6 paņēmieni, kā tikt pie laba komposta

Veidojot kompostu, ir vairāki veidi, kas prasa mazāk darba, bet tāpat dod labu rezultātu. Konsultē Māris Narvils, agronoms, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā.
Permakultūra
Māris Narvils
9. janvāris

Saglabāt

Foto: pixabay

Neorganiskie mulčēšanas materiāli ir, piemēram, dekoratīvi akmentiņi, oļi, grants, šķembas. Par neorganisko mulču uzskatāmas arī dažādas plēves, piemēram, melnā agroplēve no austa materiāla, kas ir ļoti efektīva pret nezālēm, taču vienlaikus laiž cauri gan mitrumu, gan gaisu. Dažkārt šīs sauc par aukstajām kompostēšanas metodēm. Ja komposts veidosies bez gaisa klātbūtnes, tajā arī darbosies mikroorganismi, tikai citi – anaerobie, kas bieži vien ir uz vienu roku ar dažādiem augu un augsnes patogēniem. Tātad šī iemesla dēļ ar aukstajām metodēm iegūtais komposts nekad nebūs simtprocentīgi drošs – proti, nekad nevar apgalvot, ka tas ir brīvs no slimību ierosinātājiem un nezāļu sēklām. Un tomēr – lai vai kā, ja vēlies krāšņu dārzu un bagātīgu ražu, bez komposta gatavošanas neiztikt.

1. metode. Mulča kā komposts

Varbūt tev tas ir pārsteigums, taču mulčēšana arī ir sava veida kompostēšana, jo, kad mikroorganismi no apakšas noārda mulčas materiālu, veidojas trūds un humuss, kas pamazām ar mitrumu ieskalosies augsnes virsējā slānī un kalpos kā mēslojums. Šādā veidā komposts veidojas turpat augsnes virskārtā, ap augu, kur mulčas materiāls uzklāts. Parasti to liek ap krūmiem, ogulājiem, augļu kokiem, ziemcietēm, var likt arī uz celiņiem. Mulčējot ap augiem, lai neradītu izsušanas draudus, nedrīkst mulču likt līdz augu sakņu kaklam. Klāj 5–8 cm biezu slāni. Mulčējot augus uz ziemu, jāliek 10–12 cm biezs slānis. Šādam kompostēšanas veidam var izmantot svaigi pļautu mauriņa zāli, ko izklāj līdz vasaras vidum, kamēr vēl turpinās augšana, jauno dzinumu veidošanās. Vēlāk gan svaigi pļauto zāli nav vēlams izmantot, jo tas nesekmēs krūmiem, ogulājiem un augļu kokiem dzinumu nobriešanu, dārzeņiem ražas nobriešanu, bet ziemcietēm neveicinās to sagatavošanos ziemošanai.

Kā mulču var izmantot arī koku lapas, salmus, sienu, koku skaidas, koku mizas, šķeldu. Jo vairāk celulozes un lignīna materiāls satur, jo ilgāks laiks būs vajadzīgs, lai mikroorganismi to noārdītu, un jo pakāpeniskāks būs efekts.

Daļu no šiem materiāliem (koku lapas, salmus, sienu) var noklāt arī uz augsnes virskārtas sezonas beigās, rudenī, un atstāt uz ziemu. Mikroorganismi un sliekas jau līdz salam paspēs labi pastrādāt un izveidot irdenu virsējo augsnes kārtu. Pavasarī to ierokot, veidosies ar mikroorganismiem bagāts augsnes slānis, kur turpināsies sadalīšanās, bet daļa augiem jau būs pieejama komposta veidā. Šis ir kompostēšanas veids, ko mēs varam novērot dabā, piemēram, mežā. Priekšrocība? Metodes vienkāršība. Trūkums – process norit lēni.

2. metode. Kompostēšana bedrēs vai tranšejās

Tātad izrok ap 20–25 cm dziļu bedri, kuru piepilda līdz pusei ar organiskajiem atkritumiem. To var veidot arī gar augu rindām kā tranšeju. Tāpat tranšejas var secīgi rakt visā sakņu dārza platībā. Tātad izrok pirmo tranšeju, augsni noliekot blakus. Tranšeju līdz pusei piepilda ar kompostējamo materiālu, tad to aizber ar augsni, ko izrok, veidojot nākamo tranšeju. Tā rīkojas, līdz viss sakņu dārzs ir pārrakts.

Lai rezultāts būtu vēl labāks, vēlams ierokamajā masā izmantot brūnās un zaļās sastāvdaļas attiecībā 3:1. Ja tas nav iespējams, komposts tik un tā veidosies, tomēr – ne tik labs.

Turklāt, ja ieraksi tikai zaļās sastāvdaļas (it sevišķi uz ziemu), pastāv augsts risks, ka, slāpeklis no augsnes izskalosies. Zaļo sastāvdaļu ierakšana tīrā veidā būtu pieļaujama vien tad, ja pa virsu iesēj zaļmēslojumu – rudzus vai ziemas vīķus. Metode ir vienkārša, taču var atšķirties iestrādātās masas sadalīšanās ātrums. Priekšrocības: masa nebūs pieejama kaitēkļiem un daļēji grauzējiem, jo sevišķi – iestrādājot virtuves atkritumus. Atsevišķos gadījumos var savairoties augsnes patogēni.

3. metode. Kompostēšana tvertnēs

Piemērota metode, ja jākompostē mazi apjomi. Tad tvertnes piepildīšanu par 1/3 vai 1/2 daļu vienmēr sāk ar brūnajām sastāvdaļām, kas bagātas ar oglekli. Kad masa nedaudz sagūlusi, pievieno zaļās jeb slāpekļa sastāvdaļas. Tādā veidā liek kārtām, līdz tvertne pilna. Labi būtu izmantot trīs tvertnes: divās notiek kompostēšanās, bet vienā ir jau izmantošanai gatavais komposts. Ir arī noslēgtas tvertnes, bet – ar caurumiem, pa kuriem ik pa laikam ar asu priekšmetu var masu caurdurt, lai pievadītu gaisu. Līdzīgam nolūkam lieliski kalpo kastes. Kastes ir labākas tāpēc, ka tad masu var pārcilāt, šādi pievadot gaisu. Pēc 12–24 mēnešiem – atkarībā no materiāliem – komposts būs gatavs. Process noritēs ātrāk, ja katram ieliktajam slānim pievienosi pa saujai gatavā komposta vai vismaz augsnes. Vēl, lai procesu pasteidzinātu, vari izmantot biokompostētāju.

4. metode.  Kaudze

Ikdienā novērotā prakse, kā dārzā tiek veidotas komposta kaudzes, ir ļoti bēdīga. Sastāvdaļas pievieno bez sistēmas, neregulāri un stihiski. Šādām kaudzēm var brīvi piekļūt grauzēji, putni, tur vienkārši var iemājot tādi nešpetni dārza kaitēkļi kā zemesvēži un maijvaboļu kāpuri. Parasti kaudzēs dominē zaļās sastāvdaļas un ir pārāk liels mitrums, materiāli strauji blīvējas, veidojas anaerobi apstākļi, un attiecīgi sāk darboties anaerobās baktērijas. Rezultātā izdalās tādas siltumnīcas efektu veidojošas gāzes kā metāns un ogļskābā gāze.

Labu un viendabīgu kompostu šādā veidā ir ļoti grūti iegūt. Tāda masa ir pelēcīgi melnā krāsā, blīva, ar skābu smaku.

Ko vajadzētu darīt?

  • Kaudzi noteikti ierobežot un, kad tā pilna, sākt pildīt nākamo.
  • Turēt krājumā brūnās sastāvdaļas, lai laiku pa laikam tās pievienotu kaudzei.
  • Ar sietu palīdzību novērst grauzēju un putnu piekļūšanu kaudzei.
  • Lai tai kaut mazliet pievadītu gaisu, kaudzi ik pa laikam caurdurt ar asu armatūras stieni dažādos virzienos.
  • Uztaisīt mazu jumtiņu vai pārklāt ar materiālu, kas neļauj kaudzē iekļūt liekiem nokrišņu ūdeņiem. Šie nelielie uzlabojumi ļaus iegūt labākas kvalitātes kompostu.

5. metode. Anaerobā kompostēšana – bez gaisa piekļuves

Šajā gadījumā visu sadalīšanas procesu veic anaerobie mikroorganismi. Šādu – būtībā skābēšanas – procesu pazina jau senajā Ķīnā. To var veikt izraktā bedrē (darbietilpīgi) vai kādā lielākā noslēgtā traukā. Tas gan nedrīkst būt pilnīgi hermētisks, jo skābšanas procesā izdalās gāzes, kas trauku var vienkārši saplēst. Tātad mitrums var sasniegt 70 procentus, un masa veidojas kā pasta. Lai gan sākumā skābēšanas rezultātā savairosies aerobie mikroorganismi, to darbība beigsies, aptrūkstoties skābeklim (gaisam). Tālāk vairosies jau anaerobās baktērijas, masa kļūs gluma, ar ļoti nepatīkamu smaku. Tā kā šī veida baktērijas ļoti maz tērē slāpekli, tam piemīt tendence pārvērsties amonjakā. Ogleklis pārvēršas metānā, un neliela tā daļa – ogļskābajā gāzē. Nepatīkamo smaku var mazināt, ja pa virsu uzlej ūdeni. Tāpat smaka mazināsies (tiesa, uz laiku), ja papildus pievienos brūnās jeb oglekļa sastāvdaļas. Kompostēšanās process ir lēnāks, jo anaerobās baktērijas ir vismaz desmit reižu mazāk produktīvas par aerobajām (tērē mazāk enerģijas, un ir lēnāka vielmaiņa). Tajā pašā laikā pastāv augsta riska pakāpe dažādu patogēnu klātbūtnei. Pozitīvais? Ja šādā slēgtā traukā masa glabāsies ilgāk par sešiem mēnešiem vai, vēl labāk, gadu, tad skābekļa trūkuma dēļ nobeigsies arī augu patogēni, jo tiem, lai dzīvotu, nedaudz gaisa tomēr vajag.

Skābēšanas metodi plaši izmanto augu – nezāļu, zāles, tomātu, nātru – vircas gatavošanai, kas ir ļoti populārs veids, kā iegūt labu, augus stiprinošu līdzekli un reizē arī papildmēslojumu.

Jau septiņu dienu laikā masa izrūgst un ir gatava. Izfiltrējot un atšķaidot to var lietot.

6. metode. Slieku komposts, vermikomposts jeb biohumuss

Varbūt kāds padomās, ka runa ir par trim dažādiem kompostēšanas procesā iegūtiem produktiem. Patiesībā tas ir viens un tas pats produkts. Jau vēsturiski cilvēki ievēroja, ka slieku darbības rezultātā komposts maina savas īpašības. Sliekas, tēlaini izsakoties, uzliek punktiņu uz i – kompostēšanās process tiek pilnībā pabeigts, un tas notiek, pateicoties slieku garajam zarnu traktam. Vermikomposts ir augiem vieglāk uzņemams un ātrāk nodrošina iedarbību. Varētu teikt, ka tas ir kļuvis daudzkārt koncentrētāks nekā parastais komposts. Tajā pašā laikā vermikompostā ir daudz vairāk bioloģiski aktīvo vielu un mikroelementu, līdz ar to tā lietošana ir citāda nekā parastajam kompostam. Iegūtā biohumusa saturs un bioloģiskā aktivitāte var atšķirties atkarībā no sliekām izbarotā komposta sastāvdaļām un gatavošanas kvalitātes. Pēc fiziskā daudzuma sēņu biohumusā ir divas reizes mazāk, toties tās ir daudzveidīgākas no sugu viedokļa. Trešo daļu parasti veido termotolerantās un termofilās sēņu sugas. Atšķirībā no kūtsmēsliem, kas satur ievērojamu daudzumu dažādu patogēnu, vermikompostā pēc 60 dienām vairs nav iespējams konstatēt tādus patogēnus kā Shigella, Salmonella un Enterobacter. Būtiski – pat līdz 6 reizēm – samazinās Escherichia coli, enterovīrusu un helmintu olu daudzums. Parastā kompostā dominē sporas veidojošās termotolerantās Firmicutes un Actinobacteria. Biohumusā savukārt nav vērojama atsevišķu baktēriju sugu dominance. Biohumuss visaugstāko mikrobioloģisko aktivitāti sasniedz pēc 2–4 nedēļām, tas ir – pēc procesa beigšanās. Taču sastāvs būtiski nemainās arī tālākajā uzglabāšanas periodā daudzus gadus – ar nosacījumu, ja tas tiek izžāvēts.

Biohumusa iegūšana nav tas vienkāršākais paņēmiens, jo nepieciešams nodrošināt nemainīgu gaisa temperatūru, kas ir iespējams tikai telpās.

Vai komposts var būt negatavs?

Jā, tas tik tiešām ar parasto kompostu var notikt – it sevišķi, ja kompostē ar auksto metodi. Iespējams, ka kādas no komposta sastāvdaļām nav pilnībā sadalījušās, un, tādu kompostu iestrādājot augsnē, augi var dzeltēt. Tas notiek tāpēc, ka augsnē mikroorganismi turpina kompostu sadalīt un tam izmanto slāpekli, kas vajadzīgs augiem, rezultātā tiek traucēta augšana.

Kompostā vajag ieviest sēnes!

Augiem, jo sevišķi daudzgadīgajiem, īpaši vērtīga ir sēņu mikoriza. Mikoriza ir simbiotiskas attiecības starp augu saknēm un sēņu hifām. Sēņu hifas piegādā augu saknēm ūdeni, minerālvielas un nodrošina augiem augstāku izturību ilgstoša sausuma laikā. Savukārt augi sēnēm piegādā oglekli. Sēnēm ir daudz vērtīgāka ietekme uz augiem nekā baktērijām, tādēļ visi paņēmieni, kas sekmē sēņu nonākšanu kompostā, ir apsveicami. Kā to panākt?

  1. Kaudzes vai krāvuma veidošanas procesā pievieno no meža nestu lapu trūdzemi, pietiks pakaisīt uz katras kārtas pa saujai.
  2. Rūpīgi seko līdzi temperatūras režīmam kaudzē: kad tā sāk pieaugt, pārkraušanas vietā izmanto papildu gaisa pievadīšanas iespējas, lai siltums izplūstu laukā.
  3. Savukārt gaisa pievade sekmēs sēņu vairošanos un vēlāk arī sēņu micēlija veidošanos un augšanu. Šim nolūkam izmanto dzelzs stieni vismaz 15–25 mm diametrā. Vēl resnāku būs grūti iedurt kompostējamajā masā. Masu sadursti vienmērīgi pa visu kaudzes šķērsgriezumu. Ja ir iespējams šādu kompostu noturēt ilgāk par gadu, tad sēņu micēlijs būs cauraudis visu komposta kaudzi. Tāds komposts krūmiem, ogulājiem un augļu kokiem būs sevišķi vērtīgs, jo ātri palīdzēs izveidot mikorizu komposta izkliedes vietā.

Lai izdodas!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs