Kad ir īstais brīdis sēt un stādīt dārzeņus?

Pavasaris!
Mārīte Gailīte
3. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pareizo stādīšanas laiku nosaka galvenokārt laika apstākļi – gan aktuālie, gan prognozējamie. Sava nozīme ir arī augsnes stāvoklim. Konsultē agronome Mārīte Gailīte.

Ne pēc kalendāra, ne pēc zvaigznēm

Ir dārzkopji, kas ļoti paļaujas uz dažnedažādiem sējas kalendāriem, bet ieteikumi tajos mēdz būt visai maldinoši. Esmu lasījusi, piemēram, astrologu ieteikumus stādīt kartupeļus Latvijā kādā noteiktā februāra dienā no pulksten 17.28 līdz 23.45 vai tamlīdzīgi. Skaidrs, ka nekas labs tur nevar sanākt. Augi kalendārus nepazīst un zvaigznēs neskatās, toties lieliski jūt temperatūru, gaismu un mitrumu un strauji reaģē uz šo parametru izmaiņām. Pat vairāk – noteiktas reakcijas augos sākas tikai tad, kad tie ir uzkrājuši noteiktu gaismas vai temperatūras summu.

Tieši tāpēc pareizo stādīšanas laiku nosaka nevis kalendārs, bet aktuālie un prognozējamie laika apstākļi. Latvijā mēdz būt pavasari, kad sīpolus, burkānus vai dilles var sēt atklātā laukā jau marta vidū un sējumiem nav traucējis arī vēlāk uz dažām dienām uzsnigušais sniegs. Tāpat ir piedzīvoti pavasari, kad bieza sniega kārta turējusies līdz aprīļa vidum, un, protams, visi sējas darbi tādēļ aizkavējušies. Mazdārziņā pavasara darbu uzsākšanu nosaka arī augsnes stāvoklis.

Līdzko zeme ir pietiekami apžuvusi un to ir iespējams pārrakt vai safrēzēt, var sākt sēt arī aukstumizturīgākus augus.

Pirmie – sīpoli un ķiploki

Pēc iespējas agri jāsēj vai jāstāda sīpolu sēklas vai sīksīpoli, savukārt sīpolu dēstus gan drošāk ir izstādīt vēlāk, kad vairs nedraudēs nopietnas salnas, jo tās var izprovocēt priekšlaicīgu ziedēšanu.

Sīpolu raža ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp no pašu vācamo sīpolu lieluma. Jo vairāk lapu (loku) augs paspēs izveidot līdz sīpola piebriešanas sākumam, jo lielāks izaugs sīpols. Sīpola piebriešana sākas, dienas garumam sasniedzot 16 stundas – Latvijā tas ir jau maija beigās. Labai ražai nepieciešams, lai sīpola augs izveidotu 9–13 lapas, un tieši tāpēc tie jāsēj un jāstāda pēc iespējas agrāk. Tāpat ir arī ar vasaras ķiplokiem. Sīpolus un ķiploku daiviņas stāda 3–4 cm dziļi, protams, ar saknēm (stādīšanas brīdī īstu sakņu parasti vēl nav) uz leju. Stādot apaļos sīksīpolus, ir viegli kļūdīties. Otrādi iestādīts sīksīpols, protams, ar laiku apgriezīsies pareizi, bet par vairākām dienām atpaliks no saviem pareizi iestādītajiem kaimiņiem. Sīpolus nedrīkst iestādīt par retu. Attālumam starp sīpoliem rindā jābūt 5–6 cm. Jo lielāks attālums, jo prāvāki izaugs sīpoli, bet augšana prasīs ilgāku laiku. Pavisam uz viena kvadrātmetra jāizvieto apmēram 70–75 augi.

Arī vasaras ķiploki ir jāizstāda pēc iespējas agrāk. Tos stāda retāk nekā sīpolus – vidēji 26–35 augus uz kvadrātmetru.

Mazdārzā attālumu starp rindiņām nosaka ravēšanas paņēmiens. Ravējot ar rokām, starp rindām var atstāt 15–20 cm. Lietojot kapli, attālums starp rindām ir atkarīgs no kapļa asmens platuma. Attālumam jābūt tādam, lai augi netiktu savainoti.

Arī zirņus un cūkpupas var sēt agri

Zirņus sēj tieši zemē – uz katru kvadrātmetru 80–140 sēklas. Attālums starp rindām ir atkarīgs no šķirnes – vidēji tas ir 25–45 cm – zemo šķirņu zirņus var sēt tuvāk citu citam, bet augsto tālāk – tā, lai būtu viegli novākt ražu. Atstatums starp sēklām rindā ir ap 10 cm. Sējas dziļums 4–5 cm. Ir pieņēmums, ka zirņi esot jāsēj tieši 100. dienā, jo tad būšot mazāk kaitēkļu. Tam nav nekāda pamata, jo kaitēkļu uzbrukumi atkarīgi no pavisam citiem iemesliem, piemēram, no gaisa temperatūras – vēsākā laikā kaitēkļi (laputis, zirņu tinējs) parādīsies vēlāk nekā siltākā. Vēl jāatceras, ka zirņu sēklgrauzis mēdz saglabāties pašaudzētos zirņos.

Cūkpupas ir vieni no augumā lielākajiem dārzeņiem, bet sēklas pupām ir pašas lielākās, tāpēc tās jāsēj pietiekami dziļi – 6–10 cm dziļumā. Svarīgi, lai visiem augiem pietiktu vietas un gaismas, tādēļ attālumam starp rindām jābūt 60–75 cm, bet starp augiem rindā 15–20 cm. Sēklu patēriņš: 30–45 grami uz kvadrātmetru.

Citādi ir ar pupiņām – tām visvairāk no visiem pākšaugiem tīk siltums, tāpēc sējamas vai stādāmas tikai maija beigās vai jūnijā. Lai raža būtu ātrāk, pupiņas var audzēt no dēstiem – tās ļoti labi pacieš pārstādīšanu. Pupiņas stāda vai sēj 30–45 cm attālās rindās 25–30 cm atstatumā citu no citas, 2,5–4 cm dziļumā. Uz 1 kvadrātmetra būs vieta 7–12 augiem.

Burkānu un diļļu sējas laiks ir garš

Gan burkānus, gan dilles, gan arī sakņu pētersīļus sēj 2–3 cm dziļumā, rindās 15–20 cm attālumā citu no citas, rindstarpu platumu nosaka kapļa platums. Lai sēklas uzdīgtu strauji un visas vienlaikus, ir svarīgi, lai tās tiktu iesētas vienādi dziļi un gultne sēklām būtu gluda un cieta. To var panākt, iespiežot kapļa vai grābekļa kātu iepriekš uzrušinātā augsnē. Ja zem sēklas ir dažus milimetrus bieza cieta kārta, sēkla tiek labāk apgādāta ar augsnes mitrumu, tas ceļas augšup pa kapilāriem. Ja sēklas aizrauš ar irdenu augsnes virskārtu vai apber ar kompostu, mitrums no dziļākiem slāņiem paliek pie sēklām un veicina to dīgšanu.

Gan burkānu, gan diļļu sējas laiks ir garš. Izvēloties piemērotu šķirni, burkānus var sēt līdz pat jūnija vidum. Šādus – vēli sētus – burkānus mēdz dēvēt par Jāņu burkāniem, un tie parasti mazāk cieš no kaitēkļiem. Tiesa, iegūto ražu gan nevar ilgstoši uzglabāt, Jāņu burkāni jāapēd līdz gadumijai. Dilles var sēt pakāpeniski visu vasaru līdz pat augustam, tikai jāņem vērā, ka garās dienas apstākļos (pēc Jāņiem) dilles iet ziedos. Savukārt augustā dilles mēdz inficēties ar īsto miltrasu, kā dēļ lapas ātri nobrūnē.

Kā stādīt kāpostaugus

Visus kāpostaugus (baltos un sarkanos galviņkāpostus, rožkāpostus, Savojas, lapu, Ķīnas un Pekinas kāpostus, ziedkāpostus, brokoļus, kolrābjus), sakņu selerijas un puravus var droši stādīt ārā, tiklīdz vidējā diennakts temperatūra ir pārkāpusi 10 grādu slieksni. Brīžos, kad sinoptiķi sola salnas, stādījumi drošības labad jāapsedz ar agrotīklu. Pirms izstādīšanas dēsti 3–4 dienas jānorūda, pakāpeniski pieradinot pie āra apstākļiem. Visvienkāršāk to var izdarīt, izliekot kastes vai kasetes ar dēstiem ārā pie siltumnīcas un apsedzot tās ar agrotīklu. Nākamajās dienās agrotīklu noņem un uzklāj tikai pa nakti, pēdējo nakti (protams, ja gaisa temperatūra ir plusos) dēstus atstāj neapsegtus. Ja dēstus neaudzē paši, bet pērk pie profesionāliem dēstu audzētājiem, papildu norūdīšana vairs nav nepieciešama.

Visus kāpostaugus stāda tikpat dziļi, kā tie ir auguši kasetē, dīgļlapas speciāli nenoplēš, parasti tās nokrīt pašas. Stādīšanas attālumi ir atkarīgi no šķirnes, starp rindām tie ir 50–75 cm, starp augiem rindā 30–45 cm. Ziedkāpostus un brokoļus vidēji stāda 25–30 augus uz 10 kvadrātmetriem.

Galviņkāpostu stādīšanas attālumi

Tie ir atkarīgi no šķirnes, proti, no galviņas lieluma. Uz 10 kvadrātmetriem jāstāda:

  • šķirnes ar lielām un smagām – 6 kg un vairāk – galviņām (piemēram, ‘Megaton F1’, ‘Rinda F1’) – 25–30 augi;
  • šķirnes ar 3–4 kg smagām galviņām (‘Krautman F1’, ‘Coronet F1’) – 35–40 augi;
  • šķirnes, kurām ir 1–2 kg smagas galviņas (‘Parel F1’) – 50– 60 augi.

Ķīnas un Pekinas kāpostus ir ļoti svarīgi iestādīt tā, lai starp lapām neiebirtu zeme, jo tajā mēdz būt puves ierosinātāji). Šiem kāpostiem, tāpat kā salātiem, kacena gandrīz nav un lapu rozete atrodas ļoti zemu. Tieši tāpēc lielražošanā šo kāpostu dēstus bieži audzē kūdras kubos, nevis kasetēs, jo kubu pietiek tikai nedaudz iespiest zemē, un starp augsni un lapām veidojas gaisa sprauga. Ķīnas un Pekinas kāpostus stāda 40–60 augus uz 10 kvadrātmetriem.

Selerijas nedrīkst iestādīt par dziļu

Arī sakņu selerijas un puravus var droši stādīt ārā, kad vidējā diennakts temperatūra ir augstāka par 10 grādiem. Sakņu, kātu un lapu selerijas nekādā ziņā nedrīkst iestādīt par dziļu, jo augšanas punkts (pumpurs) atrodas tieši uz augsnes virsmas. Pārāk dziļi iestādītie augi 7–10 dienu laikā aiziet bojā. Sakņu un kātu seleriju dēstus audzē ļoti lielā sabiezinājumā kasetēs ar lielāku ligzdu skaitu nekā parasti, tādēļ tie bieži vien izstīdzē. Ja šādus augus izstāda laukā, lapas mēdz noliekties un inficēties ar puvi. Lai tā nenotiktu, profesionālie dēstu audzētāji 10–14 dienas pirms stādīšanas nogriež dēstu lapas 10–15 cm virs zemes. Augam paliek tikai vecāko lapu kātiņi un dažas jaunākas lapas rozetes vidū. Šo operāciju var veikt arī pašaudzētiem dēstiem un nogrieztos zaļumus lietot pārtikā, iegūstot pirmo ražu vēl pirms dēstu izstādīšanas. Uz 10 kvadrātmetriem stāda 40–60 seleriju stādus.

Puravi jāaplaista

Atšķirībā no citiem dārzeņiem puravus stāda 15–17 cm dziļi, ar tādu aprēķinu, lai virs zemes būtu redzama tikai lapu sazarojuma vieta. To dara, lai garāka izaugtu neīstā stublāja baltā daļa. Ja puravus grib audzēt lielākā daudzumā, ir ērti vispirms sagatavot stādīšanas vietu, izdurot zemē nepieciešamā dziļuma caurumus ar koka mietu (piemēram, lāpstas kātu). Augus saliek bedrēs un nevis aizrauš ar zemi, bet aplaista ar ūdeni, lai zeme pati nosēžas.

Neapkurināmā siltumnīcā – maija vidū

Siltumprasīgos dārzeņus – gurķus, tomātus, paprikas un baklažānus – neapkurināmā siltumnīcā droši var stādīt maija vidū, vienā vai divas rindās, attālums starp augiem – 30–40 cm.

  • Tomāti. Ja tomātu dēsti audzēti uz palodzes, tie mēdz izstīdzēt, tāpēc tie vairāk lūst, pārvietojot uz siltumnīcu, arī pēc izstādīšanas nogāžas, nevis stāv. Lai iegūtu spēcīgākus augus, labāk negaidīt, kamēr stādam izveidojas pirmais ziedķekars, bet izstādīt jau agrāk – brīdī, kad stādam ir 7–9 lapas. Senākā dārzkopības literatūrā lasāms ieteikums stādīt pāraugušus tomātu stādus guļus. Tiesa, tas veicina sakņu augšanu, taču tādēļ aizkavējas ziedu ieriešana un ziedēšana, un rezultātā tiek zaudēts laiks. Stādot izstīdzējušus dēstus, ir labāk vispirms izkārt auklas, lai izstādīto augu uzreiz varētu pietīt – nav labi, ja iestādītie tomātu (un arī gurķu) stādi nogāžas zemē, jo tajā brīdī uz stublāja veidojas mikroplaisas, caur kurām augā nonāk infekcija, arī ātrās (Fusarium sp.) un lēnās (Verticillium spp.) vītes ierosinātāji. Pati vīte attīstīsies vēlāk, bet jau pēc mēneša vai pusotra augi sāks slimot un, iespējams, pat ies bojā. Tad līdzēt vairs nebūs iespējams. Augiem par labu, protams, nāks trihodermīns vai biomikss, ja tos pievienos augsnei pirms dēstu izstādīšanas (šos līdzekļus var iebērt tieši bedrītēs), taču ne trihodermīns, ne biomikss nespēs tomātu stādus aizsargāt pilnībā. Tātad vienīgais drošais risinājums – tomātu stādu nekavējoties piesiet.
  • Gurķi. To dēstus var izstādīt, tiklīdz izaugusi viena īstā lapa, bet var arī turpināt stādu audzēt, kamēr ir piecas īstās lapas. Tikai jāņem vērā, ka stādam, kuram ir jau piecas lapas, sāk veidoties arī ziedi un ūsas, tāpēc augi var saķerties savā starpā un sagāzties, tie var vairāk ciest pārvietošanas un stādīšanas laikā. Optimālais variants ir augi ar trim lapām. Gurķi jāstāda tikpat dziļi, kā tie auguši podā, bet, ja stādi ir izstīdzējuši, augus dažkārt sanāk stādīt dziļāk, un tad ir lielāka iespēja, ka gurķi inficēsies ar vīti. Tāpēc, ja nav izdevies izaudzēt druknus dēstus, labāk tos izstādīt agrāk.

Siltumprasīgie dārzeņi atklātā laukā

Gurķus, tomātus un paprikas ārā var stādīt tikai tad, kad vairs nedraud pēdējās salnas, – jūnija sākumā vai nedaudz vēlāk. Drošības labad pirmās divas nedēļas pēc izstādīšanas augi jāpatur zem agrotīkla. Parasti sēj vai stāda 3–4 gurķus uz kvadrātmetru, bet, ja vēlas iegūt patiešām lielu ražu, labāk ir iesēt vai iestādīt 6–7 augus uz kvadrātmetru. Ja augu blīvums būs lielāks, tie straujāk nomāks nezāles un paspēs izveidot vairāk augļu, pirms inficēsies ar neīsto miltrasu – gurķiem tā parasti uzbrūk jau jūlija vidū vai beigās.

Kabačus, patisonus un ķirbjus ārā var droši sēt un stādīt tikai jūnija sākumā. To optimālā augu biezība ir 12–14 augi uz 10 kvadrātmetriem.

Latvijas klimatisko apstākļu dēļ ir riskanti tomātus un paprikas audzēt ārā, tomēr atsevišķās vietās dārzkopjiem tas izdodas. Atklātā laukā uz kvadrātmetru jāstāda 4–5 tomātu vai papriku stādi.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs