#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Privātā Dzīve 2019. gada 19. numurā.
Agnese: Vai tavās grāmatās aprakstītajiem varoņiem ir reāli prototipi?
Karīna: Man lasītājas ir teikušas – esot skaidrs, ka Džonatans no Saplēstajām mežģīnēm ir reāls plastikas ķirurgs. Protams, nē!
Nekad nav tā, ka konkrēts varonis pilnībā atbilstu reālai personai.
Tie salikušies kā puzles gabaliņi – apvienojot manu fantāziju un iespaidus. Tie ir arī manu draugu un paziņu attiecību stāsti. Protams, ir arī daudz kas no manas dzīves.
A: Kura varone visvairāk līdzinās tev pašai?
K: Man patīk katrā ielikt kaut ko no sevis, lai es šo varoni varētu saprast, lai varētu izskaidrot un attaisnot viņa rīcību un kļūdas. Pielieku klāt arī kaut ko tādu, kas man pašai nav raksturīgs, lai būtu izaicinājums rakņāties šī varoņa psihē. Bet cilvēciski man vislīdzīgākā droši vien ir Vanesa (Karīnas Račko otrās grāmatas Debesis pelnos galvenā varone – PDz), kura arī nāk no vienkāršas ģimenes un dzīvojusi kopmītnēs.
A: Kā mainījusies tava dzīve un tu pati?
K: Esmu laimīga sieviete, jo esmu realizējusi sevi tā, kā to vēlējos. Jūtos brīva, jo esmu uzrakstījusi grāmatas ar savu īsto vārdu, lai gan izdevēji sākotnēji piedāvāja rakstīt ar pseidonīmu. Manas grāmatas tiek dievinātas un ienīstas, un pretrunas ir ļoti spēcīgas. Taču man nav kauns par to, ko esmu uzrakstījusi, jo mani varoņi pieļauj cilvēcīgas kļūdas – tādas kā visi – un arī attiecību modeļi nav perfekti. Turklāt dzīvē notiek daudz trakākas situācijas, kuras neviens rakstnieks nespēj pat aprakstīt.
A: Darbojoties erotiskajā žanrā, nebaidies no rūdītiem intelektuāļiem?
K: Bail man nebija, bet es rēķinājos, ka būs kritika no profesionāļiem. Taču uzskatu, ka absolūti nekonkurēju ar citiem žanriem. Manuprāt, cilvēki lasa grāmatas dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, izklaides literatūru, lai aizmirstos no ikdienas problēmām.
A: Kas, tavuprāt, visvairāk uzrunā lasītājus tavās grāmatās?
K: Es neapvainojos, ja manas grāmatas nodēvē par pasakām, bet kāpēc gan lai es neaprakstītu notikumus ar skaistām un laimīgām beigām?
Domāju, uzrunā arī atklātība, ar kādu runāju par seksu.
Kad viesojos pie lasītājiem Salacgrīvā, kāda kundze ap astoņdesmit teica, ka izlasījusi visas grāmatas un sākumā bijusi šokā, bet tad ar tām izdzīvojusi to, ko nav varējusi piedzīvot savā jaunībā. Jo par seksu tajā laikā neviens nerunāja, un viņai pietūkusi seksuālās identitātes apzināšanās.
A: Kad savos tīņu gados pajautāju savai vecmāmiņai – viņa bija ļoti pareiza skolas direktore –, kas ir franču skūpsts, viņa vispār nesaprata, par ko ir runa! Tādus piemērus nav tālu jāmeklē…
K: Pēc viesošanās Ventspils bibliotēkā pie manis pienāca smaidīga omīte un ar lepnumu, bet vienlaikus arī nedaudz kautrīgi sacīja, ka pēc grāmatas Saplēstās mežģīnes izlasīšanas devusies uz veikalu un pirmo reizi mūžā nopirkusi sev mežģīņu apakšveļu.
A: Katra sieviete ir pelnījusi mežģīnītes, briljantiņu un augstpapēžu kurpes!
K: Pēc tam braucu mājās un smaidīju. Tādēļ vien bija vērts grāmatu uzrakstīt.
A: Kāpēc labās meitenes iepatīkas sliktajiem puišiem?
K: Daudzām ir raksturīgi tas, ka gribam būt vienīgās un īpašās, kurām šķiet – tas sliktais mūsu dēļ mainīsies.
A: Kāpēc tu tik ļoti savos darbos akcentē šo vīrišķo, brutālo un instinktīvo seksualitāti?
K: Sieviete savā sievišķībā var atplaukt tikai tad, ja viņa ļauj vīrietim būt vīrišķīgam.
A: Kāpēc tieši mačo tipa vīrietis tev šķiet interesants?
K: Domāju, ka šis alfa tipāžs ir iekārojams. Taču es viņu veidoju ar dažādām negatīvām īpašībām un psiholoģiskiem kompleksiem, un man pašai ir interesanti viņu aprakstīt, izskaidrot viņa rīcības motīvus.
A: Vīrieši tavos romānos ir izlēmīgi, seko savām vēlmēm un skaidri apzinās, ko grib. Tas man nešķiet savienojams ar mūsdienu vidusmēra latviešu vīrieša temperamentu…
K: Zinu, ka arī daudzi vīrieši lasa manas grāmatas, lai gan retais gatavs to publiski atzīt. Pārsvarā tie ir vīrieši no 35 līdz 45 gadu vecumam. Zinot, ka šīs grāmatas lasa daudz sieviešu, viņi tajās meklē atbildes uz jautājumu – ko tad īsti vēlas sieviete?
Guna (sarunā iesaistās Agneses Zeltiņas mamma – PDz): Jūsu romānos ir erotiskā, psiholoģiskā un detektīva jeb spriedzes romāna iezīmes. Apzināti radījāt šo juteklisko, erotisko dominanti? Esat iekarojusi nišu, kas latviešu literatūrā līdz šim īsti nebija pārstāvēta…
K: Mani interesē psiholoģija, un romāni ar šādu ievirzi tapa apzināti. Ar intīmajām ainām un seksualitāti mēģinu atklāt īpatnības, kādas piemīt maniem varoņiem. Uzskatu – brīdī, kad cilvēks ļaujas saviem instinktiem, viņš ir pilnīgi patiess. Viņš nespēj izlikties, un tas ir veids, kā varu parādīt visus tarakānus un dēmonus, kas slēpjas viņu prātos. Esmu arī daudz lasījusi ārzemju erotisko literatūru.
Mani ietekmēja Džūditas Maknotas romāni, kurus lasīju pusaudzes gados.
Nojautu arī to, ka manas grāmatas salīdzinās ar Greja 50 nokrāsām, taču manos darbos nav sadistisku tieksmju atspoguļojuma. Drīzāk kompleksu, bērnības traumu radīta tumšā puse, ko cilvēki baidās atklāt. Es mēģinu atklāt, izskaidrot un pamatot.
A: Lasot tavas grāmatas, es uzbudinājos, raudāju, un bija sajūta, ka tas viss notiek ar mani… Redzēju visu kā filmā!
K: Daudzi to ir teikuši, jo grāmatās ir epizodes no manas un man pazīstamu cilvēku dzīves. Pati esmu augusi ģimenē bez tēva, un, tikai tuvojoties 30 gadu vecumam, sāku apzināties, kādus kompleksus un sekas tas manī radījis. Ik pa laikam šie kompleksi ir uzpeldējuši arī komunikācijā ar vīru.
A: Kā jūs ar vīru atrodat balansu? Tavs talants tomēr pieprasa upurēšanos, disciplīnu un koncentrēšanos rakstīšanai.
K: Mans vīrs ir ļoti saprotošs un nekad nav mēģinājis mani atraut no datora brīžos, kad redz, ka man ir iedvesma. Ir bijis, ka vakaros sēžam katrs pie sava datora un nesarunājamies. Taču tagad esam vienojušies – kad noliekam bērnu gulēt, runājamies, nevis strādājam.
A: Latviešiem ir diezgan izteikta kauna izjūta. Vai tev, aprakstot seksuālās ainas un saucot lietas īstajos vārdos, tas sanāk dabiski? Es pat savam vīrietim īsziņās nevaru to uzrakstīt… Ar savu vīru vari atklāti runāt par savām vēlmēm vai arī viņam tās jālasa tavās grāmatās?
K: Pateikt skaļi ir grūtāk nekā uzrakstīt. Tajā pašā laikā es negribu vulgarizēt šos vārdus… Vīram visu, ko vēlos, varu pateikt.
A: Tavs vīrs nekļūst greizsirdīgs, lasot par tavām fantāzijām?
K: Viņš lasa manas grāmatas, un mēs visu atklāti izrunājam. Un, ja ir fantāzijas, tās jāīsteno.
A: Vai viņš tev piesviež kādas idejas no vīrieša skatpunkta? Vai kādreiz saka: «Karīna, tu raksti garām?»
K: Reizēm viņam jautāju, vai vīrietis varētu tā teikt, tā rīkoties un tā domāt, kā esmu uzrakstījusi. Lielākoties viņš apstiprina, ka tā varētu būt.
A: Kurš no rakstīšanas periodiem ir visgrūtākais? Raksti secīgi vai arī pieraksti epizodes, kas konkrētajā brīdī nāk prātā, kuras esi nosapņojusi?
K: Pārsvarā rakstu secīgi, bet bieži arī ierakstu savā telefonā fragmentus, kas ienāk prātā, bet grāmatā notiks vēlāk. Viena grāmata top laika posmā no pusgada līdz gadam.
A: Kas, tavuprāt, ir latviešu sieviešu vēlme, sāpe un problēma, kas vieno tavas lasītājas?
K: Manuprāt, mēs visas vēlamies būt mīlētas, saprastas un novērtētas. Tās ir pamatvērtības.
A: Kāda ir tava recepte – kādai jābūt sievietei, lai viņa dabūtu vīrieti, kurš ir gatavs viņu aplidot?
K: Galvenais ir uzdrīkstēšanās un apzināšanās dzīvot atbilstoši tam, kā jūties. Mums ir spēcīga iekšējā intuīcija, jo mākam to saklausīt. Visam, kas ar mums notiek, ir savs iemesls.
