Atmiņu un prieka dārzs

Idejas dārzam
Ilze Klapere
1. jūlijs, 2016

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Kairis
Kurš gan nezina skaisto Rundāles pils dārzu, kurā viss ir perfekti izplānots, regulārs un apcirpts? Līdzās esošā viesu nama saimniece SOLVEIGA IKERTE par savu Baltās mājas dārzu teic, ka tas audzināts gluži kā lauku bērns, necenšoties turēt līdzi smalkajam kaimiņam.

Katrs sākums grūts

«Ja reiz cilvēkam ir māja, jābūt arī dārzam – laukos taču citādi nav iespējams. Man gan pilnīgi noteikti nav zaļo pirkstiņu, un dārzs man arī nenozīmē iegūt kādu rezultātu, izņemot to, ka cenšos, lai allaž ir kas ziedošs. Būtiskākais ir gūt emocijas, baudīt atmiņas un prieku,» saka saimniece Solveiga.

Šeit, Pilsrundāles Baltajā mājā, Ikertu ģimene sāka dzīvot un saimniekot 1999. gadā. Kad pirmoreiz ieradušies, nekāda dārza te nav bijis, vien atkritumu izgāztuve. Mājas vienā pusē bijuši biezi krūmi, tiem cauri taciņa, un tās galā – cilvēku izveidota atkritumu kaudze! «Sakopšana un iekopšana ritēja ilgi un grūti. Atceros, ka sākumā tikai tīrījām un tīrījām… Tad vienā mājas pusē iestādījām Kaukāza plūmīšu dzīvžogu – ar to iezīmējām robežas, mazliet paslēpāmies, jo turpat līdzās ir auto stāvlaukums, kas vienmēr pilns ar ekskursantu automašīnām. Tad man gribējās, lai dārza robežu iezīmētu ziedoši krūmi – stādījām ceriņus, jasmīnus, arī krāsaini lapainos krūmus. Tomēr nu zinu teikt, ka, sākot iekopt dārzu, jārēķinās ar dažādām neplānotām izmaiņām. Tā arī notika ar maniem krūmiem – laika gaitā izrādījās, ka pavasaros tur ir augsti gruntsūdeņi, un visi ceriņi iznīka. Tikai pēc tam uzzināju, ka ceriņi dārzā jāstāda visaugstākajā vietā… Bet nekas – mūžu dzīvo, mūžu mācies!» saka Solveiga.

 

Par dāvātiem augiem jāpriecājas!

«Kad šeit apmetāmies uz pastāvīgu dzīvi, daudzi draugi un paziņas, kas brauca ciemos, dāvināja stādus. Sākumā par to pukojos, jo nav jau viegli uzreiz saprast, kur to jauno augu likt un stādīt… Bet atkal mācība – tagad, kad tie visi jau krietni paaugušies, esmu ļoti priecīga, jo teju ar katru augu man saistās kādas atmiņas par cilvēkiem un notikumiem. Piemēram, reiz kāds pāris, kas nakšņoja viesu namā un svinēja savu kāzu pirmo gadadienu, par godu šim notikumam vēlējās iestādīt mūsu pagalmā ozolu. Tā arī izdarīja, un jaukākais ir tas, ka kopš 2008. gada viņi reizi divos gados brauc ciemos lūkot, kā ozols aug…

 

Mums šeit ir arī pāris augu, ko esmu atvilkusi gan no sava vecā dārziņa Bauskā, gan no savas mammas dārza, – vecās, mīļās rozā peonijas, grīslis dīķmalā un nelielas dzeltenas puķītes, kurām diemžēl neatminos nosaukumu. Bet grīsli dēvējam par Zeltiņa grīsli – mums bija draugs dakteris Zeltiņš, kurš reiz manā vecajā dārzā ieraudzīja šo grīsli un gribēja arī sev tādu. Padalījos, viņam saauga ļoti kupls, tad viņš atkal iedeva man jaunus stādus, un tā arī grīslim tas nosaukums pielipa.»

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs