Rutks ar kāli  — kolosāli!

Sakņu dārzs
Mārīte Gailīte
19. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock.com
Kālis pēdējā laikā atzīts par mūsdienu superfood jeb īpaši veselīgo dārzeni. Neatpaliek arī rutks un rācenis. Skaidro Mārīte Gailīte, agronome un dārzeņkopības eksperte.

Vēl ne tik sen šķita, ka kāļi un rāceņi saglabājušies bērnu pasakās vien, bet nu tie atkal tiešām nāk modē. Liela nozīme veco dārzeņu atdzimšanā ir mūsu zemniekiem, kas jau vairākus gadus audzē un piedāvā šīs saknes lielveikalos. Protams, gribētāji var veiksmīgi audzēt kāļus, rāceņus un rutkus arī mazdārzā, bet jāņēm vērā, ka ražas uzglabāšanai būs vajadzīgs pagrabs ar gaisa temperatūru 0–2 grādi un augstu gaisa mitrumu. Zemniekiem šādas glabātavas ir, bet amatieriem īsti nav.

Kas ir kas?

Kurš ir kālis un kurš  – rācenis? Noteikti no bērnības atceries, ka bērnu grāmatās rāceņus zīmē koši dzeltenus. Kāpēc tad tagad veikalā tie ir balti ar zaļu vai sarkanu augšdaļu? Izrādās, gan kāļi, gan rāceņi, gan rutki pieder kāpostu (Brassicaceae) dzimtai, bet – tie ir no dažādām sugām.

  • Kāļi ir Brassica napus subsp.napobrassica, tie veido lielas, ovāli apaļas saknes ar mizu zaļā līdz dzeltenīgā krāsā (dažkārt arī sarkanīgā) un baltu līdz dzeltenīgu mīkstumu. Garša ir pikanta, ar daudziem krustziežiem raksturīgu sīvu piegaršu. Šīs piegaršas dēļ kāļi dažkārt negaršo bērniem. Kāļu šķirnes tiek dalītas pēc mīkstuma krāsas baltās vai dzeltenās. Vairākām šķirnēm mizas krāsa saknes pierē un lejas daļā atšķiras. Latvijā tradicionāli ir izplatītas šķirnes ar vienmērīgi dzeltenu mizu vai ar zaļo pieri un baltu lejas daļu. Kāļi ir samērā vēlīni, veģetācijas perioda garums no uzdīgšanas līdz tehniskās gatavības sasniegšanas ilgst 110–130 dienas. Uzskata, ka kāļi cēlušies no galviņkāpostu un rāceņu krustojuma. Pirmais tos aprakstīja zviedru botāniķis Gaspards Bauhins 1620. gadā, pieminot, ka šis sakņaugs ir plaši izplatīts savvaļā Zviedrijā. Anglijā un Francijā to sāka audzēt 17. gadsimta beigās. Iespējams, uz Latviju kāļi atceļojuši no Zviedrijas poļu un zviedru kara laikā vai vēlāk – krievu un zviedru kara laikā. Arī mūsdienās Zviedrijā un Somijā kāļi ir tradicionālais ēdiens Ziemassvētkos un ir tikpat populāri kā pelēkie zirņi Latvijā.
  • Savukārt rāceņi pieder sugai Brassica rapa un no kāļiem atšķiras ar lapas formu un virsmu. Kāļiem lapas ir klātas ar sīkiem matiņiem, bet rāceņiem tās ir gludas, tāpēc arī ēdamas. Tāpat rāceņiem ir īsāks veģetācijas periods, no uzdīgšanas līdz novākšanai paiet aptuveni 80 dienas, tāpēc rāceņus var sēt gan pavasarī agrai ražai tūlītējam patēriņam, gan vasaras vidū ražas vākšanai rudenī un ilgstošai uzglabāšanai. Rāceņu saknes forma variē no plakanas līdz garenai. Saknes daļa, kas atrodas augsnē, ir balta vai dzeltena, virszemes daļa (to sauc par pieri vai pleciņiem) – zaļa, violeta vai tādā pašā krāsā kā augsnē esošā daļa. Saknes mīkstums dzeltens vai balts, blīvs, viegli sīvs. Ļoti ilgi izplatītākā rāceņu šķirne bija ‘Petrovskaja 1’. Tās saknes bija apaļas ar nedaudz ievilktu lejas daļu, ar dzeltenu mizu. Tieši šīs šķirnes dēļ visi bērnu grāmatu ilustratori zīmē rāceņus dzeltenā krāsā. Šīs šķirnes sēklas Krievijā, kā arī Lietuvā un Čehijā vēl joprojām pavairo vairākas sēklu firmas, un agrāk amatieru sīkpakās tās mēdza nonākt arī Latvijā. Diemžēl šogad šo šķirni izņēma no Eiropas šķirņu kataloga. Interesanti, ka rāceņi ir paši vecākie Latvijas teritorijā audzētie dārzeņi, mūsu senči audzēja tos vēl pirms 4. gadsimta.
  • Rutki un redīsi pieder sugai Raphanus raphanistrum. Rutkus no redīsiem atšķir saknes lielums, mizas krāsa un garša, kā arī audzēšanas ilgums. Auga ēdamo daļu veido paresnināta mietsakne un stublāja lejasdaļa. Saknes forma variē no apaļas līdz gareni cilindriskai, mizas krāsa var būt balta, zaļa, rozā, dzeltena, violeta, pelēka vai melna. Redīsi ir maigāki, bet rutkiem ir vairāk izteikts pikantais sīvums. Rutku šķirnes iedala vasaras un ziemas šķirnēs, pēdējās ir piemērotas ilgstošai uzglabāšanai un ļoti maz bojājas tās laikā. Ne velti tautā ir teiciens – vesels kā rutks. Rutkus Eiropā audzē ļoti sen, pēc Herodota liecības, tos pazina jau senie ēģiptieši. Uz Ēģipti un vēlāk uz Eiropu rutki nonāca no Rietumāzijas. Latvijā rutkus audzē kopš 13. gadsimta.

Līderis – kālis

Visvērtīgākie tiešām ir kāļi – tiem ir augstāka enerģētiskā vērtība un augstāks ogļhidrātu, kā arī fosfora saturs. Nav brīnums, ka ziemeļu kaimiņi, zviedri un somi, tik ļoti iecienījuši tieši kāļus, nevis rutkus vai rāceņus. Savukārt rāceņos ir vairāk pārtikas šķiedrvielu, kas ir sevišķi svarīgi tiem, kas vēlas ieturēt slaido līniju, vienlaikus nejūtot pastāvīgu izsalkumu.

Interesanti, ka rāceņi, kaut arī nav tik sīvi kā rutki, satur vismazāk cukura. Rāceņos ir būtiski vairāk kalcija nekā kāļos vai rutkos. Vitamīnu saturs variē ne tikai atkarībā no sugas, tas ir atkarīgs arī no audzēšanas un uzglabāšanas apstākļiem. 

Pārtikas vērtība 100 g svaiga dārzeņa

Rādītājs

Kāļi

Rāceņi

Rutki

Enerģētiskā vērtība, kcal

38

20

16

Olbaltumvielas, g

1,1

1,1

0,68

Taukvielas, g

0,2

0,2

 

Ogļhidrāti, g

9

4,4

3,4

Pārtikas šķiedrvielas, g

2,3

3,5

1,6

Cukurs, g

4,5

0,5

1,86

Minerālvielas

Nātrijs, mg

12

29

Kālijs, mg

305

203

233

Kalcijs, mg

43

137

25

Magnijs, mg

20

22

10

Fosfors, mg

53

29

20

Vitamīni

B1, µg

90

45

12

B2, µg

40

72

39

C, mg

25

27,4

14,8

Topa šķirnes

Šķirņu izvēle nav sevišķi liela, tomēr 2018. gada pavasarī Latvijā tika piedāvātas šādas šķirnes.

Kāļi

‘Wilhelmsburger sator otofte’. Vidēji agrīna tautas selekcijas šķirne, ko pavairo vairākas sēklu firmas. Tā ir augstražīga un labi saglabājas pēc novākšanas. Sakne ovāli apaļas formas ar gludu mizu dzeltenā krāsā un krēmīgi dzeltenu mīkstumu.

‘Nadmorska’. Vidēji agra. Saknes miza dzeltena ar zaļu pieres (jeb pleciņu) daļu. Mīkstums krēmīgi dzeltenā krāsā, ar maigu garšu. Vēlākā attīstības fāzē saknes un lapas der arī lopbarībai. Ļoti labi glabājas.

Rāceņi

‘Petrowski’. Tautas selekcijas šķirne, ļoti līdzīga jau pieminētai šķirnei ‘Petrovskaja 1’. Agrīna, veido plakani apaļas saknes ar gludu, dzeltenu mizu, blīvu, kraukšķīgu, sulīgu mīkstumu. Šo šķirni var audzēt un vākt visu vasaru, pakāpeniski ar divu nedēļu intervālu sējot jaunu porciju. Jauni rāceņi ir garšīgi arī svaigā veidā, bet tradicionāli tos pasniedz tvaicētus, ar sviesta piciņu.

‘Hollӓndische Weiβe’. Vācu valodā šo šķirņu grupu sauc par maija saknēm jeb Mairübe. Vasaras sākumā šos rāceņus (importētus) mēdz piedāvāt arī lielveikalos. Šī šķirne veido nelielas, plakani apaļas saknes ar baltu mizu un baltu mīkstumu. Raža ir vācama aptuveni 10 nedēļas pēc uzdīgšanas. Ēdamas ir arī lapas, tās var plūkt jau pēc 5–6 nedēļām un lietot salātos vai sautējumos līdzīgi spinātiem.

Arī turnepši (Brassica rapa subsp. rapirera) patiesībā ir rāceņi, tikai angļu valodā. ASV ir ļoti populārā šķirne ‘Purple Top White Glob’ ar sakņu mizu baltā krāsā un sarkanu pieres daļu. Tā atgādina milzu redīsu ar saknēm 7–10 cm diametrā. Izaug vidēji 50 dienās pēc uzdīgšanas, bet vislabāk garšo, ja novāc nedaudz agrāk.

Vēl vairāk redīsus atgādina hibrīda ‘Scarlet Queen Red Stems’ F1 saknes. Tās ir plakani apaļas ar koši sarkanu mizu, mīkstums balts ar sarkanu plankumu pašā vidū. Izskatīgas ir arī lapas ar tumši zaļu lapas plātni un tumši sarkaniem kātiņiem un dzīslām. Šim hibrīdam ir ēdamas arī lapas, bet saknes vislabāk garšo, kamēr ir 5–7 cm lielas.

Abu šo šķirņu sēklas jāmeklē internetā.

Rutki

‘Münchner Bier’. Tā ir Japānas rutku (jeb redīsu) šķirne ar garām, cilindriski koniskām saknēm. Izaug vidēji 80 dienās pēc uzdīgšanas un tiek piedāvāta kā lieliska uzkoda alum. Tās vākšanas laiks sakrīt ar alus svētkiem Vācijā Ocktoberfest (vācieši vispār uzskata, ka rutki ir labāka uzkoda alum). Šo šķirni var arī uzglabāt, ja vien ir piemēroti apstākļi.

‘Runder schwarzer Winter’ un ‘Runder schwarzer’ ir ļoti līdzīgas šķirnes. Abas veido apaļas saknes ar melnu mizu un baltu mīkstumu. Saknes ir vidēji lielas, ap 220–250 g smagas, tās labi saglabājas ziemā aukstā pagrabā.

‘Round black’. Sakne apaļa ar melnu mizu un baltu mīkstumu. Sēj vasaras vidū, ražu vāc septembrī. Šķirne piemērota ilgstošai uzglabāšanai.

7 audzēšanas knifiņi

  1. Audzējot lielās platībās tirgum, zemnieki, protams, ņem vērā visu trīs sugu atšķirīgās prasības pēc mēslojuma, bet mazdārzā ir vienkāršāk audzēt visas saknes pēc vienas tehnoloģijas. Sagatavojot augsni sējai, iestrādā ap 30–50 g/m2 komplekso mēslojumu YaraMila cropcare (11–11–21 vai arī 8–11–23) vai Novatec Classic, bet no kūtsmēsliem labāk izvairīties.
  2. Svarīgi ievērot atšķirīgos sējas laikus: kāļus un agrīnus rāceņus sēj aprīlī, maijā. Tad rāceņi būs vācami jūlija vidū vai beigās, bet kāļi rudenī.Melnos rutkus sēj ap 10. jūliju, jo garās gaismas dienas apstākļi veicina to izziedēšanu. Ir bijuši gadījumi, kad jūlija sākumā iesētie rutki negaidīti strauji uzdīga jau 3.–4. dienā pēc sējas un gaismas dienas ietekmē ļoti strauji sāka ziedēt. Rutkus ir drošāk iesēt dienu vēlāk nekā dienu agrāk.
  3. Visu sugu sēklu dīgšanai optimālā augsnes temperatūra ir 20–25 grādi, bet sēklas sāk dīgt jau 7–10 grādos, tāpēc nav jābaidās no kāļu un rāceņu agriem sējas laikiem. Vasaras rutkus agrīnai ražai var sēt ļoti agri, aprīlī, bet vēlīnas salnas un sausuma periodi mēdz izraisīt to priekšlaicīgi izziedēšanu.
  4. Kāļus, rāceņus un rutkus sēj 2,5–3,5 cm dziļi, attālums starp rindām mazdārzā 45–50 cm, starp augiem: kāļiem 25–30 cm, rāceņiem un rutkiem 15–20 cm. Ja iesēts par biezu, dīgstus laikus izretina.
  5. Svarīgākie kopšanas darbi ir cīņa ar nezālēm un laistīšana. Karstā un sausā laikā veidojas nepietiekami sulīgas saknes ar pasliktinātām garšas īpašībām. Lielākie kaitēkļi ir kāpostu mušas (Delia brassicae) kāpuri, diemžēl cīņai ar tiem pašlaik nav reģistrētu līdzekļu. No redīsu audzēšanas pieredzes zināms, ka pietiekama laistīšana būtiski mazina kaitēkļu bojājumus.
  6. Rutkus un rāceņus mazdārzā var izaudzēt bez papildmēslošanas, bet kāļiem tā ir ieteicama vienu vai divas reizes audzēšanas periodā ar kādu no kompleksajiem mēslojumiem. Sausā un karstā laikā visiem sakņaugiem nāks par labu papildmēslošana caur lapām ar kalcija nitrātu (50 g/10 l ūdens) vai lapu mēslojumu CalMax (50–100 ml/10 l ūdens). Kalcijs veicina lapu spirgtumu, tāpēc tās saglabā veselību un labāk pretojas stresam. Ja augu lapas intensīvi bojā cekulkodes (Plutella xylostella) kāpuri, kā tas bieži gadās pēdējos trīs gadus, varētu līdzēt sēru saturošu lapu mēslojumu lietošana, bet jārēķinās, ka sakņu garša to dēļ kļūs sīvāka.
  7. Ražu vāc, kad saknes sasniedz vēlamu lielumu. Optimālais vākšanas laiks septembra beigas, oktobris. Temperatūras pazemināšanas līdz 4–5 grādiem pirms ražas novākšanas nepasliktina tās uzglabāšanas spējas. Saknes izrauj vai izrok no zemes, notīra augsnes paliekas, lapas nogriež 5–10 mm virs saknes pieres. Nedrīkst iegriezt mīkstumā, jo bojāta vieta strauji inficējas un drīz vien sāk attīstīties puve. Saknes var uzglabāt pagrabā kopā ar kartupeļiem un galda bietēm, bet jārēķinās, ka ražas zudumi būs lielāki nekā zemnieku glabātavās.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs