Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Katra diena nes ko jaunu, ziņas noveco nevis pa dienām, bet pa stundām. Ceru, ka reiz to visu varēs salikt pa plauktiņiem, analizēt un pētīt, bet pagaidām… Pagaidām tās būs tikai piezīmes uz datorlapas malām.
Par ko es šobrīd visvairāk brīnos?
Par to, cik strauji Ukrainas cilvēki ir nobrieduši kā valstsnācija. Vēl nupat likās, ka tā ir iekšējo pretrunu un korupcijas plosīta valsts (un patiesībā tā arī bija), bet tagad tajā aplauž zobus militarizēta koncepta valsts. Un nu jau ir skaidrs, ka šo zemi varbūt var pat okupēt, bet to nevarēs uzvarēt, kamēr būs dzīvs kaut vai viens ukrainis, kurš spēs turēt ieroci. Vai mēs tā darītu? Nezinu, bet ceru, ka jā. Katrā ziņā man prieks, ka līdz ar to ir reabilitētas mazliet tādas kā apsūbējušas vērtības – dzimtenes mīlestība un dziļa, patiesa vīrišķība.
Vēl es brīnos par to, cik strauji no sava letarģiskā miega pamodās Eiropa un cik vienota tā var būt. Vēl nupat likās, ka Eiropa atgādina pārtikušu vācu pensionāri, kuras galvenā problēma ir gremošanas traucējumi un cenu kāpums vietējā tirdziņā, taču pēkšņi izrādījās, ka tā spēj strauji kustēties un ātri pieņemt lēmumus. Turklāt būtiskus lēmumus, nevis politkorektus matu skaldīšanas vingrinājumus. Ironiski, ka tā vietā, lai savāktu vienkopus īstenās krievu zemes,
Putins izdarīja to, uz ko vairs retais cerēja, – apvienoja Eiropu. Vienīgā darvas karote te ir mūsu deputātes Tatjanas Ždanokas balsojums pret Ukrainas uzņemšanu ES.
Par ko es skumstu?
Patiesībā par Krieviju. Par to, ko ar šo valsti ir izdarījis viens pelēks un neinteresants, bet neticami varaskārs cilvēks. Jo es atceros, ka Krievija spēj būt citāda. Atceros, kāda tā bija astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā, kad modās no staignā padomijas miega un reiba pati no savas drosmes. Bija jaunas sejas, jaunas domas un jaunas dziesmas. Cilvēki stājās pretī tankiem… Un tad palēnām kaut kas aizgāja šķērsām. Sākumā mazliet, bet tad pavisam un briesmīgi šķērsām. Vienmēr esmu mīlējusi krievu kultūru tās skaisti nepieradinātās dvēseles dēļ, bet tagad man šķiet, ka šī dvēsele ir nozagta. Lai nu ko, bet drosmes un pārgalvības trūkumu krieviem nekad nevarēja pārmest, bet tagad izrādās – bail… Pēc Harkovas bombardēšanas Maskavas ielās varētu būt miljons, bet tur ir tikai saujiņas izmisīgi drosmīgo. Daudzi slaveni cilvēki klusē (vai labākajā gadījumā Instagramā ieraksta, ka viņiem kauns). Jā, tur piekauj, jā, arestē. Taču pagaidām neviena slavena kino, mūzikas vai šovbiznesa zvaigzne pēc protesta nav ne piekauta, ne arestēta…
Par ko es dusmojos?
Par tiem, kuri saka: es par karu neinteresējos. Nevajagot ielaist sevī vardarbību, vajag tikai par skaisto, tīro un gaišo.
Ziniet, man jums ir sliktas ziņas – ellē ir īpaša vieta cilvēkiem, kuri kritiskos brīžos stāv malā un noskatās, kā ļaunais žņaudz labo.
Un šoreiz nu gan nav grūti atšķirt, kurš ir kurš. Ja jums ir, vienkārši pārslēdziet TV kanālus un ieslēdziet smadzenes. Vai izkāpiet no sava informatīvā burbuļa.
Par ko es prātoju?
Par to, ka demokrātija, protams, ir ļoti slikta un neefektīva pārvaldes sistēma, bet laikam jau labākas tiešām nav. Jo tā paredz galveno – varas nomaiņu, un te nu mēs redzam, kas notiek, ja tādas nav. Ja Putins būtu aizgājis, piemēram, 2008. gadā (pēc diviem termiņiem), viņu atcerētos kā prezidentu, kura laikā Krievija burtiski peldējās naftas dolāros un labklājībā. Taču viņš palika. Acīmredzot vara tiešām apreibina, un cilvēks zaudē realitātes izjūtu. Tad sagrib mainīt ne vien pasaules vēsturi, bet arī ģeogrāfiju. Un tas nekad nebeidzas labi.
Un visbeidzot – vai man ir bail?
Jā, ir. Būdama žurnāliste, speciāli vismaz stundu vakaros skatos Krievijas oficiālos TV kanālus. Tas, protams, nav viegli, toties labi redzu, kāds tas ir melu, naida un nu jau arī zināma izmisuma (tik nopietnas sankcijas tur negaidīja) mikslis, un tas ir bīstams. Lielajā ģeopolitiskajā spēlē mēs atkal esam pa vidu. Neviens nevar pateikt, kas būs rīt, kur nu vēl pēc nedēļas vai mēneša, bet skaidrs, ka viegli nebūs. Labā ziņa – pēc pandēmijas tukšuma, kas burtiski izsmēla, mūsu sirdis atkal ir pamodinātas un gatavas rīcībai.
Galvenais, ka Kijeva arī šonakt ir noturējusies.
Lūdzu, lūdzu, turies arī turpmāk!
