Jautā profesionālim. Žogi, žodziņi un robežas

Dzīvžogs
Anija Pelūde
29. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
Turpmāk katru mēnesi Anija Pelūde, IEVAS Veselības galvenā redaktore, kurai dārzs ir viņas kardiologs, nervu dakteris un fitnesa zāle, iztaujās zinošākos dārzniekus un ainavu arhitektus, kā gudrāk rūpēties par dārzu, padarot to vēl skaistāku un ražīgāku. Decembra eksperts: ainavu arhitekte ANITA NEILANDE.

Manu lauku īpašumā, kas ir mantots, valda haoss. No dienvidu puses vajadzētu norobežoties ar dzīvžogu, jo tieši garām iet smilšains ceļš – vasarā putekļi, ui, ui! Arī trīs kaimiņu gruntsgabali pāri ceļam. Toties uz otru pusi manā īpašumā paveras ainava: paši stāvam kalna galā, un tālumā – klajš plašums – tāds, ka gribas ievilkt gaisu, pilnu krūti! Lejā purvs, balta migla rudens vakaros, pie horizonta mežs… Un skaists saulriets, ko negribas ar stādījumiem aizsegt. Taču turpat no rietumu puses ir citiem piederoša lauksaimniecībā izmantojamā zeme, uz austrumiem – 300 metru attālumā asfaltēta šoseja, idillei traucē garāmbraucošo mašīnu troksnis.

Kāpēc prasu padomu tieši viņai – ANITAI NEILANDEI?

  • Jo viņā mīt divu profesiju simbioze: vispirms, mācoties Bulduru dārzkopības tehnikumā, Anita kļuva par diplomētu dārznieci un tad iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā arhitektos.
  • Jo viņai uz visu ir savs, nestandarta skatījums. Dārznieku praktiķu acīs – autoritāte.
  • Jo 20 gadus bija pasniedzēja Bulduru dārzkopības tehnikumā un tad 15 gadus – Ventspils pilsētas ainavu arhitekte. Tagad kā dārzu un parku ierīkotāja pieprasīta arī Krievijā.
  • Jo viņas labākais projekts ir pašas dēls – arborists jeb kokkopis un dārznieks Edgars Neilands.
  • Jo viņa kopā ar dēla uzņēmuma Labie koki speciālistiem izdod Apstādījumu veidotāju ceļvedi, lai jebkurš varētu orientēties, kādus augus Latvijas stādaudzētavas patlaban piedāvā. Pērnvasar iznāca jaunākais – devītais – ceļvedis, derīgs 2014.–2016. gadam.

Torīt, kad esam norunājušas tikties Piķos, kur apmetušies Labie koki, Anita pēkšņi zvana: «Nē, tiekamies tomēr Jūrmalā, Bulduros!» Jo, raugi, tur pie Bulduru dārzkopības vidusskolas pirms diviem gadiem esot iestādīti augu paraugi, un tagad ikviens savām acīm varot redzēt, cik dažādi iespējams izveidot dzīvžogu, kurus augus cirpt, kurus necirpt, kā tie izskatās pavasarī plaukstot un vēlāk – vasarā, rudenī, ziemā. Tāda kā zaļā klase! Visi augi ir dažādu Latvijas stādaudzētavu dāvināti. Projekts – Labie koki, bet pati dzīvžogu sienas ideja pieder Onavai. Burvīgs kopdarbs.

Tad ejam abas ar Anitu to lūkot! Vispirms apstājamies pie ābeles, kuras zari horizontāli piesieti pie novilktajām žoga stieplēm.

– Re, ābeles var arī šādā veidā sastādīt. Tad dzīvžogs sanāk šaurs, ar kaimiņu būs laba sadzīvošana, jo zari nelīdīs viņa teritorijā, un būs arī āboli.

– Jā, konflikti ar kaimiņiem nav laba lieta…

– Konflikti varētu rasties un rodas, kur ir mazs zemes gabals un žoga līnija strikti norādīta. Pēc likuma viss tevis iestādītais, kas iet žogam pāri, ir kaimiņa. Tu vari atvainoties: «Esmu savu ābeli par tuvu iestādījis, zari iet tavā daļā, bet ābolus vari salasīt sev!» Taču, ja kaimiņš atbild, ka viņam tos ābolus nevajag, tad civillikums viņam atļauj visus ābeles zarus, kas iestiepjas viņa teritorijā, nogriezt vai nozāģēt.

Tajā pašā laikā nav nekādu saistošu noteikumu, ka nedrīkstētu stādīt uz robežas.

Jā, garāžu nevar būvēt tuvāk par diviem metriem no robežas – ja gribi celt tuvāk, tad jāsaskaņo ar būvvaldi, bet egli drīksti stādīt.

Tātad, ja tu gar kaimiņa gabala dienvidu pusi uz robežas sastādi egles un audzē tās sešmetrīgas, nāburgam viss gruntsgabals būs ēnā, un neko. Jā, viņš var iet uz būvvaldi, uz tiesu, bet vai ko panāks, nezinu. Bet šis variants, ka ābeles zaru piesien pie trosēm, jau vecās dārzkopju grāmatās aprakstīts. Tikai drusku jāzina, kā tie augļu kociņi pēc tam jāizgriež.

– Uz kāda potcelma potētās ābeles labāk izvēlēties: pundura, puspundura?

– Edgars, mans dēls, Siguldā savu vecvecāku mājas dārzā iestādīja sešas ābeles – dažādas šķirnes uz dažādiem potcelmiem. Katru citādu! Un viņas arī dažādi uzvedas. Viena izliecas labāk, cita mazāk, bet – cilvēks ar piegriešanu tik un tā viņas piespiež augt pēc sava prāta.

Arī liepu tāpat kā ābeli var veidot, zarus piesienot horizontāli. Turklāt liepa ļoti labi atļauj sevi piegriezt. Tieši Holandes liepa – parastā pret griešanu ir jutīgāka, trupe ātrāk iemetas.

Nākamā šajā paraugdzīvžogā ir Kaukāza plūme. Tagad, kad lapu vairs nav, labi redzams, cik svarīgi izaudzēt dzīvžogu pareizi. Ja tu nopērc un iestādi lielāku stādu – jo tev taču vajag, lai dzīvžogs uzreiz ir augsts! – apakša paliek plikāka, izaug viens resns stumbrs. Pareizāk būtu stādīt mazus stādiņus un pirmoreiz apgriezt desmit, piecpadsmit, divdesmit centimetru augstumā – no tās vietas Kaukāza plūme sāks zaroties. Un pēc tam visu laiku pa druskai dzīvžogs jālaiž uz augšu. Tātad nākamais griezums būs jau 40 centimetrus no zemes. Šādā veidā pamazām uzaudzē dzīvžogu augstu un vienādi biezu.

 Ejam tālāk! Lūk, irbene. Pilnīgi citādi zarojas. Kaukāza plūmei ir daudz sīko zariņu, bet irbenei – lieli, rupji un tukšāki dzinumi. Arī var griezt – sākt no apakšas, lai zarojas. Šādā veidā sasniedz vēlamo augstumu un to tad notur. Reizi pa reizei dzīvžogu var pagriezt, atsēdināt drusku zemāk – lai krūmi atjaunojas, un tad atkal palaist uz augšu.

Nākamais ir ligustrs! Īstenībā ļoti labs augs šauriem dzīvžogiem. Var uzaudzēt divmetrīgu un piecdesmit centimetrus platu. Vēsturiskajos ģeometriskajos dārzos Itālijā, Francijā ligustrs tiek plaši izmantots. Tur viņš ir vasarzaļš, bet pie mums ligustrs lapas pa ziemu met nost. Kaut gan vēlu – novembra beigās tas vēl ir smuki zaļš, rudenī krāsu nemaina. Ligustrs ir viegli griežams, bet, ja gribi šauru, smuku cirptu dzīvžogu, griešana būs vajadzīga bieža – ligustrs pat reizes četras piecas sezonas laikā jāapcērp.

– Kādas prasības ir ligustram?

– Pieticīgas. Ligustrs ir ēncietīgs. Protams, visiem augiem labāk patīk gaisma, saulīte, bet citi iztur arī to, ka gaismas tiek mazāk, aug zem kokiem. Lai gan šādā ziņā nekas nav labāks par Alpu vēreni jeb Alpu jāņogu un klinteni! Krūmi neizgāžas, pietiekami stingri notur savu augumu un pakļaujas griešanai, ir arī pieticīgi augšanas apstākļu ziņā. Tādēļ to ir tik daudz, piemēram, Meža kapos, kur visi dzīvžodziņus izmanto, lai iezīmētu savu teritoriju.

Alpu vērene arī bezlapu stāvoklī izskatās glīti, nav kā klinšrozīte jeb čuža, kas smuka tikai pa gabalu. Savukārt klintenei pluss ir, ka tā rudenī krāsojas sarkana. Bet jāņoga pavasarī pirmā saplaukst – tāds maigs zaļumiņš. Toties ligustram ilgi saglabājas lapas.

Ejam tālāk! Šīs izskatās pēc lapeglītēm.

– Lapegles dzīvžogā?

– Manuprāt, varēja stādīt nedaudz ciešāk. Te tagad atstarpe starp augiem ir metrs, mazliet vairāk… Ja dzīvžogam izvēlas augus, kas pēc savas būtības aug kā lieli koki, tie jāstāda mazi un diezgan cieši.

– Lai pierod, ka viņiem dzīve būs tāda! Un lai nenojauš, ka varēja būt citāda?!

– Jā, kokam dzīvžogā tāds liktenis. Koki aug cits pie cita cieši blakus, galotnes tiem nogriež, sānus arī piegriež, un jāaug kā krūmiem. Piemēram, labu, platu liepu dzīvžogus var redzēt Rundāles pils parkā pirms ieejas. Dubultstādīts, un platums noteikti ir pāris metru. Ja vajag lielu apjomu pie liela mēroga celtnēm – perfekti! Lapegļu dzīvžogs īstenībā ir ļoti interesants. Rudenī skujas iekrāsojas dzeltenas un ilgi nenobirst, savukārt pavasarī, kad plaukst, lapegle ir skaisti maigi zaļa. Lapegles izmantojām Ventspilī Jūrmalas parka ieejai.

– Laukos uz robežas ar kaimiņa ganībām iestādīju divas lapeglītes. Un, protams, par tuvu. Tagad domāju: ko darīt? Varbūt viena jānozāģē? Varbūt apgriezt?

 –Var griezt. Bet, ja laukos ir vieta un ainava, tad vajag laist, lai aug garumā. Jo arī tas, ka lapegles iestādītas tuvu viena pie otras, nav nekas slikts. Ātrāk būs redzams efekts. Varbūt tas ir drusku pret augu labturības mācību, bet arī dabā sēklas sakrīt zemē, kā pagadās, un koki aug cieši blakus. Tāpat plānotajos stādījumos citreiz, kad vajag ātrāk iegūt efektu un nav dabūjams kārtīgs, varens stāds, es stādu pudurī, piemēram, trīs bērzus kā vienu, un viņi arī aug kā viens. Vai divas kļavas blakus. Tomēr skats ir varenāks nekā, ja būtu viens kātiņš.

Abas dodamies pie nākamā auga…

Šī ir forsītija. Briesmīgi audzelīga, tāpēc dzīvžogā diezgan grūti noturēt.

– Nevarēju iedomāties, ka šo krūmu var likt arī dzīvžogā! Man laukos uz robežas gar šoseju aug tik tizla forsītija, bet šeit – smuki sakopta.

– Jā, piegriežot.

– Bet, ja apgriež, – vai ziedēs?

– Protams. Nav jau tā, ka forsītija zied tikai zaru galos – dzeltenie ziedi veidojas arī žāklītēs. Tikai svarīgi, lai ziedpumpuri nav apsaluši, lai ir labvēlīga ziema. Ķīpsalā ir viens forsītiju dzīvžodziņš – pretī izstāžu hallei pie rindu mājām. Un cik smuki pavasarī tas zied!

Tālāk ir dižskābardis. Tas rudenī nenomet lapas, bet visu ziemu tās smuki grabina. Pavasarī, kad plaukst jaunie pumpuri, tikai tad vecās lapas nokrīt.

Šī ir aronija. Redz, kāds smuks dzīvžodziņš! Starp citu, arī no sarkanajām jāņogām veido dzīvžogus.

Skābardis. Arī tas pa ziemu nenomet lapas. No apakšas sakuplojuši zariņi, un šādu to sienu var uzlaist pat trīs četru metru augstumā un 20–30 centimetru platumā. Tikai jāpiestrādā!

  Man patīk, ka dzīvžogs nenomet lapas. Jo citādi tu ziemā esi citiem kā uz delnas. Bet redz, kur arī bārbelīte iestādīta!

Bārbelei ir tik daudz šķirņu, ka vari paņemt kādu, kas vispār aug kā slota uz augšu (kaut vai ‘Erecta’) un drusku piegriezt. Ir arī bārbeles, kas aug platas, ja vēlas veidot tādu dzīvžogu. Trūkums: bārbele ir asa. Kaķi dzīvžogam neskries cauri, bet, ja vajag izravēt vai izgriezt, tad arī pašiem nav viegli. Zarus arī nevar mest kompostā, jo dzeloņi nesatrūd. Tas pats attiecas uz vilkābelēm un rozēm.

Parka rozes vairāk stāda brīvos dzīvžogos.

Laukos saulainai vietai uz īpašuma robežas, manuprāt, ļoti piemērots augs – ilgi zied un smaržo.

Zāli izpļauj līdz rozēm, bet uz pašas robežas tās neizpļauj perfekti – lai rozes dabiski miksējas ar graudzālēm. Parka rozes dažreiz palīdz eleganti atrisināt nelāgas situācijas. Atceros, bērni Ventspils mazbānīša pieturvietā skrēja pāri sliedēm un rāpās pāri sētai, bet tad mēs kā žogu iestādījām parka rozes, un viss – nekas tāds vairs nenotiek.

Korinte. Nu smuki! Zariņiem cits tonītis, vairāk vertikālo zaru, nav tik daudz sīko, horizontālo.

Krasta kļavu žogs. Izveidojies riktīgs mudžeklis – kā tamborējums.

Egles – tās vajadzēja stādīt tuvāk, tad efekts būtu bijis labāks.

– Vai iespējams ar griešanu panākt, lai egļu sānu zari aktīvāk augtu un caurums dzīvžogā pazustu?

– Var, bet jāņem vērā, ka saule vairāk apspīd koka augšu – galotne tiecas pret debesīm, un apakša tik un tā aug daudz lēnāk.

Redz, kur aug sniegoga! Laukos to parasti neviens necērp, krūms aug brīvi. Bet sniegogu var arī piegriezt – cirpti krūmi žoga funkciju veic uzkrītošāk un aizņem mazāk vietas.

Toties ceriņš perfekti aizturot ceļa putekļus – lapas lielas un, ja blīvi noaug…

– Var no ceriņiem veidot arī piecirptu dzīvžogu, tikai tad krūmiem jābūt augstākiem – trīs četri metri –, lai kaut mazliet ziedētu. Ar brīvi augošiem ceriņu dzīvžogiem ir tā – tie, protams, vairāk zied dienvidu pusē, un, ja tas ir pret ceļu vai pret kaimiņiem, tad ceriņus vairāk baudīs citi, nevis mājas īpašnieks. Ekskluzīvs dzīvžogs sanāk no īvēm. Mīlīgs, zaļš.

– Un – indīgs.

– Drusku arī indīgs. Odziņas, zariņi… Bet kurš tad iet un grauž dzīvžogu! Parastā īve aug mazliet vēdeklī, bet tagad izveidotas arī pietiekami labas šķirnes, lai dzīvžogu dabūtu uz augšu.

– Izstaigājot kopā ar jums šo zaļo klasi, esmu vēl lielākā apjukumā. Cik interesanti varianti, un gribas visus! Varbūt tiešām uztaisīt šādu žogu – katrs posms ar citiem augiem.

– Liels dārza mīļotājs tā arī var darīt, bet ar tādu žogu ņemšanās būs liela. Agri ziedošiem kokaugiem blakus var nolikt vēlāk ziedošus un arī tādus, kas rudenī skaisti krāsojas vai kuriem ir efektīgi augļi. Bet, lai stādījums nebūtu pārāk raibs, jāņem vērā kontrastainums. Piemēram, dzeltenzaļš labi izskatās kopā ar tumši zaļu, bet nepatīkami disonē ar zilganpelēko un zilganzaļo.

To visu var darīt! Taču parasti jau cilvēkam, kuram papilnam ikdienas rūpju, dārzam neatliek tik daudz laika, un viņš grib, lai pie dzīvžoga vajadzētu mazāk darba. Un tad viņš iestāda tūjas, vēl trakāk – sastāda tās pa visu perimetru. Visu ziemu un visu vasaru ir zaļš, un nekas ārā aiz savas teritorijas nav redzams.

Gluži kā aizgaldā – garlaicīgi, ierobežoti, varbūt pat aprobežoti.

Tagad pat jaunajām daudzdzīvokļu mājām ir sava noteikta teritorija, kas bieži vien ir iežogota. Tāpat jaunās privātmājas, kaut gan tām visām priekšdārziņa teritorija varēja būt atklāta tipa. Un, tiklīdz ir atklātais plānojums, tu ej pa ielu kā pa ziedošu dārzu! Vācijā daudz kur priekšdārziņi nav aiz žoga – tā ir publiska teritorija, privātā dzīve notiek dziļumā, aiz mājas.

  – Ko darīt ar vecajiem, lielajiem kokiem, kas aug uz robežas – kā tos integrēt dzīvžogā?

– Jautājums – vai vispār vajag dzīvžogu? Ja tas ir bērzs vai kļava, šie koki nevienam neļauj augt zem sevis. Bet, ja tas ir ozols, tad augus, kas pacieš ēnu, varētu stādīt, jo ozols tiem neuzbruks – ozolam ir pietiekami dziļas saknes. Kaut vai ligustrus, klintenes.

Zem ozola pat rododendrs varētu augt – tie abi sader kopā.

Arī osis nekonkurē, atļaujot citiem augt. Lieli, veci oši ir diezgan skraji. Ar liepu sader lapu krūmi. Tā pati klintene. Arī ceriņi un maijrozītes, ja iestādīti no saules puses. Liepa nav agresīva, ar savām saknēm otram neko neatņems. Liepa pacieš arī, ja tai nozāģē kādu zaru.

– Un kā lauku ainavā iezīmēt savu teritoriju, ja tā ir liela – plašāka par 600 kvadrātmetriem?

– Braucot pa Latviju, vecajās lauku sētās redzams, kā tās iezīmējas pa noteiktu robežu. Kad cēla māju, tur, kur ir pagalms un saimnieciskās zonas, iestādīja kaut vai eglītes pret ziemeļu vējiem. Nāca pāri karš, mainījās īpašnieki un apstākļi, bieži vien par stādījumiem neviens vairs neturēja rūpi, un egles izauga lielas, vēl sasējās tas, kas aug apkārt – oši, kļavas, blīgznas… Tā laika gaitā vietās, kur netiek regulāri pļauts, izveidojas brīva ainaviska robežlīnija, ko mēs šodien redzam. Cilvēks to mazliet paretina, iekopj, un ir skaisti.

Un nemaz nevajag ainavu arhitektu, lai ko tādu izplānotu!

– Arī viņš izplānotu, bet, protams, – daba ir burvīgs ainavu arhitekts, no kura cilvēks mācās, un, lai to atdarinātu, ir diezgan stipri jāpārkāpj pāri priekšstatiem par simetriju un kārtībai, kādi sēž cilvēkā. Viņš pats ir simetrisks, un tādēļ vieglāk visu veidot simetrijā – zemapziņa palīdz.

Ainaviskai robežlīnijai jābūt tādai, ka citi skatās un saka: «Man šķiet, ka te tā visu laiku dabiski arī ir bijis…» Robeža var būt arī vienkārši žogs, var būt tikai iezīmēta ar augiem – ne tikai ar kokiem un krūmiem, bet arī ziemcietēm lakstaugiem. Miķelīšiem, piemēram. Selekcionāri pat pašiem vienkāršākajiem augiem radījuši tik daudz šķirņu – stādi tik un priecājies, cik interesanta iznāk robeža!

Tipiskākās kļūdas, stādot dzīvžogu:

  1. Dzīvžogam nopērk pārāk maz stādu un iestāda par retu.
  2. Gribot uzreiz augstu dzīvžogu, iegādājas pārāk lielus stādus.
  3. Izvēlas nepareizus augus. Katram dzīvžogam vajag atbilstošu kopšanu, tāpēc jāizdomā viss līdz galam – jāņem vērā, cik daudz tev būs spēka, enerģijas, vēlēšanās un laika, lai tu par to parūpētos un dzīvžogs atbilstu savam nosaukumam. Jo tas taču ir dzīv-žogs. Dzīvžogs ir dzīvs, tas aug un mainās.

 

Ņem vērā!

Krūmus necirptā dzīvžogā stādi, ievērojot to dabiskos augšanas izmērus, dodot iespēju tiem nedaudz pārklāties, bet lai nebūtu saspiesti. Piemēram, ja krūmi var sasniegt 1,5 metru platumu, tos stādi 0,7–1,2 metra attālumā citu no cita.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs