pļauj reizi desmit dienās un atstāj kā mulču uz augsnes.

Irbenes vairākkārt cietušas no mazā salnas sprīžmeša kāpuru uzbrukumiem. Kamēr krūmi bija mazāki, kaitēkļus uzveikt palīdzēja apsmidzināšana ar stiprāku nātru vircas un ķiploku uzlējumu. Pagājušajā gadā, kad krūmi jau bija lieli un tos vairs nevarēja apsmidzināt, kāpuri nedēļas laikā noēda visas lapas. Nekad iepriekš tā nebija bijis. Lai gan irbenes stādītas, kā ieteikts – 4 m starp rindām un 3 m starp krūmiem –, tomēr tagad iecerēts katru otro nozāģēt līdz zemei, jo šķiet, ka saaugušas par biezu un tāpēc gan raža mazāka, gan arī kaitēkļi vairojas. Kad nozāģētās ataugs, tad zāģēs pārējos krūmus. Ražot irbenes sāka trešajā gadā. Ogas novācam, tiklīdz tās nogatavojušās – vai nu pa vienai, vai ar visiem ķekariem –, sasaldējam un pēc vajadzības pārstrādājam svaigā sulā, sīrupā vai ievārījumā. Pieprasījums pēc irbeņu produktiem nav visai liels, tāpēc daļa ogu vienmēr paliek krūmos un ļoti garšo caurceļotājām zīdastēm.»

Pavairoju ar spraudeņiem

Māris Šermuks, pēc profesijas celtniecības inženieris, savā saimniecībā Aucē iestādījis lielāko irbeņu dārzu Latvijā – 6 hektārus: «Esmu pārliecināts, ka irbenes ir vislabākās ogas pasaulē. Irbenes audzēju vietā, kur bijusi veca, aizaugusi pļava. Toties organisko vielu saturs augsnē ir 69 procenti! Zeme tāda, par kādu mūsu vecvecāki teica: tik trekna, ka var ziest uz maizes kā sviestu. Tāpēc ne stādot, ne arī vēlāk irbenes nav baudījušas nekādu citu mēslojumu, kā vien nopļauto zāli. Zāles pļaušana un ogu vākšana arī ir galvenie darbi pēc irbeņu stādīšanas.

  • Manā saimniecībā aug 12 irbeņu šķirnes ar tumšākām un gaišākām, lielākām un mazākām, apaļīgām un iegarenām ogām, tomēr nezinātājam tās izskatās ļoti līdzīgas cita citai.
Tikpat labi var stādīt arī irbeni, kas izrakta mežmalā. Veidojot šķirnes, irbenes cenšas atbrīvot no tām raksturīgā rūgtuma, lai padarītu līdzīgākas deserta ogām. Taču līdz ar rūgtumu tiek zaudēta arī daļa vērtīgo vielu, kas ir savvaļas ogās.
  • Es irbenes pavairoju pats. Mana pieredze liecina, ka ne visi vienas šķirnes stādi ražo vienādi labi un ne visi – labāk par savvaļniekiem. Tāpēc jau rudenī iezīmēju ražīgākos krūmus, no kuriem nākamajā vasarā griezt spraudeņus. Lielākoties spraužu vasarā lapainos spraudeņus. Spraudeņu griešanai jānoķer īstais brīdis, kad jaunais dzinums vairs nav par mīkstu, bet vēl nav arī pārkoksnējies.
  • Ogas vācu tikai tad, kad nobirušas lapas, jo tad tām ir ērtāk piekļūt un arī izdevīgāk – jo īsāku laiku jāglabā saldētavā, jo mazāk jāmaksā par elektrību. Irbenēs ir tik daudz antibakteriālu vielu, ka tās var palikt kokā ilgi un ne sapūst, ne nobirst. Protams, ja ogas noraus no kātiņa un atstās, tās sāks bojāties. Bet pie krūma nebojāsies arī tad, ja sasals un atkusīs pat vairākas reizes. Vācu, nogriežot ar šķērēm ar visu ķekaru, un uzreiz lieku saldētavā. Eksperimentālā kārtā pagājušā gada ražu lasīju pat šogad, 26. martā.
  • Šogad raža bija mazāka, jo pagājušajā gadā siltā un garā rudens dēļ apmēram trešdaļa krūmu uzziedēja decembrī. Arī tā ar irbenēm var gadīties.
  • Visas izaudzētās irbenes pārstrādājam pašu spēkiem, cenšoties pēc iespējas saglabāt visas vērtīgās vielas, kas tajās ir. Piemēram, ogas žāvējam zemā (45 grādu) temperatūrā, pārstrādājam pulverī un ražojam kapsulas. Ja gatavo ievārījumu, tad iesaku to vārīt ar visām sēklām, lai nepazaudētu labās vielas.
  • Tā kā ap irbeņu dārzu nav žoga, par to lielāko kaitnieku kļuvušas stirnas. Lai gan netālu ir mežs ar apsēm, priedēm, bērziem un kārkliem, trīt ragus buki grib tieši gar irbenēm. Tā nobendēti 60–70 krūmi. Pavasarī tās nocirpa jauno dzinumu galus, kur būtu bijušas ogas.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+