Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Martas enerģijas vieta
Te nu tie ir – Zažēni. Apkārt meži, purvi un aizsnigušās pļavas vidū māju vieta. Vēl pirms gadiem trīsdesmit te rindojās uz dziedināšanu atbraukušo pacientu mašīnu rindas. Patiesībā mājas te vairs nav. Jau Martai aizejot, tā bijusi uz sabrukšanas robežas, līdz dažus gadus vēlāk, sauso zāli dedzinot, nodegusi pavisam.
Burtiski pārdesmit metru no māju vietas – rūpnīcas ēkas, kur pilnā sparā darbojas gateris un rindojas baļķu grēdas. Šī ir tā pati melases rūpnīca, ar kuru, ja tic Martas varoņmītiem, bijis iecerēts aizbiedēt vietējai varai netīkamo dziednieci.
Pretī riedams lec melns milzis. Bet saimnieks nomierina – Boss esot miermīlīgs. Zažēni tagad pieder Aivaram Dukštam, kādreizējam pagasta priekšsēdētājam. Bijušā Zažēnu kūtī viņš ierīkojis zirgu stalli, bet blakus uzslieta pagaidu mājiņa, kur reizēm pārnakšņot.
«Te bija verandiņa, soliņš, kur Marta sēdēja,» to sakot, viņš rāda kaut kur sniegā. Tad ved mūs uz Martas enerģijas vietu – to atklājis rīkstnieks Jānis Neibergs.Te esot īpaši spēcīga uguns ādere. Uz abām pusēm aizstiepjas divi liepas stumbri, bet vidū nozāģēts celms. Tā esot vieta, kur uzlādēties. Bet tur – un viņš ved pāri kādreizējai Zažēnu godistabas vietai – ir cita enerģētiski spēcīga vieta, tikai ar mīnuszīmi, lai varētu attīrīties no negatīvajām enerģijām. Aivars sniegā atrod akmeņus, uz kuriem jāpakāpjas, – kad citur kūst, uz tiem visilgāk turas virsū sniegs, tiem piemīt īpašs aukstums. Turklāt nedrīkst vienā dienā uzturēties abās enerģētiskajās vietās. Ja vienā dienā uz akmeņiem attīrās, tad uzlādēties drīkst tikai nākamajā.
Apsēžos uz celma Martas uzlādējošā vietā. Nejūtu neko. Varbūt pārāk liela steiga? Aivars apgalvo, ka te jāmeditē vienam un klusumā.
Aivars stāsta kā īstens gids – uz Martas mājām viesi brauc joprojām. No Igaunijas braucot kāda paveca dziedniece, kura apgalvo, ka esot Martai līdzīga. Brauc vienkārši ekskursanti, brauc dziednieki. Staigā apkārt ar gredzeniem un citām mistiskām ierīcēm, kaut ko mēra. Brauc cilvēki, kas agrāk ārstējušies, un dzimšanas dienā liek Martai svecītes.
Čūskas nāk bieži
Tālāk, pļavā, bijusi vieta, kur bieži spēris zibens. Dziednieks tur atradis senkapus, pastrādājis ar enerģiju – un tagad esot miers. Aivars citas neizskaidrojamas parādības Zažēnos pa šiem gadiem pieredzējis nav. Tiesa, čūskas, kuras ar Martu saista daudzos atmiņu stāstos, tiešām te esot biežas viešņas. Zalkši, odzes.
Aivars mūs vedina kūtsaugšā. Tur viņš atradis vēsturiskus uzrakstus ar ķīmisko zīmuli uz spāres. Pieslien drebelīgas kāpnītes un nozūd. Kājas mazliet dreb – bet kas cits atliek? Rāpjamies mēs arī. Tur 1940. gadā saimnieks pierakstījis, kā pats sit jumtu, ko tikmēr dara dēli, bet saimniece rok kartupeļus. Mājas Zažēnos bijušas jau no kāda 1700. gada, varena saimniecība – Aivars atradis pamatus sešām ēkām. Pēdējais saimnieks bijis Dikļu pagasta pērminderis.
Bet Aivars ved uz pagaidu namiņu, kur neganti dūmo plīts, un meklē mājas grāmatu. Izrādās, Zažēnos reizē ar Martu dzīvojuši ļoti dažādi ļaudis. Mājas piederējušas kolhozam, un te izmitināti kūdras purva strādnieki, slimnīcas darbinieki. Marta te ieradusies 1948. gada 25. februārī no Dauguļu pagasta «Bebriem». «Dzērbele Marta Pētera meita. Precējusies. Dzimusi 1908. gada 30. martā,» pavirši iešņāpts ar melnu tinti. Tas bija Martas vīra uzvārds, vēlāk Raunā viņa atjaunoja meitas uzvārdu Rācene. Marta izrakstīta 1981. gada 21. novembrī.
Aivars apšauba versiju par Martas tīšu aizbiedēšanu ar rūpnīcu.
Tā patiešām būvēta kā eksperimentāla rūpnīca ar lieliem plāniem un lieliem tēriņiem – ar cerību no kūdras lēti ražot cukura blakusproduktu melasi lopbarībai. Eksperimentēšana izpaudās tā, ka divus mēnešus rūpnīca strādāja, bet nākamos stāvēja dīkā, un pēc tam viss sākās no gala. Vietējie spriež, ka vainojama bija kļūme tehnoloģijā, nepadomājot, ka viela ir pārāk kodīga un saēdīs cauruļu metālu. Tā arī neizdevās no kūdras ražot cukuru. Kādu laiku rūpnīca stāvēja tukša, pēc tam to par sertifikātiem nopirka tagadējais īpašnieks, kas tagad veiksmīgi darbojas ar kokapstrādi.
«Marta aizvilināja manu vīru…»
Te nav palicis daudz vietējo, kuri satikuši Martu. Šis pagasts pieder pie tiem padomjlaika fenomeniem, kad klusā lauku nostūrī piepeši uzbūvēja ciematu un saveda krieviski runājošus cilvēkus darbam kādā jaunuzceltā rūpnīcā. Te sabrauca jaunās kūdras fabrikas strādnieki.
Tomēr pagastmājas Inese atradusi dažus tālaika lieciniekus, kuri Martu labi atceras. Atnākuši Jānis Plants, Gaida Allika un Ilga Rozīte.
Mēs gaidām parastos stāstus – palīdzēja, nepalīdzēja…
Taču Gaida, mazliet samulsusi, sāk stāstīt ļoti personisku stāstu par Martu.
«To es nevienam neesmu agrāk stāstījusi. Tagad Ilga pierunāja, lai beidzot pastāstu,» viņa atzīstas. «Marta aizvilināja manu vīru.»
Līdz šim par Martas privāto dzīvi zināms pavisam maz. Viņas vīru aizvedusi cita sieviete. Bet Jāņa Arvīda Plauža grāmatā par Martu pieminēts kāds jauns cilvēks Mārtiņš, ar kuru Marta iepazinās, abi iemīlējās, taču viņš saslima un nomira. Vai tas būtu Gaidas Mārtiņš?
Gaidas Mārtiņam tobrīd bija 46 gadi, Martai – 70. Gaidai un Mārtiņam Zažēnos bija zeme, dārzs un pagrabs, viņi bieži braukuši turp strādāt un ar Martu bijuši draudzīgās attiecībās.
«Kādā reizē mans vīrs pazuda, un negāja vairs ne darbā, ne kur citur. Tik pie viņas. Tur viņš arī gadu un četrus mēnešus nodzīvoja, bet tad Strenču slimnīcā nomira no alkohola intoksikācijas. Viņš pirms tam strādāja milicijā, taču jau tad uz darbu vairs negāja, jo katru dienu bija piedzēries. Lai drošāk pieturētu un neviens neredzētu, viņš tika ieslēgts un mirka tai alkoholā,» Gaida sadrūmusi stāsta. «No turienes ar mokām dabūjām uz Valmieras slimnīcu, tur pateica, ka vairs nav glābjams, asinīs vairs nav šķidruma, viens alkohols. Un beigās izrādījās aknu ciroze. Pārveda uz Strenčiem, tur viņš 1979. gadā 15. augustā nomira.»
Notikumos ar Mārtiņu skaidrības laikam gan nebūs nekad. Kopš pazušanas viņš tā arī ne reizes ar Gaidu neizrunājās, lai gan pāris reižu vēl tikās.
«Pēdējoreiz tikāmies, kad viņš bija iesniedzis laulības šķiršanu. Mārtiņu atveda ar taksometru, viņš bija drausmīgā skatā, pietūcis. Tiesnesis prasīja viņam: «Vai jūs piekrītat laulības šķiršanai?» – «Bet es jau esmu iesniedzis,» viņš saka. Jautāja man, vai piekrītu, jo viņš bija aizgājis tādā savādā ceļā. Sešpadsmit gadu bijām kopā nodzīvojuši. Mūs neizšķīra. Kad gājām ārā pa durvīm, viņš man teica: «Brauc vien uz mājām, es būšu pēc stundas mājās.» Tā stunda pagāja, un es viņu vairs nesatiku. Tikai tik, cik Strenčos.
Valmieras slimnīcā pie viņa netiku, viņš bija smagā stāvoklī. Daktere man teica tā: personības vairs no viņa nebūs, jādomā, kur viņu novietot. Pārveda uz Strenčiem. Divas reizes pie viņa uz turieni aizbraucu. Mani ielaida iekšā, viņš gulēja, bet nerunāja ne vārda. Prasīju, kā viņš jūtas. Mārtiņš paņēma mani aiz kleitas stūra un vilka, lai apsēžos blakus. Apsēdos, iedevu viņam padzerties. Dakteris pienāca klāt un vaicāja: «Vai tagad, Mārtiņ, tu gribi dzīvot?» Pēkšņi viņam uznāca lēkme, bija jāpieslēdz pie aparātiem. Otrā reizē braucu kopā ar ciema priekšsēdētāju. Uzgājām augšā, un māsiņa sacīja: jūsu vīrs jau ir pagalam! Tur tādas stāvas trepes, un pēkšņi kurpei lūza papēdis un es kritu! Tomēr mani uzķēra.»
Puķes zārkā
Kad viss sākās, Martai bija septiņdesmit, taču viņa nebija vārga večiņa, bet pilnasinīga sieva.
«Es strādāju slimnīcā, un Zažēnos bija izmitinātas divas sanitāres. Tur bija liela istaba, un mēs, slimnīcas darbinieki, kopīgi rīkojām vakarus, jo citur nebija, kur rīkot. Arī Marta nāca pie mums. Reizēm ienāca kā no kūts – netīrām kājām. Bija tāds šoferis Dāvis, viņš teica: «Redz, tā ir īsta latviešu meitene!» Un paņēma viņu dejot tādām pašām netīrām kājām. Bet pēdējā laikā Marta bija ļoti štrama dāma. Varbūt tāpēc, ka sākās kaut kas ar to Mārtiņu. Braukāja pa ballēm, sāka pucēties.» Vēl Gaida pieļauj, ka Mārtiņš Zažēnos paturēts kā vīrieša cilvēks aizsardzībai, – viņš tomēr bija milicis. Bet varbūt romantiskās vēsmas saistītas ar citu sievieti, kura arī tolaik dzīvojusi pie Martas? «Tur bija tāda Vera, jauna sieviete. Marta viņu izārstēja, un viņa palika tur dzīvot,» stāsta Jānis.
«No turienes viņš nekādi nespēja tikt projām. Viņš vienmēr taisījās, ka ies uz māju. Ilgai vīrs bija aizgājis, un Mārtiņš teicis – iešu uz mājām,» nopūšas Gaida. Ilga Rozīte zina teikt, ka Mārtiņš, pie Martas dzīvojot, lielāko tiesu laika slims pavadījis gultā. Viņa Zažēnos nonākusi, būdama tautas skaitītāja. «Pie galda sēdēja vesels bars cilvēku, un Marta attaisīja durvis tālāk, lai es eju un pagaidu. Otrā istabā atkal galds, viss galds ar taukiem. Logs aizvilkts ar segām. Sākumā nesapratu, kas tur ir, pēc tam ieraudzīju Mārtiņu guļam. Klāt negāju. Marta teica, ka viņam ar acīm slikti, un logs aizvilkts, lai gaisma nebūtu. Pēc tam visi brīnījās, ka es viņu esmu redzējusi, jo nevienu tajā istabā neesot laiduši. Marta laikam pati palīdzēt viņam nevarēja – sev tuviem cilvēkiem nespēja palīdzēt.»
Jānis Plants atceras, ka Mārtiņš līdz tam bijis kārtīgs vīrs. «Korī dziedāja, Dziesmusvētku simtgadē nesa kora karogu. Medniekos bija.»
Uz Mārtiņa bērēm Gaida neaizgāja. Pārāk sāpēja sirds par notikušo. Iedeva tikai Ilgai puķes, lai ieliek zārkā līdzi.
«Taisni divos, tai laikā, kad viņi bija kapos, mājās man pēkšņi kļuva tik ārkārtīgi slikti, trūka gaisa, es atrāvu vaļā logus, lai dabūtu elpu. Vēlāk pēc manis atbrauca mašīna, aizveda uz kapiem, tur man arī kļuva slikti. Un pēc tam drausmīgi raudāju.»
Zilākalna ļaudis atceras Martas īsto vīru – Valdi Dzērbeli. Zažēnos dzīvoja divas sanitāres, viena bija jauna meitene, tāda Valentīna, kas viņai vīru noņēma. Viņi aizgāja dzīvot uz Cēsīm, un Marta viņiem palīdzēja uzcelt māju. Pēc tam visi draudzīgi brauca ciemos, Valdis un Valentīna un vēlāk viņu bērni. Valdi viņa sauca par Vīruli un Valentīnu par Pastalu,» stāsta Ilga. Tautā aizgājis stāsts, ka Marta vīram uz promiešanu iedevusi līdzi govi. Vai tā bija? To gan ne Gaida, ne Ilga, ne Jānis vairs neatceras.
Bet Zažēnu mājas grāmatā ierakstīts nevis Valdis, bet Voldemārs Jāņa dēls Dzērbele. Dzimis 1925. gadā, 17 gadu jaunāks par Martu.
«Man palīdzēja!»
Martas dziednieces spējas? Vietējiem ir gan skeptiski stāsti, gan stāsti par brīnumainu izdziedināšanu.
«Neticu tādām lietām. Liels galds, ienāk visi iekšā, uzliek savus cukurus, eļļu, sāli, viņa nosēžas vidū, pārmet krustus un sāk savstarpējas sarunas. Un neviens nežēlojas. Es strādāju slimnīcā par māsas palīdzi, un man radās jautājums – ja man ir cita vaina, citam cita, kā var līdzēt visiem vienas zāles?» strikti nosaka Gaida. Marta nav varējusi palīdzēt arī Ilgai, bet sieviete domā, ka traucējusi viņas pašas enerģija. Viņas vīram Marta palīdzējusi.
Jānis Martas spēkam tic no sirds: «Man bija uz rokas augoņi, viens beidzās, otrs sākās. Slimnīcā grieza un tīrīja, bet pēc pāris nedēļām atkal. Marta palīdzēja. Tēvam kājā iemetās gangrēna, gribēja lielo pirkstu amputēt, viņš neļāva griezt. Divreiz aizvedu pie Martas, pēc tam neko vairs nevajadzēja griezt, tēvs vairāk nekā desmit gadu nodzīvoja. Māsu esmu vedis, mammai palīdzēja. Sieva aizveda manu mammu, pati neko neteica, bet viņai sāpējusi galva. Marta prasījusi, vai pašai nekas nekaišot. Sieva atteikusi, ka ne. Bet Marta uzstājusi: ar tādām galvassāpēm nedrīkst jokot! Pienākusi no mugurpuses, pamasējusi, un galva pārstājusi sāpēt.
Tēva kaimiņu vedu, viņam sieva ar vēzi slimoja, gribēja, lai vismaz sāpes noņem. Viņš jau neteica, ka sieva slima. Marta sasēdinājusi visus ap galdu un iemigusi. Pamodusies vaicājusi, kuram mājās ir smags slimnieks, viņš traucē strādāt. Tad atkal iemigusi. Tikmēr slimniece mājās esot nomierinājies. Kad visi devušies mājās, katrs devis kādu naudiņu, arī kaimiņš. Bet viņa: «Nē! Es no tevis neņemšu, tev pašam drīz vajadzēs daudz naudas. Pēc kāda mēneša tava sieva nomirs.»
Kāda ir sajūta, kad Marta dziedina? Jānis neko neesot jutis.
Gaidai laikā, kad viņa zaudēja vīru, pazudis arī brālis. Brāļasieva ar fotogrāfiju aizgāja pie Martas. Viņa pateica: viņš ir pie draugiem, gaidiet mājās. Laiks paiet, bet nekā. Braucām uz Cēsīm pie kāda onkuļa, kas teica: jums maz cerību, viņš nav starp dzīvajiem.» Pēc tam ūdenslīdēji samācījuši, lai nopērk 27 rozes – brālim bija 27 gadi – un tajā vietā, kur pie upes atrada viņa jaku, iemet tās ūdenī. Tās parādīs, kur viņš atrodas. Pie dzirnavām rozes sastājušās un sākušas griezties ūdens virpulī. Tur ūdenslīdēji arī atrada cepuri un zābakus, bet mēnesnīcas naktī agrā rītā uzpeldēja arī ķermenis.
Maniaks Rogoļevs uzbrūk Martai?
Ar Zilokalnu saistās vēl kāds līdz šim neizprotams notikums dziednieces dzīvē. Grāmatā par Martu minēts, ka Zažēnos iebrucis Staņislavs Rogoļevs – tas pats slepkava un izvarotājs, kas astoņdesmitajos gados radīja paniku visā Latvijā un nogalināja vienpadsmit sieviešu. Vai patiešām viņš būtu gribējis izvarot vai pat nogalināt Martu? Izrādās, ka Jānis un Gaida šajā notikumā ierauti pavisam cieši, Gaida gandrīz nonākusi cietumā Rogoļeva vietā.
«Viņi gribēja viņu nobendēt,» domā Jānis. Viss noticis 1979. gada Vecgada naktī. «Zilākalnā dzīvoja tāds Krivonosovs, viņš pa cietumiem vien dzīvoja, un tā bija iepazinies ar Rogoļevu. Uz jauno gadu viņš atbrauca pie Krivonosova un naktī gāja uz Zažēniem pie Martas laupīt. Bet Martu kāds rads bija pierunājis, lai brauc Jaungadu sagaidīt uz Dikļiem. Mājās bija tikai Veriņa. Šie pa logu tika iekšā un, domādami, ka tā ir Marta, mēģināja piespiest, lai dod naudu. Bet tad Krivonosovs saprata, ka tā nav Marta, jo bija nācis pie viņas strādāt. Tā Veriņa palika dzīva.» Kā spriež Jānis, ja tonakt mājās būtu bijusi Marta, zaglis viņu būtu nogalējis, lai nepaliek pazīstama lieciniece.
Taču pavisam negaidot par galveno vainīgo kļuva Gaida. Tā kā iebrukums sakrita ar laiku, kad Marta bija aizvilinājusi Gaidas vīru, milicija nosprieda, ka uzbrucēji ir Gaidas uzsūtīti. Gaidas vīrs Mārtiņš gan tonakt bijis Martai līdzi uz balli.
«Sāka mani saukt uz policiju un tiesām. Es esot nopirkusi Rogoļevu, lai dabūtu savu vīru atpakaļ. Gandrīz jau iesēdināja cietumā, tikai Rīgā pašā pēdējā instancē izglāba. Cilvēki no Dikļiem liecināja, ka pirmie aizbraukuši uz Zažēniem, un tās bijušas pirmās pēdas. Es biju aizbraukusi uz Limbažu rajonu kāzās. Izrēķināja, ka es tur neesmu varējusi būt, tikai tāpēc mani atbrīvoja.»
Sava loma notikumos ir arī Jānim. «Rogoļevs no rīta ar pirmo autobusu aizlaidās uz Rīgu. Otrā dienā vakarpusē gāju pa ielu. Pretī nāca Krivonosova māte. Ieraudzījusi mani, sauca, lai pagaidu, kaut ko man pastāstīšot. Pagājušo nakti viņas dēls un draugs no Rīgas gājuši Martu laupīt. Tagad dēls sasmērējis ar zālēm kāju un guļ mājās. Tikai lai es nevienam nesaku, citādi viņš māti nositīšot. Bet es uzreiz pie pirmā telefona un milicijai! Milicija tūlīt bija klāt, dēlu paņēma ciet, pēc tam atrada arī Rogoļevu. Bet Krivonosovs uzņēmās visu vainu. Rogoļevs drīz tika ārā un sāka ar tām sievietēm.»
Martas mājās neko nolaupīt nav izdevies. «Tikai pulksteni. Martas nebija, un viņi neko nedabūja,» teic Jānis. Bet Gaida vēl piebilst: «Viņai jau nekādas naudas mājās nebija. Viņa vispār nabadzīgi dzīvoja, ne mēbeļu, nekā, tikai viens liels galds. Un visu, kas pa dienu bija atnests, vakarā izdalīja strādniekiem. Visi bomži, kas te bija, gāja pie viņas, pastrādāja un kādu trīnīti dabūja.»
Rogoļeva slepkavību sērijas sākās gadu vēlāk, 1980. gada novembrī.
Aiztriec krāsotās dāmas
Bet slimnieki pie Martas plūduši straumēm. «Kā tirgū! Mašīnu desmitiem. Sākumā, pirmos gadus, neko nemanīja. Slimnieki sāka braukt septiņdesmitajos. No visurienes, arī no Maskavas, Ļeņingradas. Kāds ar vēzi slims jauns cilvēks bija atbraucis no Maskavas, bet viņam jau bija pavisam slikti. Te viņš nomira, tad uz vieglās mašīnas uzsēja zārku un aizveda,» atceras Jānis. Ilga atminas, kā pastā uz visiem valsts svētkiem Martai nākuši kaudzēm apsveikumu. Viņa atceras arī Martas slaveno transa stāvokli, kurš līdzinājies nejaušai iemigšanai: «Visi ap to galdu sēd, sēd, viņa aizmieg un iekrācas, – man nāk smiekli.»
«Bet viņai nepatika modernas dāmas, krāsotas un mini. Reiz ienākušas divas uzkrāsotas dāmas. Marta iztriekusi viņas ārā: ko jūs te meklējat, jūs par mani smējāties!
Pa ceļam laikam bija kaut ko sliktu runājušas. Marta juta. Kad bijām ar sievu pie Martas Raunā, kāda dāma atnāca – viņai nauda bija pazudusi. Marta bija nelaipna, iztrieca viņu ārā. Kad dāma aizgāja, viņa teica – pinas ar svešiem vīriešiem un tagad meklē, kur viņai nauda palikusi!» uzjautrināts atstāsta Jānis.
Zažēnos vienmēr bijis desmitiem kaķu, kuriem neviens nedrīkstēja piedurt ne pirksta, kur nu vēl iztriekt no istabas vai no gultas. Un virtuvē uz saimniecības maisa vienmēr sēdēja gailis.
Jānis kā toreizējais mednieku priekšnieks vēl atceras: «Martai mednieki nepatika – šauj dzīvniekus. Kā sākās medības, tā ap viņas māju krūmos bija sagājuši ļoti daudz aļņu. Mēs jau medībās smējāmies – ja zvēru nav, tad jābrauc uz dārzu, tur būs!»
«Marta brauca uz vēlēšanām, brauca uz veikalu. Bija tāda dūšīga. Atceros, ka bija melna cepure un pāri zaļš vadmalas lakats, viņai patika tikai zaļa krāsa. Un priekšā tāds liels, liels zobs. Amizanta,» nosmaida Ilga. Viņa atceras Martas acis: «Tādas lielas acis, īpatnējā krāsā, gaiši zeltaini brūnas.» Gaida vēl piebilst: «Kad viņa skatījās uz kādu cilvēku, likās, ka redz tam cauri.»
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2009.gada 11.numurā
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
