Kā pārziemot starp lietu un kailsalu?

Darbi decembrī
Gunta Šenberga
26. septembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kārtējā dīvainā ziema gadījusies. Vienubrīd sasnieg, tad līst kā pa Jāņiem un mēneša beigās – itin ievērojams sals. Ko ziemas mainīgie laikapstākļi nodara dārza augiem un kā tiem palīdzēt.

Augļu dārzam

Konsultē Edgars Rubauskis, LLU Dārzkopības institūta vadošais pētnieks, Agrotehnisko pētījumu un šķirņu izvērtēšanas nodaļas vadītājs.

Vietējās šķirnes ziemu pacieš labāk. Ziemcietība ir augu spēja izturēt salu un temperatūras svārstības. Ziemcietība ir relatīva īpašība, ko ietekmē dažādu apstākļu kopums, nevis tikai kāds noteikts sala grādu cipars, ko augs, piemēram, konkrētas šķirnes ābele, spēj izturēt.

Svarīga ir auga izcelsmes vieta. Piemēram, Sibīrijas izcelsmes augi gan spēj izturēt bargu salu – līdz pat mīnus 50 grādiem –, ja tas iestājas pakāpeniski un ir stabils, taču slikti pacieš mūsu biežos atkušņus. Savukārt Rietumeiropas šķirnes, kas nav tik izturīgas salā, atkušņus pacieš labāk.

Visizturīgākās ir augļaugu šķirnes, kas radītas, pārbaudītas un sevi apliecinājušas Latvijā vai arī vietās, kur apstākļi līdzīgi mūsējiem, piemēram, Igaunijā vai Baltkrievijā.
  • Dziļais un piespiedu miers.

Temperatūras svārstības augļu koki labāk pacieš dziļā miera periodā. Cik ilgs dziļā miera periods katram vajadzīgs, tas noteikts ģenētiski. Piemēram, mūsu ābeļu šķirnēm tas ilgst 135–185 dienas, bet kauleņkokiem tikai 60–90 dienas.

Var teikt, ka dziļā miera periods iestājas rudenī un sākas jau pirms lapu nobiršanas. Ja sals ar atkusni mijas, kamēr dziļā miera periods nav beidzies, augļukoki to pacieš ļoti labi. Ja dziļā miera periods beidzies, bet apstākļi vēl nav piemēroti plaukšanai, turpinās piespiedu miera periods, kurā augi daudz vieglāk atmostas un sāk plaukt un augt. Tāpēc sala un atkušņu mija pēc Jaungada, tuvāk pavasarim, ir daudz bīstamāka nekā novembrī un decembrī.

Kas vēl ietekmē ziemcietību?

Atšķiras arī dažādu auga daļu miera perioda ilgums un attiecīgi ziemcietība. Piemēram, saknēm dziļā miera perioda nav vispār, tās visu laiku ir vairāk vai mazāk aktīvas un kailsalā var ciest. Ziedpumpuri un augļzariņi ziemas vidū ir izturīgāki nekā ziemas beigās, kad tos var nobeigt pavisam neliels sals pēc atkušņa.

Atšķiras arī augļu koku ziemcietība dažādos vecumos. Visjutīgākie ir jauni kociņi. Brieduma gados tie ir visizturīgākie, taču, piemēram, pārbagāta raža iepriekšējā rudenī ziemcietību samazina. Vecumā ziemcietība atkal pavājinās.

Taču arī tas nav viss. Ietekmē vēl daudzi citi apstākļi – sākot no dārza vietas reljefa (ieplakā sliktāk, augstākā vietā labāk), augsnes (nabadzīgā, smilšainā sliktāk) līdz mēslojumam (ar slāpekli pārbaroti augļukoki ziemu pārcieš sliktāk) utt. Tāpēc nav pārāk daudz lietu, ko var izdarīt tagad un tūlīt, lai augļu kokiem palīdzētu labāk pārciest ziemu. Tomēr dažas ir:

  1. Kailsalā jāpiesedz sakņu zona.
    Ja uznāk aukstums, bet sniega nav, var ciest sakņu sistēma. Īpaši jāsargā jauni kociņi un tie, kuriem ir sala neizturīgāki potcelmi, piemēram, MM 106 ābelēm.

    Ka saknes apsalušas, to ar aci nevar redzēt. Arī pavasarī sākumā šķiet, ka viss ir labi – koki saplaukst, pat uzzied un arī augļi aizmetas. Taču vēlāk tie šķietami bez iemesla nobirst, jo saknes nefunkcionē un nespēj koku apgādāt ar ūdeni. Lai tā nenotiktu, ja nav sniega, kas apsedz augsnes virskārtu, būtu labi to piesegt ar mulčas kārtu – sausu kūdru, zāģu skaidām, lapām.

    Taču mulču nedrīkst segt uz nesasalušas augsnes, jo arī tas kokam nav labi – tad saknes darbojas pārāk aktīvi un mazina koka sala izturību. Jāpagaida, līdz zemes virskārta sasalst, un tikai tad uzsedz mulču. Ja atkal sākas atkusnis, mulča nost nav jārauš, tā darbosies kā izolācijas materiāls, kas palīdz uzturēt vienmērīgu temperatūru sakņu zonā.
  2. Jāpieblīvē sniegs uz nesasalušas zemes.
    No aukstuma saknes labi pasargā pat dažus centimetrus bieza irdena sniega kārta. Taču, ja sniegs uzkrīt uz nesasalušas zemes, tas drīzāk var nodarīt sliktu – saknes siltumā zem sniega turpina augt un tērēt resursus, bet, kad sniegs nokūst, sakņu kakliņš un pat stumbrs ir novājināti un var apsalt.

    Siltumā zem sniega patīk rosīties arī pelēm, kas var apgrauzt kociņus. Tāpēc, ja sniegs uzkrīt uz nesasalušas zemes, tas jāpieblīvē, piemēram, jānomīda, liekot pēdu pie pēdas zem kociņa vainaga. Noblīvētam sniegam sals tiks cauri, un augsnes virskārta sasals, mazinot sakņu aktivitāti.
  3. Griezt gan nevajag!
    Lai gan šķiet, ka silto ziemas laiku varētu lietderīgi izmantot, piemēram, izgriežot un izzāģējot ābeļu zarus, to nu gan nevajag darīt. Vispirms tāpēc, ka nekad nevar zināt, kas sekos, un atstāt brūces gan salā, gan lietū un vēsumā nebūtu labi, jo pats labākais brūču dziedētājs, kā zināms, ir saules stari. Turklāt, ja vainagu veido tik agri, tas veicina jaunu dzinumu augšanu, un galu galā, lai tos savaldītu, darba būs vēl vairāk.

Rožu dārzam

Konsultē Dainuvīte Brūvere, Rundāles pils rožu dārzniece

  • Liekais slapjums jāaizvada.

Dainuvīte vienmēr atgādinājusi, cik svarīgi, lai ziemas guļā rozes dotos kārtīgi aplaistītas un labi padzērušās. Lai nu kā, bet slapjuma gan šoziem netrūkst. Ja ūdens spēj iesūkties zemē, tad viss kārtībā. Taču, ja veidojas peļķes un rožu krūmi mirkst ūdenī, jāņem lāpsta un jārok grāvītis, lai liekais ūdens tek prom.

  • Jāapsedz ar egļu zariem.

Tā kā Rundāles dārzā ziemā nav tik daudz darbinieku, lai uz rožu tūkstošu vajadzībām varētu reaģēt ļoti operatīvi, viss, ko vien var, izdarīts jau laikus. Piemēram, visas rozes ir pieliektas un pašās novembra beigās tika piesegtas ar egļu zariem. To var darīt droši, jo skujas nekarsē. Papildus var apsegt ar maisiem vai agrotīklu.

Kad sākās krasas temperatūras svārstības no mīnus desmit grādiem naktī līdz gandrīz plus desmit dienā, pāri zariem uzsedzām arī džutas maisus, jo tik strauja temperatūras maiņa rozēm var nodarīt pāri. Maisi stāv arī tad, ja līst lietus. Lietus ūdens izsūcas tiem cauri. Ja pārstāj līt, maisi vai nu izžūst, vai, ja sākas sals, izsalst kā laukā žāvēti palagi. Nekas slikts rozēm tāpēc nenotiek. Mājās līdzīgi var piesegt ar vairākās kārtās saliktu agrotīklu.

  • Stiprā kailsalā papildus jāapber ar kūdru.

Novembra beigu un decembra sākuma aukstuma vilnī zeme paguva sasalt tikai pusotra centimetra dziļumā un drīz vien arī atkusa. Tā kā stabils sals pagaidām tā arī nav iestājies, rozes joprojām nav iepakotas kārtīgai ziemas guļai.

Ja sāksies kailsals un zeme būs sasalusi 10 centimetru dziļumā, maisiem virsū varēs bērt kūdru, kas rozes pasargās no sala. Skujas un maisi augsnei sasalt netraucē. Ja maisi nebūtu uzsegti, kūdru bērtu uz zariem un maisus segtu virsū. Izmantot vajadzētu vienkāršu, sausu kūdru. Tā sliktāk uzsūc mitrumu, un atkusnī un lietū samirks tikai virsējā kārta.

Atkusnī jāvēdina.

Ja atceramies iepriekšējo ziemu pieredzi – pēc stipri aukstā janvāra februāra sākumu iezīmēja siltuma rekordi, un temperatūra atkal bija krietni virs nulles. Protams, ja zeme ir sasalusi, temperatūra zem apsega nemainās tik strauji kā apkārtējā gaisā, un tāpēc vien, ka atkal ir plusi, apsegu raut nost nevajag un nedrīkst. Tomēr, ja plusos ir jau nedēļu, nepieciešams rozes pavēdināt. 

Katrā dobē pāris vietās jāpaceļ maisi, izveidojot segumā logus, lai rodas caurvējš, rozēm piekļūst vairāk gaisa un tās nesāk sust. Ja rozes apbērtas ar kūdru, arī tajā var izveidot caurumus, lai krūmam tiek klāt gaiss. Ja atkal kļūst aukstāks, lūkas atkal aizver, caurumus kūdrā aizber. Var gadīties, ka šādi vaļā un ciet rožu apsegs jāvirina vairākas reizes ziemā. Tam visam ir tikai viens mērķis – lai rozes labi justos, pumpuri un dzinumi ne nosaltu, ne izsustu un lai vasarā bagātīgāk un krāšņāk ziedētu.

Katra ziema ir citāda, un pati daba pasaka priekšā, ko darīt, – kad ciešāk segt, kad vēdināt. Vajag tikai dabā ieklausīties un tai klausīt.

Košuma krūmiem un kokiem

Andrejs Svilāns, dendrologs, Nacionālā Botāniskā dārza direktors

Jutīgākie jāietin. Mēs botāniskajā dārzā visiem, kas no dabas nav domāti gluži mūsu klimatam, – magnolijām, ginkiem, tulpju un sniegpārsliņu kokiem, un pat eksotiskākiem, sala neizturīgākiem ozoliem –, stumbrus esam aptinuši ar stingru ietinamo papīru.

Ietinums mazina temperatūras svārstību ietekmi – ja sākas sals vai atkusnis, zem papīra visas pārmaiņas nenotiek tik strauji, bet gan lēnāk un pakāpeniskāk, un koki tās pacieš labāk.

Noteikti jātīsta jaunie kociņi, kas vēl nav sasnieguši divu metru augstumu. Kad šai robežai tikts pāri, tad jau var cerēt, ka izdzīvos un dzīvos arī turpmāk. Mēs botāniskajā dārzā magnolijas aptinām jau oktobrī. Kad uznāk plusi, tīt ārā nevajag – lai gaida pavasari. Šī ziema gan bijusi labvēlīga arī sliņķiem, un, ja tas nav izdarīts, aptīt kociņus varēja vēl gadu mijā, un var to darīt vēl janvārī, jo tieši uz pavasara pusi tie cieš visbiežāk un vairāk. Salīgajiem krūmiem jāuzber kūdra vai sniegs – līdzīgi kā rozēm.

Kad zeme sasalusi jau 5–10 centimetru dziļumā, sala jutīgākajiem krūmiem, līdzīgi kā rozēm, sakņu kaklu var apbērt ar siltumizolējošu kārtu – sausām lapām, zāģu skaidām, ļoti sausu kūdru, –, lai tie mazāk justu temperatūras svārstības. Tā noderēs, piemērām, veigēlām, slotzariem, amorfām. Tos, kuri zied uz iepriekšējā gada dzinumiem, tas gan pasargās tikai no izsalšanas, bet ziedi būs jāgaida citu gadu. Taču, piemēram, krāšņā Dāvida budleja jeb rudens ceriņš, ko siltākās zemēs esam skatījuši kā trīsmetrīgu krūmu, dekorativitāti nezaudē, jo zied uz jaunajiem dzinumiem. Arī tad, ja dārzā kaut kas ziemu nepārcietīs, nevajag raizēties – tā taču atbrīvosies vieta jauniem stādījumiem.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs