Maija parfīms – maijrozīte

Murvīgajam maijrozīšu aromātam laikam pretī stāvēt nespēj neviens… Skaidro ILMA NERETA, Nacionālā botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas zinātniskā asistente un vairāku rožu grāmatu autore.
Dārzs
Ilma Nereta
29. aprīlis

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons

Maijrozītes ir viena no vecākajām zināmajām savvaļas rožu sugām, kas 19. gadsimtā Latvijā augusi vai katrā lauku sētā. Jau maijā tā pārsteidz ar savu agro, dāsno ziedēšanu un lielisko smaržu, tādēļ izpelnījusies maijrozītes vārdu. Dārzos īpaši iecienīta bija tās šķirne ‘Plena’ ar krēmbaltiem, puspildītiem ziediem. Krietni retāk lauku mājās bija sastopama šķirne ‘Lutea’ ar pildītiem, patiešām ļoti koši dzeltenas krāsas ziediem (lutea nozīmē – dzeltens). Literatūrā minēts, ka var izaugt pat līdz 2 metriem augts krūms, bet tās, ko pati esmu redzējusi, ir bijušas apmēram metru augstas.

Maijrozīte vai, kā botāniķi teiktu, noraglapu roze – Rosa pimpinellifolia L. (syn. R. spinosissima L.) ir aptuveni 0,7–2 metrus augsts krūms ar stāviem, labi zarotiem dzinumiem brūnā vai pelēkbrūnā krāsā, kas bagātīgi klāti ar lielākiem un sīkākiem sarveidīgiem dzeloņiem. Lapas nepāra, saliktas no 7–11 olveida tumši zaļām lapiņām, lielākoties tās ir apmatotas. Ziedi balti, ļoti smaržīgi, zied maija beigās, jūnijā. Pēc noziedēšanas izveidojas ieapaļš melni brūns auglis.

Kur stādīt?

Maijrozītes labāk aug pēc iespējas saulainākā un gaišākā vietā. Tām ļoti patīk rīta saule, jo tieši laikā no saullēkta līdz apmēram desmitiem rītā rozes visaktīvāk aug. Nenāks par ļaunu, ja šo rozi, kā vairums citu rožu Latvijā, stādot centīsies pasargāt no aukstajiem austrumu, ziemeļaustrumu un ziemeļu vējiem, tomēr pilnīgs aizvējš šiem rožu krūmiem nav nepieciešams. Maijrozītes gana labi ziemo mūsu klimatā, neprasot papildu piesegumu.

Šīs rozes nav īpaši izvēlīgas arī pret augsni, tomēr krāšņāk tās augs un ziedēs labi drenētā smilšmāla vai mālsmilts augsnē, kas pietiekami dziļi bagātināta ar treknu kompostu. Ja dārza pamatā ir smilts augsne, tad gan nebūtu par ļaunu stādāmajā bedrē iemaisīt kārtīgu daudzumu trūdvielu komposta un krietnu riekšavu māla zemes.

Piemērotākais maijrozīšu stādīšanas laiks ir agrs pavasaris – aprīļa beigas, maijs – un arī rudens – augusta beigas, septembris. Stādāmā bedre jārok lielāka un dziļāka, nekā nepieciešams sakņu izvietošanai. Bedres dibenā uzber konusveida pauguru izvieto izvērstas saknes, tad piepildi ar auglīgu augsni. Stādīšanas laikā augu ik pa brīdim sapurini, lai spraugas starp saknēm piepildās ar zemi, augsni ap rozi piespied nelielā diametrā ap krūmu, lai veidotos augsnes valnītis ērtākai laistīšanai. Dažas dienas pēc iestādīšanas augsni ap jauno stādījumu uzirdini. Ja saņemtais rožu stāds ir ar kailām saknēm un tās izskatās apžuvušas (īpaši būtiski tas ir pavasarī!), tad pirms stādīšanas sakņu daļu uz 1–2 stundām iemērc ūdenī un tikai pēc tam stādi.

Ko pēc stādīšanas?

Iestādītās rozes sāc piebarot ne ātrāk kā pēc mēneša, pat pēc 5–6 nedēļām, kad augiem izveidojušās jaunās saknes. Vislabāk noderēs kāds no kompleksajiem minerālmēslu maisījumiem. Pavasarī iestādītas rozes regulāri jālaista. Visai ātri sablīvējas augsnes virskārta (dažreiz tā notiek arī spēcīga vai ilgstoša lietus rezultātā), tādēļ augsne regulāri jāirdina. Maija beigās vai jūnija sākumā, kad augsne jau pietiekami iesilusi, jaunais stādījums jāmulčē 4–5 cm biezumā. Mulčai vari izmanto labu lapu trūdu, kūdru, zāģu skaidas, priežu mizas, tā bagātinās augsni ar organiskām barības vielām, saglabās vienmērīgāku mitrumu, pasargās no sakņu pārkaršanas, kā arī aizkavēs nezāļu augšanu.

 Maijrozītes neprasa arī īpašu apgriešanu, to gan varat darīt, ja nepieciešama krūma formas korekcija.

Kā pavairot?

Visbiežāk maijrozītes pavairo ar sakņu atvasēm, kas bagātīgi veidojas ap krūmu. Patiesībā, ja neierobežo, tās pēc dažiem gadiem spēj veidot visai plašas atvašu audzes. Tāpēc ieteicamāk maijrozīšu krūmus plānot vietā, kur stādījumu vieglāk ierobežot.

Lai iegūtu maijrozītes stādus, jau iepriekšējā gadā jāsāk ar pazemes dzinumu atvašu atdalīšanu. Apmēram vasaras vidū izraugies un atzīmē vairākas veselīgas atvases, kas aug 0,7–1 metra attālumā no krūma centra. Tad 25–30 centimetru rādiusā apkārt izraudzītajai atvasei visā lāpstas dziļumā atdur augsni, bet atvasi neroc. Šādi to atstāj turpat augt līdz nākamajam pavasarim. Atcirstajai atvasei šajā sezonā sāks veidoties pašai sava jauna, veselīgāka sakņu sistēma (iepriekšējā periodā tā barības vielas saņēma no mātes auga saknes). Ja atdalīto atvasi izrok tūdaļ un stāda izraudzītajā vietā, lielākoties tā iekalst un aiziet bojā tieši jaunu sakņu trūkuma dēļ.

Maijrozītes iespējams pavairot arī ar spraudeņiem, tos apsakņojot jūnija beigās āra lecektīs. Spraudeņus griež ar 1–3 pumpuriem. Apakšējo galu nogriež zem pumpura, augšējo – taisni, 1 centimetru virs pumpura. Sprauž dēstu kastītēs kūdras un perlīta substrātā (1:1), ko nosedz ar polietilēna plēvi. Pēc 25–30 dienām, kad izveidojies kalluss un sīkas saknītes, kastes vēdina intensīvāk, lai augus pakāpeniski pieradinātu pie āra gaisa. Kad jaunie stādi nedaudz paaugušies, var izstādīt laukā.

Kas ir pārējās maijā ziedošās?

Pie vecmāmiņu dārza rozēm noteikti jāpieskaita tikko aprakstītā maijrozīte, īpaši šķirne ‘Plena’. Taču ne mazāk populāra tolaik bija rievainā roze (Rosa rugosa), kas ne vien izcēlās ar lielāku ziedu izmēru un košo krāsu, bet arī bagātīgu augļu ražu, kas bija viens no mūsu senčiem labi zināmajiem C vitamīna avotiem. Sāk ziedēt maija beigās un ir vienīgās, kas turpina ziedēt arī jūnijā un jūlijā. Arī rievainajai rozei jau tolaik bija zināmas šķirnes ‘Alba’ ar baltiem ziediem, ‘Albo-Plena’ ar pildītiem baltas krāsas ziediem un ‘Plena’ ar purpursarkaniem pildītiem ziediem. Visām šīm šķirnēm ir ļoti patīkams un spēcīgs aromāts.

Vispilnīgāko priekšstatu par fantastisko vēsturisko (arī maijrozīšu) ziedēšanu vari gūt Rundāles pils Rožu dārzā. Šeit izveidoti četri vēsturisko rožu laukumi, kas aptver periodu no vissenākajiem laikiem līdz 1914. gadam, kā arī divi mežrožu laukumi ar vairumu 18. gadsimtam raksturīgajām savvaļas rozēm. Tas ļauj mums iztēloties, kādas rozes varēja vērot un apbrīnot dārza viesi 18. un 19. gadsimtā. Tiesa, lielum lielā daļa šo rožu ir vienreiz ziedošās.

Vēlme iegūt savam dārzam ko atšķirīgu cilvēkiem ir bijusi visos laikos, un, pateicoties tam, tika un tiek radītas un atlasītas jaunas, burvīgas rozes ar neparastām krāsām, ziedu formām un smaržām!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs