Latvijas dabas Melnajā sarakstā - topinambūrs

Invazīvās sugas
Aiva Kanepone
28. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Dabas Aizsardzības pārvalde izveidojusi Melno sarakstu ar 36 invazīvajām augu sugām Latvijā. Viena no tām – topinambūrs.

Invazīvās sugas ir ārzemnieces, kas sparīgi vairojas vietējā ekosistēmā un apdraud dabiskās sugas. Topinambūra uzvaras gājiens Eiropā sākās spoži – galu galā, viens un tas pats augs ir gan izskatīga, izturīga puķe, gan dārzenis. Topinambūram bija visas izredzes kļūt par dārznieku mīluli, tomēr tas kļuva par uzmācīgu nezāli.

Topinambūri pa vasaru izstiepjas cilvēka augumā un garāki, bet vasaras beigās un rudens sākumā izplaucē dzeltenus ziedus – kā nekā tiem rados ir skaistumkaralienes saulespuķes. Bet pazemē briest bumbuļi, kas izskatās kā mazi, punaini kartupeļi vai resnas ingvera saknes ar saldenu, baltu, svaiga kartupeļa konsistences mīkstumu.

Topinambūrs ir īsts amerikānis, un viens no tā zināmākajiem nosaukumiem nācis no Tupinambu indiāņu cilts. Taču, kā reiz mīlētam bērnam, dzelteni ziedošajam pazemes bumbulim jau pie latviešiem vien bijis daudz vārdu – Jeruzalemes artišoks, zemes ābols, zemes bumbieris, zemes artišoks…

Eiropā topinambūrs ieradās 17. gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem to atveda franču ceļotājs Samuels de Šamplēns, kurš atklāja, ka indiāņi audzē saknes, kas garšo pēc artišoka. 1607. gadā topinambūrs nonāca gardēžu zemē Francijā, pēc tam Holandē, Itālijā, Dānijā, Anglijā, britu kolonijās Indijā, izklīda pa Āziju… Pirmais izglītotais Rīgas dabas pētnieks, vācbaltiešu aptiekārs Jakobs Benjamins Fišers, savā Vidzemes lauksaimniecības enciklopēdijā raksta, ka arī Latvijā suga ievesta 17. gadsimtā.

Principā topinambūram pienācās kartupeļa slava – viegli audzējams dārzenis ikdienas pārtikai. Taču 17. gadsimta vidū eiropieši pēkšņi attapās, ka reiz tāpat no Amerikas ievestais skaistumaugs kartupelis ir ēdams un garšīgs, turklāt ražīgāks un vieglāk tīrāms par mazo, punaino topinambūra bumbuli. Un topinambūrs palika ēnā.

Padomju gados topinambūram parādījās vareni aizbildņi – Latvijas kolhozniekiem to uzstājīgi ieteica audzēt kā perspektīvu lopbarības kultūru, kā pieticīgu un vērtīgu augu.

Un te nu amerikāņa plusi sāka pārvērsties par mīnusiem. Tas ātri pārceļas savvaļā un kā īstens izdzīvotājs spēj augt gan skopā, gan leknā augsnē. Tā kā topinambūrs zied vēlu, Centrāleiropā tā sēklas nogatavoties nepaspēj. Bet topinambūrs par to tikai pasvilpo, jo braši vairojas ar sakneņiem.

Savvaļā saulespuķu brālēni saaug blīvos zelmeņos un vienā mierā aug desmitiem gadu. Vai tur apakšā ir gardēžu paradīze? Nez vai. Nekopto topinambūru gumiņi panīkst, turklāt piesārņotās vietās sasūc no augsnes arī piesārņojumu.

Kā Latvijas dabai KAITĒ topinambūrs?

Tas veido blīvas audzes un izspiež vietējo sugu augus. Vietām bijušo mazdārziņu vietā veidojas īstas topinambūru birzis.

Ko darīt, lai neveicinātu izplatīšanos? Izrakt vai lielās platībās izart.

Pārziemo sakneņi, un pavasarī jauns topinambūrēns var izspraukties pat no pavisam maza guma. Topinambūra bumbulis ir nobriedis oktobra vidū, novembra sākumā. Ja topinambūrs stādīts vagā, tad, tāpat kā kartupelim, sakneņu sauja veidojas pie galvenās saknes.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+