Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vītols atskatoties vēsturē, sacīja, ka Eduarda Smiļģa laikos un pēc tam, Dailē bija galvenais režisors un divi štata režisori. Katrs uztaisīja pa divām izrādēm sezonā – daudz vairāk arī tajos laikos neiestudēja. Šie laiki ir beigušies, režisori un viņu radošās komandas ir brīvo profesiju pārstāvji, jo viņi iestudē izrādes dažādos teātros. Savukārt teātru štats – aktieri, kā sistēma vēl ir palikusi no tiem laikiem.
«Te veidojas pretruna, kas būtu tēma kādai lielākai diskusijai. Ja es tagad teiktu – repertuāra teātris ar štata aktieriem ir jālikvidē, tas nav pareizi. Nav jālikvidē! Bet, ja sistēma darbojas, kā darbojas, tad zūd radošā brīvība. Mēs visu laiku runājam, cik tas būtu labi, ja varētu teātri mainīties ar aktieriem, un cik tas būtu radoši. Bet tā nenotiek. Ja ar režisoriem var mainīties, tad ar aktieriem tas tā nenotiek. Lai to varētu darīt, būtu jāizdomā jauna sistēma,» pārdomās dalījās Vītols.
Viņš uzsvēra, ka mūsdienu apstākļos neredz tāda amata nepieciešamību, it sevišķi, ja ņem vērā vēl kādu vēsturisku niansi, ka parasti labākās izrādes mākslinieciskajiem vadītājiem ir tad, kad viņi sāk savu darbu teātri.
Tad slodze un atbildība paliek arvien lielāka un mākslinieciskajiem vadītājiem sev laika vairs nepietiek.
Viņaprāt, teātrī ir jābūt direktoram intendantam, mākslinieciskajai padomei vai vairākiem štata režisoriem, bet ar terminētiem līgumiem, nevis uz visu mūžu. Vel ir variants, kas jau darbojas citos Latvijas teātros, – divi valdes locekļi. Viens atbild par māksliniecisko, otrs – par administratīvo pusi. Vēl teorētiski varētu būt valdes loceklis, kas risina mākslinieciskus jautājumus, ar finanšu direktoru, tomēr tas būtu ļoti grūti, jo visa finansiālā atbildība ir valdes loceklim.
«Jāpatur prātā tas, ka visu laiku fonā būs lietas, par kurām neviens nerunā – tā pati naudas pelnīšana. Ir jārunā par teātra darbības formu. Lieliski, ja mēs kā kapitālsabiedrība jeb komercorganizācija varam, piemēram, mainīt biļešu cenas kaut vai katru dienu. Līdz ar to mēs varam efektīvi izmantot visus mārketinga līdzekļus. Tas ir labs iemesls, kāpēc teātrim vajadzētu būt kapitālsabiedrībai,» sacīja Vītols.
Taču viņš arī piebilda, ka lēmums par teātru pāreju no budžeta iestādes par kapitālsabiedrību tika pieņemts ap 2004.gadu. Toreiz kā iemesls tika minēts tas, ka teātri labāk varēs piesaistīt papildu naudu, lai taisītu labākas izrādes. Taču pa šiem gadiem tas sen aizmirsts.
«Vismaz Dailes teātra gadījumā teātris ir kapitālsabiedrība, lai paši sev varētu nopelnīt algām. Iznāk diezgan amorāli. Ja mēs esam kapitālsabiedrība, tad mēs esam komercuzņēmums. Ja esam komercuzņēmums, tad mēs esam reģistrēti Komercreģistrā. Ja esam Komercreģistrā, tad esam komersanti. Ja esam komersanti, tad komersanta uzdevums ir gūt peļņu Ja salīdzina ar Lietuvu – viņiem teātri ir budžeta iestādes, Igaunijā – aģentūras. Mēs dzīvojam vislielākajā kapitālismā. Arī likumā par kultūras institūcijām ir teikts, ka šīs institūcijas savus ienākumus gūst no biļešu pārdošanas. Varbūt tas nav pareizākais variants, jo liek teātrim pelnīt,» sacīja Vītols.
Jau ziņots, ka pēc desmit gadu ilga darba amatu atstās Vītols, kurš savu atlūgumu bija iesniedzis pāris nedēļas pēc tam, kad aktieru īstenotā «apvērsumā» amatu pameta teātra mākslinieciskais vadītājs Dž.Dž. Džilindžers.
Darba līgums ar Vītolu par teātra vadīšanu noslēgts līdz 2021.gada 3.jūnijam. Vītols paudis gatavību turpināt vadīt teātri līdz jaunā vadītāja atrašanai.
