Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Marta izvelk laimīgo lozi
Gunta vairākas reizes brauca pie Zilākalna Martas. Viedā sieviete viņu pieņēma ārpus rindas, lai gan parasti cilvēkus nešķiroja. Dziedināja visus: čigānus, krievus, čekistus, pie viņas brauca pat augstas amatpersonas no Maskavas politbiroja. «Krusttēvs stāstīja, ka pie viņas bijis ieradies pat Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo. Viņš pretendēja uz iekļūšanu PSKP CK politbirojā un jautāja Martai, vai viņam pārcelties uz Maskavu. Gaišreģe sacīja, ka viņš to var darīt, bet dzīvē ņemšot nelabu galu. Pugo, protams, viņai neticēja.
Bet no Dikļu un Dauguļu pagasta Staļina represiju laikā nevienu neizveda nevis tāpēc, ka Zilākalna Marta ārstēja čekistus un augstas amatpersonas, bet tāpēc, ka viņa īpaši piestrādāja, lai cilvēki netiktu izsūtīti. Viņa 25. martā uzsūtīja tādu puteni, ka čekisti neredzēja, kur braukt.
Par Martas brīnumainajām spējām pārliecinājos pati savām acīm. Reiz kādu sievieti nešus ienesa viņas mājā. Viņai uz kājas bija uzmetusies roze, un tā bija zili melna kā bluķis. Izskatījās, ka strutas tūlīt sprāgs pušu! Sieviete cieta milzīgas sāpes. Marta pārlaida rokas pār viņas kāju, kaut ko pie sevis purpināja un tad ierasti nelaipnā tonī paziņoja, kas viņai jālieto. Sieviete dažas minūtes vēl pasēdēja, tad piecēlās un pati savām kājām izgāja no telpas. Jautāju, vai viņai nesāp, bet sirdzēja atbildēja: nē, vairs nesāp. Marta pārmeta cilvēkiem nolaidību pret savu veselību.
«Jūs visu mūžu sevi gandējat un gribat, lai es dažās sekundēs jūs izdziedinu,» viņa pukojās. «Man nav tādu spēju!»
Kad sievietes brauca pie viņas prasīt par brūtgāniem, raudāja par to, ka vīrs pametis, lūdzās Martai, lai viņa ar savām pārdabiskajām spējām atgriež mīļāko, dziedniece viņas trieca prom. «Jūs uzvedaties kā prostitūtas!» viņa teica. Pieburt mīļāko, atgriezt ģimenē vīru, izjaukt ģimeni – to viņa uzskatīja par grēku un nedarīja.
Kad ar krusttēvu pie viņas ciemojāmies, dzerām tēju un ēdām kliņģeri, Marta stāstīja dažādus neparastus, pat kuriozus gadījumus no savas pieredzes. Reiz kāds vīrietis viņai atnesis veselu paku ar loterijas biļetēm un lūdzis, lai viņa izvelk laimīgo lozi. Marta izvilka no paciņas vienu biļeti un pasniedza vīrietim. Tā patiesi bija laimīga biļete – īpašnieks laimēja volgu! Ģimene paņēma naudu, nevis mašīnu un par laimētajiem līdzekļiem sāka būvēt māju. Pēc kāda laika ģimene izšķīrās. Gan sievas, gan vīra radi no viņiem aizņēmās naudu, ko neatdeva. Mājas celtniecībai trūka naudas, sākās strīdi – un ģimene izjuka. Marta apņēmās nevienam vairs neteikt, kura loze ir laimīgā, atteicās norādīt, kurus ciparus svītrot sportloto biļetē. «Kāpēc man viņiem, muļķiem, jāieliek rokās nauda, ja viņi pēc tam nezina, ko ar to darīt?» viņa pukojās. Marta bija ģimeniska, vēlējās, lai cilvēki dzīvo ģimenē, nevis šķiras.
Viņai jautāja prātam neiedomājamas lietas, piemēram, vai cilvēks iegūs auto vadīšanas tiesības. «Ej pie sievietes ar gaišiem matiem, tad noliksi eksāmenus,» Marta rekomendēja kādam vīrietim.
Bet kāda sieviete, kuras vīrs pārāk bieži ieskatījās glāzītē un reibumā sēdās pie mašīnas stūres, noslēpa tiesības un aizmirsa, kur tās nolikusi. Vīrs pārtrauca plostu, pāris salaba, nu varēja braukt, bet laulātā draudzene nevarēja atrast dokumentus. Viņa devās pie Martas pēc padoma. Viņa vēl nebija izteikusi nāciena iemeslu, kad Marta paziņoja: «Netālu no jūsu mājas aug vītols. Tas, ko meklējat, atrodas koka dobumā!» Viņai bija taisnība.»
