Veselīgais puravs un viss par tā audzēšanu

Ražas laiks
Mārīte Gailīte
14. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Puravs ir viens no nedaudzajiem Latvijā augošajiem dārzeņiem, kas augu gadu saglabā sevī daudz vitamīnu, ēteriskās eļļas, fitoncīdus. Kā puravus audzēt un kā tos saglabāt ziemai?

Agrais un vēlais

Kā daudziem augiem, arī puraviem šķirnes mēdz būt agrīnas un vēlīnas. Tās parasti atšķiras arī pēc izskata. Agrīnās jeb vasaras šķirnes ir augstākas, līdz pat 120–140 cm, un ar gaišākām lapām. Neīstais stublājis (sarunvalodā saukts par kātu) tām parasti ir tievs, ap 2 cm diametrā.

Jo vēlīnāka šķirne, jo zemāki augi, tumšākas lapas un resnāki neīstie stublāji jeb kāti.

Pastāv pat tā sauktās ziemāju šķirnes, kuras spēj pārziemot atklātā laukā, tām stublāji ir ļoti resni, bet īsi, jo tuvāk zemei augi mazāk cieš no sala. Protams, par šķirnes aprakstu lietderīgāk būtu interesēties pirms audzēšanas, bet daudzi amatieri bieži vien nemaz neaizdomājas par šķirnēm un izvēlas vienkārši puravus. Tāpēc tagad par to atgādinu.

Kā saglabāt ziemai?

Ja dārzā ir iestādīti agrīno šķirņu puravi, atliek septembrī vai oktobrī tos novākt – atkarībā no stādīšanas datuma (kuru atceras vien retais!) un šķirnes veģetācijas perioda garuma. Novāktā raža jāapēd vai jāsagriež ripiņās un jāsasaldē. Vēlīnās šķirnes var vākt pakāpeniski atkarībā no ēstgribas, jo šo šķirņu augi ir aukstuma izturīgi un labi pacieš pat salnas līdz mīnus 6–7 grādiem. Šāda saglabāšana dārzā ir efektīvāka un lētāka. Ja sinoptiķi sola lielākus mīnusus, nenovāktus puravus var apsegt ar baltā agrotīkla vienu vai divām kārtām. Protams, visu ziemu Latvijā nenovāktas pārcieš tikai noteiktas šķirnes, citām tā ir laimes spēle, bet tā var saglabāt puravus līdz pat Ziemassvētkiem. Ja raža ir liela un plānots uzglabāt to ilgāk, laikus jādomā par glabāšanas vietu. Puravu optimālie uzglabāšanas apstākļi ir temperatūra mīnus 1 līdz 0 grādu un relatīvais gaisa mitrums 98–100%. Šādus apstākļus var nodrošināt tikai profesionālie audzētāji un arī ne katrā glabātavā.

Parastos pagrabos puraviem ir par siltu, tādēļ tie intensīvi elpo un dzeltē. Tāpat tie meklē gaismu, tāpēc sāk locīties. Ēšanai tas, protams, netraucē, bet izskatu gan bojā.

Ja puravus tomēr nolemts uzglabāt pagrabā, tos izroc no zemes, saknes saīsini līdz 1–2 cm, bet nenogriez pavisam, dzeltenās un bojātās lapas noņem. Sagatavotus puravus saliec kastēs stāvus, cieši citu pie cita, zem saknēm paberot slapju smilti vai kūdru. Kastes novieto uz kāda paliktņa vai plaukta, lai varētu regulāri mitrināt grīdu, tādējādi nodrošinot pietiekami augstu gaisa mitrumu. Protams, citiem produktiem tik ļoti augsts gaisa mitrums un it sevišķi peļķes uz grīdas var nenākt par labu, ar to jārēķinās. Daudzi zemnieki samērā sekmīgi uzglabā puravus, pieraktus plēves siltumnīcā. Tur tiem ir pietiekami daudz gaismas arī drūmā novembra dienā un gaisa temperatūra ir zemāka nekā pagrabā. Siltumnīcas segums laikā, kad nespīd saule, nekādu papildu siltumu vairs nenodrošina, bet aizsargā ražu no lietus un sniega. Lai pieraktu puravus, tos vispirms izroc no dobes ar samērā lielu sakņu kamolu, noņem slimību bojātās lapas. Siltumnīcā izroc ap 30 cm dziļu vagu, kurā saliec puravus slīpi, lai tie iespējami dziļāk būtu apsegti ar kūdru. Tos apber ar kūdru, ko izņem, rokot nākamo vagu. Svarīgi, lai kūdra siltumnīcā būtu pēc iespējas sausa, tad tās siltuma izolācijas spējas ir augstākas. Ja puravus pierok un apber ar mitru kūdru vai augsni, tie vairāk cieš no sala. Arī šādā ziemošanas variantā puravu uzglabāšanas perioda ilgums būs atkarīgs no šķirnes un laika apstākļiem.

Audzēšanas īpatnības

Puravus audzē galvenokārt no dēstiem, kaut gan komerciāliem ražotājiem ir izveidoti arī daži hibrīdi, kuri piemēroti audzēšanai ar tiešo sēju. Puraviem ir diezgan garš veģetācijas periods, pašas agrīnākās šķirnes ir novācamas, kad pēc izstādīšanas pagājušas 90 dienas, bet vēlu rudenī vācamās šķirnes aug pat 140 dienas. Ja gribi audzēt ar tiešo sēju, šim laikam jāpieskaita vēl vismaz 40 dienas. Tāpat jārēķinās, ka sākumā dīgsti ir ļoti tievi, smalki un, sējot tieši dobē, ātri vien ieaugs nezālēs, no kurām tos būs grūti atšķirt ravēšanas laikā.

Parasti vienā sēklu paciņā ir 1 grams sēklu. No 1 grama sēklu sanāk ap 200 puravu stādiņu. Vienai ģimenei ar šo daudzumu pietiek.

Dēstu audzēšanai ir piemērotas ātraudžu kasetes ar ligzdas lielumu 2,5–3,5 cm. Ja runa ir par dažiem desmitiem augu, var izmantot kāpostiem paredzētas kasetes, bet, audzējot nopietnos apjomos tirgum, labāk izmantot dziļākas kasetes. Sēj marta vidū. Kasetes piepildi ar dārzeņu audzēšanai paredzētu kūdras substrātu. Sēj pa vienai sēklai katrā ligzdā aptuveni 1–2 cm dziļi, apber ar to pašu kūdru, perlītu vai vermikulītu. Sējumu aplaisti un apsedz ar plēvi. Uzturi substrāta temperatūru 23–25 grādu robežās. Pēc asnu parādīšanās (tas notiek vidēji 7 dienu laikā) plēvi noņem, sējumu aprasini ar tīru ūdeni no pulverizatora un novieto iespējami gaišākā vietā. Laisti regulāri, ņemot vērā laika apstākļus, katru reizi pievienojot ūdenim komplekso mēslojumu (ar makroelementiem un mikroelementiem).

 Dēsti ātraudžu kasetēs.

 Pieauguši puravi.

Dēstus pastāvīgā vietā izstādi aprīļa vidū vai beigās (atkarībā no laika apstākļiem). Svarīgi panākt, lai izstādīšanas brīdī tie būtu gana spēcīgi, ar neīstā stublāja diametru vismaz 5 mm (optimāli 7–8 mm). Ja dēsti ir ļoti izstīdzējuši un to lapas noliecas zemē, 10–14 dienas pirms izstādīšanas tos vari nogriezt ar šķērēm apmēram 15 cm virs substrāta līmeņa. Nav labi, ja pēc izstādīšanas augi noguļas zemē, tas veicina inficēšanos ar puvi. Labāk, lai tie ir apcirpti, bet stāvi! Gatavojot augsni stādīšanai, iestrādā komplekso mēslojumu (vislabāk YaraMila cropcare vai Novatec classic, bet var būt arī Amofoska vai citi) aptuveni 30–40 g/m2. Pastāvīgā vietā puravus stādi 20–25 reiz 25 cm attālumā. Atšķirībā no citiem dārzeņiem un pat sīpoliem puravi jāstāda dziļi, līdz pat lapu sazarojuma vietai. Jo tev taču svarīgi panākt iespējami garāku balto neīstā stublāja daļu, jo zaļā daļa, kaut gan arī ir ēdama, garšo citādi. Lielražošanā pirms puravu stādīšanas dobi mēdz samarķēt un izveidot cilindriskas bedrītes, iespraužot noteikta garuma un piemērota diametra koku. Pēc tam atliek tikai salikt dēstus un viegli aplaistīt, lai zeme nosēžas. Kopšanas darbi sastāv no ravēšanas, laistīšanas un papildmēslošanas. Papildmēslošanu veic ik pēc 2–3 nedēļām, izkaisot starp augiem komplekso mēslojumu 20 g/m2. (Ja pamatmēslojumā tika lietots Novatec classic, papildmēslošana būs vajadzīga tikai sākot no vasaras beigām.) Vēlīnās šķirnes, kas paredzētas novākšanai oktobrī un vēlāk, jāmēslo ar slāpekli arī augustā un septembrī, lietojot kalcija nitrātu vai nitraboru (20 g/m2). Zemnieki vasaras beigās veic puravu papildmēslošanu galvenokārt caur lapām, lietojot kādu no speciālajiem lapu mēslojumiem (piemēram, Bio-20), bet mazdārzā izkaisīt mēslojumu starp augiem dažu kvadrātmetru platībā ir vienkāršāk nekā speciāli iegādāties lapu mēslojumu un gatavot vienu litru darba šķīduma. Puraviem Latvijā mēdz kaitēt tripši (Thrips tabacii), veidojot uz lapām sīkas, īsas, gaišas svītras. Ja kaitēkļu ir ļoti daudz, lapa iegūst sudrabainu krāsu, bet mazdārzā par to var neuztraukties. Tāpat atsevišķos gados puravus mēdz bojāt puravu rūsa (Puccinia porri), bet tas nenotiek bieži. Latvijā pret šo infekciju nav reģistrēti augu aizsardzības līdzekļi, kurus drīkst lietot mazdārzā.

Īsto šķirni!

Kādas tad šķirnes būtu piemērotākas vēlai vākšanai un uzglabāšanai? Par nākamās sezonas sēklu piedāvājumu spriest vēl par agru, bet šogad Latvijā tika piedāvātas šķirnes, no kurām lielākā daļa paredzēta agrai ražai. Vēlīnas ir tikai divas – Carentan un Tango.

  • Albos. Vidēji agrīna šķirne vasaras un rudens ražai. Augs ar ļoti garu (35 cm) stublāju.
  • Carentan. Vēlīna šķirne. Augi lieli, ar zilganzaļām lapām un resnu, īsu stublāju. Patiesībā Carentan ir vesels šķirņu tips, līdzīgi kā Nantes tipa burkāni, un sēklu stendos mēdz būt arī paciņas ar uzrakstu Carentan–2 un Carentan–3. Lielāks skaitlis nozīmē lielāku salcietību.
  • Carentan–2. Salcietīga šķirne ar vidēji gariem, taisniem neīstajiem stublājiem.
  • Kamush. Vidēji agrīna, ļoti ātraudzīga šķirne ar vidēji gariem, paresniem stublājiem un gaiši zaļām lapām.
  • Tango. Ļoti ražīga šķirne, piemērota rudens ražai. Iztur salu līdz mīnus 10 grādiem.
  • Bulgaarse Reuzen. Samērā agrīna šķirne ražas novākšanai vasaras beigās un rudenī, nav salcietīga. Lai iegūtu labu ražu, intensīvas augšanas laikā (no Jāņiem līdz novākšanai) vajag nodrošināt pietiekamu mitrumu.
  • Jolant. Vidēji agrīna standartšķirne novākšanai rudenī. Neīstais stublājs 30–35 cm garš. Veģetācijas periods 90 dienas. Salcietība neliela.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs