Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Ievas Dārzs arhīva
Konsultē zāliena guru Ansis Birznieks, dārznieks, firmas Galantus saimnieks.
Patiesībā mēs arvien vēl esam izredzēti – vēl arvien dzīvojam starp naktsvijoļu pļavām un vīgriežu līčiem, ko ļaudis daudzviet Eiropā vairs redz tikai nomoda sapņos un miglainās atmiņās. Tomēr arī pie mums jau daudzviet redzami līdz pašam ceļam rūpīgi apkopti rapša un labības lauki, divreiz nedēļā pļauts zāliens hektāriem plašā teritorijā ap privātmājām vai ciematos. Viss tik apkopts, ka īsti nav, kur Zāļu vakarā saplūkt puķes vainagam… Ko tad nu darīt? Iekopt pašam savu puķu pļavu – krāšņu kā Jāņu vainagu. Tā labi iederēsies ne tikai lauku sētā, bet arī visai modernā un minimālistiskā pilsētas dārzā. Ar savu brīvību un mežonīgumu tā radīs brīnišķīgu kontrastu visam pārējam, ļaus labāk izjust gadalaiku ritumu un dzīvot tam līdzi.
«Izveidot un uzturēt tik romantisku pļavu, kāda zied lielajā bildē – ar magonēm, rudzupuķēm, ilzītēm, margrietiņām –, tiešām ir iespējams. Nedaudz jāpapūlas, protams, būs,» saka Ansis Birznieks.
Puķu pļava kā mākslīgs, ne vairs dabīgs veidojums radās Vācijā – brīdī, kad rūpnieciskā lauksaimniecība un kārtības mīlestība gandrīz katru zemes pēdu bija padarījusi vai nu par lauksaimnieciski, vai komunāli apkopjamu platību. Viss nopļauts, viss gluds un tīrs. It kā jau jauki, tomēr tā kā drusku garlaicīgi. Un cilvēki atcerējās, ka pirms gadiem divdesmit vietām vēl bija pļavas, kurās ziedēja puķes…
Lai šādās vietās atjaunotu biotopu, kas līdzinās dabiskajam, radās mākslīgi veidotās puķu pļavas – dabai pietuvināts zāliena veids, kurā līdzās aug dažādu sugu savvaļas lakstaugi.
Taču jāņem vērā, ka arī dabiskās pļavas ir ļoti atšķirīgas.
Ēnainā meža ielokā zied vienas puķes, smilšainā, saulainā klajumā – pavisam citas, mitrā upes palienē – vēl citas. Katrai dabiskajai augtenei ir savi, tikai tai raksturīgi augsnes, gaismas un mitruma apstākļi, un tajos labi jūtas tikai noteiktas augu sugas.
Vietas sagatavošana
- Puķu pļavai sevišķi piestāv dabiski viļņots reljefs vai lēzena nogāze.
- Augsni sagatavo līdzīgi kā parasti pirms zāliena sēšanas – izveido vēlamo reljefu, sastrādā augsni – ar, kultivē, ecē, līdzina un planē. Taču augsni nevajag sastrādāt dziļi. Pietiek, ja to izdara 15 centimetru dziļumā.
- Nevajag pārcensties, augsni ielabojot. Mēslošana un bagātināšana ar trūdvielām pļavas augiem var tikai kaitēt. Jo nabadzīgāka augsne, jo skaistāka būs pļaviņa. Piemēram, margrietiņas augsnes ziņā ir ļoti pieticīgas. Tāpēc, ja vēlas iekopt klasisku puķu pļaviņu ar pīpenēm, magonēm un rudzupuķēm, nevajag vest projām šķietami neauglīgo augsni un gādāt vietā labāku.
Reizēm pat jādara gluži pretēji – jānorok augsnes auglīgā virskārta un jāsēj uz mazāk auglīgās apakšējās kārtas. Pirmajā mirklī, protams, rodas iekšēja pretestība un neticīgā Toma sindroms: vai tiešām tīrā smiltī var sēt sēklas?! Un tās augs? Jā, augs, un viss būs kārtībā. Protams, arī auglīgā augsnē var izveidot dabisku augteni, tikai tajā labi jutīsies pavisam citas sugas – sarkanais āboliņš, zirgskābenes, suņuburkšķi, kādā tumšākā vietā – gārsa… Turpretī ieaudzēt zīda magones būs grūti vai pat neiespējami. - Jāatbrīvojas no nezālēm, t. i., augiem, kas iecerētajā pļaviņā nav gribēti. Pirms sēšanas noteikti jāiznīdē tādi agresīvi daudzgadīgie augi kā gārsa un vārpata. Arī āboliņš. Tas gan liktos visai jauks, taču, kā jau tauriņziežu dzimtas augs, piesaista augsnei slāpekli, un tā drīz vien kļūs par treku lielākajai daļai pļavas puķu. Labi jutīsies tikai pats āboliņš un citi augi, kuri nemaz nav gaidīti ziedu pļaviņā. Lai tiktu vaļā no nezālēm, visbiežāk neatliks nekas cits kā ķerties pie herbicīdiem. Jārēķinās, ka vēlāk ravēšana starp pareizajiem pļavas augiem būs sarežģīta, darba un laika ietilpīga.
- Nedrīkst mēslot – ne tikai pirms sēšanas, bet arī kopšanas laikā. Vispār nekad! Jo samēslotā augsnē gaidāmas pavisam citas kultūras – daudz ēdelīgākas un treknākas nekā pļavas puķītes.
Ko un kā sēt?
Augsnes ielabošanai un mēslošanai neiztērēto naudu var ieguldīt sēklu iegādē. Sēšanai puķu pļaviņā var izvēlēties viengadīgu vai daudzgadīgu augu maisījumu, ko var nopirkt gatavu vai izveidot pašu spēkiem. Tiesa, lai izveidotu savu puķu kombināciju, tās gana labi jāpazīst – kas ar ko kopā augs un labi jutīsies konkrētajā vietā. Ja šādu zināšanu nav, drošāk paļauties uz gatavajiem maisījumiem.
Viengadīgu augu maisījums jāsēj pavasarī: aprīlī, maijā, lai vasaras vidū uzziedētu. Parasti gan tas notiks jau pēc Jāņiem. Ja ļauj ienākties un izbirt sēklām, iespējams, ka uzziedēs arī nākamajā gadā – gan vairs ne tik krāšņi kā pirmajā.
Daudzgadīgo augu maisījumu var sēt arī vēlāk. Parasti tajā ir arī daļa viengadīgo puķu, kas ziedēs jau pirmajā gadā, tomēr lielākā daļa augu pirmajā vasarā veido tikai lapu rozetes un sāk ziedēt un veidot sēklas tikai ar otro trešo gadu. Ja maisījumā ir, piemēram, trīsdesmit sugu, tās visas arī vienlīdz labi neiejūtas konkrētajā vietā, un pēc dažiem gadiem pļava vairs nebūs tik daudzkrāsaina – to pārņems sugas, kam šajos augsnes, gaismas un mitruma apstākļos patīk vislabāk.
Ir nopērkami gan sēklu maisījumi, kuros ir tikai puķes, gan tādi, kuros ir arī zāliena zāles. Ansis atzīst, ka viņa pieredze, sējot puķu pļavas, gan vēl nav ļoti ilga. Tomēr tā māca, ka, ja vien var atļauties (tīras puķu sēklas ir krietni dārgākas!), labāk sēt tikai tās.
Nabadzīgajā augsnē, ko arī laista pamaz, puķes pirmajā gadā dažreiz attīstās palēnām, un vajag pacietību, lai tās sagaidītu. Turpretī graudzāles dīgst aktīvāk. Turklāt tās netiek pļautas, var pagūt izkaisīt sēklas un pārņemt visu, bet puķes tā arī neuzdīgs. Turpretī, ja sēj tikai puķes, graudzāles agri vai vēlu atnāks pašas. No kaimiņu dārza vai sētmales ielidos gan šāda smildziņa, gan citāda, gan sarkanā auzene, gan visas pārējās. Cita iespēja – pļavas puķu sējumā vietumis punktveidā, piemēram, uz piecpadsmit puķu kvadrātmetriem vienu zāļu kvadrātmetru, iesēt īpaši skaistas graudzāles, interesantas smilgas, nevis parasto zāliena zāļu maisījumu.
Noteikti jāpievērš uzmanība izsējas normai. Puķu sēklām tā ir 1–2 grami uz kvadrātmetru, un jābūt precīzam kā aptieķniekam, lai to ievērotu!
Uzberot gramu uz svariņiem, ir redzams gandrīz apaļš nekas. Un tas pats nekas arī ir uzmanīgi jāizkliedē pa kvadrātmetru, jo sēkliņas ir mazas, un tiešām to vairāk nevajag. Sējumu ar grābekli viegli ieecē un pēc tam cieši norullē vai noblietē.
Viegla kopšana
Kopšana ir diezgan vienkārša: lielākoties nav jādara nekas, nu, varbūt tikai ļoti karstā un sausā laikā mazliet jāpalaista.
Ja ieaugušās nevēlamas sugas, neatliek nekas cits, kā mēģināt tās izravēt.
Pļaut vajadzētu ne biežāk kā divas reizes gadā. Pirmajai reizei noteikti nevajadzētu būt agrāk par Jāņiem. Parasti gan vēlāk, kad pļava jau noziedējusi un pat daļa sēklu nogatavojusies. Būtu vēlams pēc sentēvu parauga – labā, saulainā, sausā siena laikā. Ja kāds prot un vēlas, tad ar izkapti, ja ne – tad ar trimmeri. Nevajadzētu censties noskalpēt tā, lai smiltis put, bet pļaut vismaz piecu centimetru augstumā.
Pļāvumu atstāj zemē, ļauj apžūt, tad ar grābekli apgroza, savālo. Tikai, kad pavisam izžuvis, vai nu sagrābj un aizvāc, vai pat uztaisa zārdu un sakrauj kaudzē, lai vēl kādu laiku smaržo un priecē aci. No visas šīs nostalģiskās ņemšanās ir arī gluži praktisks labums – sēkliņas pagūst nogatavoties, izbirst un iesējas no jauna, un pļaviņai ir ilgāks mūžs.
Otrreiz tāpat – neskalpējot – nopļauj vēlu rudenī, kad pēdējās puķes jau noziedējušas. Jārēķinās, ka, beidzoties veģetācijai, puķu pļava nebūs pārāk izskatīga. Tā vairāk līdzināsies īstai, nopļautai pelēcīgai pļavai, nevis regulāri pļautam zālienam vai mauriņam, kas zaļo līdz pat Ziemassvētkiem.
Savukārt pavasaros vietām pļaviņu var uzkašņāt ar grābekli vai saskrāpēt ar vertikulieri un košumam tajā iekaisīt, piemēram, zīda magones vai viengadīgo puķu maisījumu.
