Vai Latvijā var izaudzēt aprikozes?

Aprikožu audzēšana prasīs lielu pacietību un neatlaidību, bet ievērojot dažas aprikožu audzēšanas īpatnības un prasības, var tikt pie ļoti gardiem un vērtīgiem augļiem. Skaidro un raksta Edīte Kaufmane, Dārzkopības institūta vadošā pētniece.
Eksotiski augi
Edīte Kaufmane
10. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Vislabāk aprikozes padodas tajos Latvijas reģionos, kur klimats ir kontinentālāks – tātad Viduslatvijā un Ziemeļlatvijā, kur ziemas ir salīdzinoši aukstākas, ar ne tik biežiem atkušņiem. Piejūras rajonos cīņa par aprikožu izdzīvošanu un ražošanu ir daudz smagāka.

Ar ko būs jārēķinās?

Aprikoze, kam Latvija ir šobrīd tālākā audzēšanas robeža ziemeļos, ir un vēl ilgi paliks svešzemniece ar saviem niķiem un kaprīzēm. Tāpēc, lai gan aprikozes agri sāk ražot un tām ir augsta potenciālā ražība, vienmēr jāatceras, ka audzēšana prasīs lielu pacietību un neatlaidību. Lai ēstu zeltainos, aromātiskos aprikožu augļus no savā dārzā izaudzēta koka, tas cītīgi jākopj, ņemot vērā visas ciemiņa kaprīzes. Par spīti līdzšinējiem sasniegumiem aprikožu selekcijā Latvijā, nav vēl izdevies izveidot formas, kas dotu regulāras ražas un bez ievērojamiem bojājumiem pārciestu mūsu atkušņainās ziemas.

Kur iegādāties stādus?

Atbilde vienkārša – Latvijas kokaudzētavās. Taču tik vienkārši tas nav, jo stādu vienmēr pietrūkst. Izskaidrojums – aprikožu pavairošana nav viegla. Ja aprikozes vairotas ar sēklām, jāņem vērā, ka iegūtie sēklaudži nebūs tādi paši kā mātesaugs, tomēr ir samērā droši, ka tie būs ar kultūras tipa augļiem: ēdami vai vismaz noderīgi pārstrādei. Kokaudzētavas pārsvarā izmanto acošanu jūlija beigās, augusta sākumā. Acošanai par potcelmiem līdz šim visbiežāk tiek izmantoti aprikožu sēklaudži. To trūkums? Ziemās ar biežiem atkušņiem, it īpaši smagākās augsnēs, stumbriņi pie sakņu kakliņa izsūt – miza saplaisā, tur iemājo sēnīšu slimību izraisītāji, un agrāk vai vēlāk kociņš aiziet bojā. Lielākajā daļā kokaudzētavu aprikozes aco uz Kaukāza plūmju sēklaudžiem. Taču, lai gan vienā sezonā izaug spēcīgi attīstīti stādi, turpmākajos gados ātri vien parādās nesaderība, un koki nereti nolūst. Daudz piemērotāki ir ziemcietīgu mājas plūmju sēklaudži, taču to sēklām ir zemāka dīdzība, tāpēc arī kokaudzētavas tos nelabprāt izmanto. Kā liecina dārzkopju pieredze, raža uz šiem potcelmiem ir mazliet zemāka nekā uz aprikozes sēklaudžiem. Vairojot ar potēšanu, atkarībā no apstākļiem un iespējām var izvēlēties piemērotu laiku. Neatkarīgi no potēšanas laika un veida, potzarus ieteicams sagriezt novembrī, decembrī, proti, pirms nopietna sala. Uzglabāt var plastmasas maisiņos aptuveni plus 2–4 grādu temperatūrā. Pirms tam jāapstrādā ar kādu fungicīdu, lai zari nepelētu. Potē ziemā siltumnīcā vai pavasarī koku vainagā. Pēdējo paņēmienu veiksmīgi var izmantot katrs savā piemājas dārziņā, ja vien pietiek potēšanas prasmju.

Pēc zinātnieku un dārzkopju entuziastu novērojumiem, aprikozes izdodas veiksmīgi potēt 2–3 gadus vecu mājas plūmju vainagā.

Taču ne visas šķirnes vienlīdz labi sader ar aprikozēm. Pārbaudītas ir Latvijas dzeltenās olplūmes, Aženas, Stanley, Minjona, Perdrigon šķirņu plūmes un būkas (zilas, garenas plūmītes). Dobeles zinātnieki konstatējuši, ka labāk pieaug aprīlī, maijā potētās aprikozes, kad naktī gaisa temperatūra jau samērā augsta un vairs nav salnu.

 Aprikožu koks parasti ir 6–14 m augsts, zied agrāk par visiem citiem! Ziedi – palieli. Kas redzējis ziedošu aprikozi, to neaizmirst nekad – balta vai maigi rozā kupena!

Kur stādīt?

Tā kā aprikozes ir kalnu augs, tām vispiemērotākās ir no vējiem aizsargātas, lēzenas dienvidu nogāzes. Nekādā gadījumā nevajadzētu stādīt zemās vietās vai ieplakās, kur uzkrājas aukstās gaisa masas. Ja stāda aprikozes piemājas dārziņā, jācenšas atrast aizvēja vietu, vislabāk dienvidu pusē, kur uz ziemeļiem, ziemeļrietumiem būtu aizsargstādījumi (vēlami skrajie lapu koki). Vispiemērotākā ir viegla, caurlaidīga smilts vai smilšmāla augsne. Aprikozes slikti jūtas smagās māla augsnēs, kur ir slikta gaisa caurlaidība un drenāža, pārāk liels augsnes mitrums.

Lai aprikozes labi augtu, svarīgi, lai tām atbilstoši mitruma apstākļi būtu nodrošināti visā sakņu zonā.

Tāpēc tur, kur izvietota aprikožu sakņu sistēma, nedrīkst būt blīvi, necaurlaidīgi augsnes apakšējie slāņi vai augsts gruntsūdens līmenis. Ja gribi iestādīt dažus kociņus savā dārziņā, to var darīt arī tad, ja ap māju ir mālainas augsnes. Tikai tad jārok daudz lielāka bedre, kas jāielabo ar satrūdējušiem kūtsmēsliem, granti un kūdru, lai augsne kļūtu irdenāka un gaisa caurlaidīgāka. Vēlāk, skatoties pēc augsnes analīzes, var pievienot superfosfātu un kālija sāli (vai komplekso mēslojumu). Ja augsnes reakcija ir skāba, jāpievieno 0,5–1 kg kaļķa. Latvijas apstākļos aprikozes vajadzētu stādīt tikai pavasarī (aprīļa beigās, maija sākumā), to stādīšanas attālumi 3 × 3 m. Tuvāk stādīt nav vēlams, jo aprikozes ir gaismu mīloši augi. Tā kā lielākā daļa aprikožu ir pašneauglīgas (labas ražas iegūšanai nepieciešama cita – apputeksnētājšķirne), vēlams dārzā stādīt vismaz 2–3 kociņus no dažādām šķirnēm vai sēklaudžus. Stādīt nedrīkst dziļāk, kā kociņi auguši kokaudzētavā.

Kā kopt un mēslot?

Pēc stādīšanas un arī turpmākajos gados aprikozes rūpīgi jākopj. Apdobēm vienmēr jābūt tīrām no nezālēm, uzirdinātām, nedrīkst pieļaut augsnes sablīvēšanos ap stumbru. Ik pa 3–4 gadiem jādod organiskais mēslojums: komposts vai labi sadalījušies kūtsmēsli. Taču nedrīkst pārdozēt slāpekļa mēslojumu, jo tad var ieilgt augšana rudenī, tādējādi samazinot ziemcietību. Sausās vasarās aprikozes noteikti jālaista, it sevišķi smilšainās augsnēs. Nepietiekams augsnes mitrums negatīvi ietekmē augļu kvalitāti un ražu: augļi kļūst sīki, negaršīgi vai pat negatavi nobirst. Lai uzturētu mitruma režīmu augsnē, ieteicams apdobēs lietot mulču – kūdru, zāģu skaidas, zāli. Svarīgi arī pareizi apgriezt aprikožu kokus. Lielākā daļa Latvijas dārznieku par piemērotāko laiku šim darbam uzskata agru pavasari – martu, aprīļa sākumu. Jāgriež ļoti rūpīgi, lai griezumi būtu līdzeni, brūces vislabāk apziest ar Lerānu. Jāizgriež visi slimie, bojātie un nokaltušie zari, kā arī vainagu sabiezinošie, krustojošies un konkurējošie zari, kas traucē vainaga izgaismošanos. Pārāk aizrauties ar griešanu nevajadzētu, jo griezuma vietās viegli iekļūst sēnīšu slimību izraisītāji. Daži dārzkopji uzskata, ka piemērots griešanai ir jūnijs, jo tad brūces labāk aizdzīstot, taču šajā laikā kokiem inficēšanās iespēja ir lielāka. Lai pasargātu stumbrus no atkušņu bojājumiem, tos ziemas sākumā (novembrī, decembrī) balsina, pievienojot vara vitriolu vai dzelzs sulfātu pret sēnīšu slimībām. To nedrīkst darīt sala laikā, kad temperatūra ir zem mīnus 5 grādiem, un stumbriem jābūt sausiem.

 Aprikozei stumbrs ziemā nav bijis nobalsināts, un miza tāpēc saplaisāja.

Tāpat regulāri jāapskata, vai nav radušās brūces, kur var ieperināties slimības. Ja slimību pazīmes jau parādījušās (brūni plankumi uz lapām un augļiem, augļu pūšana, izsutumi pie sakņu kakliņa, lapu pāragra dzeltēšana rudenī, atsevišķu zaru kalšana u. c.), jāizgriež un jāsadedzina slimību bojātie zari, nobirušās lapas jāiestrādā augsnē, jāaizvāc puvušie augļi. Pavasaros pirms ziedēšanas ieteicams miglot ar vara preparātiem. Ja infekcija ir spēcīga, apsmidzināšanu atkārto pēc ziedēšanas un vēl pēc 3–4 nedēļām. Arī pēc ražas novākšanas apstrādā ar kādu no minētajiem fungicīdiem.

Vienkārši aprikozi audzēt nav, taču, kas reiz plūcis savā dārzā aprikozes augli, noteikti būs gatavs samierināties ar tās kaprīzēm!

Cik vērtīgi ir augļi?

Ļoti. Tie satur daudz vitamīnu: C, A, B1, B2, B9, E, P, P. Arī samērā daudz pektīnvielu, kas spēj absorbēt organismā iekļuvušās kaitīgās vielas. No minerālvielām aprikozēs ir ļoti daudz kālija, arī kalcija, fosfora un dzelzs. Augļos parasti (tas gan atkarīgs no šķirnes) labi sabalansēta cukuru un skābju attiecība, kā arī augsts aromātisko vielu saturs. No organiskajām skābēm visvairāk satur ābolskābi un citronskābi. Turklāt aprikozēs konstatētas 16 dažādas aminoskābes, kas nosaka garšas un aromāta veidošanos.

Kādas aprikozes stādīt?

Ilgstoša selekcijas darba rezultātā Latvijā izdevies izveidot šķirnes, ko var ieteikt audzēšanai piemājas dārziņos. Jābrīdina gan, ka par pilnīgi stabilām aprikožu šķirnēm vēl ir pāragri runāt. Arī šobrīd izdalītajām formām īpašības ir visai mainīgas – gan pa gadiem, gan atkarībā no audzēšanas vietas un apstākļiem. No Pētera Upīša selekcijas materiāla izdalītās, uz Dārzkopības institūta vārda Latvijā reģistrētās šķirnes.

  • Lāsma. Samērā garš ziedpumpuru miera periods, tāpēc ražo visregulārāk no visām šķirnēm. Augļi ienākas augusta sākumā vai vidū, tie ir apaļi, ar diezgan dziļu vēderšuvi, ļoti izskatīgi, tumši dzelteni ar sārtu vaidziņu, vidēji lieli, aromātiski, ar labu garšu. Mīkstuma konsistence stingra, miziņa pabieza, līdz ar to augļus labi pārvadāt. No šīs šķirnes augļiem sanāk visizskatīgākais kompots. Samērā izturīga pret izplatītākajām aprikožu slimībām – klasterosporiozi un monīliju. Galvenie trūkumi: paskāba miziņa, šķirnei zema izturība pret sausumu – sausās vasarās sīki augļi.
  • Daiga. Augļi ienākas augusta sākumā vai vidū, tie ir ovāli, oranži, ar sārtu vaigu, ļoti izskatīgi, lieli, bet neizlīdzināti. Kauliņš atdalās labi, garša ļoti laba, mīkstums stingrs, aromātisks. Miziņa paplāna, līdz ar to labas garšas īpašības. Kompotam ne īpaši piemēroti, jo plānās miziņas dēļ augļi izšķīst. Izturība pret klasterosporiozi laba, pret monilozi (puvi) vidēja. Ziedpumpuri jutīgāki pret salu, tāpēc ražo ne tik regulāri (vidēji 2–4 reizes piecos gados), bet, kad ražo, tad ļoti bagātīgi.
  • Velta. Augļi ienākas augusta sākumā, vidū. Ļoti lieli, oranži ar sārtu vaidziņu, apaļi, nedaudz saplacināti, ar smailu virsotni, nelielu dzelonīti galā un dziļu vēderšuvi, ļoti izskatīgi. Mīkstums oranžs, ar vidēji stingru, smalkgraudainu konsistenci, miziņa nedaudz nelīdzena, vidēji bieza, līdz ar to augļi labi transportējami. Garša samērā laba vai laba, kauliņš atdalās ļoti labi. Augļu izturība pret klasterosporiozi un puvi – vidēja. Ražo neregulāri, bet atsevišķos gados ļoti labi.

No Viktora Vārnas selekcijas materiāla izdalītās, uz Latvijas Universitātes Botāniskā dārza vārda Latvijā reģistrētās aprikožu šķirnes.

  • Jausma. Augļi ienākas augusta vidū. Tie ir lieli, apaļi, oranžā krāsā, ļoti saldi, sulīgi. Viena no garšīgākajām aprikozēm. Kauliņš labi atdalās no mīkstuma. Ziemcietība un ražība samērā laba. Nav pietiekama izturība pret slimībām. Ļoti bieži uzbrūk lapsenes un izēd augļus. Augs veido ļoti spēcīgus dzinumus ar paresninājumiem pumpuru vietā un lielām lapu plātnēm.
  • Rasa. Augļi ienākas augusta otrajā pusē. Ieapaļi, oranži, ar blīvu konsistenci, ar ļoti patīkamu garšu. Kauliņš labi atdalās no mīkstuma. Izturīga pret klasterosporiozi un pelēko puvi. Ražo samērā regulāri.
  • Ilga.  Augļi vidēji lieli, ieapaļi, no sāniem nedaudz saplacināti, oranži  ar sārtu vaidziņu un punktojumu, ļoti izskatīgi. Samērā izteikta vēderšuve. Mīkstums krēmkrāsas, sulīgs, ļoti garšīgs. Miziņa plāna, salda. Kauliņš ļoti labi atdalās no mīkstuma. Ziemcietība apmierinoša, ražo samērā regulāri un labi. Izturība pret puvi – laba, pret klasterosporiozi – vidēja.
  • Dobelē sevi labi parādījusi arī Alfrēda Deiblata šķirne
  • Spicā  – augļi vidēji lieli, ieapaļi, ar izteikti smailu virsotni, oranži, ļoti izskatīgi. Ne sevišķi izteikta vēderšuve. Mīkstums sulīgs, ļoti garšīgs, salds. Miziņa plāna, nedaudz pūkaina. Kauliņš labi atdalās no mīkstuma. Ziemcietība apmierinoša, ražo samērā regulāri un labi. Izturība pret puvi un klasterosporiozi laba.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs