Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
LAUMA LANCMANE
- Māksliniece, beigusi Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijas interjera nodaļu.
- Kopš 1975. gada strādā Rundāles pils muzejā, kopš 1982. gada – Pils ansambļa nodaļas vadītāja.
- Īpaši pētījusi franču regulāro parku kultūru, Rundāles pils rožu dārza koncepcijas autore.
- Veido izstādes, piemēram, Roze… Kas ir roze?, Puķes baroka dārzā un citas.
- 2015. gadā iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci par nopelniem Latvijas kultūrā, lielo personīgo ieguldījumu un pašaizliedzīgo darbu Rundāles pils atjaunošanā un Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanā.
Man ļoti gribējās uzrakstīt to ievada teikumu – par Rastrelli. Lai gan zinu arī, ka Lauma vislabprātāk to svītrotu. Bet tā ir tīra patiesība. Dižais arhitekts dārza plānus tikai viegli uzskicējis – ar to, kas zīmējuma rakstos augs, lai tiek galā citi. Lauma iedziļinās katrā augā un priecājas, ja to dara arī citi. Mēs, dārza ciemiņi. Kad esam noelsuši sajūsminātos oh! un ah!, nofotografējušies, pārkāpjam zemajiem dzīvžodziņiem ap rožu laukumiem un ieskatāmies katrai rozei acīs. Droši! Tas ir atļauts – laipni lūgti: «Tāpat kā muzejā ir eksponāti, tā dārzā eksponāti ir augi. Mēs cenšamies, lai visur būtu anotācijas un cilvēki paskatītos, cik sena ir roze un kas ir selekcionārs. Mani skumdina, ka cilvēki redz tikai virspusi – ziedošu krūmu – un pārējo nenovērtē. Mēs cenšamies zinātkārajiem,» saka Lauma Lancmane.
– Mēs tomēr esam diezgan tālu ziemeļos. Kas cilvēkus – gan hercoga laikos, gan mūsdienās – dzen veidot dārzu, kurā ieejot aizraujas elpa? Tam taču nav itin nekāda praktiska izskaidrojuma un jēgas. Tikai tīrs prieks vien.
– Hercoga laikā dārzs bija prestiža jautājums. Sevi cienošam valdniekam visam, arī dārzam bija jābūt, kā pienākas – tā, kā ir Eiropā. Tas pats, kas auga Francijas valdnieku dārzos, tika gādāts arī šeit. Oranžērijai paredzētie augi pasūtīti jau laikā, kamēr cēla pili. Ja kārtīgā dārzā jābūt persiku kociņiem, tad tie te arī bija. Pat netika izvirzīts jautājums, kurā salcietības zonā mēs atrodamies. Vienkārši rēķinājās ar to, ka būs mazliet grūtāka augu kopšana un pārziemināšana. Pils grāmatās gadu no gada rakstīts, cik daudz sūnu zemniekiem jāpiegādā, cik garām un kāda platuma jābūt salmu segām augu segšanai – acīmredzot, persiku kociņus uz ziemu pamatīgi iepakoja. 1740. gadā, kad Kurzemes hercogu Ernstu Johanu Bīronu arestēja un izsūtīja uz Sibīriju, arī no viņa oranžērijām izveda ļoti daudz ko – zemeņu kociņus, vīģes, laurus… Rozes gan Ernsta Johana, gan hercoga Pētera laikos audzēja podos. Taču ne jau tāpēc, ka tās nespētu pārziemot laukā. Senās rozes ziedēja tikai vienu reizi sezonā – uzziedēja, noziedēja, un viss. Un nevarēja pieļaut, ka dārzā paliek vienkārši zaļš krūmiņš bez ziediem. Tāpēc rozes veda projām un vietā lika citas puķes.
– Cilvēkam, kurš spēj novērtēt dārza skaistumu un arī tajā ieguldīto darbu, šeit katrs stūris liek elpai aizrauties. Bet jums pašai?
– Esmu pateicīga liktenim, ka man bija jāiznāk dārzā un jāsāk tajā iedziļināties. Manā dzīvē acīmredzot bija pietrūcis tā, kas daudziem šķiet pats par sevi saprotams un pat apgrūtinošs, – bērnības dārza. Es esmu pilsētniece, rīdziniece. Pirmā tuvākā iepazīšanās ar dārzu bija, ciemojoties Mežaparkā, kur dārzs bija brāļa sievai. Viņas mamma interesējās par augiem un bija ļoti aizrautīga dārzniece. Nevarētu teikt, ka man skauda, bet kaut ko līdzīgu izjutu gan.
Kā atlīdzību par to, kā trūka bērnībā, es savā pārraudzībā saņēmu lielāku – pavisam lielu – dārzu. Viss, ko izdodas realizēt, ir brīnums, viss, ko var redzēt atplaukstam, ir brīnums. Dzīvot tam visam līdzi – tā ir gluži kā mana otrā dzīve. Viena daļa ir pils, kas paņem daudz laika un spēka, bet es priecājos, ka daļu laika varu pavadīt dārzā. Direktors (Laumas brālis Imants Lancmanis. – G. Š.) smejas, ka viņš uz dārzu atnāk tikai kopā ar viesiem. Droši vien arī man tā būtu, ja dārzs nebūtu daļa no pienākumiem. Bet es vasarā dārzā iznāku katru dienu –fotografēju, skatos un inventarizēju, kas ziemā gājis bojā, domāju, ko vajadzētu sagādāt, sastādīt, lai varētu cilvēkus pārsteigt. Mēs cenšamies, lai visu laiku parādītos jaunumi ne tikai rožu, bet arī visā pārējā dārzā.
Cenšamies veidot augu kolekcijas, demonstrēt Latvijas selekcionāru augus. Šogad mēs ar brāli bijām Hāgā, kur viņš lasīja lekciju, un mēs, protams, apmeklējām arī slaveno Kēkenhofas dārzu. Un amizieris ir tāds, ka liela daļa no tulpēm, kas tur aug, ir Latvijas selekcionāru izveidotas, bet piereģistrētas Nīderlandē. Nīderlandē ir ļoti rosīga Latvijas vēstniece Ilze Rūse, un viņa ierosināja 2018. – valsts jubilejas –gadā mūsu dārza Holandes bosketā izveidot Latvijas selekcionāru radīto un Holandē reģistrēto tulpju izstādi. Skaidrs, ka arī mani šī ideja iejūsmināja. Redzēs, kā tas izdosies, jo uzdevums nav vienkāršs. Daļai šķirņu latviskie nosaukumi ir vienkārši pārtulkoti angliski, citām mainīti, un pat paši selekcionāri tos nezina. Viņiem arī vairs nav tiesību šķirnes izplatīt un audzēt pat Latvijā. Tikāmies arī ar Janu Peningu, kurš Holandē ir reģistrējis daudzas mūsu selekcionāru Jāņa Rukšāna, Vitauta Skujas un Jura Egles šķirnes. Skaidrs, ka būs sarežģīti. Bet mēs mēģināsim.
– Kā Grīziņkalnā parastā ģimenē varēja piedzimt divi bērni, kam visu mūžu jārūpējas par pili?
– Var teikt kā vienmēr līdzīgos gadījumos – tā bija sagadīšanās vai liktenis. Draudzējāmies ar Kļaviņu ģimeni, un viņi teica, ka dēls Mārcis mācīšoties Rozentāla skolā. Varbūt arī manam brālītim tur iet? Tā viņi abi iestājās un kopš tā laika vienmēr ir kopā, arī Rundālē pirmās cīņas izcīnīja. Mārcis ir praktiskāks. Ekspedīcijās runājās ar cilvēkiem un arī krāsni nojaukt mācēja. Es esmu sešus gadus jaunāka, un, tā kā man padevās zīmēšana, skolā ieteica arī stāties Rozentāla skolā. Bet es negribēju iet brāļa pēdās. Negrasījos arī būt gleznotāja, gribēju ko praktiskāku. Iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā – keramikas nodaļā – un to nenožēloju, jo tur pret mums izturējās kā pret pieaugušiem cilvēkiem un iemācīja strādāt. Meitenēm tas, protams, bija fiziski smagi, jo viss bija jādara ar rokām – māls jāmīca, jāmaļ glazūras, jākurina un jākrauj ceplis… Tas dzīvei iedeva pamatīgumu, pārliecību, ka iespējams izdarīt jebko. Skolai par to esmu ļoti pateicīga, lai gan keramiku neturpināju, jo akadēmijā iestājos interjeristos, un arī tas tagad noder un ir ļoti daudz ko atvieglojis. Izstādē mums nav jāangažē mākslinieki – uzskicēju, un mūsu galdnieku darbnīcā uztaisa.
Nākt uz muzeju es pat nedomāju, jo man vēl arvien nepatika iet brāļa pēdās. Bet acīmredzot tā bija lemts. Bauskas kultūras namā strādāju par noformētāju, un man tas bija apnicis. Vienā brīdī teicu: viss, trīs gadus pēc akadēmijas esmu nostrādājusi, vairs negribu. Toreizējais pils direktors Laimonis Liepa mani uzaicināja nelieliem projektēšanas darbiem un projektu pārraudzīšanai, un es ļoti labprāt pieņēmu uzaicinājumu. Tā esmu te jau 41 gadu.
– Vai atceraties, kad pirmo reizi atbraucāt uz šejieni? Kā te toreiz izskatījās?
– Tas bija daudz senāk – vēl bērnībā, kad mēs ar brāli vasaras pavadījām pie vecmāmiņas Garozā un reiz atbraucām šurp ar velosipēdiem. Es biju tik maziņa, ka varēju braukt tikai stāvus. Brauciens bija tik sarežģīts un grūts, ka vairāk atceros ciešanas un mazāk iespaidus no pils. Atminos liepiņas, kas savulaik bijušas cirptas, bet nu izstiepušās garas. Lapotne bija kaut kur augstu, atmiņā vairāk saglabājušies tikai lielo koku stumbri, tumšas, ēnainas alejas, pa kurām gājām… Īsts noslēpumu dārzs – mazliet baiss, bet reizē arī ļoti romantisks.
– Un pēc daudziem gadiem jums vajadzēja uzņemties rūpes par dārzu.
– Sākumā mani tikai pieaicināja dārza projekta apspriešanā. Projektu izstrādāja Ļeņingradas institūts Гипротеатр, kura arhitektiem bija pieredze gan Vasaras dārzā, gan Petrodvorecas Augšējā dārzā. Mēs pilnīgi paļāvāmies uz viņiem, taču domstarpības radās, piemēram, par partera dobju zīmējumu, jo Rastrelli projektā tas nav ļoti precīzs, tikai viegli uzskicēts. Arī 19. gadsimtā plānojums bija saglabājies tieši tāds, kā Rastrelli bija iecerējis, un to varēja izpētīt un atjaunot. Tāpēc mēs ļoti lepojamies, ka varam teikt: mūsu dārzs ir vēsturiskais dārzs. Par to Eiropā daudz strīdas visur, kur gājusi pāri angļu dārzu mode: vai dārzu pēc tam vairs var saukt par vēsturisko, un tas jāveido no jauna ???. Mēs turpretī tikai atjaunojām saglabājušos plānojumu.
Problēmas sākās ar to, ko stādīt parterā – dārza daļā vistuvāk pilij, kurā ir zāliena un bukšu laukumu, dobju un celiņu ornaments un baseins ar strūklaku. Mums ieteica variantu, ka malā, kur tagad puķes, būtu tikai kaila augsne un podos izlikti rožu kociņi vai kas tamlīdzīgs. Savukārt sānu laukumos, kur tagad aug rozes, bija paredzēti dzīvžogi, augstāki par metru, un aiz tiem ceriņu krūmi. Mēs šo ideju apšaubījām, jo bija jau izaudzēti ligustru dzīvžogi metra augstumā un dažās vietās veidojās tik šauras šahtas, ka, lai ko tur stādītu, tik un tā to no ārpuses nevarēs redzēt. Augstie dzīvžogi arī visu partera daļu sašaurināja, padarīja nepārskatāmu. Tad mums paveicās – vienu ziemu ligustri nosala līdz sniegam un viss parters pēkšņi kļuva pārskatāms. Nolēmām, ka tā tas arī paliks un augstos dzīvžogus vairs neataudzēsim. Rožu krūmi var paaugties virs dzīvžogiem un ir labi apskatāmi.
Savukārt kailās zemes dobes, kurās ieliek dažus puķu podiņus, mums šķita pārāk vienkāršs risinājums. Labākie partera dobju paraugi ir Francijā, Versaļas pilī, kur zināms, kas un cik iestādīts pavasara, vasaras un rudens parterdobēs. Mēs arī sākumā mēģinājām veidot pavasara dobes ar sīpolpuķēm, bet tad nolēmām, ka tā tomēr būtu izšķērdība, jo sīpolus nevar nogatavināt un izmantot otrreiz, tie jārok ārā un vietā jāstāda vasaras puķes.
Tagad katru gadu audzējam kādu jaunu puķi kombinācijām, kam jānoaug blīvām kā velēnai. Daudzos Eiropas dārzos platākās partera dobēs vidū pat veido pacēlumu. Bet mūsu dārzniece Ilzīte Enkmane dobes vidū stāda augstākus augus, un tie tāpat ļoti skaisti saaug. Esam nosargājuši arī zemos bukšu dzīvžodziņus un laukumus. Dendrologi gan ieteica labāk izvēlēties kaut ko citu, jo bukši ir jutīgi, jāsedz un jāčunčina. Tagad arī mazliet pārauguši, bet mēs eksperimentējām un tos atsēdinājām. Vest stādus no citurienes ir bīstami, jo Eiropā bukši ļoti slimo, tāpēc mēģinām ataudzēt savējos. Gribam tos nosargāt, jo partera dobēs bukši tomēr izskatās ļoti efektīgi. Tajās vietās, kur vajadzētu būt īvēm, gan aug tūjas. Pamēģinājām audzēt īves, bet tās spēcīgi apsalst un nekad neiegūst zaļas sienas blīvumu, kādu vērojam Eiropas dārzos. Vecajās gravīrās redzams, ka īves apcirptas perfekta, slaida konusiņa formā, un arī tūjas var tā apgriezt.
Par rožu dārza ieceri sākumā daudzi teica, ka tā ir neprātīga. Bet mēs izturējām, un tagad, protams, ir gandarījums. Tikai ārkārtīgi žēl, ka brāļa sieva to nepiedzīvoja. Viņa redzēja tikai grūto laiku, kad vēl nebija rezultāta. Mēs ļoti daudz braucām ekspedīcijās pa Latviju, viņa stādīja vecajās muižās saglabātās rozes savā dārzā, un mēs sapņojām, ka pilī varētu izveidot kaut nelielu seno rožu dārziņu.
Sarežģīts bija pats sākums – saprast, kas ir kas un ko īsti mums vajag. Es taču nebiju ne dārzniece, ne bioloģe. Lasīju, ka tā roze ir alba, tā – gallica, tā – rubiginosa un vēl visvisādas, un sākumā mani pārņēma šausmas. Bet es jau teicu, ka man ir lietišķās skolas rūdījums. Ja ko esmu sākusi, varu būt ļoti neatlaidīga. Turklāt mums laimējās, ka sākām brīdī, kad Eiropa bija kļuvusi daudz pieejamāka. Tagad grūtākais ir izvēlēties, jo katru gadu – īpaši modernajām rozēm – piedāvājums ir bezgalīgs. Tikpat ļoti, cik pašas rozes, mani aizrauj arī stāsti, kā cilvēki ir cīnījušies, lai tās radītu. Pētot senos selekcionārus, ir ārkārtīgi aizkustinoši atklāt, ka selekcionāra sestās vai septītās pakāpes pēcnācējs turpina selekciju. Es izjūtu ārkārtīgu cieņu pret selekcionāriem, kas gadsimtiem cīnījās, lai panāktu rožu atkārtotu ziedēšanu. Mums šķiet normāli, ka rozes zied līdz ziemai, līdz salam. Bet tā visa nebija. Gadu desmitiem cīnījās ar Ķīnas rozi un ar Damaskas atkārtoti ziedošo rozi, līdz ieguva remontantos hibrīdus. Visādas grūtības pa starpu bijušas: lai darbs turpinātos, kaut kad sievietes ir noturējušas dzimtas līniju. Veidojot izstādi par selekcijas vēsturi, es sekoju līdzi tam, cik selekcionāros ir apbrīnojama apņēmība kaut ko panākt, un tiešām kaifoju par to.
MŪSDIENU ROZES, kas sajūsmina LAUMU LANCMANI
‘Let’s Celebrate’, 2011, G. Fryer
Noziedot maina krāsu uz vēsu biešu toni. Arī pie tā strādā selekcionāri – lai rozes būtu skaistas ne tikai pilnziedā, bet jebkurā brīdī – arī noziedot.
Krūmroze ‘Diablesse de Mers’, 2013, Massad
Dominiks Masā ir slavenā rožu selekcionāra Gijo pēctecis, kas radījis ļoti neparastas rozes. Šī noziedot iegūst vēsāku toni.
‘Mokarosa’, 2014, Fryer
Kafijas krāsas roze. Neparastas ziedu krāsas ir vēl viens virziens, kurā savos meklējumos dodas selekcionāri.
