Vita Šteina: Pēc bērna nāves vairākums vecāku iet pašiznīcības ceļu

Stiprais stāsts
Ieva Jātniece
Ieva Jātniece
Santa
Santa
14. septembris
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Pirms četriem gadiem Vita Šteina piedzīvoja savas dzīves traģiskāko mirkli: ar onkoloģisku slimību no šīs pasaules aizgāja viņas jaunākais dēliņš – četrgadīgais Ralfs. Par spīti milzīgajām sāpēm, Vita ne tikai atrada sevī spēku palīdzēt citiem vecākiem, bet arī kļuva par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Komunikācijas nodaļas vadītāju, lai padarītu slimnīcu par labāku vietu mediķiem un pacientiem.

Ralfs bija ļoti dzīvespriecīgs un veselīgs bērns, viņš tikpat kā neslimoja. Kādu dienu, kad Ralfu pieskatīja vīra mamma, viņa man zvanīja un sacīja – Ralfs, pusdienlaiku guļot, ir uzlicis rociņu uz vēdera un viņai neesot laba sajūta, vajadzētu bērnu aizvest pie ārsta. Bija tik neloģiski braukt uz slimnīcu, kad Ralfs ne raudāja, ne sūdzējās par kaut ko, taču es pametu darbu un mēs devāmies pie ārsta. Joprojām nesaprotu, kā slimnīcas uzņemšanā man izdevās pārliecināt ārstus, ka bērns rūpīgi jāizmeklē. Pati biju pārliecināta, ka ārsti apskatīs Ralfu un mēs mierīgu sirdi brauksim mājās. Taču pēc sonogrāfijas izmeklējuma sekoja spriedums: viena nierīte būs jāizņem. Drīz izsauca arī onkologu…

Pirmajā mirklī bija šoks: tu redzi, ka bērns ir enerģijas pilns, šķiet, ka notikusi kļūda.

Tālāk cerības mijās ar pilnīgu izmisumu. Ralfam nekas nepalīdzēja, ar mirkli, kad sākās terapija, viss sāka grūt. Divu mēnešu laikā Ralfiņš aizgāja. Un tad sākās elle. Šo gadu laikā esmu komunicējusi ar tūkstošiem ģimeņu visā pasaulē, kas piedzīvojuši ko līdzīgu. Un esmu sapratusi, ka pēc bērna nāves vairākums vecāku iet degradācijas jeb pašiznīcības ceļu. Daudzi no mums mēdz teikt: ja notiktu kāda situācija, es rīkotos tā vai šā. Un mēs to varam paredzēt, jo sevi noteiktās situācijās pazīstam. Zaudēt bērnu – tas ir kaut kas tik neciešami sāpīgs, ka itin neviens nevar zināt, kā rīkosies. Vienīgais, ko vēlamies, – sāpes pārtraukt. Vieglākais ceļš ir pašnāvība, un to daudzi vecāki arī izdara. Otrs vieglākais ceļš ir aizbēgt fiziski: izšķirties, lai aizmuktu no mājas, raudošās sievas vai vīra, kurš slīgst milzīgā depresijā. Tu bēdz, kur vien acis rāda. Daudzos gadījumos kāds no ģimenes sāk fanātiski nodarboties ar sportu vai ko citu, lai nenāktu mājās. Bet tā ir bēgļa dzīve un ilūzija, ka šādi vari transformēt savas sāpes.

Zaudēt bērnu nav tas pats, kas zaudēt tuviniekus – vecvecākus, vecākus. Es to zinu, jo pirms mēneša zaudēju tēti. Sāpes ir abos gadījumos, bet ir viena atšķirība. Zaudējot bērnu, tu pilnībā pazaudē sevi. Pazūd jebkāda dzīves jēga. Atšķirībā no klasiskas krīzes bērna zaudējums ir kas tāds, ko nav iespējams atjaunot. Tas ir robs, kas tevī ir izcirsts, un tāds tas vienmēr paliks. Neizdzēšams notikums, kas rada draudus dzīvībai, grauj emocionāli un nepārtraukti velk bedrē, ja tu ar to nestrādā.

Pretējs ceļš degradācijai ir atbilžu meklēšana. Būtībā tas ir ceļš atpakaļ pie sava bērna.

Kad apmeklēju psihoterapeitus, man ieteica samierināties ar to, ka turpmāk būs cita dzīve. Piekrītu, ka ir jāapzinās, kas ir noticis, taču mirušos bērnus mēs nevaram izslēgt no savas dzīves – viņi ir jāiekļauj mūsu domās, jāpiemin un jāļauj citiem viņus pieminēt. Zaudējot bērnu, arī jāapzinās, ka sēras nekad nepāries. Bet sēras ir viļņveidīgs process. Sākumā ir nepārtraukta vētra, tā var ilgt divus trīs gadus, vēlāk intensitāte mazinās.

Man bija ļoti svarīgi nepazaudēt nevienu Ralfa dzīves mirkli. Es savācu visas telefonos un datoros eksistējošās fotogrāfijas, visas izdrukāju, svarīgākās pieliku pie sienas. Mums mājās ir Ralfa piemiņas stūrītis. No viņa mīļākajām drēbītēm draudzene uzšuva pledu. Kad gribas Ralfu sajust, aplieku sev apkārt šo pledu. Tas ir svarīgi, jo vissāpīgākie ir tā sauktie trigera momenti, kad kaut kas neplānoti atgādina par dēlu, – tu ieraugi līdzīgu bērnu uz ielas vai radio sāk skanēt viņa mīļākā dziesma. Ja tas notiek pēkšņi, tu sabrūc – asās sāpes atkal ir klāt un tās ir neizturamas. Bet, ja tu aizgājušo bērnu turi sev tuvumā ikdienā, kritiens nav tik sāpīgs.

Citiem vecākiem varu ieteikt apzināties, ka viņi nav vieni savās bēdās. Pamazām atradu ģimenes pasaulē, kuras piedzīvojušas tieši to pašu. Sazinājāmies attālināti – Zoom platformā. 2018. gadā man bija gods piedalīties arī pirmajā konferencē pasaulē vecākiem, kuri zaudējuši bērnus. Tā bija emocionāli skaistākā un vienlaikus gaišākā kopābūšana. Vairs nejutos viena. Tāpēc atrodi līdzīgos, dalies! Kopā ir vieglāk. Un vēl – es pilnīgi visiem novēlu – neražo ciešanas! Nevajag pamest ģimeni, nevajag mesties atkarībās. Tas neko nemainīs. Tikai ejot cauri sērām, tās dabīgi transformējas.

Bija pagājuši vien astoņi mēneši kopš Ralfa aiziešanas, kad man piedāvāja pievienoties bērnu slimnīcas komandai. Iekšējā sajūta mani mudināja neatteikt. Es ļoti labi zināju, kādi uzlabojumi ir nepieciešami. Slimnīcas komandai pievienojos ar apziņu, ka man nav, ko zaudēt, man ir jādara viss, lai uzlabotu ikvienas ģimenes un arī personāla pieredzi slimnīcā. Pēc triju gadu darba maniem pienākumiem pievienojusies uz personu centrētas aprūpes ieviešana. Tas ir jaunums Baltijā, tomēr pasaulē šī pieeja ir padarījusi slimnīcas par daudz cilvēcīgāku, draudzīgāku vietu ikvienam, kurš tur nonācis, un par daudz patīkamāku vidi, kurā strādāt. Es iepazīstos ar katru atsauksmi, ko saņemam no vecākiem un bērniem, un nododu tās tālāk darbiniekiem. Ikreiz, kad slimnīcas personāls saņem labas atsauksmes, redzu smaidu sejā un prieka asaras acīs. Pie tā nekad nevar pierast. Labais vairo labo.

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+