Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Marta zvana pa tālruni?
Beidzamajā laikā Guntas dzīvē gadījušies brīnumaini notikumi, kas viņu pamudinājuši dibināt Zilākalna Martas piemiņas fondu, izveidot izstādi, tūrisma takas pa dziednieces dzīves vietām, apkopot brīnumainos stāstus par Martas neparastajām spējām, dziedināšanas receptes, vākt fotogrāfijas, Martas personiskās lietas, lai tās neiet zudībā. Gunta ir sazinājusies ar profesori Janīnu Kursīti, kuras veidoto ceļojošo izstādi par Zilākalna Martu cilvēki jau varēja aplūkot daudzās Latvijas vietās. Guntas dzīvē ienākuši arī cilvēki, kam tieši vai netieši bijusi saistība ar Zilākalna Martu. «Nebija daudz tādu cilvēku, ko Zilākalna Marta savas dzīves laikā ņēma savā paspārnē. Pirms dažiem gadiem atcerējos, ko man vēstīja svešā balss dvēseles ceļojuma laikā, kad biju nonākusi komā. Pirmkārt, man jādzemdē bērns (man ir meita), otrkārt, jāveido fonds sabiedrības labā – neviens cits to neizdarīs!
Uz Martas bērēm 1992. gadā neaizbraucu, jo nezināju par viņas aiziešanu. Bet tad sāku saņemt no viņas vēstījumus. Devos uz Iecavu, un piepeši man kāds zvana un saka: «Nevarēji ierasties uz bērēm, bet, kad sanāk braukt uz šo pusi, atnes man baltu jasmīnu venok (vainagu – krievu val.).» Tā bija Martas balss. Brīnījos, kāpēc viņa runā arī krieviski. Zilākalna Marta mani bieži uzrunā.
Tas notiek ļoti neparastā veidā: izdzirdu tālruņa zvanu vai vibrāciju, un – tinkšs! – Marta man kaut ko saka.
Pēc tam ieskatos telefonā, bet neviens man nav zvanījis. Vai arī guļu saldā miegā un piepeši dzirdu – zvana mobilais telefons. Kamēr domāju, celt vai necelt, viņa jau runā!»
Gunta īpašu vērību pievērš sapņiem, tos analizē un cenšas rast skaidrojumu, zīmes. Pirms gadiem Marta viņai ieteikusi tos uztvert nopietni. «Man miegā bieži rādījās Zilaiskalns. Kad redzu zīmīgu sapni, kļūstu trauksmaina, nesaprotu, uz ko tā zīme varētu norādīt. Lasu sapņu grāmatas, bet nerodu atbildi. Atrisinājums nāca no citas, man pilnīgi negaidītas puses. Mani uzmeklēja kāds vīrietis, lūgdams, lai es aizvedu viņu uz Zilokalnu un parādu akmeņus. Pērn maijā mēs uz turieni aizbraucām. Parādīju akmeņus, kuriem Marta atdeva negatīvo enerģiju, ko bija uzņēmusi no cilvēkiem, arī tos, no kuriem viņa smēlās enerģiju. Akmeņi visilgāk satur informāciju. Tas vīrietis, kas pēc tautības ir krievs un ar Martu dzīvē nav ticies, no pārlaicīgās pasaules saņēma ziņu uzmeklēt mani, lai uzzinātu, kādu informāciju akmeņi glabā par dziednieci. Šim cilvēkam piemīt īpašas spējas, man pat brīžiem ir bail, cik precīzi viņš spēj lasīt informāciju, domas. Viņš man kaut ko stāsta un tad piepeši saka: «Atkal dabūju pa mēli!» Viņš vienkārši nebija pareizi interpretējis to, ko viņam diktēja no Augšas.
Par tiem Martas akmeņiem neko daudz nezināju stāstīt, bet viņš mani mudināja: «Stāsti, tu taču zini.» Un patiesi: pašai par pārsteigumu, galvā ieslēdzas tāds kā slēdzītis un stāstu visu, ko man savukārt diktē Marta. Tādā veidā viņš it kā caur mani sazinās ar dziednieci. Mēs bijām sveši cilvēki, bet mūs kopā saveda Marta. Tagad komunicējam, jo ir kopīga tēma, par ko runāt. Viņš mani sācis meklēt pirms septiņiem vai astoņiem gadiem. Kad jautāju, kāpēc, atbildēja: jo tu esi glabātāja.
Viņu interesēja arī tautiskā sega, ko Marta man dāvāja kāzās. Nofotografēja un pusgadu pētīja rakstus, mēģināja caur musturu atšifrēt Martas vēstījumu, ko segā ieauda mans krusttēvs. Viņš prot to izlasīt.»
