Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir skaidri redzams, ka notiekošo sieviete vēl nav aptvērusi, – viss, ko viņa dara, ir mehāniskas darbības, kas tiek veiktas, lai nokļūtu drošībā.
Rīts ir pelēks, debesis apmākušās, un nešķiet, ka šī būs silta diena. Auto navigācijā iestatītais galamērķis ir Helma – paliela pilsēta, kas atrodas tuvu Polijas un Ukrainas robežai. Bēgļi no Ukrainas ierodas netālu no Helmas esošajā Dorohuskas robežpunktā.
Navigācija, kā jau tas notiek, ved pa tuvāko ceļu, un tas ir diezgan vientulīgs – līdz brīdim, kad tālumā ieraugām policijas ekipāžu. Policija apstādina mūsu auto, domājam, ka tā būs īsa dokumentu pārbaude un varēsim braukt tālāk, turklāt logā ir norāde, ka esam prese. Taču policisti ar automātiem plecā grib zināt, kas esam un kur braucam. Pastāstu, ka esmu žurnāliste no Latvijas un dodos uz Helmas robežpunktu, bet viens no policistiem savukārt paskaidro, ka šis ceļš ir pārāk tuvu Baltkrievijas robežai, tā ir speciāla teritorija – nepieciešama īpaša atļauja, lai šeit pārvietotos. Īpašās atļaujas mums nav, un mirkli vēlāk vairs nav arī dokumentu un preses kartes – policists tos paņem un aiziet pārbaudīt. Sēžu un skatos uz kaķi, kas, uzradies nez no kurienes, snaikstās ap auto un atšķirībā no manis jūtas omulīgi. Kad pagājis ilgāks laiks, nekā tas būtu nepieciešams parastai dokumentu pārbaudei, policists atgriežas, viņš ir laipns un izpalīdzīgs un izstāsta ceļu, kā nokļūt līdz Helmai, neiebraucot atkal kādā īpašu atļauju teritorijā.
Izbraucot cauri Helmai, krustojumā atkal mūs sagaida policija. Policistu te ir daudz it visur. Ceļa vienā pusē stāv autobusi un daži vieglie auto. Piestājam parunāties, un vīri pastāsta, ka gaidot draugus, kas ieradīsies no Ukrainas. Ceļš krustojuma otrā pusē ved uz bēgļu reģistrācijas punktu – visiem bēgļiem, kas šķērso Dorohuskas robežpunktu, jādodas tur un jāreģistrējas. Turp aizbraukšu vēlāk, tagad dodos tālāk, lai nokļūtu pie pašas robežas.
Pirmie metri drošībā
Man pretī nāk sieviete pelēkā jakā, ar tikpat pelēku seju, un kopā ar viņu ir vairāki bērni. Pārmijam dažus vārdus, un tas, ko redzu viņas acīs, ir gan nogurums, gan izmisums, gan neizsakāmi daudz sāpju. Viņa īsti nevar parunāt un sāk raudāt. Ir skaidri redzams, ka notiekošo sieviete vēl nav aptvērusi, – viss, ko viņa dara, ir mehāniskas darbības, kas tiek veiktas, lai nokļūtu drošībā.
Poļi ir parūpējušies, lai, pārnākot robežu, cilvēkiem nekā netrūktu. Nojumēs daudz saziedoto mantu, ir arī higiēnas lietas – šampūni, ziepes, tualetes papīrs, higiēniskās paketes. Turpat blakus gara nojume ar visu, kas vajadzīgs maziem bērniem: bērnu pārtika – dažādi piena maisījumi, biezenīši –, tālāk ir pamperi, bērnu pūderi. Grozos sakrautas segas. Atsevišķa nojume atvēlēta saziedotajām drēbēm. Ir rotaļlietas, daudz mīksto mantiņu. Arī vairāki bērnu rati, viena bērnu gultiņa. Katrs var nākt un ņemt to, kas vajadzīgs. Var dabūt karstu tēju, kafiju, karstu ūdeni, cepumus, sviestmaizes, ir arī daudz sauso aplejamo produktu. Visu, kas tur ir, katrs var ņemt sev, cik vajadzīgs. Ir cilvēki, kas paņem kādu šampūnu vai ziepes, bet nav tā, ka visi nu mestos virsū šīm mantām.
Nedaudz tālāk kurina ugunskuru, ir lauka virtuves, tiek vārītas karstas zupas – tomātu zupa ar rīsiem, zirņu zupa, var dabūt ceptas desas un maizīti. Brīvprātīgie ir ļoti laipni, atsaucīgi, un tā vien liekas – īpaši iejūtīgi. Viņi te ir ne tikai no Polijas, arī no Vācijas, Dānijas, Francijas. Satieku arī bēgli no Baltkrievijas, kas patvērumu radis Polijā un nu palīdz bēgļiem no Ukrainas.
Pavisam mazus zīdaiņus mammas nes uz rokām, tie, kas jau paši staigā, nāk, savas mīļmantas iespieduši padusē.
Tik daudz bērnu…
Aptuveni 200 metru garumā turpinās ceļš, kam vienā pusē ir nojumes ar mantām un produktiem, bet otrā pusē – ar segām apklāti soliņi, kur apsēsties. Un pa vidu celiņš, pa kuru visu laiku pretim nāk cilvēki. Pirmos ieraugu divus pavisam mazus bērniņus. Un tās ir kādas sekundes simtdaļas, kad galvā viss nesaliekas īsti kopā, jo bērni ir pavisam mazi – kādi divi gadi, un es skaidri apzinos, ka viņi nav atbraukuši līdzi kādam no sagaidītājiem, šie mazuļi ir Ukrainas bēgļi. Tālāk ir vēl bērni un vēl, un vēl. Pavisam mazus zīdaiņus mammas nes uz rokām, tie, kas jau paši staigā, nāk, savas mīļmantas iespieduši padusē. Nāk tīņu vecuma puikas, gadus 12–13 veci, nodurtām acīm, teju neskatīdamies, kur iet, jo skaidri redzams – viņiem kauns būt šajā situācijā. Lai gan kaunēties taču nav par ko.
Visas dienas garumā redzu tikai vienu mammu, kas pārnāk robežu ar saviem ratiem. Nevienai citai ratu nav. Ja mamma ar bērnu ir braukusi ar vilcienu no kādas Ukrainas pilsētas, lai nokļūtu tuvāk robežai, ratus līdzi ņemt nevar, jo tie aizņem vietu. Un vieta ir vajadzīga cilvēkiem. Polijas pusē ratiņus var dabūt, to gan nav daudz, bet, ja mammai tādus vajag, rati noteikti uzrodas.
Kur es braukšu! Gribu palikt Ukrainā!
Brīvprātīgie sagaida bērnus, piedāvā siltus pledus un saldumus, ko mazie ar prieku paņem. Gandrīz katram bērnam ir sava mugursoma – ja var panest savas mantas, jānes. Tiem bērniem, kuriem nav līdzi savu rotaļlietu, uzreiz tiek piedāvāts kāds mīksts rotaļu zaķis vai pīle. Vai ēzelītis, kā mazajai Oļai, kuru kopā ar lielo māsu Dašu pāri robežai pārvedusi vecmāmiņa. Prasu Oļai, kas ietīta rozā segā, kāds ēzelītim vārds. Vārda vēl nav, viņa man atbild, košļājot ēzelīša ausi, un uz pirkstiem parāda, cik viņai gadu. Pieci. Polijā dzīvojot meiteņu mamma, kura jau ir ceļā, lai bērnus ņemtu pie sevis. Un vecmāmiņa Alla, kurai ir nedaudz vairāk par sešdesmit gadiem, saka – esot tikai atvedusi meitenes, bet pati atgriezīsies Ukrainā, kur palicis vīrs un mājas. «Viņš negribēja braukt, saka: esmu jau savu dzīvi nodzīvojis, kur es braukšu, gribu palikt Ukrainā. Kā es viņu vienu atstāšu? Tur ir mājas. Braukšu atpakaļ,» stāsta Alla. Un sāk raudāt.
Visvecākie bēgļi
Pūlī pamanu vīru krietni gados, uz soliņa blakus viņam, ietinusies segā, sēž sieviete. Tāda, ko mēs folklorā sauktu par sirmmāmiņu. Viņi ir visvecākie bēgļi, ko satieku šajā dienā. Un tik gaiši cilvēki! Sirmais kungs Ivans stāsta, ka sievai Ļubai ejot jau devītais gadu desmits – kundzei ir astoņdesmit četri gadi. Ivanam – septiņdesmit seši. Pajokoju, ka Ļuba malacis – dabūjusi sev krietni jaunāku vīru, un abi sirsnīgi smejas. Kad prasu, cik ilgi precēti, viņa saka: «Kas to vairs var atcerēties, visu dzīvi esam kopā, gandrīz sešdesmit gadu.» Ceļā devušies ar savu auto, ko stūrējis Ivans: «Uzreiz pēc komandantstundas izbraucām, kamēr vēl nespridzina.» Atbraukuši līdz robežai, un šeit viņus sagaidīs meita un tālāk vedīs pie sevis uz Vāciju. «Putins ir lops,» nosaka sirmā kundze. «Viņš ir idiots, idiots! Naudas viņam tik daudz, bet, cūka, kādas lietas dara! Mēs kādreiz labu par viņu domājām, bet tagad saku – draņķis! Visa vara taču viņam vienam rokās – ko viņš dara ar cilvēkiem?! Tā vairs nav dzīve! Tādus kā mēs viņš vienkārši nogalina,» Ļubai sirds pilna. Jautāju, vai veselība turas un vai zāles ir līdzi. «Paņēmām zāles gan asinsspiedienam, gan pret galvassāpēm, viss ir.» Un apņēmīgi apgalvo, kas jūtoties normāli, pagaidām asinsspiediens neesot pacēlies, uzēdusi drusku saldus cepumus mundrumam, un pagaidām viss esot labi.
Trešdien bija operācija, ceturtdien sākās karš
Nedaudz atstatus no citiem stāv divas sievietes – jaunāka un vecāka. Māte un meita. Antoņinai ir septiņdesmit divi gadi, Natālijai – piecdesmit trīs. Uz abām viens liels čemodāns un viena maza somiņa. Fotografēties viņas negrib, un ne jau tāpēc, ka kautrētos, – baiļu dēļ. «Mums taču vēl jādzīvo,» saka Antoņina. «Un ziniet, kā tas ir, – labāk nevajag fotografēties.» Dzīvojušas Žitomiras apkārtnē, Natālijas vīrs mobilizācijas dēļ joprojām ir tur, jo jaunāki par sešdesmit gadiem nedrīkst izbraukt no valsts. «Bet mēs abas nolēmām negaidīt, kad kļūs vēl sliktāk, un braukt prom.»
Antoņina stāsta, ka jau sen brālim teikusi: redzēsi, būs karš! «Varbūt kāds domā, ka esmu veca un neko nesaprotu, bet es nojautu, ka karš būs. Šobrīd jau ir tā, ka cilvēki nevar izkļūt no Harkovas un Kijevas, un, ja vēl spridzinās tiltus un ceļus, tad vispār vairs nebūs nekādu cerību tikt prom,» saka Antoņina. Draugi no Lietuvas aicinājuši pie sevis, bet viņas palikšot Polijā, jo tur ir brālis un dēls.
Natālija paskatās manī vērīgi un skumju skatienu ļoti nopietni vaicā: «Jūs taču saprotat, ka tas var nebeigties tikai ar Ukrainu?»
Pirms 11 dienām Antoņinai izoperēts žultspūslis, vēl nav izņemtas šuves: «Sanāca tā, ka trešdien bija operācija, bet ceturtdien sākās karš. Paspēju, dienu vēlāk nekādas operācijas vairs nebūtu, visas plānveida operācijas tika atceltas un slimnīcas gatavotas ievainoto uzņemšanai.»
Natālija piebilst, ka trauksmes sirēnas skanot desmit, piecpadsmit reižu dienā. Neguļot ne bērni, ne vecie cilvēki. Bērni nespēlējoties, vienkārši sēžot un skatoties sienā, tāpēc arī draugi ar bērniem braucot prom – vienalga, kur, lai tikai tiktu prom. Natālija paskatās manī vērīgi un skumju skatienu ļoti nopietni vaicā: «Jūs taču saprotat, ka tas var nebeigties tikai ar Ukrainu?»
Nav vairs manas skolas
Kamēr runājam ar Natāliju un Antoņinu, garām mums iet sieviete ar kaķi, paslēptu azotē, lūdzu viņu nopozēt bildei, un sieviete to arī priecīgi dara. Vēl pēc brīža nāk kundzīte ar diviem lieliem, skaistiem, koptiem suņiem, kuriem kārtīgi uzlikti uzpurņi. Nākamajā cilvēku grupā ir taksītis, ietērpts zilā auduma jakā. Bailīgs un sarāvies, brīvprātīgā viņam noliek priekšā bļodu ar ēdienu, ko suns ēd tiešām kāru muti. Un tad ir satikšanās prieks – takša saimniekiem, bērniem un sievietei, pretim nāk vīrietis, taksis priekā rej un virpuļo, vīrietis raud un te bužina suni, te apkampj atbraucējus. Vēlāk sarunā uzzinu, ka viņš mācījies Žitomirā, tajā pašā skolā, kas pirms dažām dienām uzspridzināta, – vēsts par to aplidoja pasauli. «Nav vairs manas skolas,» viņš saka un pat necenšas valdīt asaras.
Starp citu, tikai mājupceļā sapratu, kas šajā bēgļu plūsmā bija tik neparasts, – tajā tikpat kā nebija vīriešu. Lielākā daļa Ukrainas bēgļu ir sievietes. Ar un bez bērniem. Jaunas meitenes. Veci cilvēki.
Negribu braukt nekur tālu no Ukrainas
Ir brīdis, kad jūtos kā filmā, – aptuveni ik pēc desmit minūtēm nāk jauna bēgļu grupa vai tiek atvesti ar busiņu, un tas nebeidzas. Mariannu ieraugu jau tālumā, viņa ir ļoti jauna, satinusies šallē, melnos modernos zābakos ar biezu zoli. Mantu bēgļiem nav daudz. Ir kādi, kam sapakots kārtīgs čemodāns, bet viens, ne vairāk. Citiem mantas saliktas pāris maisiņos. Mariannai ir vidējs čemodāns un soma. Un samulsis, nobijies skatiens. Brīdi vēroju, kā viņa cenšas kādu sazvanīt, izskatās, ka neveiksmīgi, un tad prasu, vai vajag palīdzēt. Vai es zinot, kā var nokļūt reģistrācijas punktā? Zinu. Saku, ka braukšu turp un varu viņu aizvest. Tur Mariannu gaidīšot kāda paziņas draugs, polis. Pa ceļam noskaidroju, ka viņa ir vēstures skolotāja. No Kijevas. Par ceļu autobusā līdz robežai samaksājusi 1000 grivnas, kas ir aptuveni 25 eiro. Jautāju, vai viņa izlēmusi palikt Polijā, varbūt gribētu braukt uz Latviju. Marianna atbild: «Negribu braukt nekur tālu no Ukrainas. Ceru, ka karš nebūs ilgs.» Savukārt es gribu, lai viņa turpina tā domāt.
Runājam kādu brīdi, sieviete sāk raudāt un caur asarām saka: «Tie ukraiņu zēni, kas tagad karo, – tas ir nācijas zieds, kam vajadzēja dzīvot un dzīvot!»
Putins nesaprot, ko dara
Bēgļu reģistrācijas centra stāvlaukumā iet skaļi. Vīrs mikrofonā ik pa brīdim sauc, ka atiet autobuss uz Varšavu, un tie, kuri grib uz Varšavu, var kāpt busā. Ir autobusi vēl uz citām Polijas pilsētām un citām Eiropas valstīm – Vāciju, Igauniju, Čehiju. Ja kādam nav konkrētas vietas, kurp doties, viņš var braukt vai nu uz bēgļu centru Varšavā, vai līdzi brīvprātīgajiem no citām Eiropas valstīm. Otrpus autobusu novietnei – atkal teltis un nojumes ar pirmās nepieciešamības mantām, arī te tiek gatavots silts ēdiens. Sasildīties un dabūt siltu ēdienu var arī centra virtuvē. Pie galda ievēroju kungu gados. Vēlāk viņš apsēžas uz soliņa blakus aptuveni tāda paša vecuma sievietei. Sākam runāt, noskaidrojas, ka viņi ir vīrs un sieva. Precējušies jau četrdesmit gadu. Bērni pierunājuši braukt prom. Turpat blakus sēž viņu meita un abi mazbērni. «Abi esam pensionāri, vīram 67 gadi, man 63. Sākumā nemaz nedomājām, ka brauksim prom. Meita ar ģimeni dzīvoja Kijevā, un znots pirmajā vakarā, kad sākās viss tas ārprāts, izveda ģimeni uz laukiem, 160 kilometru prom no pilsētas. Tur viņi bija piecas dienas, bet, kad sākās sprādzieni Žitomirā – tas ir ļoti tuvu –, bija skaidrs, ja jābēg prom. Salikām dokumentus, paņēmām vērtslietas, cik nu bija. Kurpes vēl vasarai paņēmu, citādi kur zābakos iešu,» – viņa rāda uz apaviem. Runājam kādu brīdi, sieviete sāk raudāt un caur asarām saka: «Tie ukraiņu zēni, kas tagad karo, – tas ir nācijas zieds, kam vajadzēja dzīvot un dzīvot!»
Pienāk viņas vīrs, apsēžas mums līdzās un pastāsta, ka visu dzīvi strādājis atomelektrostacijā, bijis elektroceha vadītājs. «Putins grib iznīcināt mūsu valsti. Viņš nespēj izturēt, ka esam brīvi un dzīvojam ne pēc viņu likumiem un paražām. Putins nesaprot, ko dara. Viņš domā, ka visu zina, sēž savā bunkurā un nevienam neuzticas. Kuram veselam, ar galvu domājošam cilvēkam var ienākt prātā apšaudīt atomstaciju?! Cilvēki metas tanku priekšā, lai aizstāvētu savu valsti! Slava Ukrainai!» viņš izsaucas.
Jābrauc prom, lai varētu ārstēties
Pie izejas durvīm daudz cilvēku. Uz krēsla sēž jauna sieviete, labi redzams, ka gaida bērniņu. Un viņa ir viena. Negrib runāt, un tas ir saprotami.
Pie pašām izejas durvīm satieku divas kundzes. Vienai skaisti rozā adīta cepure, otrai arī skaista cepure un zelta auskariņi. Un abām tik silts skatiens! Izrādās, kundzes ir māsas. Pirms pensijas abas strādājušas par pavārēm. Tagad dodas prom kopā ar mazbērniem. Palikšot Polijā, jau esot sarunāta vieta. «Man jāārstējas,» saka tā, kurai skaistie zelta auskari. «Onkoloģija,» viņa skatās man acīs, tad mirkli apdomājas un nedaudz atvirza savu adīto cepurīti. Ieraugu, ka sievietei tikpat kā nav matu – kā jau pēc ķīmijterapijas. Vēzis 2. stadijā. Trīs ķīmijerapijas kursus izgājusi, ceturto nevarot, jo visapkārt šauj. Paņemu viņas plaukstu savējā, un sēžam. «Uz bērnunamiem šauj, uz slimnīcām šauj, kapsētas sabombardējuši, nevienu nešķiro. Šausmas, šausmas.» Un tad viņa pastāsta vēl kaut ko – mājās palicis pusparalizēts vīrs. Paiet gan varot. Esot teicis, ka viņai jābrauc, bet viņš palikšot. Prasu, kā vīrs viens tiks galā. Esot vēl daži no ģimenes tur, arī kaimiņi palīdzēšot. Neesot ticējušas, ka būšot karš, bet, kad sācies viss, tad tik uz bumbu patvertnēm skrējušas. Cik varot skraidīt – jābrauc prom.
Vedīsim uz Latviju trīs cilvēkus
Ir vakars, sāk satumst. Bēgļi turpina nākt un nākt, gan šeit, gan pāri robežai. Mums jādodas prom. Šovakar vēl jāsatiek sieviete, kura kopā ar savu mazo puiku dosies mums līdzi uz Latviju. Jau vēlāk viņa izstāstīs, kā braukusi vilcienā no Kijevas un savu četrgadīgo dēlu visas tās daudzās stundas turējusi uz rokām. Vilciens bijis tik pilns cilvēku, ka gandrīz nav bijis, ko elpot. Vietās, kur draudējušas briesmas, ka vilcienu varētu apšaudīt, visiem likts izslēgt telefonus, lai nespīd gaismas, arī vagonos gaisma nodzisusi. «Un tad milzīgā ātrumā vilciens traucās uz priekšu,» viņa atceras. Šis nav Hemingveja romāns. Karš ir tuvu, un tajā nav nekā romantiska. Tikai briesmas. Un cīņa par dzīvību.
Kad jau domājam, ka vedīsim uz Latviju divus cilvēkus, negaidot uzrodas trešais. Sieviete gados. Bet par šo satikšanos, mājupceļu un to, kā mūsu trijiem pasažieriem klājas Latvijā, izstāstīšu citreiz.
Šķērsojot Latvijas robežu, mūs daudzviet sagaida Ukrainas karogi. «It kā nekur nebūtu aizbraukuši,» turot klēpī mazo puiku, klusi saka mana ceļabiedre…
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
