No sēkliņas izaudzēta Latvijas ciklamena — tas nemaz nav sarežģīti!

No Kurzemes hercogienes siltumnīcām līdz Nacionālā botāniskā dārza gēnu bankai – tāds ir Latvijas ciklamenu ceļš. Un nav nemaz tik sarežģīti izaudzēt gan savu ciklamenas sēkliņu, gan no sēkliņas – arī pašu puķi. Konsultē Silvija Rožkalne, Nacionālā botāniskā dārza Latvijas selekcijas telpaugu nodaļas vadošā dārzkopības speciāliste.
Telpaugi
Gunta Šenberga
7. marts

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ciklamenas jeb Alpu vijolītes

Prīmulu (Primulaceae) dzimtas augs. Dzimtene – Vidusjūras reģions, Ziemeļāfrika un Dienvideiropa. Savvaļā tās aug kalnainās, akmeņainās vietās, kā jau liecina viens no nosaukumiem – Alpu kalnos: pļavās, dižskābaržu un krūmu pavēnī. Dabā ir vairāki desmiti ciklamenu sugu. Cildotas jeb audzēšanai puķu podos siltumnīcās un istabā selekcionētas ir vienas sugas – Persijas ciklamenas (Cyclamen persicum) – šķirnes un hibrīdi.

Latvijas ciklamenas

Latvija savulaik bijusi gluži vai ciklamenu lielvalsts, un to audzēšanai ir teju četrsimt gadu ilga vēsture. Kaislīga puķu mīļotāja bijusi jau Kurzemes hercoga Jēkaba dzīvesbiedre Brandenburgas princese Luīze Šarlote (1617–1676). Toreiz vietējos stikla cepļos jau ražoja stiklu, tā ka citzemju puķes varēja turēt stikla siltumnīcās. Alpu vijolītes daudz audzētas hercogienes Mazajā dārzā Kuldīgā un no turienes izplatījušās arī uz citām Kurzemes pilsētām. Savukārt pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Latvijā bijis īsts ciklamenu šķirņu veidošanas bums – gan Rīgā, gan Tukumā. Tukuma izmēģinājumu paraugdārzniecībā tā bijusi viena no galvenajām kultūrām. Tur strādājuši divi slavenākie ciklamenu selekcionāri Kārlis Bauers un Pēteris Šternbergs un radītas šķirnes Tukuma Baltā, Tukuma Lašu, Tukuma Viktorija, Ugunīgi sarkanā, Tumši sarkanā. Savukārt Rīgas zieda dārznieks Aivars Atvars radījis šķirnes Ugunssarkanā, Baltā orhideja, Violetā orhideja, Liesma, Spīdola, Lašu. Guntis Skujiņš izveidojis šķirnes Violetā rokoko, Baltā, Alberts Grobiņš – šķirni Sarkanā, Valdmiers Bērziņš Talsu rajona kolhozā Draudzība – šķirnes Tumši sārtā, Vīnsarkanā. Šķirņu vārdus izvēlējās vienkārši – kāda krāsa, tāds vārds. Varbūt šīm ciklamenām nebija tik kompaktu un akurātu ceru kā modernajām Alpu vijolīšu šķirnēm un hibrīdiem, arī skats tāds mazliet izspūris. Toties bija ļoti gari ziedkāti (30–40 centimetru) un lieli ziedi, ļoti piemēroti griešanai. Padomju gados daudzas līgaviņas ziemas mēnešos, kad ziedu izvēle bija visai ierobežota, kāzu dienā rokā turēja baltas Alpu vijolītes. Daudzas no padomju laikā audzētajām šķirnēm vairs nav saglabājušās, dažas gadu no gada sēj un audzē Bulduru dārzkopības vidusskolas siltumnīcās, bet dažas kā vēstures arhīvā glabājas Nacionālā botāniskā dārza gēnu bankā. Taču – kas zina, kāds būs to tālākais liktenis. Mode mainās. Līdztekus šķirnēm, ko iespējams izaudzēt ātrāk, lētāk, vairāk, visur pasaulē ir ļaudis, kas interesējas par tradicionālajām, senajām, katrai vietai raksturīgajām puķēm, dārzeņiem un augļaugiem. Līdzīgi kā maizes cepēji un alus darītāji, kas piedāvā savus īpašos produktus. Un, iespējams, arī senās ciklamenu šķirnes piedzīvos savu otro atnākšanu. Vai tad nebūtu jauki, ja Tukumā atkal audzētu Tukuma baltās?

Pagaidām par godu valsts simtgadei Nacionālais botāniskais dārzs veido Latvijas šķirņu virtuālo slavas zāli, un tajā būs arī četras ciklamenu šķirnes.

Modernās ciklamenas

Ciklamenas podiņos, ko mūsdienās var nopirkt puķu veikalos, cēlušās no ārzemēm. Vai nu atvesti jau izaudzēti augi, vai, ja audzētas Latvijā, – no ārzemju sēklām vai jaunstādiem (gan sēklas, gan jaunstādus piedāvā SIA Onava, onava.lv, sēklas – zemnieku saimniecība Melnalkšņi, melnalksni.lv). Augums – no miniatūra (15–20 cm) līdz lielam (35–40 cm), kas piemērots ziedu griešanai. Ziedu formas – no vienkāršām, gludām ziedlapiņām līdz spēcīgi kruzuļotām. Krāsas – visdažādākās, sākot no baltām, sārtām, tumšsarkanām, dažādiem violetā toņiem, ar atšķirīgas krāsas zieda centru vai apmalītēm. Tikpat košas kā ziedi nereti ir arī lapas, siltākā vai vēsākā zaļā tonī, ar zaļu vai sudrabotu zīmējumu.

Dārzniecībās ciklamenas audzē kā viengadīgas puķes – iesēj, izaudzē un pārdod vai izmet. Taču čakla un rūpīga saimniece tās spēj izlolot arī vairākus gadus.

Ja tas veiksmīgi izdevies, vēlāk ciklamenas zied vēl krāšņāk un bagātīgāk nekā pirmajā gadā.

Kas patīk ciklamenām?

  • Vēsums. Optimālā temperatūra augšanai ir 12–15 grādu. Istabā, kur labi mums pašiem, ciklamenai vienmēr ir par siltu. Jo sevišķi dzīvoklī, kur centrālapkures radiatori ir zem palodzes. Tad podiņš ar ciklamenu jāliek vismaz tuvāk logam, kur vēsāks, un loga aila no pārējās istabas jānorobežo ar aizkariem līdz palodzei.
  • Gaisma. Ciklamenas zied gada tumšajos mēnešos, tāpēc mājās tām jāatvēl gaišākā vieta – vismaz uz palodzes. Ja papildus dienas gaismai uz pāris stundām no rīta un uz pāris stundām vakarā ieslēdz elektrisko apgaismojumu, ziedu ir daudz vairāk un ziedneši spēcīgāki.
  • Vienmērīgs mitrums. Augsnei podiņā visu laiku jābūt mitrai. Ja ir par sausu, puķes nolaiž lapas un ziedus. Bet šī nelaime vismaz ir labojama – ja vien augs nav pavisam sakaltis, aplaistot tas atkal stalti izsliesies. Bet vēl svarīgāk ir nepārlaistīt.
    Pārāk liela slapjuma dēļ var nopūt saknes, un augs iet bojā.
    Lai nebojātu gumu, ciklamenas labāk laistīt no apakšas – ūdeni ieliet paliktnī un ļaut tām padzerties, cik pašas grib, bet pāri palikušo ūdeni pēc pusstundas no paliktņa noliet. Tāpat uz poda paliktņa uzlej arī mēslošanas šķīdumu.
  • Mēslojums. Ciklamenas jāmēslo visu augšanas laiku. Nacionālajā botāniskajā dārzā to dara reizi divās nedēļās. Jaunos audziņus baro ar mēslojumu, kurā ir vairāk slāpekļa, vēlāk – pumpuru veidošanās un ziedēšanas laikā – ar tādu, kurā ir vairāk kālija. Ja nopērc ziedošu ciklamenu podiņu, mēslojums tam vajadzīgs vismaz reizi nedēļā, jo parasti dārzniecībā puķe tiek ļoti labi barota, un tā vajadzētu arī turpināt. Noderēs jebkurš mēslojums ziedošiem telpaugiem, piemēram, ziediem paredzētā augu barība Vito.
  • Raušana, nevis griešana. Ja gribas lapas vai ziedus ielikt vāzē vai arī noņemt noziedējušos, apvītušos, bojātos, tie nevis jānogriež, bet gan jānorauj ar strauju kustību, satverot aiz kāta tuvu bumbulim. Liekot ziedus ūdenī, kātu galus slīpi apgriež ar asu nazi un mizu kāta lejasdaļā iešķeļ, lai labāk uzsūc ūdeni. Liek diezgan dziļi ūdenī, ūdeni vāzē katru dienu maina. Tad ziedi vēsumā saglabāsies pat divas nedēļas.

Ja gribi audzēt vairākus gadus

  • Kad ciklamena noziedējusi, laista mazāk un ļauj lapiņām nodzeltēt un atmirt. Podiņu ar bumbuli noliek vēsumā, taču nevar arī to pavisam aizmirst – paretam tomēr jāaplaista, lai neizkalst pavisam. Tikai nedrīkst laistīt par daudz! Tieši pārliešanas dēļ ciklamenas visbiežāk iznīkst – gan augšanas, gan miera periodā.
  • Ja jūtas labi, bumbulis uz pavasara pusi – aprīlī, maijā – sāks dzīt jaunas lapiņas. Tad to var pārstādīt jaunā zemē lielākā podiņā. Botāniskajā dārzā stāda Lafloras kūdras substrātā, uz pusēm sajaucot KKS-PP un KKS-2. Var arī sajaukt vienādā daudzumā kompostu un kūdru, pievienojot nedaudz smilšu, jo ciklamenām vajag irdenu, barības vielām bagātu, nedaudz sārmainu augsni (pH 6,5–7,5).
  • Visu vasaru atstāj ārā, neaizmirstot aplaistīt un mēslot.
    Ja bieži līst, ciklamenu labāk pārvietot uz pajumti. No pārlieku liela mitruma ciklamenas – gan ziedi, gan lapas – slimo ar pelēko puvi. Bojātie ziedkāti un lapas jāizrauj, lai nekas nepaliek pie bumbuļa. Laukā ciklamenas var palikt līdz pirmajām salnām.

Dēstu audzēšana

  • Ciklamenas sēj atkarībā no tā, kad vēlas redzēt ziedus. Maza auguma šķirnes uzzied ātrāk – 24–26 nedēļas pēc sēšanas –, lielāka auguma jāgaida ilgāk – pat 35 nedēļas. Tātad janvārī un februārī sētās uzziedēs no jūlija līdz oktobrim.
  • Botāniskajā dārzā ciklamenas sēj finiera kastītēs, smalkajā kūdras substrātā (Lafloras KKS-1).
  • Substrātu nolīdzina, pieblīvē, virs tā izsēj sēkliņas. Var novilkt krusteniskas līnijas 5 centimetru attālumā citu no citas un sēklas ar pinceti izvietot līniju krustpunktos. Tad jaunie audziņi līdz stādīšanai podos nebūs jāpārpiķē. Var arī sēt ar brīvu roku izkliedsējā.
  • Virs sēklām uzsijā smalku kūdru un pārber granti plānā kārtā, ne vairāk par puscentimetru. Samitrina, apsmidzinot no pulverizatora.
  • Noliek 20–25 grādus siltā telpā. Dīgšanai gaisma nav vajadzīga. Kastīti pārsedz ar papīru, kas palīdzēs noturēt kastītē vienmērīgu mitrumu un temperatūru. Ļoti noderīga ir avīze, kas labi uzsūc un atdod mitrumu. Papīru katru dienu no pulverizatora apsmidzina ar ūdeni, lai zeme zem tā vienmēr būtu mitra.
  • Sēklas sadīgst apmēram pēc mēneša. Tad vajadzīga gaisma, lai stādiņi varētu augt.
  • Kad izdīgusi viena lapiņa un mazliet jau parādās otra, izklaidsējā sētās ciklamenas pārpiķē – izliek kastītēs retāk, lai starp stādiņiem būtu 5–6 centimetri.
  • Kad stādi jau paaugušies tiktāl, ka lapas sāk saskarties, pārstāda podiņos, kuros ciklamenas visu sezonu augs, uzziedēs un noziedēs.

Kā pašam iegūt ciklamenu sēklas

Vairošanās ziņā cildotās ciklamenas ir slinkas – pašas parasti neapputeksnējas un sēklas neveido. Tām jānāk palīgā. Botāniskajā dārzā ir pat speciāls instruments – kā miniatūra karotīte, kas pēc izmēra un formas atbilst tieši ciklamenas zieda apaļajam viducim.

Saulainā dienā, kad putekšņi ir sausi, karotīti liek ciklamenas zieda viducī un mazliet pakrata, lai tajā iebirst putekšņi, un tad pārnes uz citu ziedu.

Mājās, protams, tāda rīka nav. Bet, ja gribas pamēģināt izaudzēt jaunu Alpu vijolīti no paša iegūtām sēklām, apputeksnēšanai var izmantot tīru rādītājpirksta galu. Kad vienas šķirnes ciklamenas apstaigātas, kausiņu (vai pirkstu) nomazgā ar spirtu un nosusina, tad ķeras pie nākamās šķirnes. Mūsdienu problēma ir tā, ka tīras šķirnes ir nopērkamas reti, biežāk tie ir hibrīdi. Tāpēc, pērkot augu podiņā, pat nevar uzzināt, kāda šķirne tā ir. Tad atliek eksperimentēt – izdosies aizmetināt sēkliņas vai ne. Ja izdosies, visticamāk, jaunā ciklamena uzziedēs pavisam citāda nekā iepriekšējā. Ja ciklamenu ziediem ļauj vienkārši noziedēt, tie savīst, saplok un ir jānoņem no auga. Taču, ja ziedi apputeksnējušies, ziedkāts paliek stingrs un tā galā izveidojas apaļa, stingra bumbiņa, kurā aug un briest sēklas. Bumbiņas kļūst arvien lielākas un smagākas un nosveras uz leju. Pēc pāris mēnešiem, kad ziedkāts un bumbiņa ar sēklām sažuvuši brūni un redzamas nogatavojušās brūnas sēkliņas, laiks sēklas novākt. Sēt var uzreiz vai arī nolikt sēklas žāvēties un iesēt vēlāk.

Lasi vēl:

14 jautājumi par ciklamenām jeb Alpu vijolītēm

Kā saglabāt Alpu vijolīti?
 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Māja

Receptes

Dārzs