Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ielūkojoties mežu vēsturē, var secināt, ka par dabas aizsardzību šodienas izpratnē cilvēce sākusi domāt pavisam nesen. Saimniekot dabai draudzīgi – tas vispirms nozīmē zināt un izprast dabas likumsakarības un ievērot tās, plānojot un īstenojot meža apsaimniekošanu. Reiz jau noskaidrojām, ka mežs nav tikai koki, ogas un sēnes. Tā ir sarežģīta sistēma, kas sastāv no ļoti daudziem, savstarpēji saistītiem dzīvās un nedzīvās pasaules elementiem…
Ekoloģiskie koki
Atsevišķi vientuļi koki, koku grupas vai pat vairākus metrus augsti celmi, ko redzam, atstātus izcirtumā, nenozīmē mežcirtēju nolaidību, bet gan dabas aizsardzības prasību ievērošanu. Prasība par ekoloģisko koku saglabāšanu (nejaukt ar sēklas kokiem!) tika ieviesta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.
Uz vienu meža platības hektāru saglabājami vismaz 5 dzīvostpējīgie vecākie un lielākie koki.
Šo koku caurmēram jābūt lielākam par mežaudzē (nogabalā) valdošās koku sugas vidējo caurmēru. Nākotnes ekoloģiskos kokus noskata un saglabā jau tad, kad notiek kopšana jaunākā mežā. Saimnieks var izvēlēties, kādu sugu ekoloģiskos kokus atstāt, taču pirmām kārtām ieteicams izvēlēties ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas, kļavas. Ja šādu sugu mežaudzē nav, saglabā apses, bērzus un melnalkšņus, kā arī īpaši vecus kokus. Izvēloties ekoloģiskos kokus, priekšroka dodama kokiem ar dobumiem un attīstītu vainagu, kokiem ar deguma rētām. Šie koki tiek atstāti ar mērķi, lai mežaudzē saglabātos dzīvesvieta retām sugām, kas piemērojušās dzīvei tikai uz ļoti veciem kokiem. Pat tad, ja ekoloģisko koku izgāzis vai nolauzis vējš, tas kalpo par dzīvotni kādam, varbūt pat ar neapbruņotu aci nesaskatāmam meža iemītniekam. Tāpēc ekoloģisko koku zāģēšana vai izvākšana no mežaudzes ir aizliegta.
Atmirusī koksne
Atceros vectēva stāstīto, ka viņa jaunībā mežsargs licis pēc sauso koku izvākšanas mežu uzkopt bezmaz ar grābeklīti… Kopš tiem laikiem nostādnes būtiski mainījušās. Mazauglīgajos meža tipos (silā, mētrājā) iesaka ciršanas atliekas nesavākt, bet sagarumot un atstāt izcirtumā, lai tādējādi meža augsnē saglabātu barības vielas. Ja cirsmā ir sausi koki, tad vienā mežaudzes hektārā saglabājami vismaz četri resnākie kritušie, nolauztie vai stāvošie sausie koki, kā arī lielu izmēru kritalas. Te gan saimniekam jāuzmanās, lai neiebrauktu auzās. Piemēram, vētras svaigi izgāztu skujkoku klājiens būs lieliska vieta, kur īsā laikā ieperināties un savairoties meža kaitēkļiem. Tādēļ šādās situācijās būs jāievēro Noteikumi par meža aizsardzības pasākumiem un ārkārtējās situācijas izsludināšanu mežā un potenciālās perēkļu vietas pēc iespējas ātrāk jālikvidē.
Ūdens kustība
Ūdens kustībai meža grāvjos un dabiskajās tērcēs ir būtiska nozīme koku sakņu horizonta apgādē ar skābekli, tātad – tas ir pamats sekmīgai mežaudzes attīstībai. Bieži vien grēko meža cirtēji, pametot ar kokiem, zariem vai riteņu risēm nosprostotas dabiskās ūdensteces – strautus, tērces – vai arī mākslīgi veidotos grāvjus. Šādas saimniekošanā pieļautās kļūdas vai nevērība agrāk vai vēlāk atgriežas kā bumerangs un sāpīgi trāpa īpašniekam. Viss tālāk norit likumsakarīgi – nosprostots grāvis ir kā aicinājums bebram: «Nāc šurp, te tevi gaida silta vietiņa!» Bebra darbošanās rezultātā tiek pacelts ūdens līmenis, apslīkst apkārtējo koku saknes. Koki tiek novājināti, bet novājinātus kokus meža kaitēkļi pirmos paņem uz grauda. Rezultātā iet bojā ne tikai atsevišķi koki, bet veselas mežaudzes vai to daļas. Protams, no dabas daudzveidības viedokļa tur nebūtu ko iebilst, taču, no saimnieciskās puses raugoties, tie ir ievērojami zaudējumi meža īpašniekam.
Miers dzīvniekiem
Ja mežaudzē atrodas lapsu vai āpšu alas, ap tām saglabā koku grupu, pamežu un paaugu; pār tām un to tuvumā neplāno meža mašīnu kustību. Saglabājot alu apkārtni, dzīvnieki tiek mazāk traucēti, kā arī tiek novērsta alu aizzelšana un sabrukšana.
Līdzīgi saglabā visus kokus ar lielām putnu ligzdām, kuru diametrs ir lielāks par pusmetru, kā arī grupu ap šiem kokiem. Tāpat saglabā skudru pūžņus un kokus, pie kuriem tie atrodas.
Lai netraucētu dzīvniekus vairošanās sezonā, no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam visos mežos aizliegta jaunaudžu kopšana līdz 10 gadu vecās priežu un lapu koku audzēs, kā arī līdz 20 gadu vecās egļu jaunaudzēs. Izņēmums ir pavisam nesen atjaunotas mežaudzes, kurās kociņu vidējais augstums skuju kokiem nepārsniedz 70 centimetrus, bet lapu kokiem – 1 metru.
No 1. aprīļa līdz 30. jūnijam aizliegta galvenā cirte pilsētu mežos. No 1. aprīļa līdz 30. septembrim aizliegta galvenā cirte Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ierobežotas saimnieciskas darbības joslā, kas var iesniegties iekšzemē līdz 5 kilometriem, skaitot no jūras krasta.
Ja kādai no īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugām ir mežā izveidots mikroliegums, tad tajā tiek noteikti konkrētās sugas aizsardzībai atbilstoši saimnieciskās darbības ierobežojumi.
Ugunsmūris – mežmala
Par mežmalu parasti uzskata aptuveni 10–15 metrus platu meža zemes joslu, kas šķir mežu no nemeža zemēm – pļavām, tīrumiem un ganībām, purviem vai laucēm. Parasti mežmala nav skatam visai pievilcīga. To visbiežāk veido krūmi vai koki ar kroplīgiem stumbriem, reizēm arī kritalas un koku stumbeņi. Taču šajā pārejas joslā no vienas ekosistēmas uz otru ir novērojama liela sugu daudzveidība. Šeit patvērumu rod ne tikai tie putni, kas barojas atklātās vietās un ligzdo mežmalu krūmājos, bet arī zīdītājdzīvnieki un kukaiņi. Tādēļ mežmalas, cērtot mežu vai iekopjot lauksaimniecības zemes, ir pēc iespējas saudzējamas. Pareizi veidota un saglabāta mežmala nodrošina sugu daudzveidību, mazina vēja postošo ietekmi, stabilizē mikroklimatu mežā un veido uguns barjeru, mazinot ugunsgrēku izplatības risku.
NĒ atkritumiem mežā!
Bieži vien cilvēki neaizdomājas, kādu ļaunumu var nodarīt atkritumu izmešana mežā. Nav runa par to, ka tas ir nepieņemami un neglīti. Kā raksturīgu piemēru minēšu skumju stāstu par tev noteikti pazīstamu vaboli – meža bambalu jeb meža mēslvaboli. Bambals ir meža sanitārs. Tas veicina dažādu pūstošu vielu pārstrādi mežos, tāpēc tam ir ļoti nozīmīga vieta vielu aprites procesos meža ekosistēmā. Lai gan meža bambals Latvijā vēl joprojām ir uzskatāms par bieži sastopamu mežos dzīvojošu sugu, pēdējos gados tā eksistence arvien vairāk tiek apdraudēta. Jo īpaši lielo pilsētu apkārtnes mežos. Nomīdītā zemsega, piesārņojums, transporta kustība pa mazajiem meža ceļiem veicina sugas skaitlisku samazināšanos. Meža bambaliem patīk uzturēties uz nelieliem meža ceļiem, tāpēc daudz vaboļu iet bojā zem automašīnu riteņiem. Taču vēl lielāku postu nodara izmestie atkritumi – pudeles, kārbas, plastikāta maisiņi. Sajūtot izmestajā pudelē rūgstoša dzēriena pārpalikuma smaku, vaboles no vairāku kilometru attāluma salido pie izmestās pudeles, caur tās kakliņu salien iekšā. Taču ārā vairs netiek, un iet bojā lēnā, mokošā nāvē. Šķietami nevainīgie plastikāta maisiņi, izmesti mežā, var kļūt par sodību citām radībām – zīdītājiem, putniem. Nonākot saskarē ar maisiņu, tie var tajā sapīties un nožņaugties, vai arī nosmakt, ierijot plastikāta driskas.
Izlases cirtes
Pastāv uzskats – lai mazinātu mežizstrādes ietekmi uz meža vidi, viens no piemērotākajiem apsaimniekošanas veidiem ir izlases cirtes. Izlases cirte nozīmē periodisku pieauguša meža izstrādi (retināšanu), kuras laikā atsevišķu koku veidā tiek izcirsta tikai daļa no mežaudzē uzkrātās koksnes apjoma. Citiem vārdiem sakot – vienā paņēmienā izcērt tikai tādu koksnes apjomu, par kādu mežaudze ir pieaugusi kopš iepriekšējā izlases cirtes paņēmiena. Un, kas ir būtiski, mežaudzes šķērslaukums tiek saglabāts virs kritiskās vērtības! Izlases cirti var veikt gan vienlaidus visā mežaudzes platībā, gan līdz 0,2 hektārus lielu minikailciršu jeb tā saukto atvērumu veidā. Bez tam izlases cirtes uzdevums ir pēc iespējas veicināt un nodrošināt meža dabisku atjaunošanos.
Izlases cirte ir obligāta tur, kur to paģēr noteikumi, piemēram, īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, aizsargjoslās, pilsētu mežos u. tml. Būt vai nebūt izlases cirtei citos mežos (saimnieciskajos mežos) – tā ir katra īpašnieka paša izvēle. Jāpiezīmē gan, ka pirms izlases ciršu īstenošanas būtu ieteicams vispirms konsultēties ar speciālistiem, kā arī gūt pārliecību par to, ka tevis izraudzītajiem izlases cirtes veicējiem – mežstrādniekiem – ir pietiekamas iemaņas un zināšanas šajā jomā. Šeit tev noteikti lieti noderētu apmeklēt vismaz kādu no Pasaules Dabas fonda (PDF) demonstrējumu teritorijām. Plašāku informāciju par tām, kā arī par citiem šajā sērijā apskatītajiem tematiem vari iegūt PDF mājaslapā www.pdf.lv.
Sugu mistrojums
Gadu desmitos krātā mežsaimnieku pieredze liecina, ka, ja vien meža augšanas apstākļu tips to pieļauj, jāveido jaukta sugu sastāva jeb mistrotas mežaudzes. Šo nosacījumu varam attiecināt gan uz to brīdi, kad stādot tiek veidota jauna mežaudze, gan arī kopjot dabiski atjaunojušos izcirtumu. Tāpat tas būtu jāņem vērā jau vidēja vecuma mežaudzēs, tās kopjot un retinot.
Mistrotas mežaudzes ir noturīgākas gan pret vējiem, gan pret slimībĀm un kaitēkļiem. Tāpat šādas mežaudzes ir estētiski pievilcīgākas un bioloģiski vērtīgākas par tīraudzēm.
Mikroliegumi
Mikroliegumi ir platības, kas mežā tiek noteiktas kādas īpaši aizsargājamā dzīvnieka vai auga aizsardzībai tur, kur tiek konstatēta šīs konkrētās sugas klātbūtne. Mikroliegumu izveides kārtību nosaka Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu.
Mikrolieguma izveidi mežā var ierosināt jebkurš. Atliek vien ziņot Valsts Meža dienestam, kas pieaicinās konkrētās sugas ekspertu. Ja eksperts konstatēs aizsargājamā dzīvnieka klātbūtni, tiks tālāk virzīts jautājums par mikrolieguma izveidi un noteikts mikroliegums konkrētā platībā. Meža īpašniekam tas nozīmē saimnieciskās darbības ierobežojumus vai pat aizliegumu. Diemžēl, pagaidām mūsu valstī joprojām nav sakārtots jautājums par pienācīga apmēra kompensāciju īpašniekam. Atliek vienīgi cerēt, ka nav tālu tas laiks, kad īpašnieks būs ieinteresēts nevis slēpt savā īpašumā sastopamās dabas vērtības, bet tās labprāt uzrādīs, lai nodotu valsts aizsardzībā.
Ūdensobjektu aizsargjoslas
Īpaša vērība jāpievērš, plānojot koku ciršanu ūdeņu tuvumā.
Cērtot kokus mežā, saglabā apaugumu ap avotiem, avoksnājiem un mikroieplakās. Pirmajos 10 metros (tā sauktajā tauvas joslā) gar ezeru un upju krastiem ir aizliegta jebkāda cirte. Plānojot koku ciršanu ūdensobjektu tuvumā, piemēram, upju krastos, vispirms ir jāpārliecinās, vai šim objektam ir noteikta aizsargjosla. Piemēram, ja upei ir noteikta 50 metru aizsargjosla, tas nozīmē, ka nākamajos 40 metros aiz tauvas joslas ir atļauta tikai izlases cirte.
Izņēmums ir pie ūdeņiem esošās baltalkšņu mežaudzes – tajās pieļaujama kailcirte platībā līdz 1 hektāram. Cērtot baltalkšņu audzi upes aizsargjoslā, saglabā ozolus, liepas, vīksnas, gobas, kļavas, priedes, melnalkšņus, vītolus un mežābeles. Šeit aizliegta koku ciršana nogāzēs, kuru slīpums pārsniedz 30 grādus, kā arī zāģim jābūt noliktam malā laikā no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam. Lai veicinātu velēnas veidošanos un aizsargjoslas kā filtra labāku funkcionēšanu, gar pašu krastu vēlams veidot aptuveni 2 metrus platu no kokiem brīvu joslu. Tas nozīmē – nestādīt kokus pirmajos divos metros gar upes krastu, kā arī kopšanas cirtes laikā iespēju robežās novākt šajā joslā esošos kokaugus. Vecās baltalkšņu audzes novākšanu ieteicams apvienot ar upes atbrīvošanu no tajā sakritušajiem kokiem.
Kailcirtei NĒ!
Dabas daudzveidības un ainavas saglabāšanas nolūkā daļā meža platību ir noteikts kailcirtes aizliegums.
- Meža puduros (meža platībā, kas mazāka par hektāru un atrodas vismaz 500 metru attālumā no lielāka meža).
- Mežaudzēs, kur valdošā koku suga ir ozols, liepa, kļava, goba, vīksna vai skābardis.
- Mežaudzēs ūdensteču un ūdenstilpju palienēs – ielejas daļā, kura periodiski applūst un kurā ir palienei raksturīgā veģetācija.
- Purvu aizsargjoslās, ezeru salās un purvu salās, pilsētu teritorijā.
- Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā sausās minerālaugsnēs augošās priežu mežaudzēs (ja priedes veido vairāk nekā 80 procentu no mežaudzes šķērslaukuma).
