• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C Skaidrs, Z/ZR vējš, 5.14 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Zane Daudziņa par attiecībām ar dēliem: Spēju lietas nosaukt īstajos vārdos

    Intervija
    Aiva Alksne
    13. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    No kreisās: Kārlis, Zane un Matīss Daudziņi
    Foto: Agneta Jonele
    No kreisās: Kārlis, Zane un Matīss Daudziņi
    Kārlis un Matīss par savu mammu – aktrisi un runas pedagoģi Zani Daudziņu – runā ar lepnumu un ļoti lielu sirsnību. Un arī Zane neslēpj, ka jūtas lepna par saviem dēliem. Tomēr pats no sevis arī nekas nav noticis – viņi abi ar vīru, aktieri Vili Daudziņu, ieguldījuši lielu darbu, lai attiecības ar dēliem veidotos tik harmoniskas un tuvas.

    Kā tas ir – uzaugt aktieru ģimenē?

    KĀRLIS: Nekāda vaina! Skolā visi prasīja, kas būs nākamajā UgunGrēka sērijā (smejas). Mēs nekad nedrīkstējām teikt. Bieži vien zinājām, bet turējām to kā lielu noslēpumu. Protams, ir liels lepnums par vecākiem!

    MATĪSS: Mēs bērnībā bieži gājām līdzi mammai uz darbu, braucām uz bērnu teātri Jūrmalā, uz Zirgu pastu. Kad sākām iet skolā, katru vakaru gājām uz tēta izrādēm. Latviešu mīlestību esam redzējuši desmitiem reižu, arī Revidentu. Mūsu mīļākā izrāde bija Vientulīgie rietumi.

    Ātri vien iemācījāmies, kā teātrī jāuzvedas.

    Bija jau arī pigori. Revidenta laikā biju atradis džinsos diedziņu, tādu kā pavedienu, piesēju tam klāt konfekti un izdomāju to lēnām laist lejā no balkona… Bet mani toreiz noķēra.

    ZANE: Matīss un Kārlis jau kopš agras bērnības ļoti daudz spēlējuši izrādēs, šur tur pafilmējušies. Turklāt viņiem tā skatuves lieta arī patika. Iespējams, būtu pašsaprotami izvēlēties šo ceļu. Bet viņi spītīgi meklē savu taciņu dzīvē – abi ir sava ceļa gājēji. Un esmu neizsakāmi lepna par saviem dēliem.

    MATĪSS: Neesmu aizgājis vecāku pēdās pa aktieru līniju, toties esmu aizgājis tēta pēdās pa citu līniju – Mākslas akadēmijā mācos metāldizainu, tūliņ beigšu trešo kursu, un man ļoti patīk. Tā laikam arī būs mana profesija – juvelieris. Tētis lietišķajos arī mācījās metālapstrādi, vēlāk studiju laikā taisīja rotas un pelnīja ar tām naudu. Teātrī viņam bija maza darbnīca – divi kvadrātmetri – virs skatuves, vēl virs šņorbēniņiem. Kamēr tētim bija mēģinājumi vai izrādes, tikmēr es tur augšā kaut ko vīlēju, zāģēju… Man tā iepatikās, ka pēc daiļamatniecības skolas aizgāju studēt uz Mākslas akadēmiju.

    ZANE: Tradicionāli vasarā Ērgļu pusē Pārsteigumkalnā notiek festivāls Optižūns. Matīss tad veido gaismas performances, šad tad kopā ar Kārli, kuram ļoti patīk darboties ar skaņu. Beidzamais darbs, ko redzēju, biju muzeja Zuzeum trešajā dzimšanas dienā, kad Matīss Siltumnīcā bija radījis zemūdens valstību ar lieliem tēlniecības objektiem – milzu medūzām un koraļļiem. Tā bija divdesmit minūšu gara muzikāla performance, kur pats dīdžejoja un miksēja skaņu partitūru. Tas bija vienkārši satriecoši forši.

    KĀRLIS: Savukārt es mācos Kultūras akadēmijā pēdējā kursā audiovizuāļos. Mana specializācija ir filmu montāža. Sanāca tā, ka, mācoties vairāk, aizgāju uz skaņu novirzienu un līdz ar to tagad paralēli mācībām nodarbojos ar skaņas ierakstu filmas laukumā un tās pēcapstrādi. Pagaidām ir ļoti interesanti. Droši vien jāturpina strādāt, jāmācās tālāk un jākrāj pieredze. Tā ka saistība ar kino man tomēr ir un līdz ar to mazliet ir arī saistība ar vecāku profesiju.

    Par ko, Kārli un Matīs, jūs esat lepni, domājot par savu mammu?

    MATĪSS: Ārpus aktierlietas es teiktu – mamma fantastiski gatavo ēst. Kad draugi brauc ciemos pie mums uz laukiem un zina, ka arī mamma būs, viņi vienmēr jautā – vai būs tās garšīgās magoņmaizītes, vai būs brauniji? Mammas dēļ arī man riktīgi iepaticies gatavot. Pirmais, ko iemācījos, bija olu kultenis. Mājās visi saka, ka man sanāk vislabāk. Pagājušajos Ziemassvētkos pēc receptes cepu Velingtonu, sanāca fantastiski.

    KĀRLIS: Man šķiet, ka uzrakstīt doktordarbu – tas ir wow! Nezinu, vai es ko tādu spētu paveikt. Mamma paralēli vēl dara tik daudz un vienmēr visu paspēj. Viņa nekad neko nepamet pusratā.

    ZANE: Ja nu dēliem kaut kas ticis no manis – nezinu, vai viņi paši to apjauš vai ne –, bet viņiem abiem ir iedzimta pedagoģiskā stīga. Vilim arī tāda piemīt, par to pārliecinājāmies, kad viņš bija spiests JRT kursam divus gadus pēc kārtas pasniegt aktiermeistarību, veidojot Jaunos latviešu stāstus. Bet manī laikam tas no vectētiņa, kurš savā jaunībā bija brīnišķīgs, bērnu ļoti iemīļots skolotājs. Arī mana tēva vecākā māsa Ruta visu mūžu bija skolotāja, un rekur man arī tas skolmeistara amats. Un maniem dēliem arī ir šis ķēriens. Matīss bija uzaicināts uz Dzirnu nometni par metālapstrādes skolotāju – trijās dienās bija jāpalīdz 140 bērniem izgatavot katram vienu etnogrāfisku gredzenu vai piekariņu. Kārlim skolā labi padevās eksaktie priekšmeti, viņš piedalījās olimpiādēs, ir arī piestrādājis kā matemātikas skolotājs. Esmu pārliecināta, ka Kārlim, tāpat kā man, vajadzētu iet līdz doktorantūrai un pasniegt kādā augstskolā. Viņam ir ķēriens strādāt ar pieaugušiem cilvēkiem.

    Tas viņiem abiem tiešām varētu būt no manis – vēlme dalīties ar to, ko prot, spēja izskaidrot.

    Laiks rādīs – tas noderēs vai ne. Bet šo stīgu viņos abos redzu – gan artistiskumu, gan arī pedagoģisko talantu.

    Zane, jūs praktizējat elpošanas vingrinājumus, ziemā lecat āliņģī… Kaut ko no tā dara arī dēli?

    MATĪSS: Pirms gada iesāku – katru rītu ceļos un, tāpat kā mamma, elpoju pēc Vim Hof metodes, eju aukstā dušā. Āliņģī gan nelecu, bet gribu kaut kad pamēģināt arī to. Mamma mani iedvesmo šādiem ekstremāliem knifiem, kā uzlabot imunitāti.

    KĀRLIS: Mamma mēģina pierunāt arī mani, bet es visu laiku pretojos. Man svarīgākais ir mammas labās īpašības – viņas sirsnība un atvērtība. Tas man šķiet brīnišķīgi. To es gribētu no viņas mācīties, jo liekas, ka vēl man nesanāk.

    ZANE: Kārlim ir spītīga vēlme caur pretējo pierādīt, ka var brīnišķīgi dzīvot bez elpošanas vingrinājumiem, bez āliņģa, un viņam tāpat viss labi sanāk.  

    KĀRLIS: Es spītīgi mēģinu pierādīt, ka arī ar pelmeņiem ir baigi forši.

    Kādos brīžos visbiežāk tiek uzmeklēta mamma?

    ZANE: Pateikt? Viskonkrētāk tad, kad vajadzīgs kāds neliels finansiāls atspaids. Tad es esmu tā, pie kuras vēršas, nevis pie tēta. Jo ar mani tas notiek ātrāk, es gari nejautāju, kur un kāpēc. Bet tas jau laikam tradicionāli ģimenēs. Neteikšu taču: viņi nāk pie manis, kad grib parunāt par dzīvi.

    KĀRLIS: Bet tad arī! Kad jāraksta kāds darbs, prasu mammai, kā kaut ko uzrakstīt tā, lai skan gudrāk, foršāk. Mamma palīdz atrast pareizos vārdus.

    MATĪSS: Mums ar mammu attiecības vienmēr bijušas tuvas. Kad nepieciešams padoms, arī par meitenēm, varu droši prasīt. Man nav bijušas situācijas, kad būtu jākautrējas vai jāslēpjas, vai jājūtas neveikli. Mēs ļoti labi saprotamies, un tas ir tik forši!

    ZANE: Man liekas, ka ir ļoti svarīgi nodibināt to atklātības līmeni tā godīgi – no pieaugušā cilvēka pozīcijām. Piekrītu tiem, kas saka – par attiecībām ar bērniem ir atbildīgi vecāki. Atceros, kā dēli man jautāja, kā rodas bērni. Iespējams, viņi gaidīja daudz vienkāršāku atbildu, bet es to paņēmu fundamentāli un diezgan detalizēti un rūpīgi izstāstīju. Man pat prātā nenāca stāstīt, piemēram, ka tētim starp kājām ir pasaku kamoliņš un mammai vēl nez kas. Mēģināju stāstīt tā ļoti godīgi, un viņi ir sapratuši, ka spēju lietas nosaukt īstajos vārdos. Tas rada drošības izjūtu mūsu attiecībās.

    Mēs cits pret citu ģimenē esam godīgi, nemelojam.

    Varam kādas lietas neizteikt līdz galam, jo ne jau vienmēr otram viss jāzina, bet, ja ir uzdots jautājums, ja kādu kaut kas konkrēts interesē, tad viņš saņem konstruktīvu, kodolīgu un godīgu atbildi, nevis izvairīšanos. Man jāsaka paldies dēliem, ka brīžos, kad mans prāts ir bijis nemierīgs, arī no viņiem esmu saņēmusi atbildes uz saviem visurdīgākajiem jautājumiem. Pusaudža vecumā cilvēks dažkārt nenovērtē apstākļus un pakļauj sevi riskam, bet vienmēr, kad esmu mēģinājusi noskaidrot detaļas, viņi nav centušies man aizmālēt acis. Daudz ko mēģinājuši noklusēt, ja es nejautāju, bet, ja pajautāju, tad pasaka. Tāpēc cenšos nelīst dvēselē – lai arī moka ziņkārība un gribas zināt, vienmēr mēģinu iekost mēlē tik ilgi, cik es to spēju…

    Kā tik foršus dēlus var izaudzināt?

    ZANE: Maigi. Ļaujot viņiem augt pašiem. Pareizi?

    KĀRLIS: Kad bija pelnīti, mamma varēja būt arī stingra. Bet es vispār nezinu, kā lai apraksta to mīlestību, kas nākusi un joprojām nāk manā un Matīsa virzienā. Vēl tagad, kad esam jau pieauguši. Mamma vienmēr, kad satiekamies, ir smaidīga, apvaicājas, kā mums klājas, arī tad, ja viņai bijusi neveiksmīga diena vai ir nogurusi. Viņas mīlestība, interese mums ir ļoti būtiska.

    ZANE: Es jau, tāpat kā jebkura mamma, augu kopā ar saviem bērniem. Citādi nemaz nevar būt – jaunībā tikai retais cilvēks ir tik vieds, lai nepieļautu nevienu taktisku kļūdu audzināšanā. Taču, ja biju kļūdījusies, vienmēr centos ar bērniem izrunāties un atvainoties.

    MATĪSS: Kad bijām mazi, mums tiešām deva vaļu, bet pubertātes gados mums gribējās pārbaudīt, kur ir robežas, tad mēs visādus pigorus taisījām, bijām divi huligāni. Vecāki kļuva stingrāki tikai tad, kad skolā atzīmes arvien vairāk sāka krist uz leju.

    ZANE: Es īsti nevarēju noticēt tam, ko lasīju dienasgrāmatā. Mājās man ir harmonisks, brīnišķīgs bērniņš, kurš man saka: jā, mamma, labi, mamma, viss ir brīnišķīgi, mamma. Un tad pēkšņi lasu: nedara to, uzvedas tā…

    Viņi kaut kā vairāk tās robežas pārbaudīja ārpus mājas. Tradicionāli pienāk lūzuma brīdis, kad bērni vecākiem norāda: tu neko nejēdz, tu esi vecs un neko nesaproti. Mēs tādas frāzes ģimenē neesam dzirdējuši.

    KĀRLIS: Es gan atceros vienu konkrētu epizodi. Man varēja būt apmēram pieci gadi, kad reiz vecākus nosaucu par stulbeņiem. Vairs neatceros, par ko, zinu tikai, ka biju ļoti dusmīgs. Tētis to dzirdēja. Pēc tam tik ilgi stāvēju kaktā un neko tādu vairs neesmu atļāvies. Man pret vecākiem ir cieņa.

    Zane, jūs sakāt, ka dēli ir tik dažādi, bet starp viņiem, šķiet, valda pilnīga saskaņa. 

    ZANE: Esam veltījuši daudz pūļu, lai tā būtu. No paša pirmā mirkļa, kad Matīss tika atvests no slimnīcas un Kārlēns viņu ieraudzīja, sākām teikt: jūs esiet tuvākie cilvēki viens otram, mamma un tētis saules mūžu nedzīvos, bet jūs vienmēr būsiet viens otram. Kad viņiem bija deviņi un vienpadsmit gadi, attiecības saasinājās, bet kopumā mums ir izdevies panākt, ka viņi tiešām viens otram ir tuvākie cilvēki.

    MATĪSS: Jā, bija periods, kad naidojāmies un vienā istabā nekādi nevarējām sadzīvot, bet tad vienā brīdī es pieņēmu, ka Kārlis ir vecākais brālis un vecākajam brālim ir taisnība. Un kopš tā laika viss ir kārtībā.

    Jūs joprojām visi esat kopā? Neviens ligzdu nav pametis?

    ZANE: Dzīvojam kā tādā itāļu ģimenītē trīs paaudzes, un ir labi. Katrā ģimenē noteikti ir savs veids, kā pārraut nabassaiti, bet esmu sapratusi – nekas nesanāks no tādas varmācīgas norobežošanās vai vēlmes, lai viss būtu kā pēc priekšrakstiem. Jārīkojas pēc apstākļiem, pēc situācijas un – galu galā – tā, kā sirds liek. Mums ir tāda iespēja būt visiem kopā – gan Rīgā, gan mūsu laukos Vallē –, un ir feini, ka tā ir. Mēs cits citam esam ļoti vajadzīgi, ieskaitot manu mammu, kas arī ir ļoti piederīga mūsu mazajai bandai. Nevaru to izskaidrot, bet, kad visa ģimene iekāpjam mašīnā un kaut kur braucam, tad manī dzimst tāds iracionāls bērna prieks – juhū, laižam!

    Jūsu ģimene ir laba komanda?

    MATĪSS: Baigi foršā komanda! Esmu pateicīgs vecākiem, ka viņi savulaik nolēma – vajadzīgs lauku īpašums, kur mums uzaugt un piedzīvot lauku dzīvi. Mūsu lauki Vallē ir krutākais, kas mums ir. Tāpat mums vienmēr bijis svarīgi, lai visi kopā piedzīvojam kādas aktivitātes. Katru vasaru braucam skaistos laivu braucienos, ik pa laikam ir kāds ceļojums uz Eiropu. Kur tik esam bijuši!

    KĀRLIS: Jau no agra vecuma mums laukos ļāva rīkot ar draugiem ballītes. Un vienmēr zinājām, ka vecāki paļaujas uz mums un nekad neatbrauks nakts vidū pārbaudīt, kas notiek. Savukārt mēs no rīta vienmēr visu kārtīgi sakopām. Tā bija savstarpēja nerakstīta vienošanās.

    ZANE: Ja māju atstāj tikpat skaistu, kāda tā ir nodota viņu rīcībā, tad tiek dota zaļā gaisma nākamajai reizei. Matīsam bija astoņpadsmitā dzimšanas diena, nākamajā dienā atbraucam – māja tīra, kamīns kuras, dēli spēlē kārtis… Liekas – pilnīga idille. Un tad ieraugām koridorā kasti ar stikla taru un saprotam – ārprāts! Bet nu – viss ir sakopts, puiši harmoniski atpūšas, nekas neliecina par bezizmēra banketu… Kopā pasmējāmies, nebija sarunu par tēmu – kā tad tā? Kāpēc tik daudz dzērāt? Ja viss beidzies laimīgi, neviens nav nonācis reanimācijā ar saindēšanos, tātad – viss kārtībā…

    MATĪSS: Milzīgs paldies, ka mamma mūs aizveda uz Dzirnām dejot. Ja tā nebūtu, varbūt mēs abi ar Karli tagad būtu tādi apaļīgi. Dzirnās mūs iedresēja rūpēties par fizisko formu, un arī draugi, kurus tur iepazinām, joprojām ir mums tuvi.

    Mums tagad nav problēmu uzlūgt meiteni uz deju.

    Pirms tam mamma veda mūs uz Doma skolas kori dziedāt, tur gan mums nepatika, un mēs ar Kārli to arī diezgan ātri parādījām.

    ZANE: Matīss gribēja uz cirka skolu, Kārli arī tas interesēja, bet tur tik mazus puisīšus neņēma. Teica: vediet uz vingrošanas skolu, tur iemācīs visus pamatelementus. Otrajā gadā abi saprata, ka ir piemānīti un tā jau nav nekāda cirka skola, tomēr pierunājām to gadu vēl izturēt, kas patiesībā bija ļoti labi, jo abi kļuva veselīgi un stipri.

    Lai cik lieli būtu bērni, mātes sirdī viņi ir vienmēr…

    ZANE: Katru rītu pilnīgi apzināti sūtu viņiem savus labākos fluīdus un domas un novēlu labu dienu. Bieži vien to daru arī vakaros. Un manas lūgšanas šajos brīžos ir kā tāds auduma mets, kā kaut kas, pie kā viss turas. Man ir svarīgi par viņiem piedomāt, viņiem atkal būs svarīgi piedomāt par saviem bērniem. Man ir būtiski zināt, kur viņi ir, – kolīdz zinu, ka viņi ir drošībā, es atlaižu un paļaujos.

    KĀRLIS: Mamma vienmēr mūs apčubina un samīļo. Un mēs tajos brīžos dodam arī savu mīlestību pretim. Kad mamma smaida, ir jāsmaida pretim. Citādi nevar.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+