Ciemos pie rododendru karaļa Apšuciemā

Kad ciemojāmies pie rododendru karaļa Rihardu Kondratoviču viņa Rododendros vēl nezinājām, ka šī krāšņā ziedēšana ir viņa mūžā pēdējā. Taču rododendri joprojām zied un ik pavasari turpina priecēt visus interesentus.
Košumkrūmi
Gunta Šenberga
7. janvāris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons

Ideāla vieta rododendriem

Tikšanās laikā profesors atminējās, kā ticis pie vasaras mājas Apšuciemā, Lāčupītes krastā. «Komponistu savienība dibināja vasarnīcu kooperatīvu Lāčupīte, un es tai pulkā trāpījos gluži nejauši. Viens no viņu cilvēkiem, laikam Komponistu savienības šoferis, atbrauca, apskatījās, ka apkārt priedes vien, nevarēs pat dārzeņu dobes ierīkot, un no sava gabaliņa atteicās. Turklāt ar šo vietu saistās kāds kuriozs. Es esmu dzimis Latgalē, bet kara laikā ģimene pārcēlās, un mēs kļuvām par kurzemniekiem. Turpretī mana sieva Skaidrīte nāk no Zemgales. Pieradusi pie līdzenuma, plašiem laukiem. Braucot pie radiem ciemos uz Kurzemes pusi, skuju koki viņai diez ko negāja pie sirds. Un reiz viņa teica, ka vienīgā jaukā vieta visā garajā ceļā ir šī, kur starp šoseju un jūru tek Lāčupīte, ar svaigu zaļumu un ievu ziediem pavasarī. Un te pēkšņi radās tāda iespēja! Aizbraucu paskatīties: priežu mežs, rododendriem der. Kā visur priežu mežā – maza trūdu kārtiņa un apakšā smilts. Var uzlabot ar kūdru, un pēc tam augs griezdamies. Tā mēs šai vietā aizķērāmies.

Ja vieta rododendriem nederētu, es tur māju neceltu. Neparko! Priekš kam?

Mājiņu cēlām desmit gadus – septiņdesmitajā gadā iesākām un astoņdesmitajā beidzām. Tikai atvaļinājuma laikā cēlām. Paši savām rociņām. Man palīgā nāca brālis un svainis, kurš bija celtnieks-namdaris. Man bija atvaļinājums divi mēneši, viņiem – pa mēnesim. Atvaļinājumā pastrādājām, pēc tam būvi atkal uz gadu iepakojām. Dzīvojām teltīs, ēdienu mums gatavoja Anniņas tante čigānu katlā. Tāda meža dzīve mums katru vasaru. Atceros, kā par trīsdesmit kapeikām tiku pie divām kravām gāzbetona bluķu. Padomju laikā uz Sieviešu dienu un citām svinamām dienām mums piedāvāja pirkt DOSAAF loterijas biļetes. Lēti sanāk, var visus apdāvināt, un ja nu vēl kāds vinnē lielo laimestu. Biļete maksāja 30 kapeikas, un tā nebija liela nauda. Bet cilvēki tik un tā negribēja pirkt – kāda jēga, ja tāpat nekad nelaimē. Biļešu izplatītājam no DOSAAF reiz bija palikušas trīs biļetes. Es toreiz strādāju Universitātes partijas komitejā, un mēs ar rektoru un mācību prorektoru nopirkām tās trīs pēdējās biļetes. Un es ar savu biļeti vienīgo reizi mūžā vinnēju – motociklu ar blakusvāģi Emka. Tas toreiz maksāja 750 rubļu – lielu naudu. Biļete bija jāsūta uz Maskavu, un, kad Maskava apstiprināja, ka biļete tiešām ir vinnējusi, prasīja, vai ņems motociklu vai naudu. Naudu vajadzēja kā ēst. Dabūju 750 rubļu, un par to nopirku divas kravas gāzbetona bluķu, ar ko uzcēlu vasarnīcu līdz jumtam. Taciņu uz jūru iezīmējām, piesienot pie kokiem baltas lupatiņas, lai vienmēr ietu pa vienu un to pašu vietu un neizbradātu visu mežu.»

Ziedošais rododendru mežs

«Zemes gabals starp ceļu un upi ir sagriezts kā pīrāgs – katram pa kumosam. Mans pīrāga gabaliņš ir 1900 kvadrātmetru. Taču bija savi nosacījumi: nedrīkst teritoriju ierobežot ar sētām, nedrīkst būvēt žogus starp mājām, jāsaglabā brīvs, dabisks un ainavisks stils. Kooperatīva ģenerālo projektu veidoja Rīgas galvenais dārza arhitekts Kārlis Barons, viņš ieplānoja košumkrūmu stādījumus – forsītijas, rododendrus –, kas iederas priežu mežā. Un es pamazām sāku stādīt.

Mūžzaļajiem rododendriem šeit ir izcila vieta – pa augšu priežu mežs, pa apakšu rododendri. Priežu mežā ēna ir gaiša, un arī saknes nekonkurē, rododendri kupli aug un skaisti zied.

Pirmos iestādīju pie savas mājas, un arī kaimiņi izrādījās lieli dārza mīļotāji. Tikai režisors Pēteris Pētersons vienmēr pukojās: «Ko tu, Kondratovič, ar saviem rododendriem piesārņo mežu?!» Bet pats, pagāns, arī stādīja. Vēlāk arī mežu ārpus savas teritorijas piestādījām. Vecākajiem krūmiem jau gadu četrdesmit. Kad sazied, tad jau te ir skaisti. Kad Rīgā noziedējuši, te, pie jūras, tikai sāk ziedēt – parasti par kādu nedēļu vai divām vēlāk. Reiz gadījās, ka ainavu arhitekte Gundega Lināre veda ekskursiju uz Lāčupītes dendrāriju – tepat uz priekšu pa mūsu ceļu. Bet te viss mežs ziedos. Gundega aptur autobusu un nāk ar visu ekskursiju pa kalniņu augšā un sveicina Skaidrīti: «Labdien, jūs laikam esat dendrārija saimniece!» Kad beidzas skola un skolēnu grupas brauc ekskursijās un nāk pārgājienos, tad rododendros bildējas – ir jau neparasti, ka tie te, mežā, aug. Kad nomira dendrārija saimnieks Igors Mednis, bija izgājušas valodas, ka te var dabūt rododendrus, un ļaudis sāka braukt arī pie mums un rakt laukā. Nu, taisnību sakot, zog neģēlīgi arī tagad. Rudenī iestādījām divdesmit jaunas šķirnes, un nozaga visas... Svaigi iestādītus rododendrus jau nav grūti paņemt – saknes vienā kamoliņā, parauj aiz matiem un izceļ ārā. Labus stādus zaga laukā, tad sākām stādīt tikai tādus žagarus – līkus, greizus, šķībus. Kad tie ieaugušies, tad var apgriezt, lai dzen jaunas atvases un veidojas kupls, skaists krūms. Kaimiņiene, liela entuziaste, pat pielikusi krūmiem uz datora izdrukātas zīmītes: nezagt stādus! Bet kurš zaglis tad klausīs zīmītēm? Tas, kurš izlasīs un nezags, jau tāpat, visticamāk, nebūtu zadzis. Gadās arī, ka ziedēšanas laikā cilvēki piebrauc, salauž klēpi, saliek mašīnā un aizbrauc.»

 Mūžzaļais ‘Profesors Kondratovičs’.

Ģimene rododendros

Interese par augiem nākusi no bērnības, bet par rododendriem esot sācis interesēties slinkuma dēļ, tā profesors vienmēr smiedamies stāstījis: «Mans tēvs bija virsmežsargs Latgales pusē, pēc tam Kurzemē. Bet Talsu vidusskolā, kur mācījos, man bija labs bioloģijas skolotājs Dreimanis. Viņš mums, jaunajiem naturālistiem, izmēģinājumu lauciņā mācīja krustot studentu neļķes. Citi skolas biedri aizrāvās ar sportu, šahu, dambreti, dancošanu, bet mums bija savs lauks. Kad stājos Universitātē, domāju, ka būšu augsnenieks, man patika pa zemi krāmēties. Bet tajā specialitātē vairs neuzņēma, un tā es kļuvu par augu fiziologu. Divdesmit triju gadu vecumā mani norīkoja par Universitātes Botāniskā dārza direktoru. Direktoram vajadzēja kaut ko pētīt, un labs pētīšanas objekts būtu rododendri, kam no sēšanas līdz ziedēšanai paiet pieci seši gadi, tātad tie pārāk neapgrūtinās.» Tomēr nejaušība izvērtās par mūža kaislību vairāk nekā sešdesmit gadu garumā. «Kad sāku strādāt pie selekcijas, savu pirmo šķirni nosaucu dzīvesbiedres Skaidrītes vārdā. Mēs mācījāmies vienā kursā. Viņa bija botāniķe, es – augu fiziologs. Apprecējāmies 1957. gadā. Es jau strādāju Botāniskajā dārzā, un turpat laboratorijas mājā arī dzīvojām.

Dārzā izauga arī mūsu bērni Ginta un Uldis. Kad mazajai Gintai jautāja, kas viņa gribētu būt, kad izaugs, meitēns atbildēja: «Es būšu ravētāja!»

Skaidrītei toreiz bija smagi. Pat no Bioloģijas fakultātes viņa manis dēļ dabūja aiziet. Es biju dekāns, un viņa bija vecākā laborante – kā toreiz teica, materiāli atbildīgā persona. Bet tāda ģimeņu padarīšana tolaik nedrīkstēja būt. Ja biji metāllējējs trešajā vai ceturtajā paaudzē, tas skaitījās ļoti liels gods. Bet, ja kopā strādāja inteliģentu ģimenes locekļi, – ļoti slikti. Pēc tam Skaidrīte strādāja izdevniecībā Zvaigzne. Sākumā bija redaktore, vēlāk vecākā redaktore, tad – vecākā zinātniskā redaktore. Rediģēja grāmatas un audzināja bērnus. Tāpēc saprotams, ka pirmā šķirne bija viņai. Tad bērniem Gintai un Uldim, pēc tam mazbērniem – Līvai, Robertam, Mikam, Tomam un Emīlam. Liels uzslavu un mīļu vārdu teicējs jau nekad neesmu bijis. Bet viņi jau to zina. Viss siltums, smukums un mīļums iezīmēts rododendru sejiņās... Kāpēc ne? No sievas par savu dārza trakumu esmu dabūjis pa mizu arī. Kad atnācām, Lāčupītes krastā bija skaista pļaviņa, kur ziedēja vijolītes, un faktiski es to sabojāju ar savu introduktora dabu, kam gribas atnest un iestādīt kaut ko tādu, kas tur līdz šim vēl nav audzis. Tā pirms gadiem trīsdesmit bijām ekskursijā uz Slīteri, un es no turienes pārvedu trīs lakšu sīpoliņus. Iestādīju un sekoju līdzi – kā aizmetās kāda sēkliņa, to atkal iestādīju. Izrādījās, ka apstākļi lakšiem ir tik labi, un tie tā savairojās, ka iznīdēja gan vijolītes, gan visu pārējo.» 

Karaļa piemiņai

Arī mēs varam baudīt šīs brīnišķās kaislības augļus. Kas to zina, kā būtu, ja to dažu nejaušību nebūtu? Ja toreiz – pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem – jauno zinātnieku nenorīkotu darbā par Botāniskā dārza direktoru? Ja pētīšanai viņš izvēlētos kaut ko citu, nevis rododendrus? Bet norīkoja, un bija. Un nu mums ir Babītes krāšņais rododendru dārzs, par kuru varam priecāties paši un lepodamies rādīt ārzemju ciemiņiem.

Starp aptuveni trīsdesmit tūkstošiem pasaules rododendru šķirņu mums ir 106 brīvdabas rododendru šķirnes un 24 acāliju šķirnes, kas profesora Riharda Kondratoviča vadībā izveidotas Latvijas Universitātē.

Turklāt atšķirībā no daudzu citu dārza augu šķirnēm visas ir ar stipriem papīriem. Reģistrētas Lielbritānijas Karaliskās dārzkopības biedrības Starptautiskajā rododendru šķirņu reģistrā, atbilstoši starptautiskajām prasībām veicot AVS (atšķirīguma, viendabīguma un stabilitātes) testa pārbaudi vairāk nekā desmit gadu garumā. Tās ir oriģinālas, dekoratīvas un piemērotas audzēšanai Latvijas klimata apstākļos – pietiekami tālu ziemeļos, lai kurš katrs rododendrs te nemaz neizturētu. Sešas jaunākās no tām rādām šajā žurnāla numurā, bet būs vēl citas, kas iesniegtas apstiprināšanai. Mums patiesi ir milzu bagātība – vairāk nekā simt dažādu rododendru sugu un šķirņu stādu, ko jau pēc pāris nedēļām, aprīlī, varēsim no Babītes audzētavas vest un stādīt savos dārzos. No mazulīšiem, kas arī pieauguši nebūs lielāki par 50–60 centimetriem līdz 2–3 metrus augstiem milzeņiem. Līdz ar populārām un iemīļotām šķirnēm mūs gaidīs vairāki jaunumi: gan audzētavā izveidotās šķirnes – Valdis, Viesturs, Baltija, Aura, Andris, Babītes Antons un Vilhelmīne Petkevičs; gan Somijas selekcionāru radītās – Haaga, Helsingin Yliopisto un Pohjolan Tytar. Mēs tās iestādīsim, un krāšņi ziedēs mūsu mazā rododendru lielvalsts. Sava karaļa priekam, godam un piemiņai. Viņš pats 17. februārī devās dēstīt rododendrus aizsaules dārzos.

Materiāls publicēts 2017. gada martā žurnālā Ievas Dārzs

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs