Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
1
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes:
- Viesturam Rudzītim ir pieredze ārsta darbā gan narkoloģijas, gan psihoterapijas un psihodrāmas jomās.
- Sarakstījis septiņas grāmatas.
- Viņam ir tikai viena sieva, ar kuru kopā pavadīti jau 35 gadi. Un viņiem ir trīs pieaugušas meitas. Divi znoti. Un astoņi mazbērni.
- Viesturs Rudzītis iestājas par to, ka ģimene ir vērtība un ka šķiršanās modi vajadzētu ierobežot.
Ilze: Kāpēc tava grāmata Ģimene sākas ar nodaļu Šķiršanās, nevis ar laulībām?
Viesturs: Jo šķiršanās labi parāda, kā ģimene ir uzkonsturēta. Kad mēs kaut ko nojaucam, mēs ieraugām, kā tas ir bijis būvēts. Ja nav šķiršanās izaicinājuma, cilvēkiem neienāk prātā padomāt, ka ģimene ir kaut kas vērtīgs, ka tā ir sarežģītāka un senāka nekā tikai divu personu līgums.
Kolīdz tu satiecies ar cilvēku, kurš šķiras un kuram rodas praktiskie jautājumi, tu vari ieraudzīt, kas ir laulība un kas ir ģimene.
Vai tas ir pārsteidzoši, ka šķiršanās ir grāmatas pirmā nodaļa?
Jā, tas man šķita pārsteidzoši sakarīgi! Nebiju iedomājusies par šādu paņēmienu – ka nojaucot varam labāk ieraudzīt…
Jā, bieži vien kaut kā svarīgumu vai jēgu mēs ieraugām tikai tad, kad to zaudējam. Es grāmatā īpaši neesmu izvērsis, bet tas ir ļoti svarīgi – ka indivīds, ģimene, nācija un valsts ir kā savienotie trauki. Ja kādā no šiem četriem traukiem kaut kas notiek, tas ietekmē visus pārējos. Mēs nevaram runāt tikai par ģimeni, nerunājot par indivīdu, nevaram runāt par ģimeni, nerunājot par nāciju un par valsti.
Grāmatā mēģināju ieskicēt to vēsturisko fonu apmēram 500 gadu griezumā, kā šķiršanās ideja vispār radās. Protams, tā ir bijusi arī senākos laikmetos, bet šķiršanās kā epidēmija sākās vienlaikus ar reformāciju, un kaut kā tas sakrita arī ar Henrija VIII sešām sievām… Arī anglikāņu baznīcas izveidošanās, atdaloties no Vatikāna. Ja padomājam šādi, un skatāmies nākamos soļus… Kad parādījās angļu republika, karalim nocirta galvu, sākās Apgaismības laikmets, pēc tam bija Franču revolūcija.
Nu, cilvēks pēc dabas ir izvirtīgs!
Jā, mūsu pirmatnējo mežonīgumu mēs nēsājam sev līdzi, bet šis mežonīgums ir ticis ierobežots ar kultūras sasniegumiem un radīts kaut kas tāds, kad mežonīgums ir enerģija, kas ir izmantojama. Ģimene ir kultūras sasniegums, tas nav nekas dabisks, tas ir mākslīgs veidojums. Bet mums ir daudz tādu mākslīgu veidojumu. Arī kultūra ir mākslīgi veidota, un brīžos, kad tā brūk, mēs ieraugām savu mežonīgumu.
Šķiršanos es bieži redzu kā kultūras nobrukumu, kā senāku attīstības slāņu izlaušanos, kā mežonības izlaušanos. Un man ir gan smieklīgi, gan apnicīgi klausīties, kā cilvēki šķiršanos saista ar mīlestību un nemīlestību, ar attiecībām, kuras sākoties un beidzoties, kuri runā tikai par divu pieaugušo attiecībām un interesēm, kuri neredz bērnu intereses, neredz norises savā dzimtas kokā. Jā, varbūt tās veicina šķiršanos, bet tās arī atgriezeniski ietekmē dzimtas koku.
Cilvēkiem krīzes brīdī apziņa sašaurinās, viņi zaudē spēju uztvert plašāku kontekstu.
Diez kāpēc pieaugot mēs zaudējam spēju atcerēties, kā paši bērnībā gribējām, lai vecāki būtu kopā? Kur tas pazūd, tā sajūta un atbildība par pašu bērniem – brīdī, kad gribam šķirties?
Mums galvā jānotur daudz informācijas, mēs saliekam to plauktiņos, un tur tā stāv, tā nekur nav pazudusi. Problēma ir atrast īsto mapīti tad, kad parādās vajadzība. To var tehniski izdarīt, piemēram, ar psihodrāmas palīdzību – domāt par saviem bērniem.
Bērns parāda pieaugušajam, kurp attīstīties. Piemēram, ja pieaugušajam šķiet, ka attīstīties nozīmē nopirkt jaunu auto, uzbūvēt māju vai nopelnīt tieši tik – jā, viņam tā var likties. Bet nevajadzētu būt tik ļoti pārliecinātam, ka tam ir jēga un attīstības nozīme. Savukārt bērns, kas cilvēkiem piedzimis un kuru viņi audzina, gan zina, kas viņam vajadzīgs, viņš pieaugušajam pasaka priekšā, kas dzīvē darāms. Es esmu, es augu, man vajag to un to, lai es izaugtu! Un šis ir tas jēgpilnais, kas cilvēku virza attīstīties. Piemēram, cilvēki mēdz teikt: šai (Latvijas) valstij nav mērķa! Jo viņi nesaprot, kam tieši ir jāpakārto viss pārējais. Bet tas ir ļoti vienkārši – paskaties, kas vajadzīgs bērniem Latvijā, un jautājumi būs atbildēti. Vajadzīgs ir viss tas, lai bērni varētu augt un attīstīties. Viss pārējais ir salīdzinoši apšaubāmi, vai to noteikti vajag.
Bet šis jautājums bieži tiek pārprasts, piemēram, sakot, ka mana dzīves jēga ir tikai bērni. Ka dzīvoju tikai viņu dēļ. Kaut kāda nolemtība un savas dzīves noliegšana tur skan.
Jā, tad tur parādās upura lomas izdevīgums. Manā grāmatā ir citēti vārdi no Džibrāna grāmatas Pravietis, un ideja tur ir tāda, ka mūsu bērni nav mūsu bērni, tie nāk nevis no mums, bet gan caur mums…
Tas ir ļoti svarīgi – skatīties uz bērnu ar cieņu un apzināties, ka tev ir pienākums viņu pavadīt dzīvē.
Ja tā uz to skatās, ģimenes jēga kļūst tuva, saprotama. Tas nozīmē pieaugušajiem nolikt malā kaut kādu bērnišķīgu egoismu, narcismu, kas ir tik raksturīgi šodienas pasaulei.
Tad, kad vecāki grib šķirties, bērni to jūt un cenšas kaut ko glābt.
Jā, bērni steidzas palīgā noturēt vecākus. Pieaugušie ir kā figūras, kā trauki lielā, kosmiskā spēlē, kur darbojas divi spēki – Eross un Tanats, dzimšana un nāve. Tad, ja dzimst bērni, Eross uzvar, un mēs to sevī sajūtam kā enerģiju un dzīvesprieku. Mēs sajūtam to dziļāko patiesību, ka esam piepildījušies gandrīz burtiski – kā trauki, caur kuriem nāk bērni. Bet modernais laikmets nāk ar to, ka cilvēks ir kļuvis visvarens – šis laiks piedāvā kontracepciju, abortus, un cilvēkam šķiet, ka viņš var regulēt savu iesaistīšanos kā traukam šajā bērna nākšanā.
Bet, kļūdams par regulētāju, cilvēks nonāk Tanata (nāves) pusē. Diemžēl! Un tas parāda kultūras un izglītības stulbuma šķautni – proti, jo vairāk izglītības un kultūras, jo mazāk bērnu dzimst.
Parunāsim par mīlestību – tavā grāmatā ir tāds teikums, ka mēģinājumi izskaidrot vārdu mīlestība aizved mūs filoloģiskā pakaļā… Kā tas ir domāts?
Bieži cilvēki ir pārliecināti, ka mīlestība ir laulības priekšnosacījums, nevis laulības uzdevums. Tas nozīmē: ja reiz mīlestība ir priekšnosacījums, tad loģiski – kad tās vairs «nav», kad esam to pazaudējuši vai mums vismaz tā šķiet, mēs drīkstam šķirties! Tas ir greizs priekšstats. Mīlestība un sekss ir tas, kas laulībā ir jāizveido, tas ir divu pieaugušo uzdevums.
Vai tad mīlestība nav arī kā priekšnosacījums? Vismaz mūsu kultūrā, mūsdienās… Jo pie mums nav piespiedu laulību kā citās zemēs.
Redz, tajās piespiedu laulībās kā rituālā ir ielikta svarīga doma: tev ir nevis jāsaceļas pret likteni, bet jāieklausās liktenī. Laulība ir daudz svarīgāka nekā tavs egoisms, iemīlēšanās un mīlestība.
Vai iespējams dzīvot bez iemīlēšanās? Es it kā saprotu domu, par ko tu runā, bet kaut kā tas šķiet skumji – ka iemīlēšanās laulībā vairs nav svarīga… Tā jau visa pasaules daiļrade var aiziet bojā!
Protams, iemīlēšanās notiek. Bet… tā atnāk un aiziet! Kāpēc ir svarīgi par to domāt un saprast? Cilvēki satiekas, iemīlas, tad pašķiras… Kāpēc? Jo ir tikai viens kritērijs: mūsu abu jūtas. Ja jūtamies labi, tad esam kopā, ja slikti – neesam. Jā, kamēr nav bērnu, tā tas varētu arī būt. Turpretim laulībā nāk klāt atbildība par bērniem un par īpašumiem. Ja mēs iedomājamies, ka «mīlestība ir pāri visam», tad – štrunts par bērniem un par visu, kas mums pieder!
Bet tādējādi kultūra ies bojā. Tā nedrīkst būt. Cilvēki ir atbildīgi par to, kas viņiem pieder, ko viņi dabūjuši mantojumā no saviem vecākiem un dzimtas, par to, ka tas viss jāsaglabā bērniem un mazbērniem.
Tādējādi dabūjot to labo sajūtu, ka ģimene ir drošākā banka, kurā investēt. Tajā nekas nepazūd, viss paliks bērniem. Un tā ir svarīga motivācija, kāpēc vispār dzīvot un strādāt, kāpēc būt prātīgam.
Bet ja gribas vēl kaut ko? Tālu, nezināmu? Nē, labāk jautāšu no praktiskā viedokļa – ja nu cilvēkam nekas nepieder? Piemēram, dzīvo īrētā dzīvoklī, tāpat kā viņa vecāki, dzimtas īpašumi izpostīti, nekā nav… Ko tad?
Zeme, manta un nauda – tas jau nav viss. Bērniem un mazbērniem paliks arī stāsti. Arī tie ir kapitāls. Un cieņa pret otru cilvēku ir daudz svarīgāka nekā mīlestība. Ja tu nevari dabūt visu (un parasti arī nevar!), mīlestība nebūtu jānostāda kā priekšnosacījums – var nebūt mīlestība, tā var «beigties», bet var būt cieņa un to var saglabāt.
Tu esi teicis, ka ir pietiekami, ja ar savu partneri vari apmierināt divdesmit procentus savu vajadzību, pārējos astoņdesmit var dabūt citur. Kā to saprast?
Tas ir tā. Piemēram, ja tu mīli dzeju, bet tavs laulātais ir pret to vienaldzīgs, laulība necietīs, ja tu mīlēsi dzeju kopā ar citiem dzejas mīļotājiem.
… ja nu vienīgi neuznāk mīla pret to dzejnieku!
Mīla nevar neuznākt! Jo mēs esam poligāmi, tas mežonīgums mūsos paģēr, ka, piemēram, sievietei vajag katru bērnu no sava tēva – jā, tas ir senais, dabiskais, īstais mežonīgums. Un tāpēc – protams, mīla uz dzejnieku parādīsies kā likts! Būtu jocīgi, ja neparādītos…
Un tāpēc lielais uzdevums laulībā ir izmantot laulību kā rāmi un kā aizsardzību pret visiem vilinājumiem, kuri neizbēgami būs.
Tāpēc, atgriežoties pie tava iepriekšējā jautājuma, ir svarīgi nevis domāt par astoņdesmit, kurus tu nevari dabūt, bet gan priecāties par divdesmit, kurus vari dabūt!
Kāpēc tik maz? Vairāk nevar dabūt?
Jo neviens nav uzkonstruēts saskaņā ar tavu vajadzību sarakstu. Neviens nav uzkonstruēts tā, ka tavām mainīgajām vajadzībām sekotu otra cilvēka piedāvājums! Tā ir bērnišķīga uztvere, ka tam otram ir jābūt man radītam. Tāpēc vajag cienīt otru cilvēku, jo tie divdesmit procenti, ko tev vajag, viņam ir. Un tas ir krietni vairāk nekā nulle. Bet tos astoņdesmit savu interešu un vajadzību, kas tev ir atšķirīgas no laulātā, vari atrast un realizēt citur, ārpus laulības.
Arī seksu?
Nē, tas ir vienīgais, ko nedrīkst meklēt ārpus laulības. Ja sekss iziet ārpus laulības, tad ir slikti.
Jā, bet tas jau tas biežākais arī ir, kas izšķir cilvēkus – viens palaida pa kreisi, un atpakaļ salaist rodas grūtības…
Esmu jau agrāk sacījis, bet ticis pārprasts. Mēģināšu vēlreiz. Dažreiz sānsolis restartē laulību. Ne vienmēr, uzsveru – dažreiz. Respektīvi, tas uzspridzina kādu iesūnojušu konfliktu, kad laulātie kaut ko ilgstoši nevar atrisināt. Un sānsolis šo aizsprostojumu uzspridzina. Bet ieteikt to kā recepti es neuzņemtos, tā drīzāk ir tāda cūcene.
Veiksmīgākie gadījumi droši vien ir tādi, ka dabūju foršo sajūtu – redz, mani grib vēl kāds! Nu, un ar to arī pietiek…
Redz, tas mežonīgums mūsos ir tāds: tu ej pa ielu, un vēlams, ka visu vīriešu acīs izlasi, ka tevi iekāro. Tu dabū to lidojuma sajūtu, bet – vai vajag patiešām ar visiem pārgulēt? Nē, tas taču pārvērstu dzīvi par elli! No vīrieša puses savukārt ir tā: ja vīrietis sievietei neiedod šo vēstījumu, ka viņa ir iekārojama un ka viņš viņu grib, tad viņš jūtas vainīgs. Tāds, kurš saceļas pret dievieti. Tā ir senā mežonīguma verdzība vīriešos, ka jāpārguļ ir ar visām! Reizēm vīrietim gribas pret to sacelties – nē, es to negribu! Bet… daba liek! Kultūra un monogāmā ģimene mums uzliek rāmjus, bet vienlaikus arī baigo spriegumu, un, ja mēs ļaujam tam izlauzties, nonākam haosā.
«Lai mums viss būtu un par to nekas nebūtu!» – ir tāds tosts, ko bieži saka viesībās, un visi smejas… Bet nav jau smieklīgi, ja tā padomā. Ko tad darīt – ja uzzini, ka otram laulātajam bijis sānsolis, vai tas vienkārši jānorij laulības saglabāšanas labad? Ko tad iesākt ar plosošo greizsirdību?
Greizsirdības jūtas būtībā ir saistītas ar nepilnvērtības sajūtu, un tās ir bērnišķīgas. Protams, arī ļoti dabīgas jūtas – tās piedzīvot nozīmē arī kaut kādā ziņā pieaugt un paplašināt savu autonomo telpu, nesamazinot kopīgo. Laulībā katram laulātajam, līdzībās runājot, ir sava slepenā istaba, kur kaut kāda krāpšana notiek, – kaut vai tikai fantāzijās, taču tā ir katra paša darīšana un atbildība. Ja otru tas sāpina, nevajag viņam likt ciest, nevajag neko stāstīt par savām sapņu ainām ar kādu citu, kur nu vēl, ja sānsolis patiešām noticis.
Es nerekomendēju atzīties par sānsoļiem pat tad, ja ir neapgāžami pierādījumi.
Otram tas nodara pāri, un kaut kas tur ir arī neatgriezeniski.
Bet tā taču nevar! Nedrīkst būt recepte – dari, bet nesaki!
Protams, ne. Bet jāsaprot arī, ka dzīvē nevar būt viena pareizā ceļa, un tāpēc jau dzīvot ir grūti, ka tev ir jāuzņemas atbildība kļūdīties. Jāapzinās, ka kļūdas būs: iesi pa šo ceļu, būs tādas kļūdas, iesi pa citu – būs citas. Uzņemies atbildību kļūdīties!
Sarežģīti…
Jā, tas nav vienkārši. Tāpēc šajā grāmatā gribēju padalīties ar to, cik ģimene ir sarežģīta. Lai cilvēki, kuri tajā iedziļināsies, beigtu skatīties uz to pārāk virspusēji.
Tavā pieredzē ir galvenie šķiršanās iemesli? Kāpēc sievietes grib šķirties?
Bieži vien tas notiek tad, kad sievietei nāk ārā mežonīgais. Tad redzam tādu bildi: tajā brīdī, kad viņa ir dabūjusi no vīrieša bērnu, viņai to vīrieti vairs nevajag. Protams, ne vienmēr tik redzami un krasi – iespējams, viņai to vīrieti vēl kādu laiku «vajadzēs», lai dabūtu naudu, drošību, izskolotu bērnu… Bet tās ir tikai detaļas, būtība ir viena: es esmu galvenā, man vajag vīriešus izmantot – es pati nevaru sev bērnu uztaisīt, un pēc tam, kad man ir bērns, man vajag arī naudu. Un, kad šis viss dabūts, tad – nafig, tu vari iet, neesi man vairs vajadzīgs!
Visos šķiršanās stāstos jāskatās, cik spēcīgi skan šī melodija. Bieži pašas sievietes ar prātu domā, ka viņas taču nemaz tā nejūtas un nedomā, bet viņu uzvedība tomēr liecina pretējo. Piemēram, «es to veco vīru vairs nemīlu, es iemīlēju citu (atkal jau tā mīlestība!)». Nu, labi, tad viņa apprecas otrreiz, bet pēc trim gadiem atkal vairs «nemīl».
Un kā ar vīriešiem? Arī «iemīlas» citā?
Vīrieši neiemīlas. Vīrieši ir atkarīgi. Tur ir tā lieta – ja viņš iet tev pa ielu garām un nedod signālu, ka viņš tevi grib, viņš izjūt vainu. Lai to nejustu, viņš pilda pienākumu – izrāda tev, ka grib tevi. Un, ja esi kaut kādā ziņā ieinteresēta, kaut kādā ziņā tukša un viņš tev ir vajadzīgs, tu teiksi – jā. Bet tā nebūs vīrieša mīlestības izpausme, tas būs ziedojums dievietei un ievilktība dzemdē. Un bieži vien, kad tas notiek, vīrieši jūtas izmantoti. Bet viņi to nedrīkst atzīt! Kā, mani izmantoja?! Tas taču ir šausmīgi nevīrišķīgi… Un tad viņi sevi paglābj no šīs domas ar pašapmānu: «Nē, mani neizmantoja, es esmu iemīlējies, es gribu rūpēties!»
Bet kaut kad taču vīrietis iemīlas, nu, kaut vai pirmo reizi mūžā!
Nujā, kad saostās feromonus… Te ir tā filoloģiskā pakaļa ar vārdu mīlestība – ka cilvēki apdullina sevi ar romantiskām interpretācijām, neredzot vienkāršos dabas likumus. Un tādējādi izdara nepareizus secinājumus par to, kas notiek realitātē. Protams, kad vīrietis iet garām jaunai sievietei, kurai ir ovulācija un viņa grib kļūt par māti… skaidrs, ka viņam liksies, ka viņš to sievieti grib! Bet ir nevīrišķīgi teikt: viņa mani ievilka sevī. Tāpēc jāsaka: es viņu ieguvu, es viņu iemīlēju, es… Šīs romantiskās blēņas cilvēkiem ir tik daudz ļauna nodarījušas, tās traucē ieraudzīt realitāti!
Pag, bet ja šo mācītu skolās? Ka iemīlēšanās ir ilūzija? Kā lai tad bērni, jaunieši vispār apprecas? Varbūt labāk neprecēties, ja mīlestības «nav»?
Nē, jāprecas! Tur jau tā lieta, kad, zinot racionālos pamatus, top saprotamāks, kāpēc agrāk vecāki izvēlējās, ar ko bērniem laulāties. Ja jaunai meitenei jāmeklē sev vīrs, tā daudzos gadījumos var izrādīties nepiemērota slodze. Daudzām būtu krietni izdevīgāk, ja tēvs būtu atradis viņai vīru. Vai tu māni sevi ar egoistisku hedonismu, ka visa centrā ir tava laime, tavas jūtas un sajūtas, vai arī tu pakļaujies realitātei, kas saka: tu neesi visa centrā. Centrā ir dzimtas koks, kas rada likteni, un jūsu bērni.
Nevajag uztvert dzīvi kā kaut ko tādu, kas tev uzbrūk! Cieni to! Cieni visu, ko tu satiec savā ceļā – arī to, kas tev nav izdevīgi vai kas tev pašlaik, šodien šķiet neizdevīgi.
Ja sieva un vīrs viens otru ciena, tas ir stāsts par trim istabām – viena mums ir kopēja, bet ir arī katram sava, autonoma telpa. Laulībā nav jābūt visam kopējam! Svarīga ir kopēja sadarbība par to, lai tās trīs istabas būtu, svarīgs ir darbs pie tā, lai būtu mīlestība, labs sekss, sadarbība bērnu audzināšanā – tā ir īstā realitāte, nevis kaut kāds egoistisks hedonisms. Mīlu, tad nemīlu… Un te parādās tie četri savienotie trauki, par ko runājām sākumā – ja mēs to indivīda trauku atvienojam, tad dabūjam to hedonismu, bet piedzīvojam sodu – ja nesavieno indivīda trauku ar ģimeni, nāciju un valsti.
Kas tas par sodu?
Nu, dažkārt to dēvē par Dieva sodu, bet var izskaidrot arī racionāli. Ja tu nerespektē, proti, pretstati savas vajadzības ģimenes un dzimtas koka vajadzībām, tad tu no dzimtas koka nedabūsi to, ko tas tev varētu dot. To var labi ilustrēt šādi – kas šķiršanās gadījumā notiek ar bērniem? Puikam galvenais risks ir kļūt par savas mātes vīru. Nevis ka pieaudzis vīrietis, tēvs uzņemas noturēt grožos sievietes intensīvo psihi, bet tas jādara mazam puikam. Arī tad, ja dēls pēc šķiršanās paliek dzīvot pie tēva, viņam tik un tā par mammu jādomā – ka viņa kaut kur nelaimīga sēž. Un jātiek galā ar kaut ko tādu, ko nav izdarījis tēvs. Dažreiz šāda pieredze ir stimulējoša, taču diemžēl krietni biežāk tā ir zēnu sagraujoša.
Meitai savukārt šķiršanās nozīmē: ja esmu zaudējusi tēvu, es esmu nesmuka un jūs man neiestāstīsiet pretējo! Ja es būtu smuka, tētis nebūtu aizgājis. Un tad pastāv risks, ka meitenei veidosies ķermeniski pazemināta pašapziņa – tā, it kā meitene būtu pazemota, seksuāli pazemota.
Ja nesekojam dzimtas koka loģikai, bet esam tikai hedoniski, mēs izdarām tādas kļūdas, ka bērni nedabūs to, kas viņiem ir jādabū. Un dzīve ies atpakaļ. Tādējādi mēs radām atkal tukšumus dzimtas kokā, un mūsu bērniem tas nozīmē kādu deficītu dzīvē, kas jāaizpilda vai nu viņiem pašiem, vai vēl nākamajām paaudzēm.
Bieži jau ir arī tā, ka vecāki izdomā šķirties tieši bērnu dēļ, jo «bērniem tā būs labāk». Ko tu domā par šādu soli?
Tas ir tipisks jautājums: vai bērnu dēļ ir jā-nešķiras? Nē, bērnu dēļ ir jāsakārto savas attiecības – gan praktiskā, gan emocionālā, gan seksuālā ziņā. Nevis jāstaigā saskābušiem, vienam otru nīstošiem un radot mājās neizturamu gaisotni. Tad tiešām bērni jūtas bezizejā un paši bieži saka: mammu, tēti, labāk šķirieties! Ne jau viņi ir ieinteresēti, lai tā notiktu, nebūt, viņi vienkārši neredz citu izeju. Pieaugušajiem tas ir uzdevums – tikt galā ar sevi un savstarpējām attiecībām.
Bet, ja vecāki tomēr netiek galā ar sevi un savu laulību, vai bērnus iespējams kaut kā pasargāt? Kā bērniem pavēstīt, ka viņi nav vainīgi pie vecāku, teiksim, nevarības, egoisma, stulbuma?
Pavēstīt to bērniem nozīmē uzkraut atbildību bērniem. Bet atbildība jāuzņemas vecākiem. Svarīgs jautājums ir, vai vecāki tajā periodā, kad domā par šķiršanos, spēj būt empātiski pret saviem bērniem? Jo bieži vien laulātie uz šķiršanās robežas ir tādā stresā, ka iegrimst savā šaurajā pašuztverē un viņiem nav ne enerģijas, ne iespēju sajust, kas notiek ar bērniem, un viņi nespēj uztvert bērna izjūtas kā būtisku argumentu, motīvu savai turpmākajai rīcībai. Ja tā notiek, bērni dabū būt par vecākiem saviem vecākiem, un gandrīz skaidrs, ka savās pieaugušo dzīvēs viņi būs bērnišķīgi.
Tāpēc es laulātajiem saku – jūs nevarat izvēlēties un paredzēt, vai jums būs vai nebūs konflikts, bet to, vai izturēties ar cieņu pret otru, to gan varat izvēlēties!
Arī tad, ja pagūts jau gana samazgu vienam pār otru izliet? Kļūdas varam labot līdz kapa malai?
Jā, tas ir labi teikts! Tā arī ir – līdz kapa malai varam kaut ko darīt, jo, kad nomirsim, tad gan vairs neko nevarēsim labot. Redzi, ja vecāki viens pret otru izturas ar necieņu, viņi bērna acīs nogalina to otru vecāku. Ja māte lamā tēvu, tēva pārstāvniecība bērna psihē samazinās, un otrādi. Bet katra nākamā paaudze var balstīties tikai uz to, ko sasniegusi iepriekšējā.
Piemēram, Hellingeram ir brīnišķīgs teiciens: ja māte ciena sava dēla tēvu, tad dēlam nav neviena iemesla, lai kļūtu par alkoholiķi.
Ja māte zāģē tēvu, viņa zāģē arī dēlu…
Labi, pieņemsim, ka vecākiem izdodas vienoties, savākties, nešķirties, viss notiek cienījami… Bet kaut kā nav vairs seksa. Ko tad?
Bieži seksa nav aizvainojuma dēļ: «Es esmu tik aizvainots uz tevi, ka sodīšu tevi ar seksa neesamību!» Un tad arī otrs sāk sodīt pirmo ar to pašu. Tas ir interesants paradokss, ka bauda no aizvainojuma izrādās lielāka par baudu no seksa. Jā, gana daudzi pāri dzīvo aizvainojumā tā vietā, lai ņemtos pa gultu!
Bet ir vēl kāda svarīga lieta, ko gribu pateikt. Sabiedrībā kopumā valda tāda dīvaina pārliecība, ka tad, ja vīrietis ar sievieti ir kopā, tā ir laime pilnībā, un tas taču ir tik forši! Patiesībā tie ir maldi. Ja vīrietis un sieviete ir kopā, viņiem agrāk vai vēlāk rodas baigais stress. Vīrietis var justies izmantots un nespējīgs nodarboties sievietes klātbūtnē ar kaut ko citu, kā tikai lūrēt uz viņu, iekārot un domāt, vai tikai viņai viss ir labi. Savukārt sieviete to stresu sajūt tā: labi, es viņam atdodu sevi kā seksuālu objektu, bet principā man ir citas lietas darāmas – jākopj māja, jāņemas ar bērniem, jāiet iepirkties…
Tas, ka starp vīrieti un sievieti notiek dziļa emocionāla un garīga saplūšana, tas nemaz nav tik vienkārši un dabiski, kā ierasts domāt!
Par šo es sāku aizdomāties, kad man kāds vīrs pastāstīja par pērtiķu uzvedību. Redziet, dabā pērtiķiem ir sekss tikai tad, kad mātītēm ir ovulācija, bet, ja pērtiķus ieliek būrī (tēviņš un mātīte kopā), tad sekss viņiem ir arī ārpus ovulācijas, visu laiku. Un tas ir labs jautājums par cilvēku seksualitāti – kāpēc cilvēkiem ir sekss ārpus sievietes ovulācijas perioda?
Tāpēc, ka patīk?
Mana hipotēze ir šāda: vīrietis un sieviete ir ienaidnieki, kuriem kaut kādā veidā ir jāaizbēg no šīs sajūtas, no patiesības, ka mēs viens otru nevaram ciest!
It kā gribas teikt – nu, kā tad tā… Bet intuitīvā sajūta man saka – jā, tā ir uzmundrinoša, enerģijas pilna doma, tā var palīdzēt mazināt spriedzi!
Man arī tā šķiet. Bet daudziem cilvēkiem tas nešķiet uzmundrinoši, viņi baidās no tādas domas. Atceries filmu Gultā ar ienaidnieku ar Džūliju Robertsu? Ļoti arhetipiska filma.
Katrā jaunā vecumposmā vīrs un sieva atgriezīsies pie šā te dzimumu naida. Un viņiem jātiek ar to galā, parādot bērniem, ka – jā, tas ir iespējams. Ka ne tikai mežonīgais var uzvarēt, bet arī kultūra var uzvarēt mežonīgo. Apzinoties savu naidīgumu pret otru dzimumu, mēs varam to izmantot kā resursu, kā spēku, kas mums palīdz to mežonīgumu uzvarēt. Laulībā nozīmīgs ir princips «za-mužem», kas nozīmē – lai arī vīrs nav pati pilnība, tomēr viņš ir gana labs rāmis sievas mežonīgumam. Un otrādi –arī sieva ierāmē vīru.
Sanāk tā, ka laulības krīzes situācijā tā vienkārši jācenšas glābt. Tas nekas, ka tie būs mākslīgi centieni?
Tieši tā! Tas būs mākslīgi. Kultūra arī ir mākslīga. Būvēt māju, nevis dzīvot zaru būdā – arī. Bet tas ir labi!
Tev pašam laulībā tas ir izdevies – ar sievu Inesi esat kopā trīsdesmit piecus gadus. Un ģimene ir labs pamats un fons arī tavam sabiedriskajam tēlam – jau tāpat ir gana daudz ļaužu, kas tevi nīst pausto uzskatu dēļ, bet, ja tev būtu, teiksim, trīs sievas bijušas, varu iedomāties, kas tad darītos…
Jā, tas tā ir. Esmu novērojis, ka cilvēki, kuri ir šķīrušies, nespēj pieņemt to, ko es saku. Un, tā kā ir ļoti daudz šķīrušos cilvēku, ir arī ļoti daudz nepieņemošu un ģimenes vērtībām uzbrūkošu cilvēku.
Tavas grāmatas nobeigumā ir citāts no Dž. M. Kutzē grāmatas Jēzus bērnība: «Mēs varam aizbraukt uz Belstāru un ar kuģi doties atpakaļ uz veco dzīvi. Tad visas mūsu raizes būs galā.» Ko tas nozīmē?
Tas arī ir par to pašu – mēs varam ļaut haosam uzvarēt, mēs varam atkāpties, mēs varam šķirties, vērsties pret tēvu un iznīcināt ģimeni. Citiem vārdiem, mēs varam doties atpakaļ uz bērnību – jā, tas varbūt šķiet kaut kā skaisti un nomierinoši, bet tā ir regresija, došanās atpakaļ. Attīstoši, ģimenei un bērniem svarīgi ir pieaugt un doties uz priekšu.
* Intervija publicēta 2017. gada žurnālā IEVA.
