Vita Šteina: Zaudējot bērnu, mēs pilnībā pazaudējam sevi un dzīves jēgu

Stiprais stāsts
Ieva Jātniece
Ieva Jātniece
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
17. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

BKUS Pacientu pieredzes un klientu daļas vadītāja Vita Šteina
Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
BKUS Pacientu pieredzes un klientu daļas vadītāja Vita Šteina
Visi, kuri piedzīvojuši smagus zaudējumus, kas satricina līdz pašiem pamatiem, atzīst – laimīga ir tā dzīve, kurās sūdzamies vien par ikdienas sīkumiem. Arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Pacientu pieredzes un klientu vadības daļas vadītājas VITAS ŠTEINAS dzīvi var dalīt divās daļās: pirms un pēc jaunākā dēliņa aiziešanas.

Sāpes, kurām Vita gājusi cauri, ir transformējušās tādējādi, ka viņa ir kļuvusi par palīdzīgu plecu vecākiem, kas piedzīvojuši līdzīgu traģēdiju. Un Vita ir cilvēks, kurš Bērnu slimnīcā virza vēl nebijušas pārmaiņas, lai iestādi padarītu par labāku vietu pacientiem, viņu vecākiem un arī visam personālam.

Laimīgā dzīve

«Līdz 33 gadu vecumam es biju gluži cits cilvēks, un tagad varu teikt: mana dzīve bija ļoti laimīga. Man bija saulaina bērnība, priecīga jaunība. Arī skaista un liktenīga mīlestība – ar savu nākamo vīru iepazīstoties, uzreiz bija skaidrs, ka starp mums ir kas vairāk par vienkāršām simpātijām. Pēc piecām dienām sākām dzīvot kopā, pēc astoņiem mēnešiem pieteicās mūsu vecākais dēls Mikuss, pēc sešiem gadiem – atnāca jaunākais dēliņš Ralfs.

Kā daudzās ģimenēs pirms milzīgiem satricinājumiem, mēs ar vīru bijām ļoti mērķtiecīgi: to noteica neapmierinātība ar to, kas mums jau bija, arvien gribējās piepildīt jaunus mērķus. Man tas izpaudās tādējādi, ka es vēlējos gan laimīgu ģimeni un būt teju ideāla mamma, gan būt veiksmīga biznesā, gan nerimstoši mācīties (man ir trīs augstākās izglītības).

Sabiedrisko attiecību jomā darbojoties, esmu strādājusi vairākās aģentūrās, vēlāk ar kolēģi izveidojām savu, bet vēl pēc gadiem ar brāli un mūsu kopīgo draugu uzsākām jaunu biznesu.

Atskatoties uz savu dzīvi līdz 33 gadu vecumam, to salīdzinu ar būšanu kalna galā brīnišķīgos laika apstākļos.

Bet pēc tam bija jānokāpj ēnā, aukstumā un jāapzinās, ka tāds būs viss turpmākais mūžs – es nekad vairs neredzēšu pāri koku galotnēm un nejutīšu saules siltumu. Tagad saprotu – viss, ko piedzīvoju līdz smagajam satricinājumam, bija ļoti laimīga dzīve.

Es nāku no brīnišķīgas ģimenes. Mans tētis ar mammu visu mūžu bija kopā (pērn tētis diemžēl aizgāja mūžībā), viņi ir brīnišķīgi vecāki, un tādi ir arī mani vecvecāki.

Kad piedzima jaunākais dēls Ralfs, manī bija ārkārtīgi spēcīga vēlme dzimtu apvienot, tāpēc mūsu plašā ģimene iegādājās lauku īpašumu ar divām lielām 100 un 200 gadus senām mājām. Vienā dzīvoja mani vecāki, otrā – vecvecāki, bet mēs ar ģimeni un brālis ar savu ģimeni turp devāmies brīvdienās. Visi bērni ir ļoti iemīļojuši šo vietu, bet Ralfam tā bija vismīļākā vieta uz zemes. Mēs tur baudījām leiputrijas izjūtu – visi ir dzīvi, veseli, priecīgi. Gadu pirms Ralfa nāves jutu vilkmi visus iemūžināt, es fotografēju burtiski katru mūsu soli.»

Dzīve ir tik trausla

«Bet tad dzīve sagriezās kājām gaisā. 2015. gada 7. oktobrī Ralfam un viņa vecmāmiņai nosvinējām dzimšanas dienu – tobrīd nebija nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka dēlam būtu veselības problēmas. Ar vecāko dēlu zīdainīša vecumā trīs reizes bijām slimnīcā, un man kā mammai tas lika justies slikti – es nespēju savu mazulīti pasargāt. Tāpēc, kad piedzima jaunākais dēls, mans moto bija panākt, lai viņš vienmēr būtu vesels. Jāatzīst, ka Ralfa dzīves četrus gadus viņš tāds arī bija: veselīgs un dzīvespriecīgs bērns.

Vecākajam dēlam ciešāka saikne ir ar savu tēti, bet Ralfs bija kā mana kopija it visā. Starp mums izveidojās ārkārtīgi cieša saikne. Kad dēlu pirmoreiz turēju klēpī un ieraudzīju viņa acis, man šķita, ka viņu pazīstu jau sen… Četru gadu vecumā Ralfs sāka iet dārziņā, es – atgriezos darbā. Tā kā dēlam bērnudārzā ļoti nepatika, viņš tur pavadīja tikai trīs dienas nedēļā. Bet divas atlikušās darba dienas bija kopā ar vecvecākiem. Kādu dienu, kad Ralfu pieskatīja vīra mamma, es viesnīcā Radisson tikos ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvjiem no dažādām valstīm.

Un tad zvanīja vīra mamma un sacīja, ka Ralfs ir netipiskā laikā aizmidzis un guļot uzlicis rociņu uz vēdera.

Viņai ir slikta priekšnojauta, vajagot Ralfu aizvest uz slimnīcu, parādīt ārstiem. Tas šķita tik pārspīlēti! Jo bērns ne raud, ne sūdzas, ka viņam kaut kas sāpētu! Tomēr es pakļāvos, pārtraucu darba tikšanos un mēs ar Ralfu devāmies pie ārsta. Joprojām nesaprotu, kā slimnīcas uzņemšanā man izdevās pārliecināt ārstus, ka bērns rūpīgi jāizmeklē. Jo Ralfs nekvalificējās ne kā neatliekams, ne arī kā akūts pacients. Arī es pati biju pārliecināta, ka apskate nepieciešama vīramātes sirdsmieram un mēs brauksim mājās. Taču pēc sonogrāfijas izmeklējuma ārste sacīja, ka viena nierīte būs jāizņem, bet par to vairāk mums izstāstīs ārstējošais onkologs…

Pirmajā mirklī bija pilnīgs šoks un neticība, jo dēls bija priecīgs un enerģijas pilns. Tā noteikti ir kļūda! Vēlāk cerības mijās ar izmisumu. Ar to brīdi, kad Ralfam sākās terapija, nekas nepalīdzēja… Divos mēnešos viņš aizgāja, un tas bija laiks, kad es pilnībā zaudēju sevi, savu identitāti – šī ir pieredze, ko izdzīvo visi vecāki pēc sava bērna zaudējuma. Tāpēc ir svarīgi par to runāt.»

Pazaudēt sevi visu

«Sevis zaudēšana notiek pamazām. Mērķtiecīgu cilvēku neatņemama identitātes daļa ir ticība, ka mēs spējam dzīvi kontrolēt. Atceros brīdi slimnīcā, kad man vēl šķita: jābrauc komandējumā uz Franciju, jāatrod laiks vīram un jāparūpējas arī par vecāko dēlu. Bet drīz vairs nespēju neko kontrolēt – pārstāju domāt par darbu, jo tas vairs nebija svarīgi, atteicos no vēlmes būt ideālai mammai, jo sapratu: viss, kas notiek ar mums, skar arī vecāko dēlu – es nevarēšu viņu pasargāt no sāpēm, kuras piedzīvojam.

Ar vīru šai smagajā laikā, kad notika cīņa par Ralfiņu, darbojāmies kā komanda. Bieži esmu dzirdējusi mammas sūdzamies, ka viss ir uz viņu pleciem, jo viņas ir diendienā bērniņam blakus. Arī es neatgāju no Ralfa. Bet vīram bija jāsedz citi lauki: jāpelna nauda kredītu nomaksai, rēķiniem, jāvadā vecākais dēls uz skolu. Mammām gribu teikt: tēviem ir tikpat grūti! Es ļoti cienu savu vīru: viņš nečīkstēja un tobrīd varēja izdarīt vairāk nekā es. Viņš man pateica arī ļoti spēcīgus vārdus: «Lai kas notiktu, mēs viens otram neko nepārmetīsim.»

Bet atgriežoties pie sevis zaudēšanas… Kad biju ar Ralfu slimnīcā, sākās mana dziļā garīgā pieredze. Tobrīd vēl nebija skaisti izremontētās Onkoloģijas nodaļas. Mums bija maziņa palātiņa, kurā es gulēju uz grīdas: kad matracītis bija izklāts, māsiņa nevarēja ienākt palātā, jo nebija kur soli spert. Palātā bija tikai taburetīte bez atzveltnes: man tik ļoti sāpēja mugura, ka vēlāk jau sēdēju uz grīdas, muguru atbalstot pret sienu. Palātā bija maza izlietnīte, bet tur nevarēja nomazgāties.Guļot uz grīdas, jutu, kā pa durvju apakšu pūš auksts vējš, bet tobrīd piedzīvoju atklāsmi – man nevajag pilnīgi neko.

Es biju nokritusies par astoņiem kilogramiem, jo stresa dēļ pazuda apetīte, sen nebiju izgulējusies, man bija vienalga, kā es izskatos: visas lomas bija zaudētas.

Bet tieši tad es sajutu neaprakstāmu mīlestību pret katru, kas tajā brīdī palīdzēja Ralfam. Man vispār nebija vairs nekā cita kā vien milzīga mīlestība pret dēlu, pret apkārtējiem cilvēkiem. Otra lieta, ko man nevarēja atņemt, bija cerība. Tā nebija mākslīgi radīta – es necentos sev iegalvot, ka viss būs labi. Tomēr dziļi sirdī jutu cerību. Vēl manī parādījās ticība – runa nav par reliģiju, bet to milzīgo spēku, kas liek meklēt atbildes tik dziļi kā nekad iepriekš. Kad cilvēkam identitātes vairs nav, paliek tikai mīlestība, cerība un ticība…

Un tad kādu dienu es redzēju vīziju – divas mazas kājiņas aizskrien… Un vīram sacīju: tas laikam ir viss… Ar to mirkli mēs abi nokāpām ellē un ilgi meklējām ceļu, kā no tās izkļūt.»

Neiet pašiznīcības ceļu

«Tikai tagad esmu spējusi izprast un izskaidrot, kas ar mums notika. Sērošanas laikā tas ir ļoti svarīgi – ielikt notikušo vārdos un nodefinēt. Bērna zaudējums ir nepārejošs, un tā ir vislielākā atšķirība, ja kāds to vēlas salīdzināt ar smagu krīzes situāciju. Krīzē mēs ko būtisku zaudējam, bet pēc tam spējam kaut ko radīt no jauna, zaudējumu kompensēt un paši atjaunoties. Pēc bērna nāves tas nav iespējams: tevī ir izcirsts robs, un tāds tas vienmēr paliks. Neizdzēšams notikums, kas rada draudus vecāku dzīvībai, emocionāli grauj un nepārtraukti velk bedrē, ja ar to nestrādā.

Šo piecu gadu laikā esmu komunicējusi ar tūkstošiem ģimeņu visā pasaulē, kas piedzīvojušas līdzīgu pieredzi. Un esmu sapratusi, ka pēc bērna nāves ir tikai divi ceļi. Pirmo iet vairums vecāku, un tas ir pašiznīcības ceļš. Jo mēs piedzīvojam tik milzīgas sāpes, par kurām neesam nojautuši, ka tādas vispār eksistē. Kad tiek zaudēts bērns, tas cilvēka būtībai ir kaut kas tik nepaciešami sāpīgs, ka itin neviens nevar zināt, kā rīkosies šādā situācijā. Katrs sevi un arī savu tuvāko cilvēku iepazīst pilnīgi no jauna…

Lai cilvēki varētu labāk izprast, kam mēs ejam cauri… Ja apkārtējie varētu fiziski ieraudzīt mūsu sāpes, cilvēki mums mestu līkumu.

Jo, ja sāpes būtu fiziski ieraugāmas, mūs redzētu kā ar amputētiem locekļiem, garā sakumpušus, salauztus. Ieraugot tādu briesmoni, neviens ar mums negribētu komunicēt. Ar laiku arī es iemācījos uzlikt smaidu, bet kliegt sevī klusējot. Jo… Neviens jau nespēj mūs saprast. Pat ar savu tuvāko cilvēku sērās mēs nevaram būt kopā. Zaudējot bērnu, mēs pilnībā pazaudējam sevi un dzīves jēgu. Pilnīgi nekas vairs nav nekā vērts. Visvieglākais ceļš, lai izbeigtu šīs sāpes, ir pašnāvība. Zinu gana daudz ģimeņu, kurās kāds no vecākiem to ir izvēlējies.

Otrs ceļš ir šķiršanās: 99 procenti pāru pēc bērna nāves izšķiras. Jo gribas aizbēgt no mājas, kas atgādina notikušo, no raudošās sievas vai vīra, kurš slīgst depresijā. Tu bēdz kur vien acis rāda. Daudzos gadījumos kāds no ģimenes sāk fanātiski nodarboties ar savu vaļasprieku, lai nenāktu mājās. Cilvēks nelieto alkoholu, nekrāpj dzīvesbiedru, bet dienām sēž laivā, makšķerē un nenāk mājās.

Arī mans un vīra stāsts nav par to, ka mēs spējām to, ko nav spējuši citi. Mēs sērojām atšķirīgi, kā katrs tobrīd prata. Mans vīrs bēga, fanātiski nodarbojoties ar sportu, daudz tikās ar cilvēkiem ārpus ģimenes, maksimāli daudz strādāja, lai nenāktu mājās. Jo mājas vide sāp. Būtībā tas bija veids, kā radīt ilūziju par normālo dzīvi, kas mums tika atņemta. Taču vīrs ir mans tuvākais cilvēks un es nevarēju iedomāties viņu pamest šādā brīdī. Ir kaut kas vairāk par apvainošanos, kaut kas vairāk par konkrētā brīža emocijām. Es ticēju, ka nedrīkstu vīru atstāt vienu tajā ceļā, kuru viņš bija izvēlējies. Jo tas bija ceļš uz nekurieni.

Es izeju meklēju, Zoom platformā runājot ar citiem bērnus zaudējušiem vecākiem no dažādām pasaules valstīm – sākot ar Ameriku un beidzot ar Austrāliju. Tieši šajās sarunās es atradu kopības izjūtu, es vairs nejutos viena. Meklējot un dzirdot citu pieredzi, ieraudzīju veselīgo ceļu, kā iemācīties sadzīvot ar sērām. Un tad pamazām, stāstot par dzirdēto un saprasto, arī mēs ar vīru spējām pārkāpt pāri atsvešinātībai un būt kopā. Šobrīd mēs redzam savu ne tālo, bet tomēr nākotni. Mums ir dēls, divi kaķi un suns. Un visādi interesanti plāni, kad kovids beigsies.»

Atgriezties pie zaudētā bērna

«Veselīgais ceļš, ko iet pēc bērna nāves, ir centieni nevis mukt prom, bet tieši pievērsties vissāpīgākajam jautājumam, būtībā meklēt atbildi uz to, kas ir nāve. Kāpēc tas notika ar mūsu bērnu, un kāpēc tā notiek ar tik daudziem tūkstošiem ģimeņu pasaulē katru dienu? Nav neviena objektīva pierādījuma, kas varētu izskaidrot, kāpēc tā notiek. Un to es ļoti gribu uzsvērt: ja kāds cilvēks zina kādu ģimeni, kurā bērns saslimis ar onkoloģisku slimību, nekad nesakiet, ka to izraisījis apkārtējo mīlestības trūkums! Es to atklausījos no tik daudziem cilvēkiem, ir tik daudz grāmatu par to sarakstīts, pilni mediji… Nestāstiet, ka gaidīts un vecāku mīlēts bērniņš netika pietiekami mīlēts! Tie ir murgi, kas ļoti sāpina. Mūsu Ralfs piedzima ārkārtīgi mīlošā ģimenē, kur viņu loloja ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki un mūsu brāļu un māsu ģimenes.

Atbilžu meklēšanas ceļš ved atpakaļ pie zaudētā bērna. Mums ir jāapzinās, ka viņš vairs nav mums fiziski blakus, bet mēs nevaram viņu izslēgt no savas dzīves – mirušie bērni ir jāiekļauj mūsu domās, jāpiemin un jāļauj citiem viņus pieminēt, jāspēj pieņemt sveicienus viņu vārda un dzimšanas dienās. Piemēram, mūsu draugu bērni svētku apsveikumos Ralfiņu uzzīmē kā eņģelīti vai kā putniņu starp mums. 

Pēc Ralfa aiziešanas man bija ļoti svarīgi nepazaudēt nevienu viņa dzīves mirkli. Es savācu visas telefonos un datoros eksistējošās fotogrāfijas, visas izdrukāju, svarīgākās pieliku pie sienas. Mums mājās ir Ralfa piemiņas stūrītis. No viņa mīļākajām drēbītēm draudzene uzšuva pledu. Kad gribas Ralfu sajust, aplieku to sev apkārt.

Tas ir svarīgi, jo vissāpīgākie ir tā saucamie trigera momenti, kad kaut kas neplānoti par dēlu atgādina – tu ieraugi līdzīgu bērnu uz ielas vai pa radio sāk skanēt viņa mīļākā dziesma.

Ja tas notiek pēkšņi, tu sabrūc – neciešamās sāpes atkal ir klāt, un tās šķiet neizturamas. Bet, turot aizgājušā bērna piemiņu ikdienā sev blakus, kritiens nav tik sāpīgs. Jā, sēras nepāriet, bet tās nav arī pastāvīgas. Tas ir viļņveida process: sākumā ir nepārtraukta vētra, tā var ilgt trīs gadus, vēlāk intensitāte mazinās.»

Ir kaut kas vairāk par to, ko zinām

«Es mazliet baidos par to runāt, jo strādāju Bērnu slimnīcā, un, par šo pieredzi stāstot ārstiem, viņu acīs esmu redzējusi bailes. Jo cilvēkiem negribas ticēt grūti pierādāmām lietām. Vienīgais, ar kuru no ārstu vides par šo pieredzi varu runāt un kurš mani saprot, ir reanimatologs Pēteris Kļava. Taču šī pieredze, kuru izdzīvojuši arī citi vecāki pēc sava bērna zaudēšanas, man pavēra plašāku perspektīvu uz to, kas ir dzīve un kā tā būtu jānodzīvo.

Vienā no tādām reizēm mēs ar vīru un dēlu ar auto braucām mājās no Berlīnes. Kā jau garos ceļa posmos, es vienkārši sēdēju un skatījos laukā pa logu. Un tad vienā brīdī piefiksēju, ka redzu sevi un vīru no augšas: mūsu abu pakaušus, sēžam auto. Ļoti ātri sapratu, ka vairs nejūtu savu ķermeni, bet jūtu savu enerģiju kā sakoncentrējušos bumbu. Manī bija milzīga viegluma sajūtu – tik labi bija nejust ciešanas, kuras acīmredzot bija palikušas manā ķermenī. Tad man ļoti gribējās piedzīvotajā dalīties ar vīru, un es zibenīgi biju atpakaļ savā ķermenī.

Esmu piedzīvojusi arī brīžus, kad redzu to, ko neredz citi, un šajos mirkļos izjutusi tādu mīlestību, kādu nekādos apstākļos iepriekš neesmu jutusi. Tas ir bijis dziedinoši skaisti, bet, tam pazūdot, ir jāatgriežas tukšuma izjūtā. Tādos brīžos atkal šķiet, ka esmu bijusi kalna galā saulītē un man jānokāpj drēgnajā mežā…

Taču šī pieredze man lika apzināties, ka viss nav tik vienkārši, ir kaut kas vairāk par to, ko zinām vai domājam zinām. Un mums katram šī dzīve jānodzīvo, ap sevi radot pēc iespējas mazāk ciešanu un tādu vidi, kurā ikviens var justies saprasts, cienīts un mīlēts.»

Padarīt slimnīcu par labāku vidi

«Manis pieredzētais noteica to, ka astoņus mēnešus pēc Ralfa aiziešanas piekritu pievienoties Bērnu slimnīcas komandai. Jo es ļoti labi zināju, kādi uzlabojumi slimnīcā ir nepieciešami. Pēc četru gadu darba manā pārziņā ir papildu pienākumi – pacientu pieredzes un uz personu centrētu rūpju ieviešana. Tas ir jaunums Baltijā, tomēr pasaulē šī pieeja ir padarījusi slimnīcas par daudz cilvēciskāku, draudzīgāku vietu ikvienam, kurš tur nonācis, un par daudz patīkamāku vidi, kurā strādāt.

Es iepazīstos ar pilnīgi katru atsauksmi, ko saņemam no vecākiem un bērniem. Un pilnīgi katru no tām nododu tālāk darbiniekiem. Un ikreiz, kad nododu slimnīcas personālam labās atsauksmes, redzu smaidu sejā un prieka asaras acīs. Mēs neviens negribam dzīvot saspringtā vidē. Un tādu atdevi, kā no mediķiem Bērnu slimnīcā, es nevienā citā profesijā neesmu redzējusi. Ja vēl mikroklimatu varam padarīt labāku, tad, manuprāt, tā ir jēgpilnākā profesija, kāda pasaulē vispār var būt.

Uz personu centrētas rūpes ieviešam divus gadus. Vispirms ieviesām pacientu pieredzes aptauju – tā nav vienkārši apmierinātības aptauja, tas ir veids, kā iegūstam pilnīgu skatu, ko cilvēks piedzīvo slimnīcā, sākot ar pakalpojumu pieejamību līdz pat empātiskai komunikācijai. Kopš iegūtos rezultātus parādīju katrai struktūrvienībai, redzu ļoti strauju kāpumu. Jo, ja cilvēks zina, ka viņa komunikācija tiks vērtēta, viņš par to piedomā. Manam darbam ir jēga, es par to degu – ne velti tieši šajā slimnīcā ar dēlu pavadījām divus mēnešus, un arī es piedzīvoju situācijas, kuras vecākiem nebūtu jāpiedzīvo.

Piemēram, mums ar vīru tika teikti visi tie vārdi, kurus nevajag teikt nevienam vecākam, kurš zaudē bērnu. Klasiski: «Jūs vēl esat jauni, jums būs vēl citi bērni.» Vai: «Zaudējāt dēlu, varbūt tagad gribēsiet tikt pie meitenītes.» Cilvēki to saka, labu gribot, bet ir jāsaprot, ka neviens bērns nevar aizstāt citu.

Un tas ir nežēlīgi, ja kāds bērns tiek radīts ar mērķi kompensēt zaudējumu…

Es saskāros arī ar to, ka ārsti vecākiem pārmet par, viņuprāt, it kā vispārzināmām lietām. Piemēram, izmeklējuma laikā es nostājos ne tajā vietā, un man teica: «Kāpēc, mammīt, jūs tur stāvat?» Bet kā gan es varu zināt, kur man jāstāv, ja to neviens nav pateicis?! Kad rentgena izmeklējuma laikā nepareizi uzsēju aizsarga priekšautiņu, man pārmetumu pilnā balsī teica: «Ne jau tā to liek!» Personāls dusmojas, jo viņiem vecāki šķiet neizglītoti. Es šādās situācijās neko neteicu pretim, un pieļauju, ka arī citiem vecākiem šķiet: slimnīcā esot, ir jāklusē. Bet, kad vecāki iziet ārā, tad gan viņi neklusē, pastāsta par piedzīvoto… Savstarpējai komunikācijai ir milzīga nozīme. Tāpat kā liela nozīme ir tam, lai savstarpējās attiecībās mēs visi justos labi. Un man šobrīd ir iespēja to uzlabot.»

Tiesības uz cieņpilnu nāvi

«Es reizēm jūtos kā celmlauzis, kas cīnās par pārāk ieilgušu problēmu risināšanu vai arī jaunu normu ieviešanu veselības aprūpē. Ne tikai Bērnu slimnīcā. Manuprāt, Latvijā nepietiekami tiek runāts par cilvēka tiesībām uz cieņpilnu nāvi. Pērn es zaudēju savu tēti. Viņa veselības stāvoklis ārstiem radīja grūtības izprast kopainu un nozīmēt atbilstošāko terapiju.

Atbilstoši simptomiem tētim bija jāapmeklē vairāki speciālisti, un katrs no tiem noteica vairākas diagnozes – kopumā tētim tās bija septiņas. Un tas radīja apburto loku: viens ārsts nozīmēja medikamentus sirdij, bet tie nāca par sliktu nierēm, tad otrs mediķis sāka ārstēt nieres un tas nāca par sliktu asinsritei un spiedienam… Ārsti nevarēja atrast formulu, kā panākt kopēju uzlabojumu. Un tētis nonāca komā. Viņš gulēja vienā no reģionālajām slimnīcām.

Redzot, cik slikti tētim ir, mēs ar mammu lūdzām ārstus tēti vairs nereanimēt. Viņš vairs nebija ar mums šajā pasaulē, viņš redzēja halucinācijas, un arī brīžos, kad atvēra acis, nebijām drošas, ka viņš mūs atpazīst. Tētis nespēja patstāvīgi elpot, tāpēc bija pieslēgts mākslīgajai plaušu ventilācijai. Zinot to, cik ļoti viņam fiziskā un psiholoģiskā brīvība svarīga, es nevarēju iedomāties tēti piesietu gultai. Kad par šo stāstīju speciālistiem Bērnu slimnīcā, viņi teica: šis ir tas stāvoklis, kad cilvēkam ir tiesības uz cieņpilnu nāvi. Tomēr reģionālās slimnīcas ārsti nebija gatavi iet šo ceļu un tēti reanimēja vairākkārtīgi. Tētim tā bija gara, mokoša nāve daudzu nedēļu garumā.

Kad tētis jau atkal bija uz nāves sliekšņa, mamma bija klāt un vēlreiz ārstiem lūdza ļaut viņam aiziet. Taču ārsti atkal tēti centās reanimēt. Šoreiz tas neizdevās, tētis nomira.

Bet man šī pieredze liek runāt par to, ka cilvēka zaudējums ir ļoti sāpīgs, bet mums ir jāiet cilvēcības ceļš. Ir tik grūti pieņemt arī bērnu ciešanas, kuri lemti nāvei, bet kurus vienalga cenšas par visām varītēm noturēt šajā pasaulē pēc iespējas ilgāk… Tās ir milzīgas fiziskas un garīgas ciešanas, kurām nolemjam smagi slimos. Kāpēc mēs neļaujam šiem cilvēkiem doties tālāk? Latvijai vēl ejams tāls ceļš, kamēr nonāksim līdz izpratnei par patiesu humānismu. Es bieži jūtos kā dadzis citiem acīs, jo vēlos tūlītējas pārmaiņas, ja redzu, ka tas mazinātu kādam ciešanas. Tomēr pārmaiņām vienmēr ir vajadzīgs laiks.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+