Rieksti no pašu dārza: lazdu, ciedru, grieķu

Atceries to mīlīgo mīklu: kas tas ir – vīriņš kaula kažokā? Protams, rieksts! Tāds ciets, noslēpumains brīnums – pāršķel čauliņu, un vidū garšīgs, veselīgs našķis – lazdu rieksts, valrieksts vai ciedru rieksts. Un tos visus var izaudzēt savā dārzā tepat Latvijā. Konsultē Ināra Duļevska, stādaudzētavas Arumi saimniece.
Dārzkopība
Lolita Lūse
13. maijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Lazdas – mūsu riekstu klasika

Protams, mums zināmākie koki, kas dod riekstus, ir lazdas. Latvijā savvaļā un dārzos visbiežāk aug parastās lazdas (Corylus avellana), taču veikalos un tirgū nopērkamie rieksti galvenokārt vākti no Lamberta lazdām (Corylus maxima), kas izplatītas Rietumeiropā un ko mēdz dēvēt arī par fundukiem, lielaugļu lazdām, dižlazdām. Latvijas ziemas tām bieži vien ir par bargu, bet pietiekami labu ražu varam iegūt arī no funduku vai Pontijas lazdu (Corylus pontica) un parasto lazdu krustojumiem.

Dažādas ražīgas un lielus augļus nesošas lazdas radījuši Latvijas selekcionāri: Pēteris Upītis, Jānis Gavars, Rūdolfs Akers. Tiesa, tās nav reģistrētas kā šķirnes, vien katrai piešķirts savs numurs, bet šīs lazdas joprojām tiek pavairotas un stādītas dārzos. Itin labas lazdas aug arī savvaļā.

Ja mežā vai upmalā izdodas atrast pārsteidzoši labi ražojošu lazdu – lieliski! Kamēr tā vēl pārstādīšanas augumā – izroc un ved mājās.

Bet ņemt no tās riekstus un mēģināt ieaudzēt savu lazdu no tiem gan ir visai riskants pasākums – nav nekādas garantijas, ka no rieksta izaugs tikpat laba lazda, turklāt rudenī iesētus riekstus ziemā bieži vien apēd peles.  

Lazdas izaug no viena līdz septiņu metru augumam (atkarībā no šķirnes), un 5–6 gadu vecumā krūms jau ir paaudzies un dod ražu. No labi ražojoša krūma var iegūt pat 7 kilogramus riekstu. Lazdas kopt ir vienkārši – tās nemēdz slimot, lazdas nevajag smalki mēslot un kā īpaši apgriezt. Lazdai vislabāk ļaut augt kā krūmam, atstājot 10–12 zarus (vecākos, aizlauztos un vārgos zarus izgriež). Ražu var palielināt, mudinot veidoties jauniem augļuzariem – vasaras pirmajā pusē jāsaīsina zaru galotnes. Ja zarus regulāri saīsināsi, augs jauni zariņi, un uz tiem jau nākamgad ieriesīsies rieksti. Ja to nedara, lazdām izaug kaili, gari zari, bet ražas nav.

Lazdu kaitēkļi

No kukaiņiem izplatītākais lazdu kaitēklis ir riekstu smecernieks (Curculio nucum). Puscentimetru lielajai vabolei ir īpašs snuķis riekstu zāģēšanai. Vabole uzsēžas uz zaļa rieksta un – vī-vā, vī-vā – pārzāģē tā čaumalu, un iedēj riekstā olu. Vēlāk no tās izšķiļas kāpurs, kas gardu muti ēd kodoliņu, tad no rieksta izgraužas un dodas pārziemot augsnē. Pavasarī atkal klāt jauns smecernieks, kas dodas zāģēt riekstus. Vienīgās zāles pret smecerniekiem: bojātie rieksti jānolasa un jāiznīcina, bet augsne zem lazdām rūpīgi jāirdina, lai vaboles pavasari nesagaida.

Riekstu ražu apdraud arī čaklie riekstu lasītāji sīļi un vāveres. Protams, kuplastes var uzmest asti, ka viņas nosauc par riekstu kaitēkļiem, bet – ko lai dara… Vietā, kur dzīvo daudz vāveru, lazdas un citus riekstkokus stādīt ir visai bezjēdzīgi, jo šie dzīvnieciņi pagūst ražu novākt pirms cilvēkiem.

Lazdu stādīšanas gramatika

  • Kāpēc? Protams, lazdas vērts stādīt tāpēc, ka tā tiksi pie riekstiem, bet tas nav vienīgais iemesls. Izrādās, lazda ikvienā dārzā ienāk ar īpašu labvēlīgu attieksmi pret apkārtni – tā ne tikai neslimo, bet uztur pie labas veselības arī citus augus, jo lazdās vairojas dažādās plēsējērces un citi labi kukaiņi, kas apēd dažādus dārza kaitēkļus. Turklāt lazdas taču ir tik dekoratīvas, un no tām arī var izveidot lielisku dzīvžogu, kas spēj vēju sagriezt plānās šķēlītēs.
  • Kur? Ja iecerēts stādīt lazdas, zini – vislabāk tām patiks augsne, kas iespējami līdzināsies meža augsnei – mitra, irdena un auglīga. Un ja vēl blakus tekošs ūdens – kaut nieka upīte –, pavisam patiks! Noteikti jāizvēlas saulaina vieta, jo ēnā lapas vien būs, bet riekstu maz.
  • Kad? Labākais lazdu stādīšanas laiks ir rudens, bet tās var stādīt arī pavasarī pirms pumpuru saplaukšanas. Pavasarī stādītas lazdas noteikti jālaista, kamēr tās ieaugas.
  • Kā? Lazdu no lazdas stāda 3–4 metru attālumā. Bet, ja vēlas iegūt ciešu dzīvžogu, krūmus var stādīt pat uz pusi tuvāk. Pirms stādīšanas noteikti jāizlasa visas daudzgadīgo nezāļu saknes, un, kamēr stādījums jauns, augsni ieteicams mulčēt. Vēlāk to darīt nevajadzēs – pietiks ar rudenī nobirušajām lapām, un, tām satrūdot, lazdai pietiks arī barības vielu. Ļoti svarīgi lazdu neiestādīt par dziļu, jo, apberot sakņu kakliņu, augšana aizkavēsies par vismaz pāris gadiem. Potētās lazdas gan jāstāda dziļāk – tā, lai potējuma vieta ir apbērta ar augsni. Vēlāk no šīs daļas izaugs jaunas saknītes, un tad mežeņa sakni varēs pat nogriezt, lai meženis spītīgi nedzen atvases. Ja lazdas stādam tikai viens dzinums – lai paliek, kāds ir. Ja dzinumi vairāki, tos var apgriezt, pat līdz pusei.
  • Cik? Cita citai tuvumā noteikti jāstāda vairākas lazdas – ar vienu nieka krūmiņu uz labu riekstu ražu neceri. Turklāt vēlams stādīt nevis vienas, bet dažādu šķirņu lazdas.

Labas lazdu augsnes recepte

Ja augsne, kurā gribi stādīt lazdas, ir smaga, ielabo to! Ņem rudenī nobirušās lapas, žagariņus, nezāles, satrunējušus kūtsmēslus, kompostu, vienu saujiņu komplekso minerālmēslu un – pats galvenais – prāvu lāpstu augsnes, kur lazdas jau tagad aug griezdamās (vienalga – mežmalā vai krustmātes pagalmā). Jāņem augsnes virsējais slānis – tur, kur visvairāk mikorizas sēņu, jo saknes lazdai atrodas tuvu augsnes virskārtai. Augsni ber stādīšanai izraktajā bedrē un virs tās izkārto lazdas stāda saknes.

Lazdu šķirņu izlase

Skaistas

  • ‘Fuscorubra’.  Pavasarī lapas bordo krāsā, vēlāk tumši zaļas, bet pēc rudens salnām atkal pārkrāsojas sarkanbrūnas. Rieksti tumši. Ražība zema.
  • ‘Red Majestic’. Gan lapas, gan rieksti koši sarkani. Jāstāda īpaši labā vietā, jo ziemā var apsalt.
  • Aurea. Lapas dzeltenīgas, rudenī zaļganas, ziemā dzinumi oranžīgi.
  •  ‘Pendula’. Lapas zaļas, dzinumi dekoratīvi nokareni.

Izturīgas

  • ‘Pūres sarkanā’. Lapas sarkanas gan rudenī, gan vasarā. Liela auguma krūms ar ļoti labu ziemcietību.
  •  ‘Cosford’. Salizturīga šķirne, katrā čemurā 2–4 lieli vai ļoti lieli rieksti. Riekstiem tik plāna čaumala, ka to var pat ar pirkstiem saspiest, kodoliņš liels, salds un gards.
  • ‘Wunder von Bollweiler’. Viena no izturīgākajām šķirnēm, rieksti pa vienam, retāk čemurā pa diviem vai pat četriem.

Ražīgas

  • ‘Purpurea’. Visu veģetācijas periodu lazdai tumši melnsarkanas lapas.
  • ‘Webbs Preisnuss’. Lamberta grupas hibrīdu lazda ar lieliem, gareniem riekstiem.
  • ‘Hallesche Riesennuss’. No krūma var iegūt piecus kilogramus lielu konusveida riekstu.

Neparastas

  • ‘Contorta’. Lazda, kuras zari izskatās, kā uztīti uz ruļļiem. Diemžēl ziemcietība šai lazdai visai zema.
  • ‘Laciniata’. Lapas zaļas un nedaudz atgādina kļavu lapas – ir kā sagraizītas.
  • Snuķaugļu lazda (Corylus cornuta). Neparasta izskata augļi: katrs rieksts garās seglapās, tādēļ izskatās pēc snuķa. Ziemcietīga un ēncietīga suga.

Valrieksts – Latvijas muižu koks

Grieķu jeb karaliskie valrieksti (Juglans regia) savvaļā aug no Balkāniem līdz pat Ķīnas dienvidrietumiem un Himalajiem. Siltās zemēs tie sasniedz par 30 metru augstumu, bet Latvijā gan tik braši neizaug – te valrieksts izstiepjas ne vairāk kā 10 metru staltumā, tomēr riekstu lielums, daudzums un garša neatpaliek no dienvidzemju radiniekiem.

Pērkot stādu, atceries, ka ēdami ir tikai grieķu jeb karaliskā valrieksta augļi! Mandžūrijas, pelēkais, Zībolda un melnais valrieksts uzturā nav lietojami.

Latvijā valrieksti audzēti jau muižu laikos – piemēram, Kazdangā no tiem pat izveidota aleja. Rieksti septembrī nokrīt un – līdzīgi kā kastaņi – izveļas no zaļiem apvalkiem. Sulīgais apvalks satur brūnu, tumšu krāsvielu, kas drēbes un rokas spēj nosmērēt tā, ka tīras dabūt grūti. Latvijā augušo riekstu čauliņas ir tik plānas, ka tās pat putni ar knābi var atvērt. Rieksti jāsalasa iespējami ātri, jo, guļot mitrā zemē, tie var sākt pelēt. Salasītie rieksti siltumā – saulītē vai uz plīts – jāizkaltē.

Valrieksts Latvijā sāk ražot 8–12 gadu vecumā, un no viena labi ražojoša koka var ievākt pat 20 kilogramus riekstu. Valrieksts apputeksnējas pats, tādēļ pietiks arī ar vienu koku. Tam jāizvēlas saulaina vieta, kur maz vēja, vislabāk – dienvidu vai dienvidaustrumu nogāze un smilts vai smilšmāla augsne. Nekādu īpašo kopšanu koks neprasa, un vienīgais apdraudējums ir postošs sals ziemā. Izaug 3–7 metru augumā un 3–4 metru kuplumā.

Iesēj valriekstu!

Ņem tepat Latvijā auguša valrieksta nogatavojušos riekstu, notīri tam brūnēt sākušo apvalku un uz 12 stundām iemērc vieglā zilo graudiņu šķīdumā. Izveido 10 centimetru dziļu vadziņu un sprīža attālumā vienu no otra liec riekstus. Uzber augsni un pirms sala apber ar mulču 10 centimetru biezumā, lai pasargātu no izsalšanas.

Pavasarī, kad rieksti sadīguši, tos ar lāpstiņu rūpīgi pārstādi vietā, kur tiem būs jāaug visu savu koka dzīvi. Pārstādīšanu nevajadzētu nokavēt, jo valrieksts veido spēcīgu mietsakni – ja kociņš audzis jau trīs gadus, mēģināt pārstādīt to ir visai bezcerīgi. Neiestādi par dziļu, bet gan tieši tā, kā stāds audzis pirms tam. Izvēlies pārstādīšanai apmākušos dienu, aplaisti, iespraud blakus kādu zīmi, lai mazulīti nejauši nenolauž vai nenopļauj, vēlāk atbalsti vai piesien. Un neaizmirsti pirmajos gados ziemā piesegt, kamēr koks pamatīgi ieskaņojas un sasniedz metra augstumu.

Ciedru rieksti – rieksti no priedes

Ciedrs savu vērtīgo īpašību un izturības dēļ daudzviet pasaulē ir zināms un cienīts koks, un to var audzēt arī Latvijā.  Ciedrupriedes sugas var pavairot ar sēklām, bet šķirnes – potējot uz parastās priedes. Taču ciedrupriedes aug ļoti lēni, turklāt Latvijā šiem kokiem trūkst mikorizas – īpašas sēņotnes, kas vajadzīgas priedei, lai tā varētu labi augt. Ja, stādot kociņu, ir iespēja dabūt kaut lāpstu no augsnes, kur aug liela ciedrupriede – lieliski! Tas ir gandrīz garants, ka jaunā ciedrupriede ieaugsies un straujāk audzēs skuju pa skujai. Ciedrupriedes nevajadzētu mēslot ar organisko, bet gan ar īpaši skujkokiem domātu mēslojumu.

  • Sibīrijas ciedrupriede (Pinus sibirica) ir ārkārtīgi ilgmūžīgs koks – var zaļot pat 500 gadu. Izaug pat 30 metru augstumā un veido konisku vai olveida vainagu, ja koks aug viens. Skujas tumšzaļas, ar zilganu nokrāsu. Čiekuri divreiz lielāki nekā mūsu priedēm. Veikalos nopērkamie ciedru riekstiņi parasti ievākti no šīs priedes. Sibīrijas ciedrupriedi var audzēt Latvijā – tā ir salizturīga, patiks mitra augsne. Čiekurus gan var gaidīt tikai pēc gadiem divdesmit, tie nobriest divos gados. Diemžēl šis koks ir uzņēmīgs pret dzinumu vēzi.
  • Eiropas ciedrupriede (Pinus cembra) augumā ir pat uz pusi mazāka nekā Sibīrijas ciedrupriede, arī skujas, čiekuri un sēklas ir mazākas. Itin labi piemērota Latvijas apstākļiem, patiks viegla, kaļķaina augsne. Izaug 16 metru augstumā un 4 metru diametrā. 6–8 centimetrus garos olveida čiekurus tai var sākt gaidīt pēc gadiem 15–20, taču koka mūžs Latvijā parasti ir vien ap 35 gadiem, jo Eiropas ciedrupriede mēdz slimot ar galotņu vēzi.

Dārzam piemērotas Eiropas ciedrupriedes šķirnes:

‘Glauca Compacta’. Kompakts augums, sidrabaini zilas skujas.

‘Pygmea’. Pudurforma, neizaug lielāka par 30 cm.

‘Aurea’. Augumā kā parastā priede, skujas dzeltenīgas.

‘Tatra’. Augums – tikai divi metri, skujas zaļganas.

  • Korejas ciedrupriede (Pinus koraiensis). Savvaļā var sasniegt pat 40 metru augstumu, skujas garas, čiekuri pat lielāki nekā Sibīrijas ciedrupriedei. Pilnībā iztur Latvijas ziemas, labi aug trūdvielām bagātā, mitrā augsnē. Var izaugt pat 15 metru augstumā, skujas garas.

Dārzam piemērotas Korejas ciedrupriedes šķirnes:

‘Korin’. Sudrabainas, glīti izlocītas skujas.

‘Silver Lining’. Neliels augums, sidrabainas skujas.

‘Glauca Compacta’.  Neliels augums, skujas skaisti zilganas un biezas.

  • Klājeniskā ciedrupriede (Pinus pumila). Skujas zilganzaļas, čiekuri un sēklas salīdzinoši mazi. Pilnībā ziemcietīga arī Latvijā, iztur sausumu, prasa daudz gaismas, tādēļ piemērota akmensdārziem. Izveidotas tieši dārzam piemērotas šķirnes, bet riekstus no klājeniskās ciedrupriedes izdosies sagaidīt pēc gadiem trīsdesmit.

Dārzam piemērotas klājeniskās ciedrupriedes šķirnes:       

 ‘Feddeloh’. Neliels augums, skujas virspusē zaļas, bet apakšpusē sidrabaini baltas.

‘Saphir’. Forma neregulāra, augums zems, skujas īsas un glīti zilas.

‘Glauca’. Skujas pelēcīgi zilganzaļas, augums kompakts.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs