Kāpēc neaug gurķi?

Agronome un dārzeņkopības eksperte skaidro, kā audzēt gurķus, kāpēc tie neaug, kādas gurķu sēklas izvēlēties, cik bieži gurķus jālaista, kā tos kopt un kā iegūt lielāku gurķu ražu. Šie padomi derēs gan audzējot siltumnīcas, gan lauka gurķus.
Gurķi
Mārīte Gailīte
16. jūlijs, 2018

Saglabāt

Foto: pixabay

Galvenais iemesls, kāpēc gurķi varētu neizaugt, ir – aukstums jeb siltuma trūkums. Gurķim nepieciešama gaisa temperatūra virs 16 grādiem un augsnes temperatūra 17–18 grādu. Pat ja tā tikai dažas dienas ir zemāka, jaunie gurķi sāk nīkuļot, inficējas ar sakņu un sakņu kakliņa puvi, nespēj uzņemt barības vielas. Ja vēsums turpinas ilgi, gurķi pat aiziet bojā. Relatīvi aukstas naktis (temperatūra ap 12 grādiem) netraucē tikai aktīvi ražojošiem gurķiem vasaras beigās un vienīgi tāpēc, ka tie tikpat kā vairs neaug, bet visus spēkus velta aizmetušos augļu nobriedināšanai. Bet – ir arī citi apstākļi, kuru dēļ gurķu raža ir zemāka, nekā cerēts.

Nepareizi izvēlēta šķirne.

Šodien sēklu tirgotāji Latvijā sliktas šķirnes principā nepiedāvā, bet mēdz kļūdīties audzētāji, tās izvēloties.
Diemžēl lielai daļai amatieru vēl joprojām šķiet, ka šķirnei nav lielas nozīmes. Bieži tās izvēlas pēc skaista attēla uz paciņas vai vienkārši sēj radu vai draugu no kaimiņvalstīm atsūtītas sēklas.
Krievijā un Baltkrievijā amatieru vidū populāras ir bišu apputeksnējamas gurķu šķirnes, to netrūkst arī Polijā selekcionēto gurķu piedāvājumā. Bet šeit slēpjas divi zemūdens akmeņi. Šīm šķirnēm ir nepieciešamas apputeksnētājšķirnes ar vīrišķiem ziediem, bet to sēklu pārdošanā vairs nav (šķirnes ar daudz vīrišķiem ziediem ir mazražīgas). Daži sēklu tirgotāji uzreiz pievieno pamatšķirnei apputeksnētājšķirnes sēklas, iekrāsojot sēklas atšķirīgās krāsās. Nelaime tā, ka dažkārt vienas šķirnes sēklas sadīgst, bet otrās ne, sevišķi bieži tas notiek, ja paciņā ir ļoti nedaudz sēklu (tikai 10–20). Ja gurķus audzē no dēsta, šo nelaimi iespējams laikus ievērot un kaut ko lietas labā darīt, bet, ja gurķus audzē ar tiešo sēju laukā, problēmu redz, tikai ziedēšanai sākoties, un tad vairs neko daudz līdzēt nav iespējams. Veiksmīgai apputeksnēšanai nepieciešami arī kukaiņi apputeksnētāji: bites, kamenes, lapsenes, pat mušas. Kad apmācies vai aukstā laikā tie ir mazaktīvi vai pat nemaz nelido, tāpēc ziedi paliek neapputeksnēti un nobirst. Tāpēc daudz drošāk audzēšanai izvēlēties partenokarpos hibrīdus, kuru raža nav atkarīga ne no vīrišķo ziedu daudzuma, ne no kukaiņiem.

Izvēloties šķirni, nepievērš uzmanību tās slimību izturībai.

Slimību dēļ var pazaudēt pat pusi ražas! Ārstēt tās ir grūti, jo trūkst amatieriem pieejamo līdzekļu, bet pašiem audzētājiem bieži trūkst zināšanu. Tomēr galvenais ir tas, ka gurķu raža jāvāc katru vai katru otro dienu, bet lielākajai daļai ķīmisko līdzekļu nogaidīšanas laiks ir trīs un vairāk dienu. Daudz vienkāršāk ir laikus izvēlēties pret svarīgākajām slimībām – kraupi, īsto un neīsto miltrasu, kā arī pret gurķu mozaīkas vīrusu – izturīgus hibrīdus, tad vajadzēs augus aizsargāt tikai no kaitēkļiem. Slimību izturīgajiem hibrīdiem raža ir ne tikai augstāka, bet arī tīrāka no augu aizsardzības līdzekļu atliekvielām.

Gurķu audzēšana ar tiešu sēju.

Daudzi amatieri nevēlas ķēpāties ar dēstu audzēšanu un sēj gurķus tieši zemē siltumnīcā vai atklātā laukā. Gurķu dīgšanas ātrums ir tieši atkarīgs no augsnes temperatūras: 25 grādos asni ir augšā jau trešajā dienā, 15 grādos gurķi uzdīgst tikai pēc 12–14 dienām – ja pa to laiku sēklas un asni nesapūst aukstā zemē. Gan siltumnīcā, gan laukā augsnes temperatūra ir tieši atkarīga no gaisa temperatūras. Lielākajai daļai gurķu šķirņu normālos apstākļos pirmā raža ir vācama 40–50 dienas pēc uzdīgšanas. Latvijā amatieru dārzos gurķu pamatraža ir vācama jūlijā, kamēr dienas vēl ir garas, naktis siltas, bet slimību un kaitēkļu vēl nav vai ir ļoti maz. Lai gurķi sāktu ražot laikus, tie jāaudzē tikai no dēsta. Par laimi, gurķu dēstus var izaudzēt relatīvi ātri, 2–3 nedēļu laikā, un to vēl varēja paspēt izdarīt pat jūnijā.

Pārlaistīšana.

Diemžēl ļoti daudzi audzētāji laista gurķus nevis tad, kad augiem tas vajadzīgs, bet tad, kad audzētājam ir laiks un vēlme to darīt. Visbīstamākā ir laistīšana pēc ieraduma.
Kaut gan gurķis par 98% sastāv no ūdens, arī tam mitruma mēdz būt par daudz. Sevišķi bieži tiek pārlaistīti jauni augi tūlīt pēc izstādīšanas siltumnīcā.
Kamēr saknes vēl nav attīstījušās un lapu virsma ir niecīga, augs patērē relatīvi maz ūdens. Vēsā pavasarī gurķus var laistīt vienreiz nedēļā, un tiem ūdens pietiek. Lai saknes attīstītos, visiem augiem ir nepieciešami relatīva sausuma (ne jau tik ļoti, ka augi novīst) brīži, tie piespiež saknes stiepties visos virzienos, meklējot mitrumu. Ja saknes ilgāku laiku atrodas mitrā augsnē, tās neattīstās un, pēkšņi uznākot siltam laikam, nespēj apgādāt jau lielo augu ar nepieciešamu mitrumu. Pārlaistīto augu saknes cieš no skābekļa trūkuma un nespēj uzņemt pieejamus barības elementus. Vienlaikus pārlaistītā augsnē šo elementu ir maz, jo daļa ir jau izskalojusies. Veikt papildmēslošanu, kamēr augsne nav pietiekami apžuvusi, arī ir grūti. Vienīgais, ko var izdarīt, izkaisīt minerālmēslus gar augu rindām (ap 10–20 g/m2).

Nepietiekama mēslošana.

Amatieru gurķi ļoti bieži cieš badu. Daudzi ir dzirdējuši, ka slāpekļa pārbagātība veicina slimību un kaitēkļu ieņēmību, tāpat daži turpina baidīties no nitrātiem, tā visa rezultātā gurķi pietiekami nedabū ne slāpekli, ne citus elementus. Konservu šķirņu gurķi, ko parasti audzē amatieri (arī daudzi zemnieki un lielražotāji), sāk ražot agri, tāpēc vairāku nedēļu laikā augam vienlaikus jāaug un jābaro augļi. Skaidrs, ka augam arī pašam jābūt pietiekami paēdušam. Un ar slāpekli vien, protams, visas problēmas atrisināt nevar! Tieši tāpēc papildmēslošanā jāizmanto kompleksie minerālmēsli, kā arī kalcija nitrāts (kopā ar komplekso mēslojumu vai pamīšus ar to). Tomēr, izvēloties komplekso mēslojumu, jāizmanto tāds, kurā N un K daudzums ir vienāds (tas ir pirmais un trešais skaitlis mēslojuma sastāva norādē). Tāpat kā cilvēki, arī gurķi grib ēst katru dienu, nevis vienreiz mēnesī, tāpēc papildmēslošana jāveic regulāri un bieži, pieskaņojot devas. Piemēram, var iedot vienreiz nedēļā 50 g/m2 (kaisot gar augu rindām) vai arī katru dienu 7–8 g/m2 (ar laistīšanu). Turklāt jāņem vērā, ka runa ir par visas siltumnīcas platību, taciņas ieskaitot.

Nepietiekama laistīšana.

Ja audzēšanas sākumā gurķus mēdz pārlaistīt, ražas veidošanas laikā tie bieži nesaņem pietiekamu ūdens devu. Nelaime tā pati – audzētājs laista, nepievēršot uzmanību augam. Kā jau teikts, galvenā raža ir vācama jūlijā, un parasti tieši vasaras vidū mēdz pieturēties karsts un saulains laiks. Augs patērē daudz ūdens sevis atvēsināšanai (to var salīdzināt ar cilvēku svīšanu, kaut arī mehānismi ir atšķirīgi), vienlaikus tas ir nepieciešams briestošiem augļiem. Ja gurķītim kādu brīdi pietrūkst ūdens, viducī veidojas tukšums, ko mēs pamanām krietni vēlāk, gurķi pārgriežot.
Augam būtu vislabāk, ja to laistītu nelielās devās vairākas reizes dienā, bet parasti tas nav iespējams, audzētajam vienkārši nav laika. Atliek laistīt gurķus (un citus augus) no rīta, lai diennakts aktīvākajā laikā (kamēr ir gaišs un silts, bet ne karsts) tiem pietiktu ūdens.
Ja vien iespējams, gurķus vajadzētu laistīt arī dienas vidū, rīkojot tiem dušu. Tas gan atsvaidzina augu, gan nāk par labu ražai, gan mazina īstās miltrasas izplatību.

Gaismas trūkums.

Ļoti bieži audzētāji nepareizi veido gurķu augus, atstājot pārāk garas sānvasas. Rezultātā veidojas džungļi, kuros tikpat kā nav gaismas. Gaisma ir galvenais enerģijas avots, bez kura nav iespējama visu augu dzīve. Ja tās trūkst, lapas dzeltē, ziedi un augļaizmetņi nokalst, uz tiem attīstās puve. Jāpatur prātā, ka bišu apputeksnējamās šķirnes ir vairāk gaismas prasīgas nekā partenokarpās. Var saprast audzētāju, kuram roka neceļas nogriezt sānvasu ar jau uzplaukušiem ziediem, tāpēc augi jāveido regulāri. Katru reizi ejot garām savam gurķim, jāizkniebj sānvasu galotnes, atstājot tikai 1–2 lapas. Dažkārt ir vērts izkniebt topošās sānvasas pumpuru. Ir svarīgi, lai visas gurķa lapas, arī vecākās, ir labi izgaismotas. Ja lapas gaismas trūkuma vai infekciju dēļ sāk dzeltēt, tās jāizņem. Nav jāuztraucas par to, ka auga vasa lejasdaļā var palikt plika, augustā uz tās mēdz attīstīties saīsināto sānvasu pušķīši, no kuriem var novākt otro ražu.

Neregulāra ražas novākšana.

Visaugstāko ražu iegūst, vācot gurķus katru dienu. Atsevišķi hibrīdi brīžiem jāvāc no rīta un vakarā – tik strauji tie aug. Atstājot uz auga lielākus gurķus, tie atņem ūdeni un barības vielas jaunākiem augļiem, tāpēc daļa no tiem neattīstās un nokalst, bet raža samazinās.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs