Padalīsies ar savām ziemcietēm?

Amatieris jautā profesionālim
Anija Pelūde
1. septembris, 2016
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
Tā viens otrs man pavaicā, kad atbrauc ciemos puķu ziedēšanas laikā. Un es mēdzu atbildēt: «Rudenī, septembrī – tad.»

Kāpēc jautāju Sanitai Reinbergai

  •  Jo kopā ar vīru Raivi saimnieko stādaudzētavā Puķu lauki. Visas ziemcietes, ko piedāvā citiem puķu cienītājiem, tiek pārbaudītas, veidojot savu dārzu Miegūzē.
  • Jo Sanitas angļu tipa ziemciešu dobes ir tāāāādas, kuru, krāšņumā veroties, no sajūsmas pieaug iedvesmas spārni – jebkurā gadalaikā.
  • Jo ir mācījusies Bulduru dārzkopības vidusskolā.
  • Jo iepriekš strādājusi Baltezera kokaudzētavā un par savu lielo skolotāju uzskata Vari Kazāku. Stažējusies arī dārzniecībā Vācijā.
  • Jo dalās savās zināšanās, lasa lekcijas interesentiem.
  • Jo Sanita uzskata: «Cilvēks ir nācis pasaulē, lai kaut ko radītu, un es – lai radītu dārzu sev un citiem par prieku. Īstenībā mēs ar Raivi radām prieku, un tas ir īsts gandarījums.»

– Vispār ir arī divi racionāli izskaidrojumi, kāpēc vajag dalīt ziemcietes un dalīties ar ziemcietēm. Man dzīvē tā ir gadījies. Tu iedod kādam no sava dārza ziemcieti, un pēc gadiem tev pašai šī puķe izsalst. Toties kaimiņienei ir! Tad saku: «Dod man atpakaļ, tagad tu padalies ar mani.» Un vēl – augs jau noveco, bet, kad ziemcieti sadala, tā atkal atjaunojas.

 –Taisnība. Es arī, kad ziemcietes izpletušās, no ceriem vai ziemciešu audzēm ņemu daļu nost, dalu, lieku podiņos, lai savairotu, stādu atpakaļ dobē. Un mēs jau pašas arī maināmies: dažreiz kāds audziņš vienkārši vairs nepatīk – gribas citus toņus vai pilnīgi citu ziemcieti. Vienkārši izmest ārā man ir žēl, un tad es kādam atdodu, lai pati tiktu pie jauna auga.

– Kas septembrī ir dalāms? Peonijas?

– Jā, peonijas dala augustā un septembrī, kad dzinumi nobrieduši un augiem izveidojušies atjaunošanās pumpuri nākamajam gadam. Bet vispār tagad var dalīt visas pavasarī ziedošās puķes. Rudenī ziedošās arī drīkst, bet tad jāgriež nost skaistie ziedi. Tāpēc, manuprāt, rudens puķes tomēr labāk dalīt pavasarī – no aprīļa vidus līdz maija vidum, kad lielākā daļa ziemciešu pumpuru jau parādījušies virs zemes, bet dzinumi vēl intensīvi nestiepjas garumā. Sadala tā, lai uz katra atdalītā cera būtu 3–5 atjaunošanās pumpuri, iestāda, un tad rudenī jau ziedēs!

– Man gan tieši patīk ziemcietes pārstādīt ziedošas, jo tad tās jau parādījušas savu īsto augumu, un varu redzēt cik vietas katra aizņem. Vieglāk iekombinēt dobē, vieglāk nenokļūdīties ar toņiem, augstumiem. Bet, kad pavasarī stādi, grūti vizualizēt – nav saprotams, kā tie augi kopā spēlēsies.

– Ja izdodas augu izcelt no zemes smuki, ar lielu ceru un zemi, tad kāpēc gan ne? Esmu šādā veidā rudenī pārcēlusi, piemēram, graudzāles. Man tās auga laukā, un, kad dobē atbrīvojās vieta, atvilku graudzāles aiz smilgām. Tā gan nav pareizi, bet es izdarīju, jo tajā brīdī redzēju, ka tieši graudzāles man vajag dobē. Jāņem vērā, ka tādiem pārceltiem augiem nepieciešams vairāk ūdens, viņi vairāk jāpavaktē.

– Līdz kuram brīdim var dalīt ziemcietes?

– Visu septembri. Ja silts oktobris, arī tad vēl var. Bet tas atkarīgs no katra konkrētā dārza. Piemēram, man pašai visas dobes ir stādītas oktobrī, novembrī. Bet es zinu, ka drīkstu tik vēlu pārstādīt, jo man dārzā augsne ir laba, nav augstu gruntsūdeņu, nav mitru vietu, neuznāk agrās salnas. Taču ir dārzi, kurus katru gadu pārsteidz agrās salnas, un tad nedrīkst ziemciešu stādīšanu un pārstādīšanu atlikt līdz tik vēlam rudenim. Bet, ja nu tomēr iznāk iestādīt vēlu, tad obligāti jānomulčē ar kūdru vai kompostu. Daudziem gan gluži psiholoģiski liekas, ka viss jāstāda pavasarī, tomēr rudenī ir labāk – mitruma augsnē pietiek, ziemciete sadzīs saknes un pavasarī uzreiz jau augs kuplumā.

– Man gadās, ka tajā stādu trakumā (jo rudenī tie mēdz būt lētāki) sapērkos ziemciešu podiņus, aizvedu mājās un nesaprotu, kur lai to visu sastādu. Ko tad darīt?

– Ja vēl nav īsti zināma vieta, kur stādīt, var ierakt zemē ar visu podu. Augs vēl nebūs sācis dzīt saknes, sakņu sistēma būs kompakta, un pavasarī tas būs viegli izņemams no poda. Augs neizjutīs pārstādīšanas stresu un diezgan drīz izveidos jaunas saknītes savā jaunajā mājvietā. Bet, ja rudenī iestāda zemē bez poda, augs jau sāks dzīt saknes un, pavasarī pārstādot, tiks traumēts.

– Augs, kas iestādīts ar podu, neizsals?

– Mums dārzniecības ražošanas laukumā ziemcietes ar visiem podiem pa ziemu paliek uz auduma. Visus podiņus sabīdām kopā un gar malām uzberam kūdru. Tiesa, ir bijuši pavasari, kad pēc ziemas 60–70 procenti ziemciešu ir izsalušas. Vistrakākais, ja ir silta ziema. Līst, līst, ūdenim vairs nav, kur aiziet, un tad pēkšņi uznāk sals… Ja ir sniegs, tad pārziemo ideāli.

– Vai varu dārzā stādīt jebkuras ziemcietes?

– Nē, ir jāzina, kāda dārzā ir augsne, un atkarībā no tās jāizvēlas augi. Ja ir māls un mitra vieta, nav jēgas stādīt saulmīļus. Jo augu ilgmūžība ir atkarīga no tā, kur tos iestāda. Piemēram, parastā zilā auzene vai mazā zaļā slotiņu auzenīte Festuca scoparia, zaļais ezis. Tās bieži vien redzamas apstādījumos un jau otrajā trešajā gadā ir ar nesmukiem brūniem vidučiem. Auzenītes nāk no kalnainiem apvidiem, kur zeme ir sausa, akmeņaina, liekais mitrums notek, tātad tām vajadzīga nabadzīga augsne. Ja auzenītes ieliek bagātīgā augsnē, tās no daudzgadīgiem augiem pārvēršas par viengadīgiem vai divgadīgiem – bagātā augsnē sausummīļi ātri noveco. Un otrādi – ja daudzgadīgo delfīniju, kurai vajadzīga ļoti bagāta augsne, iestāda smiltīs, tā būs pagalam jau pirmajā gadā. Vai – flokši. Ja floksi audzē ļoti smilšainā vietā, piemēram, jūrmalas augsnē, tam vienmēr būs miltrasa. Tāpat miķelītēm. Jo šiem augiem tāda zeme ir par pliku, nav barības vielu. Tāpēc, ja vēlas kādu augu, vispirms noskaidro, no kādas vietas tas nāk un kas tam būs vajadzīgs.

– Man bija lavandas krūmiņš, iestādīts labā zemē pie rozēm. Trīs četrus gadus viņš man tur eksistēja – nekāds. Šinī pavasarī nolēmu: viss, metīšu ārā! Bet kļuva žēl un iespraudu necilā vietā, mālā, kalna nogāzē. Tagad tik smuks!

 – Bet no kurienes nāk lavanda? Visaugstvērtīgāko lavandas eļļu iegūst Francijas kalnos, kur augšanas apstākļi ir dramatiski: akmeņi, smags māls, līst reti. Bet lavandu puskrūmi tur aug izcili. Latvijā lavandas bieži vien nepārziemo, jo ir pārāk liels mitrums. Lavanda nebaidās no aukstuma, bet tās noslīkst, nosmok. Visiem koksnainajiem augiem – lavandai, izopam, mārsilam – vajag sausas, saulainas vietas. Vēl esmu novērojusi, ka augi, kuri ir pelēkā krāsā (vērmeles, sārmenes, radzenes, ēdelveisi, lavandas, izopi), jāstāda sausā, saulainā vietā. Arī tie, kas ir ar adatām, paredzēti sausām vietām. Toties viss, kam ir lielas lapas, sulīgi augumi, paredzēts vai nu noēnotām vietām vai treknām augsnēm ar pietiekamu mitrumu. Ir tā – ja mēs augus novērojam, viņi paši pasaka priekšā, kas tiem vajadzīgs.

– Mulča ziemcietēm?

– Bieži vien cilvēks mulčē tāpēc, lai nebūtu jāravē. Skujeņiem, kokiem, krūmiem – ideāli. Mulča uztur vienmērīgu mitrumu, neļauj ūdenim iztvaikot. Bet, ja grib krāšņas ziemciešu dobes, tad par mulču jāaizmirst, tur nekas nesanāks. Pirmkārt, ne visi augi aug kā, piemēram, hosta, kam ir viens cers. Daudzi audziņi nāk pa apakšu laukā ar sakņu atvasēm, un tādām ziemcietēm mulča vienkārši ir nāvējoša. Dzinumi nāk uz augšu, bet mokās, viņiem nepatīk. Aug tādi nabadziņi… Bieži vien mulčētās ziemcietes noslāpst. Kā parasti dara? Izveido dobi, iestāda ziemcietes līdz augsnes līmenim, un tad ber mulču, dažreiz pat ļoti dāsni, lai mazāk jāravē. Iedomājieties, ja mēs būtu augi un mums aizbērtu muti un degunu ciet ar mulču – nu, kā tad lai elpo! Augs elpo ar to daļu, ar kuru nāk no zemes ārā, kur ir sakņu kakliņš. Un, ja sakņu kaklu aizber ciet? Ziemciete noslāpst.

Es daru citādi, lai nebūtu daudz jāravē. Ziemciešu dobes maliņas ir jāizstaigā ar kapli, bet vidū, kur ar kapli nemaz nevar iekļūt, tur arī nezāļu nav. Jo es ziemcietes stādu bieži, katrs cers ir savā vietā, un, kad ziemcietes blīvi saaug, nezālēm tur nemaz nav vietas. Tikai noteikti jāņem vērā: pirms stāda, dobe jāsagatavo tīra, bez sakņu nezālēm. Sēkliņas tāpat iebirs, bet lai nav vārpatu un gārsu.

– Kā ir ar ziemciešu mēslošanu rudenī?

– Līdz augustam varēja dot bagātīgu komplekso mēslojumu. Pavasarī un vasaras pirmajā pusē – tādu, kur vairāk slāpekļa, vasaras otrā pusē – kur daudz kālija un fosfora, bet slāpekļa nemaz vai ļoti, ļoti maz. Savu ziemciešu dārzu mēsloju vienu reizi – aprīlī, tūlīt pēc tam, kad novākti pērnā gada laksti, atmirušās augu daļas. Izmantoju pulverveida koncentrēto mēslojumu PG mix, kas būtu jāšķīdina ūdenī, bet, ja droši zināms, ka tajā dienā būs lietus, vienkārši izkaisu uz augsnes. Uz auga lapām gan to nedrīkst kaisīt – tad lapām būs beigas. Otrreiz mēslojums manā dārzā tiek vienīgi rozēm un hortenzijām – jūlija sākumā. Pārējās puķes neko vairs nedabū. Tiesa, man dobēs ir ļoti ielabota zeme, un tas ir pamatu pamats. Tur ir slieku komposts. Ar gadiem dobes nosēžas, un tad komposts jāliek atkal klāt. Komposts top savdabīgā veidā. Mums ir ziemciešu ražošanas lauki, kas visu laiku jāravē, un, lai meitenēm būtu vieglāk un nevajadzētu nezāļu spaiņus nest uz lauka otru galu, nezāles viņas ber melnajos plastmasas maisos. Tur nonāk arī to puķupodu saturs ar visu augsni, kuros ziemcietes nobeigušās, bet šai augsnei jau klāt ir mēslojums. Kad maiss ir līdz pusei pilns, to aizrullē ciet, un nākamajā gadā tajā jau ir izveidojies komposts, kuru var likt atpakaļ dobēs.

– Laba ideja!

– Bet nekas nesanāks, ja maisos liks tikai plikas nezāles. Jābūt vēl kaut kam klāt – augsnei, minerālmēsliem.

– Vai ziemcietēm nav jādod rudens mēslojums, kas palielina augu iespējas pārciest ziemu?

– Ja dārzā ir smilšaina, nabadzīga augsnes, tas ir jādara, bet, ja augsne ir pietiekami bagāta, nevajag ziemcietes mēslot.

– Ziemciešu dobe ziemā… Nekas daiļš.

– Es mīlu savu dārzu ziemā! Tur notiek gaismas un ēnas spēle, īpaši, ja ir sarma. Kādas izskatās miķelītes, kādas ir monardas! Es tās negriežu nost – lai paliek ar visām spurainajām galvām! Var paskatīties bildes, tās ieliku mūsu mājaslapā www.pukulauki.lv – iedvesmai, lai cilvēki negriež ziemā dārzu nost. Ir ļaudis, kas visus audziņus pedantiski noskuj.

– Jo tad ir kārtība, sakopts.

– Bet, ja cilvēku izdzītu ārā ziemā bez mēteļa, es domāju, ka tas nebūtu īsti prātīgi. Un augiem ir tieši tāpat. Tiem, kas mīl pedantiskos, perfektos dārzus, saku: var griezt, bet tad ir jādod augam kaut kas vietā – ir jāsagaida neliels sals (mīnus 2–3 grādi) un tad jānomulčē ar sausu neitralizēto kūdru (pH 6– 6,5) vai jāpiesedz ar skujām, bet augu pliku atstāt nedrīkst. Ja uzsnieg, viss kārtībā, bet kāds tas sniegs Latvijā ir – te bija, te vairs nav! Un vēl jo vairāk, kad uznāk slapjums un tad uzreiz kailsals… Februārī, martā – plus desmit, vecie laksti nogriezti, audziņš jau palīdis ārā no zemes, bet naktī mīnus desmit – tas augam ir kā sitiens pa galvu, un viņš ir beigts.

Ja grib vecos lakstus rudenī nogriezt, ideāli būtu tos atstāt vismaz sprīdi garus, 10 –15 centimetrus. Tad pavasarī mazulītis, izspraucies ārā, jau būs pasargāts, viņam aukstajās naktīs ir mētelītis.

– Vai ir kādi jaunumi – ziemcietes, kuras varētu uzskatīt par atklājumiem? Vai varbūt tādas, kas agrāk nav pietiekami novērtētas?

– Es vairs neiespringstu uz īpašiem jaunumiem, es meklēju citādo. Piemēram, šogad iestādīju rozā pudeļvālītes – sangvisorbas jeb brūnvālītes. Vēl mani uzrunāja dienziede ‘Eldorado’, kas radīta 1926. gadā. Tāpat sajūsminājos par vīgriežu pelašķiem ‘Parker’ – jūnijā tie ir lašrozā, tad koši oranži, dzelteni. Kamēr krāsojums pamazām nomainās, turas visu augustu, vēl septembrī. Skaista ir lielā pulkstenīte Campanula glomerata ar violetiem ziediem – jūnijā atveras gaiši zila, tad pāriet uz maigi violetu toni, ziedēja piecas nedēļas. Vēl es arī eksperimentēju – man ir viena aizaugusi pļava, četrpadsmit gadus vecas dobes, kuras vairs nevar izravēt, tur viss saaudzis kopā: ziemcietes, nezāles, graudzāles. To mēs pavasarī pļaujam ar trimmeri, un viss pēc tam aug griezdamies. Perfekti. Bet tur nedrīkst būt smalkas puķes, tur aug zemnieces: raspodiņi, raudenes, ehinācijas, salvijas, eiforbijas, monardas, miskantes… Gribu to dobi šoruden papildināt vēl ar dažām ziemcietēm un skatīšos, kas no tā visa sanāks. Tāda tendence tagad ir arī Eiropā – lielos stādījumus pļauj pavasarī ar trimmeri. Nogrābj, novāc, uzmēslo, un tad veidojas bieza ziemciešu dobe. Īsi augi, augsti augi, pļavveida stādījums.

– Vai ziemciete nozīmē – puķe uz mūžu?

– Daudziem cilvēkam tā šķiet – iestādi, un būs uz mūžu. Bet tā nav – ziemcietes pēc dzīves ilguma var iedalīt vairākās grupās. Ir tādas, kas dzīvo divus trīs gadus: brūnactiņas, lini, gailardijas, gauras. Tās visas ir augi, kas sāk ziedēt jūnijā un beidz oktobrī. Trakās ziedētājas, kā es saku. Un, tā ziedot, viņas atdod visus spēkus – nu nevar taču divdesmit gadus no vietas tik nenormāli ziedēt! Šīs puķes izzied to savu mūžu. Savukārt, visas tās puķes, kas dzīvo divdesmit trīsdesmit un pat piecdesmit gadus – kā peonijas –, zied īsu brīdi. Viņas savus spēkus taupa.

Manuprāt, ir vērts stādīt dārzā arī īsmūža ziemcietes, jo tās dod ļoti daudz krāšņuma. Ja gribam šīs puķes ilgāk saglabāt, vajadzētu jau laikus pusi ziedu nogriezt. Vēl ir ziemcietes ar trīs līdz piecu vai trīs līdz septiņu gadu garu mūžu: ehinācijas, heihēras, margrietiņas. Tās ātri noveco, ceļas uz augšu, tad jārok ārā, jādala un jāliek dobē atpakaļ. Bet arī tas katrā dārzā būs citādi. Vienam margrietiņu varbūt būs jādala jau pēc diviem gadiem, citam pēc trim, vēl citam – pēc pieciem vai pat septiņiem gadiem.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs